Elizabete būtu patiešām ļoti lepna par savas meitas sasniegumiem. Taču arī Harija māte varēja lepoties tikpat lielā mērā, jo bija nogājusi visu grūto ceļu līdz brīdim, kad aiz sava uzvārda drīkstēja pierakstīt arī iegūto akadēmisko grādu.
Harijs un Emma iepriekšējā vakarā bija ieturējuši maltīti kopā ar profesoru Feldmenu un viņa daudzcietušo sievu Elenu. Feldmens nebija spējis ne acu novērst no Emmas un pat bija ierosinājis, ka viņai jāatgriežas Stenfordā, lai viņa personiskā vadībā uzrakstītu doktora disertāciju.
– Un kā tad mans nabaga vīrs? – Emma bija vaicājusi, ielikdama roku Harijam elkonī.
– Viņam gluži vienkārši jāiemācās pāris gadus dzīvot bez tevis, – atbildēja Feldmens, pat nepūlēdamies slēpt savus nodomus. Daudzi karstasinīgi angļu vīrieši pēc šāda priekšlikuma izteikšanas sievai būtu pacienājuši Feldmenu ar dūri, un kundze, kas nebūtu tik iecietīga kā Feldmena sieva, sāktu risināt ar laulības šķiršanu saistītus jautājumus. Tieši tā bija rīkojušās viņas trīs priekšgājējas. Harijs tikai smaidīja, bet Feldmena kundze izlikās, ka neko nav manījusi.
Harijs piekrita Emmas vēlmei atgriezties Anglijā uzreiz pēc svinīgās ceremonijas, jo viņa gribēja ierasties Menorhausā, iekams no Bīčkroftas atbraucis Sebastjans. Dēls vairs nebija skolēns. Tikai trīs mēneši viņu šķīra no studenta dzīves.
Kad diplomu izsniegšanas ceremonija bija galā, Emma pastaigājās pa mauriņu, izbaudīja svētku atmosfēru un aprunājās ar saviem nu jau bijušajiem studiju biedriem, kuri neskaitāmas stundas mācījušies tālmācībā un tagad pirmo reizi sastapās. Viņi iepazīstināja cits citu ar saviem dzīvesbiedriem, tika rādītas ģimenes fotogrāfijas, pierakstītas adreses. Ap pulksten sešiem pēcpusdienā, kad viesmīļi jau sāka vākt kopā krēslus un izdzertās šampanieša pudeles, kā arī kārtot iztukšotos šķīvjus kaudzēs, Harijs ierosināja, ka būtu laiks doties prom.
Emma pļāpāja visu ceļu uz viesnīcu Fairmont un arī pēc tam, kad kravāja somā viņu mantas, tāpat brauciena laikā ar taksometru uz lidostu un gaidot reisu pirmās klases pasažieru telpā. Tad viņi iekāpa lidmašīnā, apsēdās savās vietās un aizsprādzēja drošības jostas. Drīz vien Emma cieši iemiga.
– Tu izklausies pēc vīra vidējos gados. Pozitīvā nozīmē, – sacīja Emma, kad viņi jau bija uzsākuši garo atpakaļceļu no Londonas lidostas uz Menorhausu.
– Es jau arī esmu vīrs vidējos gados, – atteica Harijs. – Man it trīsdesmit septiņi. Un pats ļaunākais, ka jaunas sievietes mani jau uzrunā ar vārdu “kungs”.
– Nu, es gan nejūtos kā sieviete vidējos gados, – attrauca Emma, skatīdamās kartē. – Pie luksofora pagriezies pa labi un nokļūsi uz Lielā Bātas ceļa.
– Tas tāpēc, ka tev dzīve ir tikko sākusies.
– Kā tu to domāji?
– Precīzi tā, kā pateicu. Tu tikko esi saņēmusi savu biznesa grādu un ievēlēta Beringtonu kompānijas valdē. Abi šie notikumi ir vistiešākajā veidā atvēruši tev ceļu uz pilnīgi jaunu dzīvi. Skatīsimies patiesībai acīs! Pirms divdesmit gadiem ne viena, ne otra lieta nebūtu pieejama.
– Tas ir kļuvis iespējams tikai tālab, ka Sairuss Feldmens un Ross Bjūkenans ir cilvēki, kuriem šajā jautājumā ir progresīvi uzskati un kuri gan sievietes, gan vīriešus vērtē vienādi. Tāpat tev nevajadzētu aizmirst, ka man un Džailsam kopā pieder divdesmit divi procenti kompānijas akciju, bet mans brālis nekad nav izrādījis kaut mazāko interesi par darbošanos valdē.
– Tā jau tas varētu būt, bet tava sekmīgā darbība varētu palīdzēt arī citu valžu priekšsēdētājus pārliecināt par līdzīgu soli.
– Nemēģini apmānīt pats sevi. Vēl aizritēs desmitiem gadu, līdz kompetentas sievietes varēs ieņemt nekompetentu vīriešu vietas.
– Tad vismaz lūgsim Visaugstajam, lai kaut Džesikai viss izrādītos citādi. Es patiešām ceru, ka pēc skolas beigšanas viņas galvenais dzīves mērķis nebūs iemācīties gatavot ēdienu un atrast piemērotu vīru.
– Vai tu domā, ka tie bija mani galvenie mērķi dzīvē?
– Ja tā, tad tu esi izgāzusies abos, – noteica Harijs. – Un neaizmirsti, ka tu mani izraudzījies jau vienpadsmit gadu vecumā.
– Desmit, – precizēja Emma, – bet tev vajadzēja septiņus, lai to saprastu.
– Lai kā arī būtu, – turpināja Harijs, – mums neklātos pieņemt kā pašu par sevi saprotamu faktu, ka arī Džesika vēlēsies iet mūsu pēdās, kaut gan mēs abi reiz ieguvām iespēju izglītoties Oksfordā un Greisa ir mācībspēks Kembridžā.
– Kāpēc lai viņa to darītu, ja viņai piemīt tik liels talants? Es zinu, ka viņa apbrīno Sebastjana sasniegto, taču viņas pašas elki ir Barbara Hepvērta un Mērija Kasata. Tieši tālab es apsveru alternatīvus ceļus, kas viņai ir atvērti. – Emma atkal ieskatījās kartē. – Apmēram pēc pusjūdzes pagriezies pa labi. Vajadzētu būt norādei uz Redingu.
– Ko jūs abas esat izperinājušas man aiz muguras? – Harijs vaicāja.
– Ja Džesika ir gana spējīga, un viņas mākslas skolotājs to apgalvo, mācību iestāde vēlētos, lai viņa piesakās Karaliskajā Mākslas koledžā vai arī Sleida Mākslas skolā Londonā.
– Vai Fīldingas jaunkundze arī mācījās Sleida Mākslas skolā?
– Jā, un viņa nemitīgi man atgādina, ka Džesika savos piecpadsmit gados ir daudzkārt labāka māksliniece, nekā bijusi viņa pati laikā, kad absolvējusi šo mācību iestādi.
– Tam vajadzētu būt mazliet aizskaroši.
– Tipiska vīrieša reakcija. Fīldingas jaunkundze patiesībā grib vienīgi to, lai Džesikai būtu iespēja realizēt savu potenciālu. Viņa vēlas, lai Džesika ir pirmā Redmeidas skolniece, kura ieguvusi stipendiju Karaliskajā Mākslas koledžā.
– Divi pionieri, dubults panākums, – noteica Harijs. – Tā kā Sebastjans ir pirmais zēns no Bīčkroftas abatijas, kurš ieguvis stipendiju mācībām Kembridžā.
– Pirmais kopš tūkstoš deviņi simti divdesmit otrā gada, – Emma precizēja. – Nākamajā aplī griezies pa kreisi.
– Beringtonu kompānijas valdē tevi patiešām iemīlēs, – noteica Harijs. – Starp citu, gadījumā, ja esi piemirsusi… Nākamajā nedēļā pārdošanā parādīsies mana jaunākā grāmata.
– Vai tevi sūtīs uz kādu interesantu vietu, lai grāmatu reklamētu?
– Piektdien es teikšu runu Yorkshire Post literārajās pusdienās. Man teica, ka esot pārdots tik daudz biļešu, ka no vietējās viesnīcas pasākumu nācies pārcelt uz Jorkas hipodromu.
Emma pieliecās un noskūpstīja vīru uz vaiga. – Apsveicu, dārgais!
– Ar mani tam nav nekāda sakara. Baidos, ka es nebūšu vienīgais runātājs.
– Pasaki man sava konkurenta vārdu, lai varu viņu nogalināt!
– Viņas vārds ir Agata Kristi.
– Tad jau Viljams Voriks beidzot ir metis izaicinājumu Erkilam Puaro?
– Pagaidām droši vien ne. Diemžēl. Taču jāņem vērā, ka Kristi jaunkundze ir uzrakstījusi jau četrdesmit deviņus romānus, kamēr es vēl tikai pabeidzu savu piekto.
– Pieļauju, ka jūs kļūsiet līdzvērtīgi, tiklīdz tu būsi uzrakstījis četrdesmit devīto.
– Tā patiešām būtu veiksme. Un ko darīsi tu, kamēr es klejošu apkārt, reklamēdams savu grāmatu un pūlēdamies iekļūt bestselleru sarakstos?
– Es teicu Rosam, ka pirmdien būšu birojā un tikšos ar viņu. Mēģināšu pārliecināt, lai viņš nevirza uz priekšu “Bakingemas” projektu.
– Kāpēc?
– Tagad nav īstais laiks ieguldīt tik milzīgus līdzekļus pasažieru kuģa būvniecībā. Šobrīd visi cenšas pārmesties uz lidmašīnām.
– Saprotu tavu viedokli, tomēr es uz Ņujorku daudz labprātāk brauktu ar kuģi, nevis izmantotu lidmašīnu.
– Tas ir tikai tālab, ka tu jau esi pusmūžā, – noteica Emma un papliķēja viņam pa kāju. – Vēl esmu apsolījusi Džailsam, ka iebraukšu Beringtonholā un paraudzīšos, vai Mārsdens visu sagatavojis nedēļas nogalei, kad tur ieradīsies Džailss kopā ar Gvinetu.
– Mārsdens būs pat vairāk nekā gatavs viņus uzņemt.
– Viņam nākamgad jau būs sešdesmit, un es zinu, ka viņš domā par iešanu pensijā.
– Nebūs viegli atrast viņam aizstājēju, – sacīja Harijs, kad viņi pabrauca garām pirmajai ceļazīmei ar uzrakstu “Bristole”.
– Gvineta nevēlas meklēt viņam aizstājēju. Viņa teic, ka Džailsam ir laiks dzīvot atbilstoši divdesmitā gadsimta otrajai pusei.
– Ko tas īsti nozīmē?
– Viņa domā, ka pēc nākamajām vēlēšanām pie varas varētu nākt leiboristu valdība un tādā gadījumā Džailss gandrīz noteikti kļūtu par ministru. Un viņa grasās sagatavot manu brāli šim uzdevumam, bet tas nozīmē, ka viņu nedrīkst lutināt kalpotāju uzmanība. Gvineta grib, lai nākotnē vienīgie, kas viņam kalpotu, būtu ierēdņi.
– Džailsam paveicās, ka viņš iepazinās ar Gvinetu.
– Vai beidzot nebūtu pienācis laiks viņam bildināt to nabaga meiteni?
– Jā, ir gan, taču viņš joprojām nav atguvies no sāpīgās pieredzes ar Virdžīniju, un man liekas, ka viņš vēl nav īsti gatavs jaunām saistībām.
– Būtu labāk, ja viņš tomēr saņemtos, jo tik labas sievietes kā Gvineta nemaz negadās bieži sastapt, – noteica Emma un atkal ieskatījās kartē.
Harijs palielināja braukšanas ātrumu un apsteidza kravas automobili. – Es vēl nespēju pierast pie domas, ka Sebastjans vairs nav mazs skolas puika.
– Vai esi kaut ko ieplānojis viņa pirmajai nedēļas nogalei mājās?
– Biju nodomājis rīt aizvest viņu uz Grāfistes kriketa laukumu noskatīties, kā Glosteršīra spēlē ar Blekhītu.
Emma iesmējās. – Skatīšanās, kā spēlē komanda, kura vairāk zaudē nekā uzvar, ir noderīga rakstura audzināšanai.
– Un kādu vakaru nākamajā nedēļā mēs visi varbūt varētu aiziet uz Old Vic teātri, – viņš piebilda, neņemdams vērā sievas piezīmi.
– Ko tur rāda?
– Hamletu.
– Un kas spēlē princi?
– Kāds jauns aktieris, vārdā Pīters O’Tūls. Sebastjans par viņu teica “īsta štelle”, lai ko tas arī nozīmētu.
– Patiešām brīnišķīgi, ka vasarā Sebastjans būs kopā ar mums. Varbūt pirms došanās uz Kembridžu vajadzētu viņam par godu sarīkot ballīti? Dot viņam iespēju iepazīties ar meitenēm.
– Meitenēm viņš varēs atvēlēt laiku vairāk nekā pietiekami. Manuprāt, tas, ka valdība pārtraukusi jauniešu iesaukšanu armijā, ir kliedzoša aplamība. Sebastjans varēja kļūt par labu virsnieku, tas iemācītu viņam uzņemties atbildību par citiem cilvēkiem.
– Tu neesi pusmūža vīrs, – teica Emma, kad viņi iegriezās pievedceļā. – Tu pavisam noteikti esi aizvēsturisks.
Harijs smiedamies apturēja automašīnu pie Menorhausas un nopriecājās redzot, ka Džesika sēž uz augšējā pakāpiena un viņus gaida.
– Kur Sebastjans? – Tāds bija Emmas pirmais jautājums, kad viņa izkāpa no automašīnas un cieši apskāva Džesiku.
– Vakar viņš neatgriezās no skolas. Varbūt tūdaļ devās uz Beringtonholu un nakšņoja pie tēvoča Džailsa.
– Man likās, ka Džailss ir Londonā, – teica Harijs. – Es viņam piezvanīšu un pajautāšu, vai viņi pievienosies mums vakariņās.
Harijs devās augšup pa kāpnēm un iegāja mājā. Viņš paņēma klausuli un sastādīja vietējo numuru.
– Mēs esam atgriezušies, – viņš sacīja, izdzirdējis Džailsa balsi.
– Esi sveicināts, mājās, Harij! Vai labi pavadījāt laiku Štatos?
– Labāk nemaz nevarēja būt. Emma bija īsta zvaigzne.
Man liekas, Feldmens vēlētos viņu sev par piekto sievu.
– Tas varētu dot zināmas priekšrocības, – noteica Džailss. – Saistības ar tādu cilvēku kā viņš nekad nav ilgas, un Kalifornijā ir visai maigi laulības šķiršanas likumi.
Harijs iesmējās. – Jā, starp citu, vai Sebastjans ir kopā ar tevi?
– Nē, nav gan. Mēs kādu laiku neesam tikušies. Taču esmu pārliecināts, ka nekur tālu viņš nav noslēpies. Kāpēc tu nesazinies ar skolu un nepavaicā, vai viņš joprojām ir tur? Piezvani man pēc tam, kad būsi uzzinājis, kur viņš atrodas. Man ir daži jaunumi.
– Labi, – Harijs atteica, nolika klausuli un sāka meklēt skolas direktora telefona numuru.
– Neuztraucies, dārgā! Viņš taču vairs nav nekāds skolas puika. To tu man pati nemitīgi atgādini, – viņš aizrādīja, pamanījis satraukumu Emmas sejā. – Es esmu pārliecināts, ka visam ir gluži vienkāršs izskaidrojums. – Harijs piezvanīja uz Bīčkroftu viens, viens, septiņi un, gaidot, līdz kāds pacels klausuli, apskāva sievu.
– Runā doktors Benkss-Viljamss.
– Direktor, te zvana Harijs Kliftons. Man žēl, ka jātraucē jūs pēc mācību laika beigām, bet es vēlējos pavaicāt, vai jūs zināt, kur varētu būt Sebastjans.
– Man nav ne jausmas, Kliftona kungs. Neesmu viņu sastapis kopš nedēļas sākuma, kad paziņoju viņam par atstādināšanu.
– Atstādināšanu?
– Diemžēl, jā, Kliftona kungs. Man nebija citas izvēles.
– Bet… ko viņš bija nogrēkojies, lai būtu pelnījis šādu sodu?
– Vairāki nopietni pārkāpumi, tostarp arī smēķēšana.
– Un kādi vēl nopietni pārkāpumi?
– Viņš tika pieķerts savā istabā lietojam alkoholu kopā ar ēdiena izsniedzēju.
– Tas patiešām bija atstādināšanas vērts pārkāpums?
– Es būtu pievēris acis uz šo starpgadījumu, jo bija taču pēdējā semestra nedēļa, tomēr vainu pastiprināja tas apstāklis, ka jaunie cilvēki bija pilnīgi bez drānām.
Harijs apspieda smieklus un nopriecājās, ka Emma nedzird otru runātāju.
"Bīstamie sakari" отзывы
Отзывы читателей о книге "Bīstamie sakari". Читайте комментарии и мнения людей о произведении.
Понравилась книга? Поделитесь впечатлениями - оставьте Ваш отзыв и расскажите о книге "Bīstamie sakari" друзьям в соцсетях.