žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

– Vēlreiz pateicos! Kad būšu atradis Sebastjanu un visu nokārtojis, – Džailss ieminējās un piecēlās trešo reizi, – jūs varbūt atkal atbrauksiet uz parlamenta ēku un pievienosieties mums uz tēju?

– Jūs patiešām esat ļoti laipns, ser Džails, – viņa sacīja.

– Taču divas brīvdienas nedēļā es nevaru atļauties.

– Tad nākamajā nedēļā, – noteica Džailss, kad viņa atvēra durvis un abi izgāja uz ielas. – Es atsūtīšu jums pakaļ mašīnu.

– Ārkārtīgi laipni, bet… – iebilda Tibetas kundze.

– Nekādus “bet”! Sebastjanam paveicās, patiešām ļoti paveicās, kad viņš apmetās trīsdesmit septītajā numurā.

Iezvanījās telefons. Dons Pedro devās pāri istabai, bet nepacēla klausuli, iekams nebija pārliecinājies, ka durvis ir cieši aizvērtas.

– Tālsaruna ar Buenosairesu, kungs!

Vispirms atskanēja klikšķis, un tad kāds sacīja: – Runā Djego.

– Klausies uzmanīgi. Viss ir savās vietās. Ieskaitot arī Trojas zirgu.

– Vai tas nozīmē, ka no Sotheby’s saņemta piekrišana…

– Skulptūra viņu izsolē nonāks šā mēneša beigās.

– Tātad mums tagad nepieciešams vienīgi kurjers?

– Domāju, ka esmu atradis ideālo personu. Tas ir Bruno draugs, kuram nepieciešams darbs un kurš tekoši runā spāņu valodā. Un vēl… viņa tēvocis ir parlamenta loceklis, bet vecaistēvs bija lords. Puisis ir no tiem, kuriem, kā angļi uzskata, dzīslās rit “zilās asinis”. Un tas mums var ļoti noderēt.

– Vai viņš zina, kālab tu viņu uzaicināji?

– Nē. Tas ir lielākais noslēpums, – atbildēja dons Pedro. – Tas mums ļaus labāk uzraudzīt visu pasākumu.

– Kad viņš ieradīsies Buenosairesā?

– Šovakar viņš kopā ar mani kāps uz kuģa. Mēneša beigās viņš sveiks un vesels atgriezīsies Anglijā, neviens pat nebūs paguvis attapties un saprast, kas mums padomā.

– Vai tu uzskati, ka viņš ir gana pieaudzis, lai tiktu galā ar tik nozīmīgu uzdevumu?

– Tas zēns ir saviem gadiem ļoti nobriedis, turklāt viņam arī patīk riskēt.

– Izklausās ideāli. Vai tu par saviem plāniem pastāstīji arī Bruno?

– Nē. Jo mazāk viņš zina, jo labāk.

– Piekrītu, – teica Djego. – Vai vēlies, lai līdz tavai atbraukšanai izdaru vēl kaut ko?

– Tikai parūpējies par to, lai “Karaliene Mērija” var uzņemt mūsu kravu, un rezervē vietu atpakaļceļam.

– Un banknotes?

Donu Pedro no pārdomām izrāva kluss klauvējiens pie durvīm. Viņš pagriezās un ieraudzīja Sebastjanu, kurš ienāca istabā.

– Ceru, ka neiztraucēju, kungs.

– Nē, nē, – atteica dons Pedro, nolika klausuli un uzsmaidīja jauneklim, kurš bija kļuvis par viņa veidotās mozaīkas pēdējo gabaliņu.

Džailsam ienāca prātā, ka vajadzētu apstāties pie tuvākā telefona automāta un piezvanīt Harijam, lai pavēstītu par Sebastjana atrašanās vietu, tomēr viņš vispirms vēlējās pats parunāt ar māsas dēlu un tikai tad ar viņa tēvu.

Parkleina bija automašīnu pārpilna, un taksometra šoferis neizrādīja pat niecīgāko vēlēšanos lavierēt starp tām, nemaz jau nerunājot par braukšanu pie dzeltenās gaismas. Džailss dziļi ieelpoja. “Ko gan izšķir dažas minūtes?” viņš nosprieda, kad automašīna brauca gar Haidparka stūri.

Beidzot taksometrs piestāja pie Ītonskvēra četrdesmit ceturtā numura. Džailss samaksāja precīzu skaitītājā norādīto summu, tad devās augšup pa kāpnēm un pieklaudzināja pie durvīm. Milzīga auguma vīrs atvēra durvis un uzsmaidīja Džailsam tik sirsnīgi, it kā tieši viņu būtu gaidījis parādāmies.

– Vai varu jums pakalpot, kungs?

– Es meklēju savu māsas dēlu Sebastjanu Kliftonu, kurš, kā noprotu, ir šeit apmeties pie sava drauga Bruno Martinesa.

– Jā, viņš te bija apmeties, ser, – virssulainis pieklājīgi atbildēja. – Bet viņi pirms divdesmit minūtēm aizbrauca uz Londonas lidostu.

– Vai jūs zināt, uz kādu reisu viņi devās? – Džailss vaicāja.

– Man nav ne jausmas, ser Džails. – Varbūt jūs zināt, kurp viņi lidos?

– Ser, es nevaicāju.

– Paldies, – pateicās Džailss, kurš lieliski prata atšķirt situācijas, kad ir nepārprotami skaidrs, ka sarunbiedrs neko negrasās atklāt. Viņš raudzījās pēc nākamā taksometra, un milzīgais vīrs aizvēra mājas durvis. Džailss pamanīja aicinošo dzelteno atšķirības zīmi un pamāja vadītājam. Automašīna nekavējoties veica U-veida pagriezienu un apstājās pie Džailsa.

– Uz Londonas lidostu, – viņš pateica un ātri iekāpa taksometra aizmugurē. – Un es samaksāšu jums divreiz vairāk nekā rādīs skaitītājs, ja nogādāsiet mani turp četrdesmit minūtēs. – Viņi sāka braukt, bet tajā brīdī atvērās četrdesmit ceturtā numura durvis un pa kāpnēm lejup noskrēja kāds jauneklis, izmisīgi mādams ar roku.

– Apstājies! – Džailss uzsauca. Riepām nokaucot, taksometrs nobremzēja.

– Tad nu izdomājiet, ko īsti gribat, kungs.

Džailss atvēra logu. Jauneklis tuvojās.

– Mani sauc Bruno Martiness, – viņš teica. – Viņi neaizbrauca uz lidostu. Viņi dodas uz Sauthemptonu, lai kāptu uz tvaikoņa “Dienvidamerika” klāja.

– Cikos tas dodas projām? – vaicāja Džailss.

– Ap deviņiem vakarā, kad sāksies pēdējais šāsdienas paisums.

– Paldies! – tencināja sers Džailss. – Es pateikšu Sebastjanam…

– Nē, ser! Lūdzu, nevajag! – sacīja Bruno. – Un nekādā gadījumā nesakiet manam tēvam, ka es ar jums runāju.

Ne Džailss, ne arī Bruno nepamanīja, ka no četrdesmit ceturtā nama loga viņus kāds vēro.

Sebastjans izbaudīja braucienu Rolls-Royce aizmugures sēdeklī, taču jutās pārsteigts, kad auto apstājās Betersi.

– Vai tu kaut reizi iepriekš esi lidojis ar helikopteru? – vaicāja dons Pedro.

– Nē, kungs. Nekad.

– Tas mūsu braucienu saīsinās par divām stundām. Ja tu strādāsi pie manis, tad ātri vien iemācīsies, ka laiks ir nauda. Helikopters pacēlās gaisā, mazliet sasvērās uz labo pusi un tad devās uz Sauthemptonu. Sebastjans noskatījās uz pievakares transporta plūsmu, kas savā gliemeža gaitā turpināja virzīties uz Londonu.

– Uz Sauthemptonu četrdesmit minūtēs es nevaru aizbraukt, kungs! – teica taksometra šoferis.

– Taisnība, – piekrita Džailss. – Taču, ja aizvedīsi mani uz ostu, iekams “Dienvidamerika” iziet jūrā, joprojām paliek spēkā solījums par dubultu samaksu.

Taksometra vadītājs lika automašīnai traukties uz priekšu gluži kā tīrasiņu zirgam, kurš nostāvējies stallī un vairs nespēj palikt uz vietas. Šoferis pūlējās, cik spēja, lai pieveiktu blīvo satiksmes plūsmu, tomēr aizritēja vairāk nekā stunda, līdz viņi bija sasnieguši Vinčesteras šoseju. Tur viņi ieraudzīja, ka satiksme ir iespējama tikai pa vienu joslu, jo ceļš tiek remontēts. Ātrumu nācās samazināt līdz pēdējai robežai. Skatoties pa logu, Džailss gan nemanīja, ka darbi kaut nedaudz virzītos uz priekšu.

Viņš nemitējās skatīties pulkstenī, tomēr izredzes nokļūt piestātnē pirms deviņiem saruka ar katru aizritējušo brīdi, jo vienīgais, kas vispār kustējās uz priekšu, bija pulksteņa mazais rādītājs. Džailss klusībā lūdzās, kaut kuģis uz mirkli aizkavētos, lai gan zināja, ka tvaikoņa kapteinis nedrīkst palaist garām paisumu.

Džailss sēdēja un domāja par Bruno vārdiem. “Nekādā gadījumā nesakiet manam tēvam, ka es ar jums runāju!” Sebastjans nevarētu prasīt no drauga vairāk. Viņš atkal ieskatījās pulkstenī. “Septiņi trīsdesmit. Kā gan virssulainis varēja tā kļūdīties un pateikt, ka viņi aizbraukuši uz Londonas lidostu? Septiņi četrdesmit piecas minūtes. Tā nekādā ziņā nebija kļūda, jo vīrietis bija lietojis uzrunu “ser Džails”. Lai gan viņam nevarēja būt ne mazākās nojausmas, ka es vispār varētu parādīties uz nama sliekšņa. Ja vien… Astoņi. Un kalpotājs teica: “Viņi aizbrauca uz Londonas lidostu.” Kurš bija tas otrais? Vai Bruno tēvs? Astoņi piecpadsmit.” Džailsam nebija atbildes ne uz vienu no šiem jautājumiem, kad taksometrs nogriezās no Vinčesteras šosejas un devās uz dokiem. Astoņi trīsdesmit. Džailss pūlējās aizgainīt visas ļaunās nojautas un domāja par to, kas būtu darāms, ja tomēr izdotos ierasties piestātnē, pirms kuģis pacēlis enkuru. Astoņi četrdesmit piecas.

– Ātrāk! – mudināja Džailss, lai gan viņam bija sajūta, ka šoferis jau gāzes pedāli iespiedis grīdā. Beidzot viņš pamanīja milzu laineri un sāka ticēt, ka viņiem izdevies ierasties laikā. Un tad viņš saklausīja dūkoņu, ko bija baidījies izdzirdēt. Trīs garus miglas taures signālus.

– Laiks un paisums nevienu negaida, – noteica taksometra vadītājs. Bez šī atgādinājuma Džailss būtu itin labi varējis iztikt. Taksometrs spēji nobremzēja pie tvaikoņa sāniem. Pasažieru traps jau bija pacelts un tauvas atsietas, lai kuģis netraucēti varētu iziet atklātā jūrā. Džailss bezpalīdzīgi vēroja, kā divi loču kuģi vada laineri platajā upes grīvā. Līdzinādamies skudrām, kas izved ziloni drošībā.

– Uz ostas priekšnieka biroju! – Džailss iesaucās, pat nenojauzdams, kur tāds atrodams. Taksometra vadītājam divas reizes nācās apturēt automašīnu, lai pavaicātu ceļu, un beidzot viņš apturēja auto pie vienīgās biroju ēkas, kurā vēl dega gaisma.

Džailss izlēca no taksometra un bez klauvēšanas iesteidzās ostas priekšnieka birojā. Telpā viņš sastapās ar trim iztrūcinātiem vīriešiem.

– Kas jūs tāds esat? – valdonīgā tonī vaicāja vīrietis virsnieka formastērpā, kas liecināja par augstu ieņemamo amatu un bija izrotāts ar daudz vairāk zeltītām tresēm, nekā to bija uz viņa kolēģu uniformām.

– Esmu sers Džailss Beringtons. Mans māsas dēls atrodas uz tā kuģa, – viņš sacīja, ar roku norādot laukā pa logu. – Vai pastāv kāda iespēja dabūt viņu no turienes projām?

– Es uz to nepaļautos, ser. Ja vien kuģa kapteinis nebūs ar mieru apturēt laineri un ļaut, lai puisis pārsēžas vienā no mūsu loču kuģiem. Tomēr domāju, ka tas ir maz ticams. Taču es pamēģināšu. Kā sauc pasažieri?

– Sebastjans Kliftons. Viņš ir nepilngadīgs, un es pārstāvu viņa vecākus, tādējādi man ir tiesības pieprasīt viņa nokāpšanu no kuģa.

Ostas priekšnieks paņēma mikrofonu un sāka spiest dažādus slēdžus uz kontrolpaneļa, pūlēdamies sazināties ar lainera kapteini.

– Negribu lieki modināt jūsos cerības, taču mēs ar šā kuģa kapteini kopā dienējām jūras spēkos un…

– Runā tvaikoņa “Dienvidamerika” kapteinis, – atskanēja ļoti angliska balss.

– Te Bobs Volterss, kaptein! Mums ir radusies zināma problēma, un es būšu jums ļoti pateicīgs, ja varēsiet mums palīdzēt, – sacīja ostas priekšnieks un tad izstāstīja sera Džailsa lūgumu.

– Normālos apstākļos es ar prieku paklausītu, Bob, – atbildēja kapteinis. – Bet uz kapteiņa tiltiņa atrodas kuģa īpašnieks, un man jāprasa viņam atļauja.

– Paldies! – teica Džailss un ostas priekšnieks vienā balsī sacīja, un tad saruna pārtrūka.

– Kādos apstākļos jums ir lielāka vara nekā pašam kapteinim? – vaicāja Džailss, kamēr viņi gaidīja.

– Tikai laikā, kad kuģis atrodas grīvā. Kad tas ir nokļuvis tālāk par ziemeļu bāku, tiek uzskatīts, ka tas jau atrodas Lamanšā un vairs nav manā jurisdikcijā.

– Taču, kamēr kuģis atrodas grīvā, jums ir tiesības kapteinim pavēlēt?

– Jā, ser, tomēr jums jāatceras, ka tas ir ārzemju kuģis un mums nav nepieciešams diplomātisks incidents. Es būtu gatavs pavēlēt kapteinim tikai tādā gadījumā, ja zinātu, ka noticis kriminālnoziegums.

– Kāpēc viņi tik ilgi neatbild? – vaicāja Džailss, jo minūtes ritēja, bet nekas nemainījās. Piepeši sarunu iekārtā iečērkstējās kāda balss.

– Piedod, Bob. Kuģa īpašnieks nevēlas klausīt tavam lūgumam, mēs jau tuvojamies ostas robežai un tūdaļ būsim Lamanšā.

Džailss izrāva mikrofonu ostas priekšniekam no rokas. – Mani sauc sers Džailss Beringtons. Lūdzu, savienojiet mani ar kuģa īpašnieku! Es vēlos personīgi ar viņu runāt.

– Man patiešām žēl, ser Džails, – teica kapteinis, – bet Martinesa kungs jau ir aizgājis no kapteiņa tiltiņa un devies uz savu kajīti. Viņš man cieši piekodināja, ka nevēlas tikt traucēts.

Harijam bija licies, ka nekas nespēs pārsniegt to lepnumu, kādu viņš izjuta, kad uzzināja par Sebastjana stipendiju mācībām Kembridžā. Viņš kļūdījās. Tieši tikpat lielu lepnumu viņš izjuta arī brīdī, kad sieva uzkāpa uz skatuves, lai saņemtu diplomu par iegūto grādu biznesa zinībās. Summa cum laude. Ar izcilību. Viņai to pasniedza Stenforda Universitātes rektors Voliss Stērlings.

Labāk nekā jebkurš cits Harijs zināja, cik daudz Emma bija ziedojusi, lai atbilstu gandrīz neiespējami augstajiem standartiem, kādus sev un saviem studentiem bija noteicis profesors Feldmens. Turklāt no Emmas viņš bija gaidījis pat vairāk nekā no pārējiem studentiem un pats to apliecināja šo gadu laikā.

Skatiens no sievas pārslīdēja pie cienījamā biznesa zinību profesora, kurš uz skatuves sēdēja tikai pāris vietu attālumā no rektora. Sairuss Feldmens neslēpa savas izjūtas, kad runa bija par viņa iemīļotākajiem studentiem. Viņš pirmais piecēlās kājās un aplaudēja Emmai, kā arī bija pēdējais, kurš pēc tam apsēdās. Harijs bieži brīnījās, kā gan Emma gluži veikli spēj panākt, ka ietekmīgi vīrieši rīkojas pēc viņas prāta. Sākot ar Pulicera prēmijas laureātu un beidzot ar valdes priekšsēdētāju – viņi paklausīja Emmai.