žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

Pēc pusdienām viņš ar tūrisma ceļveža palīdzību uzmeklēja vienīgo Buenosairesas kinoteātri, kurā tika demonstrētas filmas angļu valodā. Viņš viens pats sēdēja pēdējā rindā, skatījās filmu “Vieta zem saules” un iemīlējās Elizabetē Teilorē, un prātoja, kā dzīvē ir iespējams sastapt tādu meiteni.

Mājupceļā uz viesnīcu Sebastjans iegāja kādā grāmatu antikvariātā, kurā bija arī plaukts ar angļu romāniem. Izrādījās, ka pirmā viņa tēva sarakstītā grāmata ir nocenota līdz trijiem peso. Sebastjans pasmaidīja. No veikala viņš izgāja, nopircis grāmatu “Virsnieki un džentlmeņi”.

Vēlāk Sebastjans pavakariņoja viesnīcas restorānā un ar tūrisma ceļveža palīdzību izvēlējās vairākas vietas, kuras vēl cerēja apskatīt, ja vien pietiks laika. Donam Pedro bija taisnība – šai pilsētai piedāvājumā patiešām bija daudz interesantu lietu.

Viņš samaksāja rēķinu un nolēma atgriezties numurā, lai turpinātu lasīt Īvlinu Vo. Tieši to Sebastjans arī būtu izdarījis, bet… Viņa sēdēja pie bāra. Un veltīja Sebastjanam koķetu skatienu, kas lika viņam apstāties. Otrs smaids jau līdzinājās magnētam, un pēc dažām sekundēm viņš stāvēja sievietei līdzās. Viņa varēja būt tikpat veca kā Rūbija, tomēr likās daudzkārt valdzinošāka.

– Vai jūs būtu ar mieru man izmaksāt kādu dzērienu? – viņa vaicāja.

Pamājis Sebastjans apsēdās viņai blakus. Viņa pievērsās bārmenim un pasūtīja divas glāzes šampanieša.

– Mani sauc Gabriela.

– Sebastjans. – Viņš pastiepa sveicienam roku. Gabriela to paspieda. Līdz šim Sebastjanam nebija ne jausmas, ka vienkāršs sievietes pieskāriens var atstāt tik satraucošu iespaidu uz viņu.

– No kurienes tu esi?

– No Anglijas, – viņš atbildēja.

– Reiz es noteikti uz turieni aizbraukšu. Londonas Tauers un Bakingemas pils… – Gabriela noteica, kad bārmenis ielēja viņiem šampanieti. – Priekā!

Sebastjans pacēla glāzi un atkārtoja: – Priekā! – Viņam bija grūti novērst skatienu no sievietes skaistajām slaidajām kājām. Viņam gribējās tām pieskarties.

– Vai tu esi apmeties šajā viesnīcā? – Gabriela vaicāja un uzlika roku viņam uz gurna.

Bāra apgaismojums bija visai dūmakains, un Gabriela nevarēja redzēt, cik koši pietvīkusi ir viņa seja. – Jā, esmu gan.

– Vai tu esi viens pats? – viņa turpināja vaicāt.

– Jā, – Sebastjans ar grūtībām izstomīja.

– Vai tu vēlētos, lai es kopā ar tevi dodos uz tavu numuru, Sebastjan?

Jauneklis pat nespēja noticēt savai veiksmei. Buenosairesā viņš ir sastapis kārtējo Rūbiju, turklāt skolas direktors atradās septiņus tūkstošus jūdžu tālumā! Atbildēt nenācās, jo Gabriela jau bija noslīdējusi no bāra krēsla, paņēmusi viņu aiz rokas un veda ārā no telpas.

Viņi devās uz vestibila tālāko daļu, kur atradās lifti.

– Kāds ir tavas istabas numurs, Sebastjan?

– Viens, viens, septiņi, nulle, – viņš atbildēja, kad abi bija iekāpuši liftā.

Istaba atradās vienpadsmitajā stāvā. Sebastjans neveikli centās atslēgt numura durvis. Gabriela sāka skūpstīt Sebastjanu vēl pirms tam, kad abi iekļuva istabā. Un turpināja skūpstīt, izveicīgi novelkot viņam žaketi un atdarot jostu, bet mitējās vienīgi brīdī, kad bikses nokrita uz grīdas.

Kad Sebastjans atvēra acis, izrādījās, ka viņas blūze un svārki atrodas turpat blakus viņa biksēm. Sebastjanam gribējās stāvēt un apbrīnot viņas augumu, taču Gabriela atkal paņēma puisi pie rokas un veda uz gultu. Viņš noņēma kaklasaiti un novilka kreklu, izmisīgi vēlēdamies beidzot pieskarties katrai viņas auguma vietai. Gabriela iekrita uz muguras gultā un uzrāva Sebastjanu virsū. Pēc dažiem mirkļiem viņam izlauzās skaļa nopūta.

Vairākas sekundes viņš gulēja pavisam mierīgi, pēc tam Gabriela izslīdēja no savas vietas, savāca drēbes un pazuda vannas istabā. Sebastjans apsedza kailo augumu ar palagu un gaidīja Gabrielu atgriežamies. Viņš jau cerēja, ka varēs kopā ar šo dievieti pavadīt visu atlikušo nakti, un prātoja, cik reižu pagūs vēl mīlēties. Taču, kad vannas istabas durvis atvērās, Gabriela jau bija pilnībā apģērbusies. Izskatījās, ka viņa grasās doties projām.

– Vai tā tev bija pirmā reize? – viņa vaicāja.

– Protams, ka ne.

– Tā jau man likās, – Gabriela atteica. – Tik un tā jāmaksā trīs simti peso. – Sebastjans piecēlās sēdus, nespēdams īsti saprast, ko viņa saka. Gabriela paskaidroja: – Tu taču nebūsi nolēmis, ka tikai tavs glītais vaigs un angļu puiša šarms pamudināja mani nākt augšā kopā ar tevi?

– Nē, protams, ka ne, – atteica Sebastjans. Viņš pietrausās no gultas, pacēla no grīdas tur nomesto žaketi, izņēma no kabatas naudas maku un skatījās uz atlikušajām piecu mārciņu banknotēm.

– Divdesmit mārciņas, – Gabriela noteica, jo nepārprotami ar līdzīgām situācijām bija saskārusies arī iepriekš.

Sebastjans noskaitīja četras banknotes un sniedza Gabrielai.

Viņa paņēma naudu un pazuda pat vēl veiklāk, nekā viņš bija sasniedzis orgasmu.

Kad lidmašīna nolaidās Londonas lidostā, Harijs izmantoja sava formastērpa dotās priekšrocības un pievienojās komandai. Viņi, neviena neaizkavēti, izgāja cauri muitas kontroles punktam. Harijs noraidīja Anabelas ierosinājumu uz Londonu doties kopā vienā autobusā, bet pievienojās garajai taksometra gaidītāju rindai.

Pēc četrdesmit minūtēm taksometrs piestāja pie Džailsa mājas Smitskvērā. Harijs ilgojās pēc kārtīgas nomazgāšanās vannā, īsta angļu ēdiena un labas izgulēšanās. Viņš ar misiņa klauvēkli piesita pie durvīm un cerēja, ka Džailss ir mājās.

Pēc dažiem mirkļiem durvis atvērās. Ieraudzījis Hariju, Džailss sāka aizrautīgi smieties, nostājās miera stājā un militāri salutēja.

– Esat laipni sveicināts mājās, kapteini!

Nākamajā rītā Sebastjans vispirms pārbaudīja sava naudas maka saturu. Viņam bija atlikušas vien desmit mārciņas. Un viņš bija cerējis dzīvi Kembridžā uzsākt ar sataupītām astoņdesmit! Skatiens pievērsās drēbēm, kas izmētātas uz grīdas… pat viņa smalkā josta bija zaudējusi savu pievilcību. Tātad aplūkot viņš varēs tikai tās Buenosairesas vietas, kurās netiek prasīta ieejas maksa.

Tēvocim Džailsam bija taisnība – ikviena cilvēka dzīvē ir konkrēti mirkļi, kad viņš par sevi uzzina kaut ko jaunu un šīs zināšanas noglabā kā vērtīgu ieguvumu, lai vēlāk nepieciešamības gadījumā tās izmantotu.

Kad Sebastjans bija sakravājis savas nedaudzās mantas un nopirktās dāvanas, viņa domas atkal pievērsās Anglijai un gaidāmajai studenta dzīvei. Viņš nespēja vien nociesties. Iznācis no lifta lejasstāvā, viņš bija pārsteigts, kad ieraudzīja vestibilā dona Pedro šoferi stāvam ar padusē iespiestu formas cepuri. Ieraudzījis Sebastjanu, viņš uzreiz uzlika cepuri galvā un teica: – Boss vēlas jūs sastapt.

Sebastjans iekāpa Rolls-Royce aizmugures sēdeklī un nopriecājās par to, ka vēlreiz būs iespēja pateikties donam Pedro par visu. Tomēr viņš nebija gatavs atzīties, ka notērējis gandrīz visu savu naudu un atlikušas vien desmit mārciņas. Pēc ierašanās dona Pedro mājā viņu tūdaļ pavadīja uz Martinesa kabinetu.

– Man žēl, ka vajadzēja tevi šādi atraut šurp, taču ir radusies neliela problēma.

Drosme Sebastjanam saplaka papēžos un uzmācās bažas, ka vairs nebūs iespējams aizbēgt. – Problēma?

– Šorīt piezvanīja mans draugs Metjūsa kungs no britu vēstniecības. Viņš aizrādīja, ka tu esot ieradies valstī bez pases. Es viņam paskaidroju, ka tu atbrauci ar manu kuģi un Buenosairesā esi mans viesis, bet, kā izrādījās, tas nepalīdzēs tev atgriezties Anglijā.

– Vai tas nozīmē, ka paredzētais kuģis aizbrauks bez manis? – Sebastjans vaicāja, nespēdams noslēpt bažas.

– Nekādā ziņā, – atteica Martiness. – Pa ceļam uz ostu mans šoferis tevi aizvedīs uz vēstniecību. Pats Metjūss man apsolīja, ka sekretariātā tevi jau gaidīs sagatavota pase.

– Paldies, – tencināja Sebastjans.

– Protams, ir ļoti noderīgi, ja esi draugos ar vēstnieku, – Martiness ar smaidu sejā piebilda. Pēc tam viņš Sebastjanam pasniedza biezu aploksni un sacīja: – Šo noteikti atdod muitas kontroles punktā, kad būsi Sauthemptonā.

– Vai tas ir sūtījums, kurš man jānogādā Anglijā? – Sebastjans vaicāja.

– Nē, nē, – iesmējās Martiness. – Tajā ir tikai pavaddokumenti, kas apliecina sūtījuma saturu. Tev tie jāiesniedz muitā, pēc tam Sotheby’s paši pārņems iniciatīvu.

Tādu nosaukumu Sebastjans nekad nebija dzirdējis.

– Vakar zvanīja Bruno un sacīja, ka jau gaida atkalredzēšanos ar tevi Londonā. Viņš izteica cerību, ka tu apmetīsies pie viņa Ītonskvērā. Tā tomēr būs labāka alternatīva par viesu namu Pedingtonā.

Sebastjans iedomājās par Tibiju un būtu vēlējies pateikt donam Pedro Martinesam, ka viesu nams “Drošais patvērums” ne ar ko neatpaliek no Majestic viesnīcas Buenosairesā. – Paldies! – viņš sacīja, taču par Pedingtonu neminēja ne vārda.

– Bon voyage, un parūpējies, lai Sotheby’s saņem manu sūtījumu! Kad atgriezīsies Londonā, paziņo Karlam, ka esi sūtījumu piegādājis un atgādini viņam par manu ierašanos pirmdien.

Dons Pedro piecēlās no rakstāmgalda, satvēra Sebastjana plecus un noskūpstīja viņu uz abiem vaigiem. – Es tevi jau redzu kā savu ceturto dēlu.

Viņa pirmais dēls stāvēja pie sava kabineta loga stāvu zemāk, kad Sebastjans izgāja no ēkas, nesdams rokā biezo aploksni ar dokumentiem par astoņus miljonus mārciņu vērtu priekšmetu. Djego vēroja, kā Sebastjans iekāpj Rolls-Royce, taču palika uz vietas līdz brīdim, kad automašīna pievienojās rīta satiksmes plūsmai.

Djego uzskrēja pa kāpnēm un pievienojās savam tēvam.

– Vai statuja ir droši novietota uz klāja? – dons Pedro vaicāja, kad durvis bija aizvērtas.

– Šorīt es noskatījos, kā to iestiprina turētājā. Un tomēr es vēl joprojām neesmu pārliecināts.

– Par ko?

– Tajā statujā ir paslēpti astoņi miljoni mārciņu tavas naudas, bet neviens no mūsu cilvēkiem uz klāja to nepieskata. Tu visu atbildību par operāciju esi uzticējis puišelim, kas tik tikko beidzis skolu!

– Un tieši tas arī ir iemesls, kālab neviens nepievērsīs uzmanību ne viņam, ne pašai statujai, – paskaidroja dons Pedro. – Dokumenti ir uz Sebastjana Kliftona vārda. Viņam atliek vienīgi tos iesniegt muitas postenī, parakstīt nepieciešamo veidlapu. Pēc tam jau rīkosies Sotheby’s. Un nebūs ne mazākās norādes, ka esam iesaistīti mēs.

– Cerēsim, ka tev ir taisnība.

– Varu saderēt, ka pirmdien Londonas lidostā ap mums ložņās vismaz kāds ducis muitas darbinieku un izkratīs mūsu bagāžu, – turpināja dons Pedro. – Bet viņi atradīs tikai manu iecienīto pēcskūšanās līdzekli, savukārt statuja jau tobrīd būs nogādāta Sotheby’s un mierīgi gaidīs izsoles sākumu.

Sebastjans iegāja vēstniecībā un jutās pārsteigts, ieraudzījis Bekiju, kura stāvēja pie sekretāres galda. – Labrīt, – viņa sacīja. – Vēstnieks gaida tikšanos ar jums. – Vairāk neko nepaskaidrojusi, viņa pagriezās un devās pa gaiteni uz priekšu līdz sera Metjūsa kabinetam.

Sekodams viņai, Sebastjans prātoja, vai arī tagad viņu gaida tikšanās ar tēvu un viņi kopā dosies uz Angliju. Viņš cerēja, ka tā būs. Bekija klusi pieklaudzināja pie durvīm, atvēra tās un pakāpās malā.

Kad Sebastjans iegāja kabinetā, vēstnieks raudzījās ārā pa logu. Izdzirdējis, ka durvis atveras, viņš pagriezās, devās pie Sebastjana un sarokojās ar viņu.

– Priecājos ar jums beidzot iepazīties, – viņš teica. – Es gribēju pats personīgi jums to atdot, – viņš sacīja un nolika uz galda pasi.

– Paldies, ser! – iesaucās Sebastjans.

– Vai jūs nepārbaudītu, lai būtu drošs, ka uz Angliju neizvedat vairāk par tūkstoš mārciņām skaidrā naudā? Es nevēlētos, lai pārkāpjat likumu.

– Diemžēl es visu esmu iztērējis. Man atlikušas vien desmit mārciņas, – atzinās Sebastjans.

– Ja jums nekā cita deklarējama nav, tad iziet muitas kontroli vajadzētu pavisam vienkārši.

– Man vēl jāpiegādā skulptūra dona Pedro uzdevumā un jāparūpējas, lai tā nonāk Sotheby’s. Es par to vairāk neko nezinu, bet dokumentos tai minēts nosaukums “Domātājs”. Tā sver divas tonnas.

– Vairs nekavēšu jūs, – sacīja vēstnieks un pavadīja Sebastjanu līdz durvīm. – Starp citu, Sebastjan, kāds ir jūsu otrais vārds?

– Arturs, ser, – viņš atbildēja, jau izgājis gaitenī. – Šis vārds tika dots, godinot manu vectēvu.

– Novēlu jauku ceļojumu, manu zēn! – Jau nākamajā mirklī Metjūss aizvēra durvis, atgriezās pie rakstāmgalda un pierakstīja trīs vārdus.

– Šo oficiālo paziņojumu es vakarrīt saņēmu no Filipa Metjūsa, mūsu vēstnieka Argentīnā, – sacīja parlamentārais sekretārs un visiem pie galda sēdošajiem izsniedza pa kopijai. – Lūdzu, izlasiet to ļoti uzmanīgi.

Saņēmis sešu lappušu garo oficiālo paziņojumu, sers Elans pārējo rīta daļu rūpīgi to lasīja. Rindkopu pēc rindkopas. Viņš zināja, ka meklētais ir paslēpts starp rindām, kas vēstīja par dažādiem nenozīmīgiem faktiem par princeses Mārgaretas oficiālo vizīti Buenosairesā.