žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

– Londona vēlas, lai norunāju tikšanos ar kapteini Meju rīt desmitos no rīta, – teica vēstnieks.

Viņa sekretāre to atzīmēja dienu plānotājā. – Vai man nepieciešams apkopot kādas piezīmes par kapteini Meju?

– Nē, jo man nav ne mazākās nojausmas, kas viņš tāds ir un kālab Londonas amatpersonas vēlas, lai es ar viņu satiktos. Tikai atvediet viņu uz manu kabinetu, tiklīdz viņš būs ieradies.

Harijs pagaidīja, līdz pēdējais pasažieris bija izkāpis no lidmašīnas, un tad pievienojās komandai. Pēc bagāžas pārbaudes viņš izgāja no lidostas un pamanīja minibusu, kas gaidīja ietves malā.

Tā vadītājs Harija somu ielika bagāžas nodalījumā, bet pats Harijs iekāpa autobusā, kur viņu priecīgi sveica Kerikas jaunkundze.

– Vai drīkstu jums pievienoties? – viņš vaicāja.

– Jā, protams, – viņa atvēlēja un pavirzījās tālāk, lai atbrīvotu vietu.

– Mani sauc Pīters, – viņš sacīja, kad abi sarokojās.

– Anabela. Kas jūs atvedis uz Argentīnu? – viņa vaicāja, kad autobuss jau bija ceļā uz pilsētu.

– Šeit strādā mans brālis Diks. Mēs neesam redzējušies jau pārāk ilgus gadus, tādēļ es nolēmu, ka man jāpapūlas. Šī būs viņa četrdesmitā dzimšanas diena.

– Jūsu vecākais brālis? – noteica Anabela un pasmaidīja.

– Ar ko viņš nodarbojas?

– Viņš ir mehānikas inženieris un jau piecus gadus strādā projektā “Paranas dambis”.

– Nekad neesmu par tādu dzirdējusi.

– Pilnīgi iespējams. Tas atrodas kaut kādā nekurienes vidū.

– Tad jau viņam būs jāpiedzīvo kaut kas līdzīgs kultūršokam, kad viņš ieradīsies Buenosairesā, jo tā ir viena no viskosmopolitiskākajām pilsētām pasaulē. Un pavisam noteikti tā ir mana iemīļotākā apstāšanās vieta.

– Cik ilgi jūs tur paliksiet šajā reizē? – Harijs ievaicājās, vēlēdamies mainīt sarunas tematu, iekams viņa zināšanas par izdomāto ģimeni būtu izsīkušas.

– Četrdesmit astoņas stundas. Vai jūs pazīstat Buenosairesu, Pīter? Ja ne, jums noteikti būs ļoti interesanti.

– Nē, Buenosairesā es esmu pirmo reizi, – atbildēja Harijs. Pagaidām viss izdevās ideāli.

“Visu laiku koncentrējieties,” sers Elans bija brīdinājis. “Pretējā gadījumā viegli var iekrist.”

– Kādā maršrutā jūs parasti lidojat?

– Transatlantiskie reisi. Ņujorka, Bostona, Vašingtona. – Kāds cilvēks no Ārlietu ministrijas, kura vārdu Harijs nezināja, bija ieteicis šādu variantu, jo tika ietvertas trīs pilsētas, kuras Harijs bija apmeklējis savas grāmatas reklamēšanas braucienā.

– Izklausās jautri. Bet Buenosairesā noteikti izbaudiet arī kaut ko no šejienes nakts dzīves! Argentīnieši prot panākt, ka jenkiji izskatītos konservatīvi.

– Vai varat ieteikt kādu konkrētu vietu, kurp man būtu vērts aizvest savu brāli?

– “Ķirzakā” ir vislabākie tango dejotāji, bet man ir sacīts, ka vislabākā virtuve ir “Majestātiskajā”. Diemžēl pati es nekad neesmu tur bijusi. Mūsu lidmašīnas komanda parasti iet uz “Matadora klubu”, kas atrodas Neatkarības avēnijā. Ja jums un jūsu brālim būs laiks, esat laipni aicināti mums pievienoties.

– Paldies, – teica Harijs, kad autobuss apstājās pie viesnīcas. – Turēšu jūs pie vārda.

Viņš aiznesa Anabelas ceļasomu uz viesnīcu.

– Šī vieta ir lēta un jauka, – viņa sacīja, kamēr abi piereģistrējās. – Ja gribat nomazgāties vannā, taču nevēlaties gaidīt, līdz sasils ūdens, tad labāk šo darbiņu atstājiet uz vēlu nakti vai arī izdariet no paša agra rīta, – viņa vēl piebilda, kad abi iekāpa vienā no liftiem.

Ceturtajā stāvā Harijs atvadījās no Anabelas, izkāpa vāji apgaismotā gaitenī un devās uz četri simti sešdesmit devīto numuru. Un atklāja, ka istaba nav neko daudz labāka par gaiteni. Telpas vidū atradās milzīga divguļamā gulta, no krāna pilēja brūnas ūdens lāses, uz dvieļu pakaramā bija viens vienīgs sejas dvielis. Uz plāksnītes uzrakstītā informācija vēstīja, ka vannas istaba atrodas gaiteņa galā. Harijs atcerējās sera Elana vārdus: “Mēs rezervējām jums numuru tādā viesnīcā, kurā Martinesa vīri nespertu savu kāju.” Tagad Harijs skaidri saprata iemeslu. Šai vietai par menedžeri bija vajadzīga viņa māte, un vislabāk būtu, ja viņa pie šī pienākuma būtu ķērusies jau vakar.

Harijs noņēma savu formas cepuri un apsēdās uz gultas malas. Ļoti gribējās piezvanīt Emmai, bet sers Elans bija nepārprotami piekodinājis – nekādu telefona zvanu, nekādu naktsklubu, nekādu ekskursiju pa pilsētu, nekādas iepirkšanās. Pat no viesnīcas nedrīkstēja iziet ātrāk par brīdi, kad jādodas pie vēstnieka. Viņš iecēla kājas gultā un atlaidās uz spilvena. Domas vijās ap Sebastjanu, Emmu, seru Elanu, Martinesu, “Matadoru klubu”… Kapteinis Mejs ieslīga miegā.

Pamodies Harijs vispirms ieslēdza lampiņu, kas atradās pie gultas, un paskatījās pulkstenī. Divi un divdesmit piecas minūtes pēc pusnakts. Sapratis, ka gulējis drēbēs, viņš klusi nosodījās.

Harijs strauji piecēlās, piegāja pie loga un paraudzījās uz pilsētu. Spriežot pēc satiksmes trokšņiem un mirgojošajām gaismām, naktsmiers tai nebija ne prātā. Viņš aizvilka aizkarus, noģērbās, ierāpās atpakaļ gultā un cerēja, ka atkal ātri aizmigs. Taču domas par Martinesu, Sebastjanu, Emmu, Džailsu, seru Elanu un Džesiku to neļāva. Jo vairāk viņš pūlējās atslābināties un aizgainīt visus no prāta, jo uzstājīgāk viņi atgriezās un pieprasīja uzmanību.

Puspiecos no rīta Harijs jau gandrīz padevās un sprieda, ka vajadzētu nomazgāties vannā, taču piepeši viņu pieveica miegs. Pamodies viņš izlēca no gultas un atvilka aizkarus. Rīta saules stari jau slacīja pilsētu. Pulkstenis rādīja desmit pāri septiņiem. Viņš sajutās netīrs, un doma par ilgu, patīkamu mazgāšanos karstā vannā lika viņam pasmaidīt.

Viņš centās atrast kādu peldmēteli, taču viesnīca bija sarūpējusi vien plānu dvieli un nelielu ziepju gabaliņu. Harijs izgāja gaitenī un devās līdz vannas istabai. Uz durvju roktura bija uzkarināta zīme “Aizņemts”. Harijs dzirdēja, ka iekšā kāds šļakstinās ar ūdeni, un nolēma pagaidīt, lai neviens nepagūtu ieņemt viņa vietu rindā. Kad apmēram pēc divdesmit minūtēm durvis beidzot atvērās, Harijs aci pret aci atradās ar vīrieti, kuru bija cerējis nekad mūžā vairs nesatikt.

– Labrīt, kapteini! – Boltons sveicināja, durvīs aizstādamies priekšā Harijam un nedodams iespēju ieiet vannas istabā.

– Labrīt, Boltona kungs, – Harijs atņēma sveicienu un centās aizspraukties vīrietim garām.

– Ne tik strauji, veco zēn, – vīrietis teica. – Būs nepieciešams stundas ceturksnis, lai no vannas izplūstu ūdens un pēc tam vēl piecpadsmit, lai to atkal piepildītu. – Harijs neatbildēja, jo cerēja, ka Boltons uztvers klusēšanu kā mājienu un dosies projām. Tā nenotika. – Jūsu ideālais dubultnieks, – uzstājīgais nekauņa sacīja, – raksta detektīvromānus. Dīvainākais ir tas, ka es atceros, kā sauca to detektīvu. Viljams Voriks. Bet, sasodīts, autora uzvārdu es nekādi nespēju atcerēties! Lai gan mēles galā ir.

Kad bija dzirdams, kā pēdējās ūdens straumītes iztek no vannas, Boltons negribīgi pakāpās malā un beidzot ļāva Harijam iekļūt vannas istabā.

– Lai gan mēles galā ir, – ejot pa gaiteni, Boltons atkārtoja.

Harijs aizvēra un aizslēdza durvis. Viņš tikko bija paguvis atgriezt ūdens krānu, kad pie durvīm atskanēja klaudzināšana.

– Cik ilgi jūs tur paliksiet?

Beidzot vannā bija pietiekami daudz ūdens, lai varētu tajā iekāpt. Aiz durvīm Harijs dzirdēja sarunājamies divus cilvēkus. Vai varbūt pat trīs?

Ziepju gabaliņš neticami ātri tika izlietots, un noslaucīties viņam arī kārtīgi neizdevās, jo dvielis bija neiedomājami mazs un gandrīz tūdaļ kļuva nepatīkami slapjš.

Viņš atvēra durvis un aiz tām ieraudzīja rindā neapmierinātus viesnīcas iemītniekus, bet pūlējās nedomāt par to, cikos pēdējais no viņiem būs gatavs doties uz brokastīm. Kerikas jaunkundzei bija taisnība – vajadzēja iet mazgāties, kad viņš pamodās pusnaktī.

Atgriezies savā istabā, Harijs veikli noskuvās un apģērbās. Piepeši viņš atskārta, ka neko nav ēdis kopš maltītes lidmašīnā. Viņš aizslēdza numuru, ar liftu nobrauca pirmajā stāvā un pāri vestibilam devās uz brokastu telpu. Pirmais cilvēks, kuru Harijs tur pamanīja, bija Boltons, kas sēdēja viens pats un zieda marmelādi uz grauzdiņa. Harijs pagriezās un ātri devās projām, iedomājies par apkalpošanu numurā, taču šai idejai bija ļoti īss mūžs. Tikšanās ar vēstnieku bija paredzēta tikai desmitos, un Harijs no savām piezīmēm zināja – lai aizietu uz vēstniecību, viņam būs nepieciešamas desmit vai piecpadsmit minūtes. Harijs labprāt dotos īsā pastaigā un uzmeklētu kādu kafejnīcu, taču sera Elana instrukcijas strikti liedza jelkādu lieku parādīšanos uz ielas. Tomēr Harijs nolēma no viesnīcas iziet nedaudz agrāk un ļoti lēnā solī. Viņš apmierināti secināja, ka Boltons neuzglūn ne vestibilā, ne liftā, ne arī gaitenī, tālab pamest viesnīcu izdevās, atkārtoti nesastopot šo cilvēku.

Trīs kvartālus uz labo pusi, pēc tam vēl divus pa kreisi, un tad viņam vajadzēja nonākt Maija laukumā. Vismaz tā apgalvoja tūrisma ceļvedis. Pēc desmit minūtēm izrādījās, ka tā bijusi taisnība. Karogu mastos plīvoja Apvienotās Karalistes karogi, un Harijam atlika vien nobrīnīties, kāpēc tā.

Viņš pārgāja pāri ielai, kas nemaz nebija tik viegli izdarāms – pilsēta lepojās ar to, ka tajā nav luksoforu. Pēc tam viņš pa Konstitūcijas avēniju devās uz priekšu, brīdi pakavēdamies pie statujas, kas attēloja cilvēku, uzvārdā Estrada. Vēl pēc divsimt jardiem viņam vajadzēja nonākt pie dzelzī kaltiem vārtiem, uz kuriem būs karaliskais ģerbonis.

Pie vēstniecības Harijs bija ieradies deviņos trīsdesmit trijās minūtēs. Viens aplis pa kvartālu. Deviņi četrdesmit trīs.

Vēlreiz. Pat vēl lēnāk. Deviņi piecdesmit sešas. Beidzot viņš iegāja pa vārtiem, šķērsoja oļiem klāto pagalmu, pieveica kādu duci pakāpienu, un tad jau sargi viņam atvēra milzīgas dubultdurvis. Medaļas pie viņu formastērpiem liecināja, ka arī šie cilvēki piedalījušies nesenajā karā. Teksasas reindžeru leitnants Harijs Kliftons labprāt būtu apstājies un ar viņiem parunājies. Tikai ne tajā dienā. Kad Harijs devās sekretāres galda virzienā, jauna sieviete panācās uz priekšu un vaicāja: – Vai jūs esat kapteinis Mejs?

– Jā, esmu.

– Mani sauc Bekija Šova. Es esmu vēstnieka privātsekretāre, un viņš lūdza, lai pavadu jūs uz viņa kabinetu.

– Paldies, – atteica Harijs un sekoja sievietei pa sarkano paklāju līdz pat gaiteņa galam, kur viņa apstājās pie iespaidīgām durvīm, klusi pieklauvēja un, negaidot atbildi, iegāja iekšā. Visas Harija bažas par to, ka vēstnieks varbūt viņu nemaz negaida, izrādījās pilnīgi nepamatotas.

Harijs iegāja plašā, elegantā telpā un ieraudzīja vēstnieku, kurš sēdēja pie rakstāmgalda, kas bija novietots pretī lieliem pusapļa formas logiem. Ekselence Filips Metjūss bija neliela auguma vīrietis ar stūrainu zodu. Likās, ka šis cilvēks teju izstaro enerģiju. Viņš piecēlās un ātriem soļiem devās sveikt apmeklētāju.

– Cik patīkami jūs satikt, kapteini Mej! – vēstnieks sacīja un cieši paspieda Harijam roku. – Vai jūs vēlētos kafiju un arī kādu ingvera cepumu?

– Ingvera cepumu, – atkārtoja Harijs. – Jā, lūdzu.

Metjūss pamāja ar galvu, un viņa sekretāre veikli izgāja no kabineta, aiz sevis aizvērdama durvis.

– Un tagad man nāksies pret jums būt pilnīgi atklātam, veco zēn, – sacīja Metjūss, vedinādams Hariju pie ērtiem krēsliem, kuri bija novietoti tā, lai būtu labi saskatāms rūpīgi koptais vēstniecības zāliens un rožu dobes tajā. Tādas ainavas aiz loga bija raksturīgas dienvidaustrumu Anglijā un

Londonas tuvumā. – Man nav ne mazākās nojausmas, kālab bija nepieciešama mūsu tikšanās. Zinu tikai to, ka parlamentārais sekretārs vēlējās, lai es nekavējoties ar jums satiekos. Tātad lieta ir patiešām nopietna. Viņš nav no tiem cilvēkiem, kuri mēdz velti tērēt kāda cita laiku.

Harijs izņēma no žaketes kabatas aploksni un pasniedza vēstniekam kopā ar biezo mapi.

– Daudz šādu vēstuļu man nav nācies saņemt, – teica viņa ekselence, aploksnes aizmugurē paskatījies uz zīmogu ar ģerboni.

Atvērās durvis. Ienāca Bekija, nesdama paplāti ar kafijas traukiem un cepumiem, un nolika to uz galdiņa starp abiem vīriešiem. Vēstnieks atplēsa un izlasīja vēstuli, taču neteica ne vārda, kamēr Bekija nebija izgājusi no kabineta.

– Man likās, ka par donu Pedro Martinesu vairs neuzzināšu neko jaunu, bet izskatās, ka jūs pierādīsiet man pretējo. Varbūt tad sāciet no paša sākuma, kapteini Mej.

– Mani sauc Harijs Kliftons, – viņš ierunājās, tad pēc divām izdzertām kafijas tasēm un sešiem apēstiem cepumiem paskaidroja, kālab apmeties Milonga viesnīcā un nav drīkstējis piezvanīt savam dēlam, lai paskaidrotu, kāpēc viņam nekavējoties jāatgriežas Anglijā.

Metjūsa atbilde pārsteidza Hariju. – Vai zināt, Klifton? Ja es būtu saņēmis pavēli iznīcināt Martinesu, tad izpildītu to ar patiesu prieku. Es nespēju ne iztēloties, cik daudzu cilvēku dzīvi viņš ir izpostījis!