žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

– Paldies, pulkvedi, – atteica sers Elans. – Ir vēl kāds darbs, ko es vēlos jums uzticēt. Drīzumā sazināsimies. – Un savienojums pārtrūka.

Nākamajā rītā septiņi simti četrpadsmitā reisa lidmašīna no Buenosairesas nolaidās Londonas lidostā, un dons Pedro nepavisam nejutās pārsteigts, ka pilnīgi visas viņa un Djego somas centīgi muitas darbinieki pārbaudīja vairākkārt.

Kad beidzot uz pēdējās no tām bija ar krītu uzvilkta zīme, dons Pedro pat pamanīja muitnieku sejā pazibam vilšanos. Kopā ar Djego viņš izgāja no lidostas.

Kad viņi jau bija iekārtojušies Rolls-Royce un brauca uz Ītonskvēru, dons Pedro pagriezās pret Djego un teica: – Viss, ko tev vajadzētu atcerēties par britiem, ir tas, ka viņiem pilnīgi trūkst iztēles.

Lai gan izsoles sākums bija paredzēts tikai septiņos vakarā, trīs simti izsoļu nama sēdvietu jau ilgi pirms tam bija aizņemti. Lielās impresionistu darbu izpārdošanas reizēs tā notika vienmēr.

Kungi bija ģērbušies smokingos, un daudzām dāmām mugurā bija garie vakartērpi. Viņas tikpat labi būtu varējušas doties uz kādu operas pirmizrādi, lai gan arī izsoles zālē gaidāmie notikumi solījās būt tikpat dramatiski kā tie, kādus varēja piedāvāt Koventgārdena. Lai arī viss notika pēc scenārija, allaž bija cilvēki, kuriem tika labākie teksti.

Lūgtos viesus varēja iedalīt vairākās atšķirīgās kategorijās. Nopietnie solītāji parasti ieradās vēlāk, jo sēdvietas bija rezervējuši iepriekš un viņus neinteresēja izsoles sākumā piedāvātie priekšmeti, kuri gluži kā otrā plāna tēli Šekspīra lugās ir paredzēti tikai tālab, lai iesildītu auditoriju. Darbu izplatītāji un galeriju īpašnieki deva priekšroku stāvēšanai aizmugurē un savā starpā sadalīja to, kas palika pāri no bagātnieku dzīrēm, kad izsoles priekšmeta cena tomēr nesasniedza cerētos augstumus. Bija arī tādi, kuri izsoli uzskatīja par labu iemeslu iziet sabiedrībā. Viņus neinteresēja piedalīšanās izsolē, taču viņiem patika vērot izrādi, kurā superbagātnieki sacentās cits ar citu.

Un visļaunākā no šīm grupām, turklāt tāda, kas vēl dalījās apakšgrupās, bija sievas, kas ieradās noskatīties, cik daudz naudas vīri tērē par lietām, kuras viņām nešķita intereses vērtas. Viņas labprātāk sava vīra naudu tērētu citos namos, kas atradās tajā pašā ielā. Bija arī mīļākās, kuras sēdēja gluži klusas, jo cerēja reiz kļūt par sievām. Un visbeidzot vienkārši skaistules, kurām dzīvē vienīgais mērķis bija dabūt nost no ceļa sievas un mīļākās.

Tomēr – kā jau visur dzīvē – bija arī izņēmumi. Viens no tādiem bija arī sers Elans Redmeins, kurš bija ieradies, lai pārstāvētu savas valsts intereses. Viņš grasījās solīt par priekšmetu numur divdesmit deviņi, tomēr nebija izlēmis, līdz kādai summai turpinās solīšanu.

Seram Elanam nebija sveši Vestendas izsoļu nami un to dīvainās tradīcijas. Gadu gaitā viņš bija izveidojis nelielu astoņpadsmitā gadsimta Anglijas akvarelistu darbu kolekciju. Reizēm viņš arī piedalījās vairāksolīšanā valdības vārdā, lai iegūtu kādu gleznu vai skulptūru, kuru izvešana no valsts netika uzskatīta par pieļaujamu. Lai kā arī būtu bijis iepriekš, tagad bija pienākusi pirmā reize viņa karjeras ritējumā, kad viņš grasījās piedalīties vairāksolīšanā par izsoles galveno priekšmetu un cerēja, ka viņu pārsolīs kāds cilvēks no ārzemēm.

Tās dienas rītā laikraksts The Times bija publicējis prognozi par to, ka Rodēna “Domātāju” varētu pārdot par simt tūkstošiem mārciņu – rekordlielu summu, kas kādreiz samaksāta par franču mākslinieka darbu. Laikrakstam gan nebija zināms, ka sers Elans grasījās solīt tikmēr, kamēr summa būs pakāpusies augstāk par simts tūkstošiem mārciņu, jo tikai pēc tam viņš varēja justies drošs, ka solīšanu turpina vienīgi dons Pedro Martiness, svēti ticēdams, ka statujas patiesā vērtība ir vairāk nekā astoņi miljoni mārciņu.

Džailss seram Elanam bija uzdevis kādu jautājumu, uz kuru viņš vairījās atbildēt. – Ja nu tomēr jūs pārsolīsiet Martinesu, ko tādā gadījumā iesāksiet ar skulptūru?

– Par tās mājvietu kļūs Skotijas Nacionālā galerija, – sers Elans bija atteicis. – Tā būs daļa no valdības mākslas darbu iegādes politikas. Par to jūs varēsiet rakstīt savos memuāros, taču tikai tad, kad es jau būšu miris.

– Un… ja jums izrādīsies taisnība?

– Tādā gadījumā šā notikuma apraksts aizņems veselu nodaļu manos memuāros.

Sers Elans iegāja izsoļu namā un ieslīdēja savā vietā, kas atradās zāles aizmugurē, kreisajā pusē. Iepriekš viņš bija piezvanījis Vilsona kungam un paziņojis, ka solīs par divdesmit devīto priekšmetu un sēdēs savā parastajā vietā.

Pieci pakāpieni, un Vilsona kungs bija ieņēmis savu vietu tribīnē. Vairums nopietno solītāju tajā laikā jau bija apsēdušies savos krēslos. Izsoles vadītājam abās pusēs bija sastājušies Sotheby’s izsoļu nama kalpotāji. Lielākā daļa šo cilvēku pārstāvēs klientus, kuri nevarēja ierasties personīgi, un solīs viņu interesēs. Vai arī to cilvēku vārdā, kuri nejutās droši par to, ka spēs apstāties un neturpinās solīšanu pat tad, ja summa pārsniegs pašu iecerētos solīšanas griestus. Telpas kreisajā pusē uz paaugstinājuma atradās garš galds, pie kura sēdēja pieredzējušākie un atbildīgākie izsoļu nama kolektīva locekļi. Viņiem priekšā uz galda bija nolikti balti telefoni. Tie tiks izmantoti vien brīžos, kad izsolīs priekšmetus, par kuriem viņu klienti izrādījuši interesi.

No savas vietas zāles aizmugurē sers Elans varēja redzēt, ka trešajā rindā vēl bija palikušas trīs tukšas sēdvietas, kuras acīmredzot rezervētas svarīgiem klientiem. Viņš nodomāja, ka būs interesanti paskatīties, kas gan sēdēs abās pusēs donam Pedro Martinesam. Sers Elans pāršķirstīja kataloga lappuses, līdz nonāca pie Rodēna “Domātāja” – izsoles priekšmeta numur divdesmit deviņi. Laika vēl bija vairāk nekā pietiekami, lai Martiness pagūtu ierasties.

Precīzi pulksten septiņos Vilsona kungs paraudzījās uz saviem klientiem un līdzīgi pāvestam veltīja viņiem laipni pieglaimīgu smaidu. Viņš pabungoja pa mikrofonu un sacīja: – Labvakar, dāmas un kungi! Esiet sveicināti Sotheby’s impresionistu darbu izsolē! Pirmais izsoles priekšmets, – viņš vēstīja un paraudzījās pa kreisi, lai pārliecinātos, ka asistents uz paaugstinājuma nolicis vajadzīgo gleznu, – ir brīnišķīgs Degā pastelis, kurā attēlotas divas balerīnas mēģinājumā Trokadero. Solīšanu sāksim ar pieciem tūkstošiem mārciņu. Seši tūkstoši. Septiņi tūkstoši. Astoņi tūkstoši…

Gandrīz visiem pirmajiem izsoles priekšmetiem sākotnēji noteiktā cena tika pārsniegta, tādējādi pierādot, ka The Times no rīta publicētais viedoklis ir pareizs. Radusies jauna kolekcionāru grupa – šie cilvēki kopš kara gadiem vairojuši savu bagātību un tagad vēlas parādīt, ka ir ieradušies investēt naudu mākslas darbos.

Kad tika izsolīts divpadsmitais priekšmets, zālē ienāca dons Pedro Martiness divu jaunu vīriešu pavadībā. Sers Elans pazina Martinesa jaunāko dēlu Bruno un pieņēma, ka otrs ir Sebastjans Kliftons. Sebastjana klātbūtne bija kā apliecinājums Martinesa pārliecībai par to, ka nauda joprojām droši glabājas statujā.

Mākslas darbu pārdevēji un galeriju īpašnieki sāka apspriesties un minēja, kas donu Pedro Martinesu interesē vairāk – izsoles priekšmets numur divdesmit astoņi, proti, Vinsenta van Goga glezna vai arī Rodēna “Domātājs”.

Sers Elans allaž bija uzskatījis par mierīgu vīru, kas stresa apstākļos prot saglabāt vēsu prātu, taču nu juta, ka brīdī, kad nākamais izsoles priekšmets tiek nolikts uz paaugstinājuma, viņa sirds jau tā straujais ritms palielinās. Tika nosaukta van Goga gleznas sākumcena – astoņdesmit tūkstoši mārciņu –, un izsoles āmurs pēdējo reizi noskanēja, kad summa bija sasniegusi simt četrdesmit tūkstošus mārciņu. Sers Elans izņēma kabatlakatiņu un nosusināja pieri.

– Divdesmit devītais numurs. Ogists Rodēns “Domātājs”, – Vilsona kungs noteica. – Ieskatījušies savos katalogos, jūs izlasīsiet, ka šis ir Alekša Ridjē darinātais atlējums. Statuja ir apskatāma pie zāles ieejas, – izsoles vadītājs piebilda. Vairāki klātesošie pagrieza galvu, lai apbrīnotu masīvo bronzas skulptūru. – Par šo mākslas darbu ir izrādīta vērā ņemama interese, tālab izsoli sākšu ar četrdesmit tūkstošiem mārciņu. Paldies, ser! – izsoles vadītājs sacīja, norādījis uz kādu vīrieti, kurš sēdēja tieši pretī viņam zāles centrā. Vairāki citi atkal pagrieza galvu, jo vēlējās redzēt solītāju. Sers Elans viegli, tikko manāmi palocīja galvu. – Piecdesmit tūkstoši, – izsoles vadītājs paziņoja un lūkojās uz vīrieti zāles centrā. Šis cilvēks jau atkal bija pacēlis roku. – Sešdesmit tūkstoši! – Īss, mirklīgs skatiens sera Elana virzienā. Vilsona kungam tika veltīts tāds pats tikko manāms galvas mājiens. Viņš atkal pievērsās solītājam centrā. – Astoņdesmit tūkstoši mārciņu. – Drūms, vilšanās pilns skatiens un strikti noliedzoša galvas šūpošana. – Septiņdesmit tūkstoši, – viņš noteica un paraudzījās uz seru Elanu, kuram prātā jau zaglīgi lavījās šaubas. Tad Vilsona kungs palūkojās pa kreisi un paziņoja: – Astoņdesmit tūkstoši mārciņu. Kāds solītājs pa telefonu piedāvā astoņdesmit tūkstošus mārciņu! – Izsoles vadītājs nekavējoties pievērsa uzmanību seram Elanam. – Deviņdesmit tūkstoši?

Sers Elans pamāja.

Vilsons atkal paskatījās uz telefonu galdu. Pēc dažām sekundēm tur sēdošais cilvēks pacēla roku. – Simts tūkstoši mārciņu. Simt desmit tūkstoši? – viņš vaicāja, raugoties uz seru Elanu un veltot viņam savu labāko Češīras kaķa smaidu.

“Vai es drīkstu uzņemties šādu risku?” Pirmo reizi mūžā sers Elans ļāvās vilinājumam. Viņš pamāja ar galvu.

– Simt desmit tūkstoši, – Vilsona kungs paziņoja, skatīdamies tieši uz Sotheby’s darbinieku, kurš pieņēma likmes pa telefonu.

Martiness pagriezās, lai ieraudzītu, kurš viņu cenšas pārsolīt.

Kādu brīdi norisinājās pieklusināta telefonsaruna. Katra aizritējusī sekunde lika seram Elanam nervozēt aizvien vairāk. Viņš pūlējās nedomāt par to, ka Martiness pārspējis viņu viltībā, astoņus miljonus mārciņu ievedis valstī kādā citādā ceļā, bet viņa cilvēki sadedzinājuši nekam nederīgus papīriņus. Laiks, kurš likās velkamies stundas garumā, patiesībā izrādījās vien īsas divdesmit sekundes. Un tad telefonlikmju pieņēmējs pacēla roku.

– Simt divdesmit tūkstoši pa telefonu, – paziņoja Vilsons, pūlēdamies, lai viņa balsī neskan triumfa notis. Viņš atkal paraudzījās uz seru Elanu, kurš vairs nepakustināja ne muskuli. – Solītājs pa telefonu nosaucis simt divdesmit tūkstošus, – Vilsons atkārtoja. – Es pārdošu šo mākslas darbu par simt divdesmit tūkstošiem mārciņu. Šī ir jūsu pēdējā iespēja, – viņš brīdināja, skatīdamies tieši uz seru Elanu, kurš bija atgriezies pie ierastākas lomas un vairs neizrādīja emocijas.

– Pārdots par simt divdesmit tūkstošiem, – pavēstīja Vilsons un spēcīgi piesita ar āmuru, it kā tādējādi nosūtīdams savu smaidu anonīmajam solītājam.

Sers Elans atviegloti uzelpoja un priecīgi vēroja dona Pedro Martinesa sejā ievelkamies pašapmierinātu smaidu. Tātad argentīnietis jutās pārliecināts, ka par nieka simt divdesmit tūkstošiem iegādājies pats savu statuju, kurā paslēpti astoņi miljoni mārciņu.

Tika izsolīti vēl daži priekšmeti, pēc tam dons Pedro Martiness piecēlās no savas vietas trešajā rindā un nevērīgā solī devās projām, apmierinājuma smaidam nenozūdot no sejas. Abi jaunekļi, kuri viņam sekoja, izskatījās nokaunējušies. Viņiem bija vairāk godaprāta.

Pagaidījis, līdz apmēram pusducis izsoles priekšmetu iegūst jaunus īpašniekus, sers Elans klusi izslīdēja no zāles. Izgājis uz Bondstrītas, viņš pamanīja, ka vakars ir patiesi brīnišķīgs, un nolēma kājām doties uz savu klubu, lai apbalvotu sevi ar duci austeru un kādu glāzi šampanieša. Viņš būtu gatavs atteikties no savas mēnešalgas, lai redzētu Martinesa seju brīdī, kad kļūs skaidrs, ka uzvara pārvērtusies par īstu sakāvi.

Nākamajā rītā anonīmais telefonizsoles dalībnieks piezvanīja trijiem adresātiem. Dažas minūtes pēc desmitiem viņš devās projām no Ītonskvēra četrdesmit ceturtā numura. Apturējis taksometru, viņš lika braukt uz Sentdžeimsstrītu deviņpadsmit. Kad automašīna apstājās pie Midlendas bankas, taksometra šoferim tika dots rīkojums pagaidīt.

Viņu nepārsteidza tas, ka bankas menedžeris bija uzreiz gatavs tikties. Galu galā nebija nemaz tik daudz klientu, kuri nekad nezaudēja savaldību. – Kam vēlēsieties adresēt čeku?

– Sotheby’s.

Menedžeris aizpildīja čeku, parakstīja, ielika aploksnē un pēc tam pasniedza jaunajam Martinesa kungam. Djego ielika aploksni žaketes iekšējā kabatā un, vairs ne vārda nesacījis, izgāja no kabineta.

– Sotheby’s, – viņš paziņoja, kad atkal bija iekāpis taksometrā un ieslīdzis aizmugures sēdeklī.

Kad taksometrs apstājās Bondstrītā iepretī izsoļu namam, Djego kārtējo reizi lika vadītājam pagaidīt. Viņš izkāpa, iegāja pa parādes durvīm un taisnā ceļā devās pie norēķinu galda.