žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

– Kad viņš nākamajā dienā ieradās manā kabinetā, es viņam paziņoju, ka pēc zināmām pārdomām un apspriešanās ar viņa internāta vadītāju man nav citas izvēles un ir jāatstādina viņš no mācībām. Pēc tam es viņam iedevu vēstuli un lūdzu, lai viņš aizved to jums. Tagad ir skaidrs, ka viņš to nav izdarījis.

– Bet… kur viņš varētu būt? – vaicāja Harijs, pirmo reizi šās sarunas laikā sākdams nopietni uztraukties.

– Nespēju iedomāties. Varu jums vienīgi pateikt, ka internāta pārzinis iedeva viņam trešās klases biļeti līdz Templmīdsas stacijai. Un man likās, ka tā būs pēdējā reize, kad viņu satiksim, bet tajā pašā pēcpusdienā man vajadzēja doties uz Londonu, lai piedalītos “Veco zēnu” sanāksmē. Biju patiesi pārsteigts, kad sastapu Sebastjanu vilcienā.

– Vai jūs pavaicājāt, kālab viņš dodas uz Londonu?

– Es to noteikti būtu izdarījis, – bezkaislīgi atteica skolas direktors, – ja vien viņš nebūtu izsteidzies no vagona, tiklīdz ieraudzīja mani.

– Kāpēc viņam vajadzēja tā rīkoties?

– Laikam jau smēķēšanas dēļ, jo iepriekš es biju viņu brīdinājis, ka vēl viens skolas noteikumu pārkāpums atlikušajās semestra dienās viņam nozīmēs izslēgšanu. Un viņš ļoti labi zināja, ka tādā gadījumā es piezvanīšu uz Kembridžu atbildīgajam ierēdnim. Tiks atsaukta piešķirtā stipendija, un studiju vieta vairs nebūs pieejama.

– Vai jūs tā izdarījāt?

– Nē. Par to jums jāpateicas manai sievai. Ja es būtu rīkojies pēc saviem uzskatiem, Sebastjans būtu izslēgts no skolas un zaudētu mācību vietu Kembridžā.

– Par smēķēšanu, turklāt pat ne skolas telpās?

– Tas jau nebija vienīgais pārkāpums. Viņš bija apsēdies pirmās klases vagonā, lai gan viņam nebija naudas tādas biļetes iegādei. Un pirms tam viņš bija melojis internāta vadītājam, ka taisnā ceļā dosies uz Bristoli. Tas un visi pārējie pārkāpumi pārliecināja mani, ka viņš nav cienīgs mācīties senajā universitātē. Un es nemaz nešaubos, ka man nāksies nožēlot savu iecietību.

– Tā bija pēdējā reize, kad viņu redzējāt? – vaicāja Harijs, pūlēdamies saglabāt mieru.

– Jā, – atbildēja skolas direktors un nolika klausuli.

Harijs atstāstīja Emmai sarunu, izlaizdams vienīgi vietu, kur nāktos pieminēt ēdienu izsniedzēju.

– Kur viņš varētu būt? – Emma satraukti vaicāja.

– Vispirms es piezvanīšu Džailsam un izstāstīšu par notikušo, pēc tam lemsim, ko iesākt tālāk. – Harijs atkal paņēma telefona klausuli, piezvanīja draugam un gandrīz vārdu pa vārdam atstāstīja sarunu ar skolas direktoru.

Džailss kādu laiku klusēja. – Nav grūti iztēloties, kas notika Sebastjana prātā, kad viņš vilcienā sastapa Benksu-Viljamsu.

– Sasodīts, es gan to nevaru! – attrauca Harijs.

– Iedomājies, ka esi viņa vietā, – teica Džailss. – Viņš nosprieda, ka pēc satikšanās Londonas vilcienā ar savu skolas direktoru viņš noteikti tiks izslēgts no skolas un zaudēs mācību vietu Kembridžā. Pieļauju, ka sapratīsi… viņš baidījās atgriezties mājās, jo nāktos tev un Emmai izstāstīt visu patiesību.

– Šī problēma vairs nepastāv. Tagad mums viņš ir jāatrod un viss viņam jāizstāsta. Ja es tūdaļ pat brauktu uz Londonu, vai varētu palikt Smitskvērā?

– Protams, Harij. Taču tam nav nekādas jēgas. Tu labāk paliec Menorhausā pie Emmas. Es došos uz Londonu, un tad viss arī nokārtosies.

– Jums ar Gvinetu taču bija paredzēts pavadīt kopīgu nedēļas nogali. Tu taču nebūsi par to aizmirsis?

– Un Sebastjans ir mans māsas dēls, Harij. Tu taču nebūsi par to aizmirsis?

– Paldies, – tencināja Harijs.

– Es tev piezvanīšu uzreiz pēc tam, kad būšu ieradies Londonā.

– Tu sacīji, ka tev ir kaut kādi jaunumi.

– Tas nebija nekas svarīgs. Nu… vismaz ne tik svarīgs kā Sebastjana atrašana.

Tajā vakarā Džailss ieradās Smitskvērā, un viņa mājas pārvaldnieks sacīja, ka Sebastjans nav uz turieni nācis.

Telefonsarunā to pastāstījis Harijam, Džailss piezvanīja Skotlendjarda vadītāja palīgam. Šis cilvēks izrādīja patiešām vērā ņemamu iejūtību, tomēr atgādināja, ka Londonā katru dienu dučiem bērnu tiek izziņoti par pazudušiem, turklāt daudzi no viņiem pat krietni jaunāki nekā Sebastjans. Pilsētā ar astoņiem miljoniem iedzīvotāju pūliņi atrast vienu puisi līdzinās adatas meklēšanai siena kaudzē. Tomēr viņš apsolīja, ka izsūtīs brīdinājumus visiem policijas iecirkņiem attiecīgajā rajonā.

Harijs un Emma līdz vēlai naktij palika nomodā. Viņi zvanīja Sebastjana vecmāmiņai Meizijai, viņa krustmātei Greisai, Dīkinsam, Rosam Bjūkenanam, Grifam Haskinsam un pat Perišas jaunkundzei un vēlējās noskaidrot, vai Sebastjans ar kādu no šiem cilvēkiem ir sazinājies. Nākamajā dienā vairākas reizes Harijs runāja ar Džailsu, tomēr viņam nebija nekādu jaunumu. “Adata siena kaudzē,” viņš atkārtoja.

– Kā Emma jūtas?

– Ne pārāk labi. Ar katru stundu bažas par visļaunāko aug augumā.

– Un Džesika?

– Nav nomierināma.

– Tiklīdz parādīsies kaut kādi jaunumi, es tev nekavējoties zvanīšu.

Nākamajā pēcpusdienā Džailss piezvanīja Harijam no parlamenta ēkas, lai pavēstītu, ka steidzas uz Pedingtonu satikties ar kādu sievieti, kurai it kā esot ziņas par Sebastjanu.

Harijs un Emma neatgāja no telefona un gaidīja, ka Džailss piezvanīs stundas laikā. Taču viņš piezvanīja tikai pēc pulksten deviņiem vakarā.

– Saki, ka viņš ir sveiks un vesels, – lūdza Emma, kad bija izķērusi telefona klausuli Harijam no rokas.

– Viņš ir sveiks un vesels, – apstiprināja Džailss. – Tomēr man jāteic, ka šīs laikam ir vienīgās labās ziņas. Sebastjans ir ceļā uz Buenosairesu.

– Ko tu tagad runā? – Emma nesaprata. – Kālab gan Sebastjanam būtu jābrauc uz Buenosairesu?

– Man nav ne jausmas. Varu tev pateikt vienīgi to, ka Sebastjans atrodas uz tvaikoņa “Dienvidamerika” klāja kopā ar Pedro Martinesu, viņa skolas drauga tēvu.

– Bruno, – noteica Emma. – Vai arī viņš dodas uz Argentīnu?

– Nē, tas nav iespējams. Es to zēnu sastapu Ītonskvērā.

– Mēs nekavējoties brauksim uz Londonu, – paziņoja Emma. – Un no paša rīta varēsim doties pie Bruno.

– Domāju, ka šajos apstākļos tā nebūs pati gudrākā rīcība, – iebilda Džailss.

– Kāpēc ne? – Emma noprasīja.

– Ir vairāki iemesli. Un nebūt ne mazākais no tiem ir tas, ka man zvanīja parlamentārais sekretārs sers Elans Redmeins. Viņš vaicāja, vai mēs varētu ierasties pie viņa Dauningstrītā. Rīt pulksten desmitos no rīta. Neticu, ka tā varētu būt vienkārša sakritība.

– Labdien, ser Elan, – sveicināja Džailss, kad viņi tika ieaicināti parlamentārā sekretāra kabinetā. – Atļaujiet jūs iepazīstināt! Šī ir mana māsa Emma, bet šis ir manas māsas vīrs Harijs Kliftons.

Sers Elans Redmeins sarokojās ar Emmu un Hariju, pēc tam iepazīstināja viņus ar Hjū Spensera kungu.

– Spensera kungs ir finanšu ministra vietnieks, – sers Elans paskaidroja, – un viņa klātbūtnes iemeslu jūs tūdaļ sapratīsiet.

Visi apsēdās pie apaļā galda telpas centrā.

– Šīs tikšanās iemesls ir ļoti nopietns, – sacīja sers Elans. – Pirms ķeršos pie galvenā, es vēlos jums, Kliftona kungs, sacīt, ka esmu kaislīgs Viljama Vorika cienītājs. Jūsu jaunākā grāmata pašlaik atrodas uz manas sievas naktsgaldiņa, tāpēc man pagaidām nav ļauts to lasīt. Jāgaida, kamēr viņa būs pāršķīrusi pēdējo lappusi.

– Jūs esat ļoti laipns, ser.

– Un tagad ļaujiet man paskaidrot, kālab tik steidzami vēlējos jūs satikt, – sacīja sers Elans, un viņa balss tonis mainījās. – Gribu apliecināt, Kliftona kungs un kundze, ka par jūsu dēla labklāšanos mēs esam tikpat noraizējušies kā jūs, lai gan mūsu intereses ir visai atšķirīgas no jūsējām. Valdība interesējas par tādu donu Pedro Martinesu. Viņš ir sildījis ro-

kas tik daudzās kabatās, ka mums vajadzēja izveidot īpašu nodaļu, lai parūpētos par viņu. Martinesa kungs ir Argentīnas pilsonis, kuram ir dzīvoklis Ītonskvērā, lauku īpašums Šilingfordā, trīs pasažieru kuģi, polo poniji, kuri izmitināti staļļos Gvardes polo klubā Vindzoras Lielajā parkā, un privāta loža Karaliskajā Eskotas hipodromā. Viņš sezonas laikā vienmēr ierodas Londonā, viņam ir daudz draugu un kompanjonu, kuri tic, ka viņš ir lielsaimnieks, liellopu audzētājs. Un kāpēc lai viņi tam neticētu? Viņam Argentīnas pampās pieder trīs simti tūkstoši akru zemes un apmēram pieci simti tūkstoši liellopu. Šī joma ienes viņam vērā ņemamus līdzekļus, tomēr ir tikai aizsegs daudz nekrietnākām aktivitātēm.

– Kādām tieši? – vaicāja Džailss.

– Runājot bez aplinkiem, ser Džails, viņš ir starptautiska mēroga krāpnieks. Konana-Doila radītais ļaunuma iemiesojums doktors Moriartijs, salīdzinājumā ar viņu, izskatās pēc kora zēna. Tagad es pastāstīšu jums mazliet vairāk par šo Martinesa kungu un pēc tam ar prieku atbildēšu uz jautājumiem. Mūsu ceļi pirmo reizi krustojās tūkstoš deviņi simti trīsdesmit piektajā gadā, kad es pēc īpaša norīkojuma strādāju Kara kabinetā. Es atklāju, ka viņam ir darījumi ar Vāciju. Viņam bija ciešas attiecības ar SS vadītāju Heinrihu Himleru, un mums ir zināms, ka vismaz trīs reizes viņš ir ticies ar Hitleru. Kara laikā viņš sapelnīja īstu bagātību, piegādājot vāciešiem visdažādākos izejmateriālus. Un turpināja dzīvot Ītonskvērā.

– Kāpēc jūs viņu nearestējāt? – vaicāja Džailss.

– Tas neatbilda mūsu mērķiem, – atteica sers Elans. – Mums ļoti vajadzēja noskaidrot viņa kontaktpersonas Lielbritānijā, kā arī to, kas viņiem padomā. Kad beidzās karš, Martiness atgriezās Argentīnā un turpināja savu liellopu biznesu. Pēc tam, kad sabiedroto karaspēks iesoļoja Berlīnē, viņš uz Vāciju vairs ne reizi nedevās, bet mūsu valsti apmeklēja visai regulāri un pat sūtīja trīs savus dēlus šejienes skolās, un pašlaik Anglijā mācās viņa meita.

– Piedodiet, ka jūs pārtraucu, – ierunājās Emma, – taču kāda saistība Sebastjanam ar šo cilvēku?

– Tādas nebija, Kliftones kundze, līdz pagājušajai nedēļai, kad Sebastjans negaidīti ieradās Ītonskvēra četrdesmit ceturtajā namā un draugs Bruno uzaicināja viņu tur palikt.

– Es dažas reizes esmu saticies ar Bruno, – sacīja Harijs.

– Un man likās, ka viņš ir brīnišķīgs jauns cilvēks.

– Es nešaubos, ka tieši tā arī ir, – teica sers Elans. – Un tas Martinesa tēlam tikai piešķir papildu pievilcību. Kārtīgs ģimenes cilvēks, kurš mīl Angliju. Lai kā arī būtu, jūsu dēls, otrreiz sastopoties ar donu Pedro Martinesu, ir nevilšus iesaistījies operācijā, kuru mūsu likumsargājošās iestādes ir gatavojušas vairākus gadus.

– Otrreiz? – pārvaicāja Džailss.

– Tūkstoš deviņi simti piecdesmit ceturtā gada astoņpadsmitajā jūnijā, – stāstīja sers Elans, ieskatījies piezīmēs, – Martiness uzaicināja Sebastjanu uz Bīčkroftārmsu svinēt Bruno piecpadsmito dzimšanas dienu.

– Jūs tik cieši uzmanāt šo Martinesu? – sacīja Džailss.

– Tā patiešām ir, – apstiprināja sers Elans. Viņš izņēma no dokumentu kaudzes brūnu aploksni, izcēla no tās divas piecu mārciņu banknotes un nolika uz galda. – Un šīs Martinesa kungs jūsu dēlam iedeva piektdienas vakarā.

– Tas taču ir daudz vairāk, nekā Sebastjanam piederējis visas viņa dzīves laikā! – iesaucās Emma. – Mēs viņam katru nedēļu kabatas naudai dodam tikai puskronu.

– Pieņemu, ka Martiness šādu summu uzskatīja par pietiekamu, lai sagrozītu jaunajam cilvēkam galvu. Un pēc tam viņš uzaicināja zēnu pievienoties braucienā uz Buenosairesu. Laika posmā, kad jauneklis bija visvieglāk ievainojams.

– Kā jūs ieguvāt šīs divas nejauši gadījušās banknotes, kuras Martiness iedeva manam dēlam? – vaicāja Harijs.

– Tās nav nejauši gadījušās, – pirmo reizi sarunā iesaistījās Spensera kungs. – Aizgājušo astoņu gadu laikā mēs esam ieguvuši jau vairāk nekā desmit tūkstošus tādu banknošu, pateicoties “drošiem avotiem”, kā tos laikam dēvē policijā.

– Kas ir šie “drošie avoti”? – uzstāja Džailss.

– Vai kādreiz esat dzirdējis par SS majoru Bernhardu Krīgeru? – vaicāja Spensers.

Klusums, kas iestājās pēc šiem vārdiem, liecināja, ka nevienam par šo cilvēku nekas nav zināms.

– Majors Krīgers ir attapīgs un gudrs cilvēks. Pirms iestāšanās SS dienestā viņš bija Berlīnes policijas inspektors, bet galu galā kļuva pat par pretviltošanas nodaļas vadītāju. Kad Lielbritānija pieteica karu Vācijai, viņš pārliecināja Himleru, ka nacisti varētu destabilizēt britu ekonomiku, iepludinot mūsu valstī ideāli viltotas piecu mārciņu naudaszīmes. Tikai ar noteikumu, ka viņam ļaus izvēlēties izcilākos meistarus ar naudas viltošanu saistītajā arodā. Šos cilvēkus viņš ņēma no Zaksenhauzenes koncentrācijas nometnes, kurā pildīja komandanta pienākumus. Viņa lielākais ieguvums bija viltošanas meistars Solomons Smoļjanovs. Dienējot Berlīnes policijā, šo cilvēku viņš bija arestējis un nosūtījis uz cietumu pat trīs reizes. Kad komandai bija pievienots Smoļjanovs, Krīgera cilvēki spēja noviltot divdesmit septiņus miljonus piecu mārciņu banknošu simt trīsdesmit piecu miljonu mārciņu vērtībā.