žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

– Un es baidos, ka nākamais šajā sarakstā varētu būt mans dēls.

– Tikai ne tādā gadījumā, ja man šajā lietā būs savs vārds sakāms. Mūsu pirmā prioritāte acīmredzot ir saistīta ar jūsu dēla drošību. Otrā… nojaušu, ka seram Elanam ne mazāk būtiskā… ir noskaidrot, kā Martiness grasās izvest tik vērā ņemamu summu no valsts. Tātad, pēc sera Elana domām… – Vēstnieks ieskatījās vēstulē. – Jūsu dēls varētu būt tas cilvēks, kurš noskaidros, kā dons Pedro ieplānojis to izdarīt. Vai tā varētu būt?

– Jā, ser. Tomēr Sebastjans to nevarēs izdarīt, ja man neizdosies ar viņu parunāt tā, lai par to netaptu zināms Martinesam.

– Saprotu. – Metjūss atlaidās krēslā, aizvēra plakstus un salika kopā plaukstas gandrīz kā lūgšanā. – Mēs izstrādāsim kādu viltību, – viņš sacīja, neatvēris acis. – Piedāvāsim Martinesam kaut ko tādu, kas nav nopērkams par naudu.

Vēstnieks pielēca kājās, steidzīgiem soļiem šķērsoja kabinetu, piegāja pie loga un sāka raudzīties uz zālienu, kur vairāki viņa padotie bija aizņemti ar gatavošanos dārza viesībām.

– Jūs teicāt, ka Martiness un jūsu dēls Buenosairesā ieradīsies tikai rīt?

– Tvaikonis “Dienvidamerika” ostā ienāks sešos no rīta. – Es nešaubos, ka jums zināms par ieplānoto princeses Mārgaretas oficiālo vizīti.

– Tad tālab Maija laukumā bija tik daudz Anglijas karogu!

– Viņas karaliskā augstība pie mums viesosies tikai četrdesmit astoņas stundas. – Vēstnieks pasmaidīja. – Princeses Mārgaretas vizīte vainagosies ar dārza viesībām, ko mēs rīkosim viņai par godu pirmdienas pēcpusdienā. Uz tām tiks ielūgti Buenosairesas lielie un varenie. Martinesa lūgto viesu sarakstā nav, ņemot vērā acīmredzamus iemeslus, tomēr viņš neskaitāmas reizes ir uzskatāmi licis saprast, cik ļoti vēlētos šādu uzaicinājumu saņemt. Tagad, lai mans plāns izdotos, mums jārīkojas un ļoti steidzīgi.

Metjūss apcirtās apkārt un nospieda pogu, kas atradās zem viņa rakstāmgalda. Jau pēc dažiem mirkļiem atkal ieradās Šovas jaunkundze, un šoreiz viņai rokā bija planšetmape un pildspalva.

– Es gribu, lai nosūtāt donam Pedro Martinesam ielūgumu uz pirmdienas karaliskajām dārza viesībām. – Ja arī sekretāre bija pārsteigta, tad to nekādi neizrādīja. – Un vienlaikus vēlos viņam nosūtīt arī vēstuli. – Vēstnieks aizvēra acis, un bija skaidri redzams, ka prātā viņš pārskata šās vēstules tekstu. – Dārgais don Pedro! Man ir liels prieks… nē… īpašs prieks pievienot ielūgumu uz vēstniecības rīkotajiem dārza svētkiem, kuros mēs būsim īpaši… Nē, nē! Es jau tikko lietoju šo vārdu! Sevišķi pagodināti ar Viņas Majestātes princeses Mārgaretas klātbūtni. Nākamajā rindkopā. Kā redzēsiet, šis ielūgums domāts Jums un vēl kādam viesim. Nevēlos Jums neko ieteikt, bet varbūt Jūsu tuvākajās aprindās ir kāds anglis, kurš varētu ierasties kopā ar Jums. Manuprāt, Viņas Karaliskajai Augstībai tas varētu šķist atbilstīgi. Gaidu tikšanos ar Jums, Jūsu… un tā tālāk un tā joprojām. Vai izklausījās gana pompozi?

– Jā, – atbildēja Šovas jaunkundze un pamāja ar galvu.

– Un, Šovas jaunkundz, es to parakstīšu, tiklīdz jūs būsiet to uzdrukājusi. Parūpējieties, lai šī vēstule un ielūgums nekavējoties tiek nogādāti uz viņa biroju. Tā, lai tie atrastos uz viņa rakstāmgalda, kad viņš ieradīsies nākamajā rītā.

– Kādu datumu man rakstīt, ser?

– Saprātīga pieeja, – uzslavēja vēstnieks un ieskatījās kalendārā, kas atradās uz viņa rakstāmgalda. – Kādā datumā jūsu dēls izbrauca no Anglijas, kapteini Mej?

– Pirmdienā, desmitajā jūnijā, ser.

Vēstnieks atkal ieskatījās kalendārā. – Rakstiet septīto. Vēlo piegādi allaž varam norakstīt uz pasta rēķina. Tā dara visi. – Viņš apklusa un neteica vairs ne vārda, kamēr sekretāre nebija aizgājusi. – Tā, Kliftona kungs, tagad es jums izstāstīšu, ko esmu iecerējis.

To, kā Sebastjans kopā ar Martinesu nākamajā rītā nokāpa no tvaikoņa klāja, Harijs savām acīm neredzēja, taču Bekija Šova gan. Vēlāk viņa Harijam uz viesnīcu piegādāja ziņu ar apstiprinājumu, ka viņi patiešām ir ieradušies, un lūdza, lai Harijs pulksten divos nākamajā dienā, stundu pirms noteiktā dārza viesību sākuma, būtu Doktora Luisa Agotes ielā pie vēstniecības sānu ieejas.

Harijs sēdēja uz gultas malas un prātoja, vai vēstniekam izrādīsies taisnība un Martiness uzķersies uz viņam pasviestā āķa.

– Kad šis ielūgums tika atsūtīts? – Martiness kliedza, pacēlis kartīti gaisā.

– To vakar no rīta personīgi piegādāja kāds vēstnieka padotais, – atbildēja sekretāre.

– Tas nemaz neizskatās pēc britiem. Viņi nemēdz ielūgumus izsūtīt tik vēlu, – Martiness aizdomīgi noteica.

– Mums piezvanīja vēstnieka privātsekretāre un atvainojās. Viņa sacīja, ka no mums nebija saņēmuši apstiprinājumu par ierašanos un nosprieduši, ka iepriekšējais sūtījums pastā noklīdis. Un vēl viņa brīdināja, ka pasts varbūt piegādās vēl vienu ielūgumu, bet tas neesot jāņem vērā.

– Nolādētais pasts! – izgrūda Martiness. Viņš pasniedza ielūgumu savam dēlam un sāka lasīt vēstnieka vēstuli.

– Kā tu redzi, – sacīja Martiness, – es drīkstu ņemt līdzi kādu viesi. Vai tu vēlētos man pievienoties?

– Tu laikam joko? – noteica Djego. – Tad jau es labāk liecu ceļgalus katedrālē mesas laikā, nekā klanos un zemojos kaut kādās angļu dārza viesībās.

– Tad varbūt es paņemšu līdzi to puiku Sebastjanu. Viņš galu galā ir lorda mazdēls. Nenāks par ļaunu parādīt, ka man ir labas attiecības ar britu aristokrātijas pārstāvjiem.

– Kur viņš ir patlaban?

– Uz pāris dienām es viņam noīrēju numuru Royal viesnīcā.

– Un kādu brauciena iemeslu tu viņam minēji?

– Teicu, ka viņš varēs izbaudīt dažas brīvdienas Buenosairesā, bet pēc tam atgriezīsies Anglijā ar viņam uzticēto sūtījumu, kurš man jānogādā Sotheby’s. Un viņam tiks labi samaksāts.

– Vai tu grasies viņam pateikt, kas būs tajā pakā? – Nenāk ne prātā! Jo mazāk viņš zinās, jo labāk.

– Varbūt man vajadzētu braukt kopā ar viņu, lai nodrošinātos no jebkādām nejaušībām.

– Nē, tā mēs visu tikai sabojātu. Zēns ar “Karalieni Mēriju” atgriezīsies Anglijā, bet mēs izlidosim uz Londonu dažas dienas vēlāk. Tādējādi viņam būs iespēja izslīdēt cauri tīklam, jo britu muitnieki visu uzmanību veltīs mums. Un mēs Londonā ieradīsimies laikus, lai pagūtu uz izsoli.

– Vai tu joprojām gribi, lai piedalos tavā vārdā?

– Jā, es nedrīkstu riskēt un iesaistīt kādu, kurš pie ģimenes nepieder.

– Bet… vai nepastāv iespēja, ka mani kāds varētu pazīt?

– Nē, ja vien tu izsolē piedalīsies, izmantojot telefonu.

– Prezidenta kungs, ja jūs būtu tik laipns un nostātos šeit, – sacīja vēstnieks. – Viņas Karaliskā Augstība pie jums pienāks vispirms. Nešaubos, ka jums būs daudz kas pārrunājams.

– Manas angļu valodas zināšanas nav pārāk labas, – atteica prezidents.

– Neraizējieties, prezidenta kungs. Viņas Karaliskā Augstība ir pieradusi pie šādām situācijām.

Metjūss paspēra soli pa labi. – Labvakar, premjerministra kungs! Jūs būsiet nākamais, kuru iepazīstināsim ar princesi, kad viņa būs beigusi sarunu ar prezidentu.

– Vai jūs varētu man atgādināt, kā pareizi jāvēršas pie Viņas Majestātes?

– Jā, protams, kungs! – atteica vēstnieks, neizlabodams premjerministra pieļauto kļūdu. – Viņas Karaliskā Augstība sacīs: “Labvakar, premjerministra kungs!” Pirms sarokošanās jums ir jāpaklanās. – Vēstnieks nodemonstrēja, kā tas būtu darāms. Daži cilvēki, kuri atradās līdzās, sāka izmēģināt šo kustību. Ja nu tas izrādītos noderīgi. – Kad būsiet paklanījies, jūs sacīsiet: “Labvakar, Jūsu Karaliskā Augstība!” Viņa uzsāks sarunu par pašas izraudzītu tematu, un jums tikai jāizvēlas atbilstīgas replikas. No jūsu puses nebūtu pieklājīgi uzdot viņai jautājumus, un jums pie viņas jāvēršas, izmantojot uzrunu “kundze”. Kad viņa pēc sarunas ar jums dosies pie pilsētas mēra, jums vēlreiz jāpaklanās un jāsaka: “Uz redzēšanos, Jūsu Karaliskā Augstība!”

Premjerministrs izskatījās samulsis.

– Viņas Karaliskā Augstība pie mums ieradīsies jau pēc dažām minūtēm, – paziņoja vēstnieks un devās pie Buenosairesas mēra, kurš saņēma tieši tos pašus ieteikumus. – Šajā pasākumā jūs būsiet pēdējais, ar kuru princese tiks oficiāli iepazīstināta.

Vēstnieks nevarēja nepamanīt Martinesu, kurš bija nostājies tikai pāris pēdas aiz pilsētas mēra un kuram blakus atradās Harija Kliftona dēls. Martiness taisnā ceļā devās pie vēstnieka, atstājot Sebastjanu vienu.

– Vai es varēšu sastapt Viņas Majestāti? – Martiness vaicāja.

– Es biju iecerējis Viņas Karalisko Augstību iepazīstināt ar jums. Ja vien jūs paliktu tieši tajā vietā, kur bijāt, Martinesa kungs. Es viņu pavadīšu pie jums, tiklīdz viņa būs beigusi sarunu ar pilsētas mēru. Tomēr baidos, ka uz jūsu viesi šī iepazīstināšana neattieksies. Princese nav pieradusi šādos pasākumos runāt ar diviem cilvēkiem vienlaikus. Jaunais džentlmenis varētu būt tik laipns un pakāpties dažus soļus atpakaļ.

– Protams, ka viņš to darīs, – atteica Martiness, pat nevaicādams Sebastjanam.

– Tagad man patiešām jāiet, lai varam sākt šīs viesības. – Metjūss devās atpakaļ pāri zālienam, izvairīdamies uzkāpt uz sarkanā paklāja, un atgriezās savā kabinetā.

Goda viešņa sēdēja telpas stūrī, smēķēja cigareti un tērzēja ar vēstnieka sievu. Viņas balti cimdotajā rokā vīdēja elegants ziloņkaula cigarešu iemutis.

Vēstnieks paklanījās. – Mēs esam gatavi, kundze. Ja vien jūs esat gatava.

– Tad tiksim ar to galā, vai ne? – noteica princese un nodzēsa cigareti tuvākajā pelnu traukā.

Metjūss pavadīja viešņu uz balkona, kur viņi uz mirkli apstājās. Skotu gvardes komandieris pacēla zizli, un orķestris sāka spēlēt viešņas pārstāvētās valsts himnu. Visi apklusa. Daudzi, noskatījušies no vēstnieka, ieņēma miera stāju.

Kad pēdējais akords bija izskanējis, Viņas Karaliskā Augstība pa sarkano paklāju lēnām devās uz zālienu, kur vēstnieks viņu vispirms iepazīstināja ar valsts prezidentu Pedro Aramburu.

– Prezidenta kungs! Cik patīkami jūs atkal sastapt, – princese uzsāka sarunu. – Pateicos par sagādāto brīnišķīgo rītu! Man patiešām bija interesanti vērot valdības sēdi un pēc tam ieturēt lenču kopā ar jums un jūsu kabineta ministriem.

– Mums bija liels gods uzņemt tādu viešņu kā jūs, kundze, – Aramburu sacīja, atkārtodams vienu teikumu no tiem, ko bija izmēģinājis iepriekš.

– Un man jāpiekrīt jums, prezidenta kungs, ka jūsu valstī audzēto liellopu gaļa neatpaliek no tās, ko mēs izaudzējam Skotijas Hailendsā.

Abi iesmējās, lai gan prezidents īsti neattapa iemeslu.

Pāri prezidenta plecam vēstnieks pārliecinājās, vai premjerministrs, pilsētas mērs un Martiness atrodas viņiem paredzētajās vietās. Izrādījās, ka Martiness no princeses nespēj ne acu novērst. Vēstnieks ar galvas mājienu deva zīmi Bekijai, un viņa nekavējoties paspēra soli uz priekšu, nostājās aiz Sebastjana un nočukstēja: – Kliftona kungs?

Jauneklis apcirtās apkārt. – Jā? – viņš atteica, pārsteigts par to, ka šajā vietā kāds zina viņa uzvārdu.

– Es esmu vēstnieka privātsekretāre. Viņš vaicāja, vai jūs būtu tik laipns un nāktu man līdzi.

– Vai man jāinformē dons Pedro?

– Nē, – Bekija strikti attrauca. – Tas prasīs tikai dažas minūtes.

Sebastjans neizskatījās pārliecināts, tomēr sekoja Bekijai garām viesiem uzvalkos un kokteiļkleitās. Vēstniecībā viņi iegāja pa sānu durvīm, kuras jau bija atvērtas. Metjūss smaidīja. Viņu iepriecināja tas, ka plāna pirmā daļa bija veiksmīgi realizēta.

– Es Viņas Majestātei nodošu sveicienus no jums, – sacīja princese, un pēc tam vēstnieks viņu pieveda pie premjerministra. Metjūss centās ieklausīties katrā vārdā, ko sacīja princese, gadījumam, ja būtu nepieciešams reaģēt, tomēr laiku pa laikam viņš paraudzījās uz sava kabineta logu un cerēja, ka Bekija tūliņ iznāks atpakaļ uz terases. Tā bija norunātā zīme, ka tēva un dēla tikšanās ir izdevusies.

Kad princese bija pietiekami daudz parunājusi ar premjerministru, vēstnieks pieveda viņu pie pilsētas mēra.

– Patīkami ar jums iepazīties! – sacīja princese. – Vēl tikai pagājušajā nedēļā Londonas mērs man stāstīja, cik ļoti viņam patikusi jūsu pilsēta, kad viņš tajā viesojās.

– Paldies, kundze! – mērs atbildēja. – Ceru, ka nākamgad es varēšu veltīt šādu komplimentu Londonai.

Vēstnieks atkal paraudzījās uz terasi. Bekija joprojām nebija manāma.

Princeses saruna ar mēru nebija ilga. Viņa diskrēti lika noprast, ka vēlas doties pie nākamā viesa. Vēstniekam atlika vien gluži negribīgi paklausīt.

– Ja atļausiet, kundze, es iepazīstināšu jūs ar vienu no vadošajiem pilsētas baņķieriem, donu Pedro Martinesu. Domāju, jums būs interesanti uzzināt, ka viņš katru gadu vienu sezonu pavada Londonā.

– Tas patiešām ir milzīgs pagodinājums, Jūsu Majestāte, – teica Martiness un zemu paklanījās, iekams princesei radās iespēja bilst kādu vārdu.