žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

Nesapratni raisīja tas, ka vēstnieks uzaicinājis Pedro Martinesu uz dārza svētkiem, bet vēl lielāku pārsteigumu sagādāja viņa iepazīstināšana ar Viņas Karalisko Augstību. “Acīmredzot Metjūsam bijis ļoti pamatots iemesls, lai šādi apietu protokolu. No sirds ceru, ka nebūs nevienas fotogrāfijas, kas šo mirkli padarītu pieejamu apskatei arī pēc gadiem,” nodomāja sers Elans.

Tikai ap pusdienlaiku viņš atskārta, kura ir meklētā rindkopa. Viņš lika, lai sekretāre atceļ pusdienlaikā ieplānoto tikšanos. “Viņas Karaliskā Augstība bija tik ļoti laipna, ka pastāstīja man par pirmā pārbaudes mača rezultātiem Lorda kriketa laukumā,” rakstīja vēstnieks. “Kapteinis Pīters Mejs uzrādīja izcilus sasniegumus, tikai žēl, ka pēdējā mirklī viņam nācās izstāties.”

Sers Elans pacēla galvu un uzsmaidīja Harijam Kliftonam, kurš arī bija pieminēts oficiālajā ziņojumā.

“Biju iepriecināts, kad uzzināju, ka Arturs Beringtons atgriezīsies uz otro spēli Sauthemptonā svētdien, divdesmit trešajā jūnijā, jo viņa sasniegtie vidējie rādītāji ir augstāki par astoņi un var radīt lielas izmaiņas Anglijai.”

Parlamentārais sekretārs pasvītroja vārdus “Arturs”, “svētdiena”, “Sauthemptona” un “astoņi”. Pēc tam viņš turpināja lasīt.

“Es aizdomājos, kad Viņas Karaliskā Augstība pavēstīja, ka Teits spēlēs ar piekto numuru un viņai to sacījis pats direktors Džons Rotenšteins.”

Sers Elans pasvītroja vārdus “Teits, “piektais numurs” un “Rotenšteins” un atkal ķērās pie lasīšanas.

“Londonā atgriezīšos ogustā, tieši laikā, lai noskatītos pēdējo spēli Milbenkā. Domāju, ka līdz tam brīdim būsim uzvarējuši deviņu sitienu sērijā. Starp citu, lai uztvertu pēdējo, būs nepieciešama divas tonnas smaga nūja.”

Šajā reizē sers Elans pasvītroja “augustā”, “Milbenkā”, “deviņi” un “divas tonnas”.

Viņš jau sāka prātot, ka tagad ļoti noderētu zināšanas par kriketu. Diemžēl skolā viņš aizrāvās ar airēšanu. Mierināja vien doma, ka sers Džailss ir īsts kriketa speciālists un visu paskaidros.

Visi jau bija pabeiguši oficiālā paziņojuma lasīšanu, lai gan Kliftones kundze vēl izdarīja kādas piezīmes.

– Domāju, ka esmu sapratis, ko mūsu pārstāvis Buenosairesā ir vēlējies mums pateikt, – sers Elans iesāka. – Tomēr ir kādas divas vietas, kas man nav īsti skaidras. Piemēram, Arturs Beringtons. Pat man ir zināms, ka labāko sitēju testa mačos sauc Kens.

– Sebastjana otrais vārds ir Arturs, – paskaidroja Harijs. – Manuprāt, no teksta varam izsecināt, ka viņš svētdien, divdesmit trešajā jūnijā, ieradīsies Sauthemptonā. Pārbaudes spēles nekad nenotiek svētdienās, turklāt Sauthemptonā vispār nav šāda kriketa laukuma.

Sers Elans pamāja ar galvu.

– Un “astoņi” varētu nozīmēt to, cik miljonus mārciņu, pēc vēstnieka domām, mēģinās izvest, – ierunājās Džailss, kurš sēdēja galda tālākajā galā. – Jo Kena vidējais trāpījumu skaits ir augstāks par piecdesmit.

– Ļoti labi, – noteica sers Elans un kaut ko pierakstīja. – Tomēr es nespēju izskaidrot, kālab Metjūss pieļāvis gramatiskas kļūdas, piemēram, “ogustā”.

– Un vēl par Teitu, – piebilda Džailss. – Moriss Teits spēlē ar devīto numuru, nekādā ziņā ne ar piekto.

– Arī mani tas paklupināja, – noteica sers Elans, pats nopriecādamies par savu nelielo joku. – Vai kāds tomēr varētu izskaidrot gramatikas neprecizitātes tekstā?

– Domāju, ka es to varētu, – ierunājās Emma. – Mana meita Džesika ir māksliniece un reiz stāstīja, ka daudzu skulptoru darbiem tiek izgatavoti deviņi atlējumi, katram no tiem tiek piešķirts kārtas numurs, un atlējums tiek arī apzīmogots. Un “ogusts” varētu būt mājiens uz mākslinieka vārdu.

– Nevaru sacīt, ka pašlaik man saprotams vairāk nekā iepriekš, – teica sers Elans. Pārējo sejas izteiksmes liecināja, ka viņš nebūt nav vientuļš šajā ziņā.

– Tam jābūt Renuāram vai Rodēnam, – paskaidroja Emma. – Tā kā astoņus miljonus mārciņu noslēpt eļļas gleznā nekādi nebūtu iespējams, tad man ir aizdomas, ka tie noglabāti divas tonnas smagā Ogista Rodēna skulptūrā.

– Tālāk. Vai vēstnieks dod mājienu, ka sers Džons Rotenšteins, Teita galerijas direktors Milbenkā, varētu man pateikt, kurā skulptūrā?

– Viņš to mums jau ir pateicis, – Emma triumfējoši piebilda. – Viens no tiem vārdiem, kuru jūs nebijāt pasvītrojis. – Emma nespēja noslēpt smaidu. – Mana nelaiķe māte to būtu pamanījusi daudz ātrāk par mani, pat uz nāves gultas gulēdama.

Harijs un Džailss pasmaidīja.

– Un kurš vārds tas bija, Kliftones kundze?

Emma atbildēja uz viņa jautājumu, parlamentārais sekretārs pacēla telefona klausuli un pateica: – Piezvaniet Džonam Rotenšteinam uz Teita galeriju un norunājiet man tikšanos šovakar pēc galerijas slēgšanas laika. – Sers Elans nolika klausuli un uzsmaidīja Emmai. – Vienmēr es esmu aizstāvējis uzskatu, ka ierēdniecībā būtu nepieciešams nodarbināt daudz vairāk sieviešu.

– Es ceru, ka šajā izteikumā jūs pasvītrotu vārdus “vairāk” un “sieviešu”.

Sebastjans stāvēja uz “Karalienes Mērijas” klāja un, pārliecies pār reliņiem, raudzījās, kā Buenosairesa aizvien vairāk attālinās un drīz sāka izskatīties pēc sīkas līnijas, ko arhitekts uzskicējis uz papīra lapas.

Īsajā laikā no dienas, kad viņš tika atstādināts no mācībām Bīčkroftā, bija atgadījies tik daudz… Tomēr Sebastjans joprojām nebija sapratis, kādēļ tēvs veicis tik tālu ceļu, ja vēlējās tikai pateikt, ka mācību vieta Kembridžā nav zaudēta. “Vai tad nebūtu daudz vienkāršāk piezvanīt vēstniekam, kurš, pēc visa spriežot, labi pazīst donu Pedro? Un kālab vēstnieks personīgi pasniedza man pasi, ja Bekija vienkārši varēja to iedot jau sekretariātā? Un, vēl dīvaināk, kālab vēstniekam vajadzēja zināt manu otro vārdu?” Buenosairesa bija izgaisusi skatienam, bet Sebastjans joprojām nebija atradis atbildi ne uz vienu no šiem jautājumiem.

Domas pievērsās nākotnei. Pirmais pienākums – tieši tas, kuram viņš tik laipni tika izvēlēts, – bija pārliecināties par dona Pedro skulptūras drošu nogādāšanu caur muitas punktu. Sebastjans bija nolēmis neaizbraukt no ostas, kamēr Sotheby’s nebūs skulptūru paņēmuši.

Pagaidām viņš alka atslābināties un izbaudīt ceļojumu. Viņš grasījās izlasīt dažas “Virsnieku un džentlmeņu” atlikušās lappuses un cerēja, ka lainera bibliotēkā varēs atrast arī pirmo sējumu.

Ceļā uz mājām bija jāpadomā arī par to, kādi panākumi viņam būtu jāsasniedz savā pirmajā mācību gadā Kembridžā, lai atstātu iespaidu uz māti. Pēc visām viņai sagādātajām sirdssāpēm tas bija mazākais, ko viņš varēja darīt.

– “Domātājs”, – bilda Teita galerijas direktors sers Džons Rotenšteins. – Daudzi kritiķi to uzskata par vienu no ikoniskākajiem Rodēna darbiem. Tas bija iecerēts kā daļa no “Elles vārtu” sērijas, un sākotnēji tam tika dots nosaukums “Dzejnieks”, jo mākslinieks vēlējās izrādīt cieņu savam varonim Dantem.

Sers Elans apgāja apkārt lielajai skulptūrai. – Palabojiet, ja saku nepareizi, ser Džon, bet… vai šis ir piektais no deviņiem atlējumiem?

– Tieši ir, ser Elan. Daudzi atlējumi pēc Rodēna darinātā parauga tika radīti viņa dzīves laikā, galvenokārt ar to nodarbojās Aleksis Ridjē savā Parīzes metāllietuvē. Pēc Rodēna nāves diemžēl… tā uzskatu es… Francijas valdība atļāva arī citās lietuvēs izgatavot ierobežotu daudzumu šādu atlējumu. Tomēr nopietni kolekcionāri tos nevērtē tik augstu kā mākslinieka dzīves laikā tapušos.

– Vai ir zināms, kur pašlaik atrodas šie deviņi oriģinālie atveidojumi?

– Jā gan, – atbildēja direktors. – Trīs apskatāmi Parīzē. Proti, Luvrā, Rodēna muzejā un Medonā. Viens ir Metropolitēna muzejā Ņujorkā, bet vēl viens Ermitāžā Ļeņingradā, savukārt trīs atrodas privātu kolekcionāru rokās.

– Vai ir zināms, kam pieder šīs trīs skulptūras?

– Viena ir barona de Rotšilda kolekcijā, bet otras īpašnieks ir Pols Melons. Trešās skulptūras atrašanās vieta ilgu laiku mums ir noslēpumā tīta. Skaidri zināms ir tikai tas, ka šis atlējums tapis autora dzīves laikā un pirms apmēram desmit gadiem pārdots privātam kolekcionāram. Lai nu kā, šis noslēpuma plīvurs jau nākamajā nedēļā tiks noņemts.

– Neesmu drošs, ka sapratu jūs, ser Džon.

– Pirmdienas vakarā Sotheby’s izsolē nonāks tūkstoš deviņi simti otrajā gadā tapušais “Domātāja” atlējums.

– Un kam tas pieder? – sers Elans gluži nevainīgi vaicāja. – Man nav ne mazākās nojausmas, – atzinās Rotenšteins.

– Katalogā atzīmēts vienkārši “kāds džentlmenis”.

Parlamentārais sekretārs pasmaidīja par šādu izteikumu, bet pavaicāja: – Ko tas nozīmē?

– Ka pārdevējs vēlas palikt anonīms. Bieži izrādās, ka tas ir kāds aristokrāts, kurš negrib atzīt nonākšanu grūtībās un nepieciešamību atteikties no kādas sava senču mantojuma daļas.

– Jūsuprāt, kāda varētu būt šā darba cena?

– To ir grūti pateikt. Jau vairākus gadus tirgū nekas tik nozīmīgs nav parādījies. Tomēr es būtu pārsteigts, ja skulptūra tiktu pārdota par mazāk nekā simts tūkstošiem mārciņu.

– Vai lajam būtu pa spēkam noteikt atšķirību starp šo… – sers Elans ar apbrīnu paraudzījās uz bronzas statuju, kas atradās viņa priekšā, – …un to eksemplāru, kas nonāks izsolē?

– Nekādas atšķirības nav, – atbildēja Teita galerijas direktors. – Vienīgi kārtas numurs. Citādi skulptūras ir pilnīgi identiskas.

Parlamentārais sekretārs vēl vairākas reizes apgāja apkārt monumentālajam darbam, pēc tam uzsita pa masīvo koka pamatni, uz kuras sēdēja “Domātājs”. Tagad viņš skaidri zināja, kurā vietā Martiness noslēpis astoņus miljonus mārciņu. Viņš paspēra soli atpakaļ un ciešāk nopētīja skulptūru. – Vai visi deviņi atlējumi ir novietoti uz vienādām pamatnēm?

– Manuprāt, ne gluži vienādām, bet līdzīgām noteikti. Katrā galerijā un katram īpašniekam var būt personiskais viedoklis par to, kā šo darbu izstādīt. Mēs izvēlējāmies vienkāršu koka pamatni, lai tā harmonētu ar apkārtni.

– Kādā veidā pamatne ir savienota ar skulptūru?

– Tik liela izmēra bronzas statujai parasti izmanto četrus tērauda stiprinājumus, kas iekausēti statujas apakšējās daļas centrā. Vajag tik atbilstošas skrūves, uzgriežņus un četras atbilstīga lieluma atveres pamatnē. Katrs prasmīgs meistars spēj šādu darbu paveikt.

– Tātad, ja kāds vēlas atdalīt skulptūru no pamatnes, ir tikai jāatskrūvē šīs skrūves.

– Jā, domāju, ka tā, – atbildēja sers Džons. – Tikai… kālab tas kādam būtu vajadzīgs?

– Patiešām, kālab gan? – atteica sers Elans un atļāvās tikko jaušami pasmaidīt. Tagad viņš zināja, kur Martiness paslēpis naudu un kādā veidā iecerējis to ievest Anglijā. Turklāt nu bija skaidrs arī tas, kā Martiness iecerējis atkal tikt pie saviem astoņiem miljoniem viltoto mārciņu. – Gudrs cilvēks, – viņš noteica un vēl pēdējo reizi uzsita pa dobo bronzas statuju.

– Ģēnijs, – piebalsoja galerijas direktors.

– Nu… tik skaļu vārdu es laikam nelietotu, – iebilda sers Elans. Taisnības labad gan jāteic, ka viņi runāja par dažādiem cilvēkiem.

Baltā Bedford minivena vadītājs piebrauca pie Grīnpārkas metro stacijas Pikadili laukumā. Dzinēju viņš atstāja neizslēgtu un divas reizes nomirdzināja priekšējo lukturu gaismas.

Trīs vīrieši, kuri nekad nemēdza nokavēt, ar dažādām mantām rokās izsteidzās no metro stacijas un ātri devās pie minivena aizmugures durvīm. Tās jau laikus bija atslēgtas. Viņi tur ievietoja ogļu krāsniņu, benzīna kannu, darbarīku somu, kāpnes, kārtīgu virves rituli un Swan Westa sērkociņu kārbu. Pēc tam viņi pievienojās savam komandierim.

Ja kāds būtu viņus nopētījis uzmanīgāk, tad būtu pieņēmis, ka viņi ir vienkārši amatnieki. Svētdienā sešos no rīta gan neviens to nedarīja, bet interesanti, ka savulaik šie vīri patiešām pelnījuši iztiku amatniecībā – pirms iesaistīšanās Apvienotās Karalistes Speciālajā dienestā. Kaprālis Krons bija galdnieks, seržants Robertss bija lietuves strādnieks, bet kapteinis Hārtlijs – inženieris konstruktors.

– Labrīt, kungi! – sveicināja pulkvedis Skots-Hopkinss, kad visi trīs vīri bija iekāpuši minivenā.

– Labrīt, pulkvedi! – viņi atbildēja vienā balsī. Minivens devās ceļā uz Sauthemptonu.

Līdz brīdim, kad no “Karalienes Mērijas” tika nolaists traps, Sebastjans jau pāris stundas bija pavadījis uz kuģa klāja. Viņš bija viens no pirmajiem, kurš izkāpa krastā un ātri steidzās uz muitas punktu. Statujas izvešanai nepieciešamos pavaddokumentus viņš pasniedza gados jaunam virsniekam, kurš tos ātri caurskatīja un tad ciešāk uzlūkoja Sebastjanu.

– Lūdzu, uzgaidiet šeit, – viņš sacīja un iegāja kādā kabinetā. Pēc neilga brīža no tā paša kabineta iznāca gados vecāks virsnieks ar trīs sudraba svītrām uz formastērpa piedurknes. Viņš palūdza Sebastjana pasi un, salīdzinājis fotogrāfiju ar oriģinālu, uzreiz parakstīja nepieciešamos dokumentus.

– Kliftona kungs, mans kolēģis jūs pavadīs līdz vietai, kur sūtījums tiks izkrauts.

Kopā ar gados jauno virsnieku Sebastjans izgāja no muitas punkta un redzēja, kā ceļamkrāns nolaiž strēli “Karalienes Mērijas” kravas telpā. Pēc divdesmit minūtēm tika izcelta masīva koka kaste, kuru Sebastjans nekad iepriekš nebija redzējis. Tā lēnām tika nolaista krastā un novietota sestajā iekraušanas vietā.