Vairāki ostas strādnieki atbrīvoja kasti no ķēdēm, kas to bija turējušas. Autokrāvējs, kurš jau gaidīja savu kārtu, kasti nogādāja četrdesmitajā angārā. Viss process bija aizņēmis četrdesmit trīs minūtes. Virsnieks lūdza, lai Sebastjans vēlreiz kopā ar viņu dodas uz muitas punktu, jo vēl bija jānokārto dažas formalitātes.

Policijas automašīnas sirēna lika piebremzēt Sotheby’s transportam, kurš no Londonas devās uz Sauthemptonu, un apstāties ceļa malā.

Kad minivens bija apstājies, no policijas automašīnas izkāpa divi virsnieki. Pirmais devās uz vadītāja pusi, bet otrs – uz transportlīdzekļa aizmuguri. Otrais virsnieks no kabatas izņēma Šveicē ražotu armijas nazi un spēcīgi iegrūda tā asmeni aizmugures kreisajā riepā. Izdzirdējis šņākoņu, viņš atgriezās policijas automašīnā.

Minivena vadītājs atvēra logu un neizpratnē paraudzījās uz policistu. – Man likās, ka ātruma ierobežojumu es nepārkāpu, virsniek!

– Nē, kungs! Jūs patiešām to nepārkāpāt. Es tikai vēlējos jūs informēt, ka jūsu auto kreisā aizmugures riepa ir bojāta. Vadītājs izkāpa no minivena un kādu brīdi neticīgi raudzījās uz saplakušo riepu.

– Ziniet, virsniek, es neko tādu pat nepamanīju.

– Tā parasti notiek, ja gaiss pa atveri izplūst lēnām, – policists noteica, un tajā brīdī viņiem garām pabrauca balts Bedford minivens. Viņš salutēja un noteica: – Bija prieks palīdzēt, kungs! – Pēc tam viņš pievienojās savam kolēģim patruļmašīnā un aizbrauca.

Ja Sotheby’s autovadītājs būtu palūdzis apskatīt policista apliecību, tad izlasītu, ka viņš ir no Metropoles policijas Ročesterrovā. Tātad viņš atradās jūdzēm tālu no vietas, kur bija spēkā viņa pilnvaras. Diemžēl sers Elans bija atklājis, ka tikai daži policijas virsnieki, kas savulaik kalpojuši viņam Speciālajā dienestā, tagad strādāja Hempšīras policijas spēkos, turklāt ne katrs svētdienas rītā nekavējoties varēja ierasties vajadzīgajā vietā.

Dons Pedro un Djego tika aizvesti uz Ministra Pistarīni vārdā nosaukto starptautisko lidostu. Sešas milzīgas ceļasomas muitas kontroles punktā netika pārbaudītas un pēc tam tika nogādātas lidmašīnā, kas devās uz Londonu.

– Es allaž esmu devis priekšroku ceļošanai ar Anglijas gaisa kuģiem, – dons Pedro sacīja, kad viņam tika ierādīta vieta pirmās klases nodalījumā.

Boeing Stratocruiser gaisā pacēlās pulksten piecos un četrdesmit trijās minūtēs. Tikai dažas minūtes vēlāk, nekā bija paredzēts lidojumu sarakstā.

Baltā Bedford vadītājs iestūrēja spēkratu ostas teritorijā un taisnā ceļā brauca uz četrdesmito angāru, kurš atradās doku tālākajā galā. Nevienu minivena pasažieri ne mazākajā mērā neizbrīnīja tas, ka pulkvedis Skots-Hopkinss labi zina, kurp jādodas. Viss bija izpētīts un pārbaudīts jau pirms četrdesmit astoņām stundām. Viņš bija no tiem, kuri pat sīkumus neatstāj neievērotus un nepaļaujas uz nejaušībām.

Kad minivens apstājās, pulkvedis iedeva kapteinim Hārtlijam atslēgu. Pēc pakāpes otrs augstākais virsnieks izkāpa no transportlīdzekļa un atslēdza angāra dubultdurvis. Pulkvedis iestūrēja minivenu plašajā angārā. Telpas centrā bija novietota masīva kaste no koka.

Inženieris aizslēdza durvis, un no auto izkāpa arī pārējie trīs viņa biedri, ņemdami līdzi aprīkojumu.

Galdnieks pret kasti atslēja kāpnes un uzrāpās līdz augšai, kur ar īpaši tādam nolūkam paredzētu āmuru vilka naglas ārā no kastes vāka, tikmēr pulkvedis aizgāja uz angāra tālāko malu, kur iepriekšējā naktī bija novietots neliels ceļamkrāns, un ar to piebrauca pie kastes.

Tad inženieris no minivena aizmugures izcēla smago virves rituli, izveidoja cilpu vienā galā un pārsvieda to sev pār plecu. Viņš nostājās sāņus un gaidīja, kad varēs sākt bendes pienākumu izpildi. Galdniekam bija vajadzīgas astoņas minūtes, lai no biezā koka vāka izrautu visas tajā sadzītās naglas. Visbeidzot viņš nokāpa lejā un kastes vāku nolika zemē. Viņa vietu uz kāpnēm ieņēma inženieris, kuram pār kreiso plecu joprojām karājās virves cilpa. Sasniedzis kastes augšējo malu, viņš noliecās un ieslīdēja kastē, pēc tam resno virvi droši izvēra zem abām “Domātāja” rokām. Daudz labprātāk viņš būtu izmantojis ķēdes, taču pulkvedis bija aizrādījis, ka tādējādi varētu skulptūru sabojāt, bet tas nekādā gadījumā nav pieļaujams.

Pārliecinājies, ka viss ir droši, inženieris sasēja īpašu dubulto mezglu un pacēla cilpu gaisā, lai pavēstītu, ka ir gatavs. Pulkvedis mazā ceļamkrāna strēli nolaida pie pašas kastes augšējās malas, un tās āķis šūpojās tikai dažas collas virs atvēruma. Inženieris uzlika cilpu uz āķa un paslēja gaisā abus īkšķus, tātad apliecinādams, ka viss ir kārtībā.

Pulkvedis collu pa collai cēla ārā statuju no kastes. Vispirms parādījās noliektā galva, plaukstā atbalstītais zods, pēc tam torss, muskuļotās kājas un tad arī lielais bronzas uzkalns, uz kura sēdēja “Domātājs”. Pati pēdējā skatienam atklājās koka pamatne, pie kuras bija piestiprināta statuja. Kad visa skulptūra bija izcelta no kastes, pulkvedis lēnām laida to lejup, līdz tā karājās tikai pāris pēdu augstumā virs zemes.

Metāllietuves strādnieks nogūlās uz muguras, palīda zem statujas un izpētīja četras stiprinājuma skrūves. Pēc tam viņš no somas izņēma knaibles.

– Turiet to draņķi mierā! – viņš noteica.

Inženieris ar rokām aptvēra statujas ceļgalus, galdnieks pieķērās pie “Domātāja” pēcpuses – cerībā noturēt statuju nekustīgi. Metāllietuves strādnieks lēnām un uzmanīgi pūlējās noskrūvēt vienu uzgriezni. Iesākumā tas pagriezās tikai par puscollu, pēc tam jau vēl par puscollu, un galu galā skrūve kļuva vaļīga. To pašu viņš atkārtoja ar visām pārējām skrūvēm un tad piepeši koka pamatne uzvēlās viņam virsū, taču triju viņa kolēģu uzmanību piesaistīja gluži kas cits. Pēc sekundes daļas no statujas sāka birt jaunas piecu mārciņu banknotes un pilnībā apraka viņu.

– Vai tas nozīmē, ka es beidzot varu saņemt savu nopelnīto karavīra pensiju? – galdnieks vaicāja, neticīgi raudzīdamies uz naudas kalnu.

Pulkvedis greizi pasmaidīja un vēroja, kā no naudas biruma apakšas izkūņojas viņa biedrs.

– Diemžēl ne, Kron. Es esmu saņēmis skaidru pavēli, – atteica pulkvedis, izkāpdams no ceļamkrāna kabīnes. – Šīs visas līdz pēdējai ir jāiznīcina. – Ja Speciālā dienesta virsnieki kādreiz bija izjutuši kārdinājumu nepaklausīt pavēlei, tad šis noteikti varēja būt tāds gadījums.

Noskrūvējis vāciņu benzīna kannai, inženieris ļoti negribīgi uzpilināja dažas lāses uz oglēm krāsniņā, tad uzšķīla sērkociņu un pakāpās nost, kad gaisā uzvijās liesmas. Pulkvedis uzņēmās vadību un iemeta tajās pirmos piecdesmit tūkstošus. Pēc dažiem mirkļiem arī pārējie trīs gausi un negribīgi viņam pievienojās. Tūkstoši un atkal tūkstoši mārciņu iekrita nepiesātināmās uguns skavās.

Kad pēdējā banknote bija sabirzusi plēksnēs, četri vīri kādu brīdi klusi stāvēja, vērās uz pelnu kaudzi un pūlējās nedomāt par to, ko viņi tikko bija izdarījuši.

Klusumu pārtrauca galdnieks: – Šis man atklāja pilnīgi jaunu nozīmi frāzei “gaisā izkūpējusi nauda”.

Iesmējās visi, izņemot pulkvedi, kurš strikti noteica: – Pabeigsim darbiņu!

Metāllietuves strādnieks atkal nolaidās guļus un palīda zem statujas. Gandrīz kā svarcēlājs viņš paņēma rokās koka pamatni un paslēja to augšup, savukārt inženieris un galdnieks iegrozīja statuju tā, lai nelielie tērauda stieņi ieslīdētu tiem paredzētajās atverēs.

– Turiet cieši! – metāllietuves strādnieks nokomandēja. Inženieris un galdnieks satvēra pamatnes malas un nelaida vaļā, līdz kolēģis bija uzskrūvējis vietā visus četrus uzgriežņus. Vispirms tikai ar pirkstiem, pēc tam jau ar instrumentu. Pārliecinājies, ka stingrāk pievilkt vairs nav iespējams, viņš izlīda no statujas apakšas un parādīja pulkvedim paceltus īkšķus.

Pulkvedis ar ceļamkrānu atkal pacēla statuju gaisā un apturēja kustību, kad “Domātājs” šūpojās tikai dažas collas no vaļējās kastes augšējās malas. Inženieris atkal uzrāpās pa kāpnēm, bet pulkvedis sāka lēnām ievirzīt skulptūru kastē, savukārt kapteinis Hārtlijs tai uzmanīgi palīdzēja iegrozīties pareizi. Kad virve bija noņemta, inženiera vietu uz kāpnēm ieņēma galdnieks un aiznagloja smago vāku.

– Nu ko, kungi! Sāksim sakopšanu, kamēr kaprālis ir aizņemts ar savu darbu.

Viņi nodzēsa uguni, saslaucīja grīdu un visu, kas jau bija izmantots, novietoja atpakaļ minivenā.

Visbeidzot tur nonāca arī kāpnes, āmurs un trīs liekas naglas. Pulkvedis novietoja ceļamkrānu tieši tur, kur tas bija atradies iepriekš, galdnieks un metāllietuves strādnieks iekāpa minivenā. Inženieris atslēdza angāra durvis un pakāpās sāņus, lai pulkvedis varētu izbraukt ārā. Kad angāra durvis atkal bija aizslēgtas, inženieris apsēdās pulkvedim blakus minivenā.

Automobilis lēnām brauca pa ostas teritoriju, līdz sasniedza muitas punktu. Pulkvedis izkāpa no auto, iegāja muitas punktā un virsniekam ar trijām sudraba svītrām uz formastērpa piedurknes pasniedza angāra atslēgu.

– Paldies, Geret! – sacīja pulkvedis. – Es zinu, ka sers Elans to augstu novērtēs un pats jums pateiksies, kad visi satiksimies oktobrī mūsu gadskārtējās svinībās. – Muitas virsnieks salutēja, un pulkvedis Skots-Hopkinss izgāja no kabineta. Viņš atkal apsēdās pie baltā Bedford stūres, ieslēdza aizdedzi un devās atpakaļceļā uz Londonu.

Sotheby’s minivens ar svaigi nomainītu riepu ostā ieradās četrdesmit minūtes vēlāk, nekā bija paredzēts.

Kad minivens piestāja pie četrdesmitā angāra, šoferis pārsteigti ieraudzīja, ka sūtījumu, kuru viņam paredzēts paņemt, ielenkuši daudzi muitas dienesta virsnieki.

Viņš pagriezās pret savu pārinieku un teica: – Kaut kas ir atgadījies, Bērt.

Abi kungi izkāpa no minivena. Tobrīd autokrāvējs pacēla masīvo kasti un, vairākiem muitas dienesta darbiniekiem piepalīdzot – pēc Bērta domām, viņu bija krietni vien par daudz –, to ievietoja minivena aizmugurē. Procedūra, kas parasti būtu aizņēmusi apmēram pāris stundas, tagad prasīja vien divdesmit minūtes, ieskaitot dokumentu noformēšanai paredzēto laiku.

– Kas gan varētu būt tajā kastē? – ierunājās Bērts, kad viņi jau brauca projām.

– Nav ne mazākās nojausmas, – atteica automašīnas vadītājs. – Bet es nesūdzos, jo tagad mēs pagūsim laikā, lai pa radio noklausītos Henriju Holu.

Arī Sebastjanu pārsteidza ātrums un profesionalitāte, ar kādu visa šī procedūra tika paveikta. Viņam atlika vien pieņemt, ka statuja ir ļoti vērtīga. Bet varbūt dona Pedro ietekme Sauthemptonā ir tikpat liela kā Buenosairesā.

Pateicies virsniekam, kuram uz formastērpa piedurknes bija trīs sudraba svītras, Sebastjans devās atpakaļ uz termināli, kur pievienojās dažiem vēl atlikušajiem pasažieriem, kas gaidīja pasu pārbaudi. Pirmais zīmogs pirmajā pasē – Sebastjans pasmaidīja. Un drīz smaids pārvērtās asarās, jo viņš izgāja sagaidīšanas zālē un ieraudzīja savus vecākus. Viņš pateica, cik izmisīgi nožēlo savu rīcību, un jau pēc dažiem mirkļiem viss bija atkal tik lieliski, it kā viņš nekur pat nebūtu braucis.

Mājupceļā uz Bristoli viņam bija tik daudz stāstāma: Tibija, Dženisa, Bruno, Martinesa kungs, princese Mārgareta, vēstnieks, muitas punkta virsnieks… Visiem bija sava vieta Sebastjana piedzīvojumos. Gabrielu gan viņš bija izlēmis nepieminēt. Šo detaļu viņš pietaupīja vēlākam laikam, kad sastapsies ar Bruno.

Pirmā, ko Sebastjans ieraudzīja, kad viņi bija iebraukuši pa Menorhausas vārtiem, bija Džesika, kura skrēja viņiem pretī.

– Man pat prātā nebija ienācis, ka es tik ļoti ilgošos pēc tevis! – viņš teica, kad bija izkāpis no automašīnas un apskāvis meiteni.

Mazliet pēc septiņiem vakarā Sotheby’s minivens iegriezās Bondstrītā. Automašīnas vadītājs nebija pārsteigts, kad ieraudzīja, ka uz ietves gaida apmēram pusducis nesēju. Lai gan viņiem visiem bija pieņemts strādāt virsstundas, katrs tomēr tiecās ātrāk steigties uz mājām.

Impresionistu nodaļas vadītājs Dikensa kungs uzraudzīja kastes pārvietošanu no automašīnas uz noliktavas telpām izsoles namā. Viņš pacietīgi nogaidīja, līdz koka līstes tika noņemtas un skaidas aizslaucītas projām, lai pēc tam salīdzinātu katalogā minēto mākslas darba numuru ar to, kas bija redzams uz statujas. Skaitlis “seši” bija iegravēts bronzā blakus Ogista Rodēna parakstam. Dikenss pasmaidīja un ievilka ķeksīti dokumentā.

– Liels paldies, puiši, – viņš teica. – Tagad jūs varat doties uz mājām. Ar dokumentāciju es tikšu galā rīt.

Tovakar Dikensa kungs bija pēdējais, kurš izgāja no izsoles ēkas, tādēļ viņš rūpīgi aizslēdza durvis un pēc tam devās Grīnpārkas stacijas virzienā. Viņš pat nemanīja, ka pie antikvariāta ieejas ielas pretējā pusē stāv kāds cilvēks.

Kad Dikensa kungs jau bija pazudis skatienam, vīrietis iznāca no ēnas un aizsteidzās pie telefona automāta Kerzonstrītā. Viņam jau bija sagatavoti četri peniji, taču tas nebija nekas neparasts – viņš nekad nepaļāvās uz nejaušību. Vajadzīgo numuru viņš zināja no galvas. Izdzirdējis balsi, viņš nospieda pogu un sacīja: – Tukšais “Domātājs” pavadīs nakti Bondstrītā, ser.