žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

– Un kādus Kliftona kunga romānus jūs ieteiktu?

– Ik reizi, kad man uzdod šādu jautājumu par jebkura rakstnieka darbiem, – atbildēja pārdevēja, – es allaž iesaku sākt ar pirmo. – Viņa paņēma no plaukta grāmatu “Viljams Voriks un aklā liecinieka lieta”.

– Vai no tās otras grāmatas par mantojuma lietu es varētu uzzināt kaut ko vairāk par Kliftona ģimeni?

– Jā, un jūs redzēsiet, ka tā ir tikpat aizraujoša kā jebkurš romāns, – pārdevēja paskaidroja un devās pie plaukta, kur atradās biogrāfiskie darbi. – Tas maksās trīs šiliņus, kundze, – pārdevēja teica un sniedza viņai abas grāmatas.

Īsi pirms pusdienām Tibetas kundze atgriezās viesu namā, un Dženisa bija pārsteigta, kad ieraudzīja, ka viņas iepirkumu grozs ir tukšs. Vēl lielāku izbrīnu viņai sagādāja tas, ka Tibetas kundze ieslēdzās savā kabinetā un no tā iznāca vienīgi tad, kad pie parādes durvīm atskanēja klauvējiens, kas varēja liecināt par potenciāla klienta ierašanos.

Pēc divām dienām un naktīm viņa bija izlasījusi Redža Prestona sarakstīto “Mantošanas principu” un sapratusi, ka vajadzēs doties uz vēl kādu vietu, kurā viņa nekad iepriekš nav spērusi kāju. Un tas būs daudz satraucošāks gājiens nekā grāmatu veikala apmeklējums.

Pirmdienas rītā Sebastjans uz brokastīm nokāpa agrāk, jo vēlējās ar Bruno tēvu pārmīt dažus vārdus, iekams senjors devies uz darbu.

– Labrīt, kungs, – Sebastjans sveicināja un apsēdās pie brokastu galda.

– Labrīt, Sebastjan, – atbildēja dons Pedro un nolika laikrakstu. – Vai esi izlēmis par došanos uz Buenosairesu kopā ar mani?

– Jā, kungs, esmu. Es labprāt brauktu jums līdzi.

– Tad esi gatavs ceļam, kad es atgriezīšos no darba, – attrauca dons Pedro.

– Cikos mēs dosimies projām, kungs?

– Apmēram piecos.

– Es gaidīšu, – teica Sebastjans. Istabā ienāca Bruno.

– Tu priecāsies, uzzinājis, ka tavs draugs Sebastjans kopā ar mani brauks uz Buenosairesu, – pavēstīja dons Pedro, kad viņa dēls bija apsēdies pie galda. – Londonā viņš atgriezīsies mēneša beigās. Tad tu varēsi parūpēties par viņu!

Bruno grasījās kaut ko sacīt, bet tajā brīdī Elena atnesa grauzdētas maizes šķēles, kas bija saliktas īpašā statīvā, un novietoja to galda centrā.

– Ko jūs vēlētos ēst brokastīs, kungs? – viņa vaicāja Bruno.

– Divas vārītas olas, lūdzu.

– Arī man, lūdzu, – piebalsoja Sebastjans.

– Man tagad jāiet, – pavēstīja dons Pedro un piecēlās no savas vietas galda galā. – Man ir tikšanās Bondstrītā. – Viņš pievērsās Sebastjanam un piebilda: – Piecos esi gatavs doties ceļā! Mēs nedrīkstam nokavēt paisumu.

– Nevaru vien sagaidīt! – atbildēja Sebastjans, izklausīdamies patiešām sajūsmināts.

– Lai tev laba diena, tēt! – Bruno novēlēja. Līdz brīdim, kad aizveroties noklakšķēja parādes durvis, viņš vairs neteica ne vārda. Kad bija skaidrs, ka dons Pedro ir projām, Bruno paskatījās pāri galdam un sacīja draugam: – Vai tu esi pārliecināts, ka izlēmi pareizi?

Tibetas kundze trīcēja. Viņa nejutās droša, ka viņai vajadzētu to visu darīt. Tajā rītā, kad viņas viesi apsēdās pie brokastu galda, viņiem tika pasniegtas cieti novārītas olas, apdeguši grauzdiņi un tikko silta tēja. Vainu galu galā nācās uzņemties Dženisai. Pēdējās divās dienās Tibetas kundze nebija gājusi arī iepirkties, tādēļ situācija kļuva arvien nelāgāka. Maize bija sakaltusi, augļi pārāk mīksti, un bekona šķēles izbeigušās. Dženisa bija laimīga, kad pēdējais neapmierinātais viesis devās ārā no brokastu telpas. Viens no viņiem pat atteicās maksāt rēķinu.

Viesmīle devās lejā uz virtuvi, lai apraudzītu Tibetas kundzi, taču tur nebija ne vēsts no saimnieces. “Interesanti, kur gan viņa varētu būt?” nodomāja Dženisa.

Savukārt Tibetas kundze sēdēja simt četrdesmit astotā numura autobusā, kas devās uz Vaitholu. Viņa joprojām nejutās pārliecināta, vai tas patiešām jādara. “Ja arī viņš piekristu tikties, ko gan es sacīšu? Galu galā, kāda man tur varētu būt daļa?” Viņa bija ļoti noraizējusies un izkāpa no autobusa tad, kad tas jau bija šķērsojis Vestminsteras tiltu. Viņa lēnām devās atpakaļ pāri Temzai. Tūristi nesteidzīgi soļoja, apbrīnodami skatus, kas pavērās no tilta. Arī Tibetas kundzes solis nebija raitāks, tikai iemesls bija gluži cits.

Viņa nonāca Parlamenta laukumā un līdz tam brīdim jau vairākas reizes bija mainījusi savu lēmumu. Solis kļuva lēnāks un lēnāks, līdz viņa apstājās pie ieejas parlamenta ēkā, kur gluži kā Lata sieva pārvērtās sālsstabā.

Vecākais durvju sargs, kas jau bija pieradis pie ļaudīm, kurus pārņēmusi pārāk liela bijība, pirmo reizi nostājoties pie Vestminsteras pils ieejas durvīm, vaicāja sastingušajai statujai: – Kā varu jums palīdzēt, kundze?

– Vai šeit ir iespējams sastapties ar parlamenta locekļiem?

– Vai jums ir norunāta tikšanās?

– Nē, nav gan, – atteica Tibetas kundze, cerēdama, ka tiks aizraidīta projām.

– Neraizējieties, ne jau daudziem cilvēkiem tikšanās ir sarunātas. Jācer tikai, ka viņš pašlaik ir parlamenta ēkā un viņam ir laiks, lai varētu jūs pieņemt. Ja jūs nostāsieties tajā rindā, mans kolēģis jums labprāt palīdzēs.

Tibetas kundze devās augšup pa kāpnēm, pagāja garām Vestminsterholai un nostājās garā klusējošu cilvēku rindā. Apmēram pēc stundas viņa bija nonākusi rindas sākumā un piepeši atcerējās, ka nav pateikusi Dženisai, kurp dodas.

Viņa tika pavadīta uz centrālo vestibilu, kur kāds ierēdnis viņu aicināja pie reģistratora galda.

– Labdien, kundze! – sveicināja dežurējošais ierēdnis.

– Kuru parlamenta locekli jūs vēlētos sastapt?

– Seru Džailsu Beringtonu.

– Vai jūs esat no viņa vēlēšanu apgabala?

“Vēl viena iespēja aizbēgt!” Tibetas kundzei iešāvās prātā. – Nē, man ar viņu jārunā personīgā lietā.

– Saprotu, – atteica ierēdnis, it kā viņu nekas nespētu pārsteigt. – Ja pateiksiet, kā jūs sauc, es izrakstīšu jums apmeklētāja karti.

– Florensa Tibetas kundze.

– Un jūsu adrese, lūdzu?

– Predstrīta, trīsdesmit septiņi. Pedingtona.

– Kādu jautājumu jūs vēlētos apspriest ar seru Džailsu?

– Runa ir par viņa māsas dēlu Sebastjanu Kliftonu.

Ierēdnis aizpildīja karti un pēc tam iedeva to ziņnesim.

– Cik ilgi man būs jāgaida? – viņa vaicāja.

– Ja parlamenta locekļi atrodas ēkā, tad parasti atbild visai drīz. Tomēr jūs varbūt gribēsiet apsēsties, lai pagaidītu? – viņš piedāvāja un norādīja uz zaļiem soliem, kas bija salikti gar vestibila sienu.

Ziņnesis soļoja pa garu gaiteni uz apakšpalātu. Iegājis priekštelpā, viņš pasniedza apmeklētāja karti kādam savam kolēģim, kas to ienesa tālāk palātas sēžu telpā.

Otrs ziņnesis pamanīja seru Džailsu, kurš sēdēja savā parastajā vietā, un pasniedza karti kādam parlamenta loceklim trešās rindas sākumā. No turienes karte sāka savu lēno ceļu uz priekšu pa pilnajām solu rindām, kur katrs parlamenta loceklis izlasīja uz tās rakstīto vārdu, un tad pasniedza tālāk, līdz karte nonāca pie īstā adresāta.

Bristoles doku apgabala pārstāvis iebāza karti žaketes kabatā un pielēca kājās brīdī, kad Ārlietu ministrijas valsts sekretārs bija ticis galā ar iepriekšējo jautājumu. Sers Džailss pūlējās pievērst parlamenta palātas priekšsēdētāja uzmanību.

– Ser Džails Berington! – palātas priekšsēdētājs sauca.

– Vai ārlietu ministrs varētu parlamenta locekļiem vēlreiz paskaidrot, kā prezidenta paziņojums ietekmēs Britu industriju un konkrēti tos cilvēkus, kuri strādā aizsardzības sfērā?

Selvins Loids atkal cēlās kājās un teica: – Godājamajam džentlmenim es varu sacīt, ka nepārtraukti sazinos ar mūsu vēstnieku Vašingtonā un viņš man apliecināja…

Kad Loida kungs pēc apmēram četrdesmit minūtēm bija atbildējis uz pēdējo jautājumu, Džailss jau bija gandrīz aizmirsis par saņemto apmeklētāja karti.

Vēl pēc stundas viņš kopā ar kolēģiem konditorejā malkoja tēju. Brīdī, kad viņš izņēma no kabatas naudas maku, uz grīdas nejauši izkrita apmeklētāja karte. Viņš to pacēla, taču Tibetas kundzes uzvārds viņam neko neizteica. Izlasījis ziņu kartes otrā pusē, Džailss steigšus pielēca kājās un skrēja visu ceļu līdz centrālajam vestibilam. Viņš klusībā lūdzās, lai tikai šī kundze nebūtu atmetusi ar roku un aizgājusi. Pie dežuranta galda viņš vaicāja pēc Tibetas kundzes.

– Man žēl, ser Džails, bet dāma pirms dažiem mirkļiem aizgāja. Viņa sacīja, ka esot jāatgriežas darbā.

– Sasodīts! – nosūkstījās Džailss, tad pagrieza karti otrādi un izlasīja adresi.

– Predstrīta, Pedingtona, – sacīja Džailss, kad bija iekāpis taksometrā pie parlamenta ēkas ieejas. – Un es jau kavēju, – viņš piebilda, – tāpēc nevilcinieties.

– Jūs taču negribēsiet, lai es pārkāpju ātruma ierobežojumus, kungs? – vaicāja taksometra šoferis, izbraucot pa galvenajiem vārtiem un nonākot Parlamenta laukumā.

Džailsam gribējās sacīt, ka viņš to labprāt lūgtu gan, tomēr viņš savaldījās. Uzzinājis, ka Tibetas kundze jau devusies projām, viņš piezvanīja savam māsas vīram un pastāstīja par dīvaino ziņu, ko saņēmis. Harijs tūdaļ pat bija gatavs mesties uz Londonas vilcienu, bet Džailss ieteica nogaidīt, jo tā varēja izrādīties viltus trauksme. Džailss norādīja uz iespējamību, ka Sebastjans jau ir devies ceļā uz mājām.

Džailss nervozi sēdēja automašīnā un vēlējās, kaut luksoforos mirdzētu tikai zaļā gaisma, un visur mudināja vadītāju ceļu saīsināt kaut par dažiem jardiem, kur vien saskatīja tādu iespēju. Viņš nespēja nedomāt par to, cik gan briesmīgas šīs pēdējās pāris dienas bijušas Harijam un Emmai. “Vai viņi ir izstāstījuši Džesikai? Ja tā, viņa noteikti sēž uz Menorhausas nama augšējā pakāpiena un gaida Sebastjana pārnākšanu.”

Taksometrs nobremzēja pie trīsdesmit septītā numura, un šoferis nekādi nespēja saprast, kas gan parlamenta loceklim meklējams viesu namā Pedingtonā. Taču tā vairs nebija viņa darīšana, jo īpaši pēc tam, kad bija saņēmis visai dāsnu dzeramnaudu.

Džailss izmetās no taksometra, uzskrēja pa kāpnēm un vairākas reizes pieklaudzināja pie durvīm. Pēc dažiem mirkļiem durvis atvēra jauna sieviete, kura sacīja: – Man ļoti žēl, kungs, bet pēdējā istaba arī jau ir aizņemta.

– Es nemeklēju istabu, – Džailss paskaidroja. – Es cerēju sastapt… – Viņš vēlreiz ieskatījās apmeklētāja kartē. – Tibetas kundzi.

– Kā jūs pieteikt?

– Sers Džailss Beringtons.

– Lūdzu, mirkli uzgaidiet! Es viņai pateikšu, – sieviete sacīja un aizvēra durvis.

Džailss stāvēja uz ietves un domāja, vai tiešām Sebastjans visu šo laiku bijis tikai simt jardu attālumā no Pedingtonas stacijas. Gaidīt nācās vien pāris minūtes. Durvis atkal atvērās.

– Atvainojiet, ser Džails, – teica Tibetas kundze, izklausīdamās ļoti uztraukta. – Dženisai nebija ne jausmas, kas jūs esat. Lūdzu, nāciet!

Kad Džailss bija iekārtojies ērtā krēslā ar augstu atzveltni, Tibetas kundze piedāvāja viņam tēju.

– Nē, pateicos, – viņš sacīja. – Es nepacietīgi vēlos noskaidrot, kas jums zināms par Sebastjanu. Viņa vecāki ir pārnervozējušies gluži slimi.

– Protams, ka viņi uztraucas, nabadziņi, – atteica Tibetas kundze. – Es viņam vairākas reizes sacīju, lai sazinās ar māti, bet…

– Bet?

– Tas ir garš stāsts, ser Džails, bet es pacentīšos to izstāstīt, cik vien ātri spēšu.

Pēc desmit minūtēm Tibetas kundze viņam jau apgalvoja, ka pēdējo reizi redzējusi Sebastjanu brīdī, kad viņš iekāpa taksometrā, lai brauktu uz Ītonskvēru. Kopš tā laika viņai vairs neesot ziņu no šī patīkamā jaunekļa.

– Tātad, cik jums zināms, viņš ir pie sava drauga Bruno Martinesa Ītonskvērā.

– Tā tas ir, ser Džails. Bet es…

– Es esmu jums parādā, – teica Džailss, piecēlās kājās un izņēma naudas maku.

– Kungs, jūs man neko neesat parādā, – atgaiņājās Tibetas kundze. – Es to visu darīju Sebastjana labā, ne jūsu dēļ. Tomēr, ja drīkstu dot jums kādu padomu…

– Jā, protams, – atteica Džailss un atkal apsēdās.

– Sebastjans raizējas, ka vecāki būs dusmīgi, jo viņš ir palaidis vējā iespēju mācīties Kembridžā un…

– Bet viņš nav zaudējis vietu Kembridžā! – iesaucās Džailss.

– Tās ir lieliskākās ziņas, ko dzirdu šās nedēļas laikā. Būs labāk, ja iespējami ātri Sebastjanu uzmeklēsiet un pateiksiet to viņam. Viņš nevēlas atgriezties mājās, jo domā, ka vecāki dusmosies uz viņu.

– Mans nākamais galamērķis būs Ītonskvērs, četrdesmit četri, – sacīja Džailss un jau atkal piecēlās kājās.

– Pirms ejat, – Tibetas kundze, joprojām neizkustējusies no savas vietas, vēl piebilda, – jums jāzina, ka puisis uzņēmās sava drauga vainu un tālab Bruno Martiness nesaņēma tādu pašu sodu. Laikam jau Sebastjans drīzāk pelnījis uzslavu nekā nopēlumu.

– Jūs izniekojat savu talantu, Tibetas kundze, – noteica Džailss. – Jums vajadzētu pievienoties diplomātiskajam korpusam.

– Un jūs esat īsts glaimotājs, ser Džails, gluži tāpat kā lielākā daļa parlamenta locekļu. Lai gan nekad iepriekš man ar viņiem nav bijusi iespēja tikties, – Tibetas kundze atzina. – Neļaujiet, lai kavēju jūs vēl ilgāk.