žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

– Tad jau tev vajadzētu ar viņu sazināties.

– Jau mēģināju, taču tas ir samērā grūti izdarāms. Angļu augstākās sabiedrības pārstāvji allaž gaida, ka ar pagaidām nezināmiem cilvēkiem viņus iepazīstinās kāds, kuru viņi jau pazīst. Un Bristolē es sastapos ar piemērotu personu.

– Kā sauc to cilvēku?

– Majors Alekss Fišers.

– Kā viņš saistīts ar Beringtonu?

– Iepriekšējās vēlēšanās viņš bija Konservatīvo partijas kandidāts, bet Beringtons viņu ar četrām balsīm pārspēja. Fišers apgalvo, ka Beringtons krāpies. Man radās iespaids, ka šis Fišers būtu gatavs darīt gandrīz jebko, lai tikai atriebtos.

– Tad jau mums viņam šajā ziņā būs jāpalīdz, – noteica dons Pedro.

– Vēl es noskaidroju, ka pēc vēlēšanām Fišers ir iegrimis milzu parādos, Bristolē aizņēmies no visiem, kas vien bijuši gatavi aizdot. Tagad viņam ūdens smeļas mutē un izmisīgi nepieciešams glābšanas riņķis.

– Tad pasviedīsim, ko? – sacīja dons Pedro. – Un ko tu vari pastāstīt par Beringtona draudzeni?

– Doktore Gvineta Hjūsa. Svētā Pola meiteņu skolā Londonā viņa māca matemātiku. Vietējā Leiboristu partijas komiteja paziņojumu par viņu kopīgo nākotni gaida jau kopš dienas, kad Beringtons izšķīrās no sievas, bet, citējot komitejas pārstāvi, ar kuru es tikos: “Viņa nav nekāda muļķa gaisagrābsle.”

– Aizmirsti viņu, – teica dons Pedro. – Viņa mums nekādi nebūs noderīga, ja vien tuvākajā laikā Beringtons viņu nepametīs. Pievērsies viņa bijušajai sievai! Noskaidro, ko viņa vēlas, naudu vai atriebību. Gandrīz visas bijušās sievas kāro pēc viena vai otra. Daudzos gadījumos pat pēc abiem. – Viņš uzsmaidīja Luisam un pēc tam piebilda: – Labi pastrādāts, manu zēn! – Pagriezies pret Djego, viņš vaicāja: – Un ko tu esi sagādājis?

– Bet es vēl neesmu izstāstījis visu līdz galam, – iebilda Luiss Viņš izklausījās mazliet sarūgtināts. – Es atradu arī kādu cilvēku, kurš par Beringtonu ģimeni zina vairāk nekā viņi paši.

– Kurš tas būtu?

– Privātdetektīvs Dereks Mičels. Viņš ir izpildījis gan Beringtonu, gan Kliftonu uzdevumus. Es esmu pārliecināts, ka, ar atbilstīgu naudas summu paskubināts, viņš piekritīs…

– Viņam labāk met līkumu, – brīdināja dons Pedro. – Ja reiz viņš ir gatavs izpaust informāciju par abiem bijušajiem darba devējiem, tad kāda var būt garantija, ka tāpat viņš neizrīkosies ar mums, ja vien tas viņam būs izdevīgi? Tomēr tas nenozīmē, ka tev nevajadzētu šo cilvēku paturēt acīs. Luiss pamāja ar galvu, lai gan bija skaidri redzams, ka viņš ir patiesi vīlies.

– Djego?

– Anglijas aviācijas pilots Pīters Mejs divas naktis pavadīja viesnīcā Milonga, un tieši tajā pašā laikā Sebastjans Kliftons uzturējās Buenosairesā.

– Un kas par to?

– Tas pats cilvēks tika redzēts ejam ārā pa Lielbritānijas vēstniecības dienesta durvīm dienā, kad notika dārza svētki.

– Varbūt vienkārša sagadīšanās.

– Un viesnīcas Milonga konsjeržs nejauši dzirdējis kādu, kurš šo cilvēku uzrunājis par Hariju Kliftonu. Un Sebastjana tēvu sauc tieši tā.

– Tas vairs nemaz neizskatās pēc sagadīšanās.

– Tiklīdz šī maskēšanās bija atklāta, tas cilvēks nekavējoties atgriezās Londonā.

– Par sagadīšanos to patiešām nenosauksi.

– Un vēl svarīgāk ir tas, ka Kliftona kungs nesamaksāja viesnīcas rēķinu, kuru pēc tam pārņēma Lielbritānijas vēstniecība. Tas pierāda ne vien to, ka tēvs un dēls Buenosairesā atradās vienā un tajā pašā laikā, bet arī to, ka viņi darbojušies kopīgi.

– Kāpēc viņi neapmetās vienā un tajā pašā viesnīcā? – vaicāja Luiss.

– Jo nevēlējās, lai kāds viņus redz kopā. Varu saderēt, – noteica dons Pedro. Mirkli klusējis, viņš uzslavēja: – Malacis, Djego! Un šis Harijs Kliftons… Vai arī viņš piedalījās vairāksolīšanā par manu statuju?

– Nedomāju vis. Sotheby’s valdes priekšsēdētājam neesot ne jausmas, kurš tas bijis. Es gan devu mājienu par atlīdzību, taču Vilsona kungs pavisam noteikti nav no tiem, kuri iekārdināmi ar kukuļošanas palīdzību. Nojaušu, ka, sajuties apdraudēts, viņš uzreiz piezvanītu uz Skotlendjardu. – Dons Pedro drūmi sarauca pieri, bet Djego turpināja: – Tomēr es Vilsona aizsardzībā atradu vājo vietu. Es itin kā nejauši ieminējos, ka tu varbūt atkal izliksi “Domātāju” pārdošanā, un viņš nevilšus izrunājās par britu valdības ieinteresētību šajā lietā.

Dons Pedro pilnībā zaudēja savaldīšanos un izgrūda tādu lamu vārdu tirādi, kuru dzirdot, pat cietuma priekšnieks justos pārsteigts. Viņš nomierinājās tikai pēc krietna laika un tad teju čukstus sacīja: – Tagad mēs zinām, kurš nozaga manu naudu. Nu jau viņi ir paguvuši banknotes iznīcināt vai arī ir nodevuši tās Anglijas bankai. Citiem vārdiem sakot, – viņš teju izspļāva, – mēs nemūžam vairs neredzēsim ne penija no tās naudas.

– Tomēr pat Lielbritānijas valdībai šī operācija nebūtu pa spēkam, ja viņiem nepalīdzētu Beringtons un Kliftonu ģimene, – aizrādīja Djego. – Mūsu mērķis joprojām ir skaidrs.

– Piekrītu. Vai grupu izveidoji? – viņš vaicāja, steigšus mainīdams sarunas tematu.

– Man te salasījās tāda neliela grupiņa cilvēku, kam nepatīk maksāt nodokļus. – Pārējie trīs Martinesi pirmo reizi tajā rītā iesmējās. – Pagaidām es viņiem iedevu avansu. Puiši būs gatavi rīkoties, kad vien tu pavēlēsi.

– Vai viņiem ir kāda nojausma, kas ir viņu darba devējs? – Nē. Viņi domā, ka es esmu ārzemnieks, kuram ir pārāk daudz naudas. Godīgi sakot, viņi nav īpaši ziņkārīgi un neaizraujas ar vaicājumiem, ja vien nauda laikus iegulst viņu makā.

– Būs labi, – dons Pedro sacīja un tad pievērsās Karlam. – Vai tev izdevās noskaidrot, kurš Beringtonam izpļāpājās, ka viņa māsas dēls ir devies ceļā uz Sauthemptonu, nevis Londonu?

– Pierādīt es to nevaru, – atbildēja Karls, – tomēr ar nožēlu man jāteic, ka sarakstā vienīgais vārds ir “Bruno”.

– Puika vienmēr ir bijis pārmēru godīgs, un tas nenāk viņam par labu. Vainīga ir viņa māte. Turpmāk mums jāuzmanās, kad viņš ir tuvumā. Tad mēs nedrīkstam runāt par maniem plāniem.

– Bet nevienam no mums nav ne jausmas, kādi īsti ir tavi plāni! – aizrādīja Djego.

Dons Pedro pasmaidīja. – Nekad neaizmirsti, ka, vēloties impēriju nostādīt uz ceļgaliem, ir jāsāk ar to, kurš pirmais mantos troni.

Pulkstenis rādīja vienu minūti pāri desmitiem. Pie ārdurvīm iešķindējās zvans, un Karls steidzās atvērt.

– Labrīt, kungs! – viņš sveicināja. – Kā varu pakalpot?

– Man desmitos norunāta tikšanās ar Martinesa kungu.

Karls viegli palocīja galvu un pakāpās malā, ļaudams apmeklētājam ieiet. Pēc tam viņš vīrieti pavadīja pāri vestibilam, pieklaudzināja pie kabineta durvīm un teica:– Kungs, jūsu viesis ir ieradies.

Martiness piecēlās no krēsla un pastiepa roku sveicienam.

– Labrīt! Es ar nepacietību gaidīju mūsu tikšanos.

Miesassargs aizvēra kabineta durvis un devās uz virtuvi, paejot garām Bruno, kurš bija iegrimis telefonsarunā.

– …tēvs iedeva man divas biļetes uz rītdienas pusfināla maču Vimbldonā. Viņš ieteica uzaicināt tevi.

– Tas ir patiešām jauks žests, – sacīja Sebastjans, – bet man piektdien norunāta tikšanās ar pasniedzēju Kembridžā, tāpēc nedomāju, ka varēšu tev pievienoties.

– Neesi nu tāds nīkulis, – noteica Bruno. – Spēle sāksies tikai divos. Ja pagūsi ierasties Londonā līdz vienpadsmitiem, tev laika būs vairāk nekā pietiekami.

– Tomēr nākamās dienas vidū man jābūt Kembridžā.

– Tad tu vari pārnakšņot te, bet Karls tevi aizvedīs uz Liverpūlstrītu. Tas būs pirmais uzdevums viņa piektdienas darbu sarakstā.

– Kas spēlē?

– Freizers pret Kūperu. Tur noteikti ies karsti. Ja tu uzvedīsies patiešām labi, tad uz Vimbldonu es tevi aizvedīšu savā švītīgajā, jaunajā mašīnā.

– Tev ir pašam sava mašīna? – Sebastjans neticīgi vaicāja. – Oranža MGA, divas durvis, nolaižams jumts. Tētis man to uzdāvināja astoņpadsmitajā dzimšanas dienā.

– Laimīgais nelieti! – izsaucās Sebastjans. – Man tēvs uz maniem astoņpadsmit uzdāvināja Prusta Kopoto rakstu pilno izdevumu.

Bruno iesmējās. – Vēl es apsolu pa ceļam tev pastāstīt par savu pēdējo draudzeni.

– Pēdējo draudzeni? – izmēdīja Sebastjans. – Lai teiktu, ka tev ir pēdējā, jābūt vēl vismaz vienai pirms tam.

– Vai tikai es nesaklausīju skaudības pieskaņu tavā balsī? – To es tev pateikšu pēc tam, kad būšu ar viņu iepazinies.

– Tādas iespējas tev nemaz nebūs, jo es ar viņu satikšos tikai piektdien, kad tu jau sēdēsi vilcienā uz Kembridžu. Nu ko… tad līdz rītam? Vienpadsmitos!

Bruno nolika klausuli un bija ceļā uz savu istabu, kad atvērās kabineta durvis un pa tām iznāca viņa tēvs kopā ar kādu vīrieti, kas izskatījās pēc armijnieka. Martiness bija aplicis roku šim cilvēkam ap pleciem. Ja vien Bruno nebūtu dzirdējis pieminam Beringtonu, viņam ne prātā nenāktu noklausīties tēva un svešā vīrieša sarunu.

– Mēs panāksim, ka jau pēc pavisam īsa laika jūs atkal būsiet valdē, – Bruno tēvs sacīja, pavadīdams viesi līdz parādes durvīm.

– To mirkli es patiešām izbaudīšu no sirds.

– Tomēr es vēlos jums, major, atgādināt, ka neesmu ieinteresēts vienkāršā Beringtonu ģimenes apkaunošanā. Mans ilgtermiņa plāns ir šās kompānijas pārņemšana un valdes priekšsēdētāja amata nodrošināšana jums. Kā jums patīk?

– Ja tas satrieks Džailsu Beringtonu pīšļos, tad lielāku prieku es nemaz nevaru iztēloties.

– Ne jau tikai Beringtonu, – paskaidroja Martiness.

– Mans mērķis ir visu ģimenes piederīgo iznīcināšana.

– Tas ir pat vēl labāk, – piebalsoja majors.

– Jūsu pirmais darbs tagad būs Beringtonu kompānijas akciju pirkšana, kad vien tās parādīsies tirgū. Tiklīdz jūsu rīcībā būs septiņi ar pusi procenti šo akciju, es jūs ielikšu valdē kā manu pārstāvi.

– Paldies, kungs.

– Nesauciet mani par “kungu”. Draugiem es esmu Pedro.

– Un es esmu Alekss.

– Tikai atceries, Aleks, ka tagad mēs ar tevi esam partneri un mums ir viens kopīgs mērķis.

– Neko labāku es nemaz nevaru vēlēties, Pedro, – atteica majors, un abi vīrieši sarokojās. Kad Fišers devās projām, dons Pedro bija gatavs apzvērēt, ka dzirdējis viņu svilpojam.

Iegājis atpakaļ mājā, dons Pedro pamanīja vestibilā Karlu.

– Mums jāpārmij kāds vārds, kungs.

– Iesim uz manu kabinetu.

Dialogs sākās vien brīdī, kad durvis bija cieši aizvērtas. Karls atstāstīja Bruno un Sebastjana sarunu, ko bija noklausījies.

– Es jau zināju, ka biļetes uz Vimbldonu būs neatvairāms iemesls. – Martiness pacēla telefona klausuli. – Pasauciet Djego! Un tagad paraudzīsim, vai protam iekārdināt to puiku ar kaut ko vēl neatvairāmāku, – viņš piebilda, gaidīdams, kamēr dēls pienāks pie telefona.

– Kā varu tev pakalpot, tēvs?

– Jaunais Kliftons nenoturējās un rīt ieradīsies Londonā, lai dotos uz Vimbldonu. Ja Bruno spēs pārliecināt viņu, lai pieņem arī manu otru piedāvājumu, vai varēsi visu sagatavot līdz piektdienai?

Sebastjanam nācās no mātes aizņemties modinātāju, lai būtu drošs, ka nenokavēs Pedingtonas vilcienu septiņos divdesmit trijās. Emma viņu jau gaidīja vestibilā un piedāvājās aizvest uz Templmīdsu.

– Vai Londonā tu satiksies arī ar Martinesa kungu?

– Gandrīz noteikti, – atbildēja Sebastjans, – jo tieši viņš ieteica, lai Bruno mani uzaicina kopā doties uz Vimbldonu. Kāpēc tu vaicā?

– Tāpat bez kāda īpaša iemesla.

Lai arī alkdams pavaicāt, kālab mamma tik daudz raizējas par Martinesa kungu, Sebastjans tomēr nojauta, ka saņems tādu pašu atbildi. “Bez kāda īpaša iemesla.”

– Vai tev iznāks laiks apciemot krustmāti Greisu, kad būsi Kembridžā? – pārāk viegli mainīdama sarunas tematu, iejautājās viņa māte.

– Viņa ir ielūgusi mani uz tēju Ņūnemā sestdien pēcpusdienā.

– Neaizmirsti nodot viņai mīļus sveicienus no manis, – Emma atgādināja, kad viņi jau bija piebraukuši pie stacijas.

Vilcienā iekāpis un vagona stūrī iekārtojies, Sebastjans sāka prātot par to, kālab viņa vecāki šķiet tik ļoti satraukušies, tiklīdz tiek pieminēts cilvēks, ko viņi nekad nav sastapuši. Viņš nolēma apvaicāties Bruno, kurš ne reizi nepauda īpašu pārliecību par to, ka došanās uz Buenosairesu ir laba iecere.

Kad vilciens ieripoja Pedingtonas stacijā, Sebastjans joprojām nebija nonācis pie kāda sakarīga atbildes varianta. Kontrolierim pie barjeras viņš iedeva savu biļeti, izgāja no stacijas, šķērsoja ielu, apstājās un pieklaudzināja pie trīsdesmit septītā nama durvīm.

– Augstā debess! – iesaucās Tibetas kundze, kad bija ieraudzījusi, kurš nostājies uz viņas sliekšņa. Viņa apskāva negaidīto viesi. – Man jau likās, ka tevi vairs nemūžam nesastapšu, Sebastjan!

– Vai šajā iestādē pasniedz brokastis nabadzīgiem pirmā kursa studentiem?

– Ja tas nozīmē, ka tu tomēr mācīsies Kembridžā, tad palūkošu, ko varu sadabūt. – Sebastjans sekoja viņai mājā. – Un aizver durvis aiz sevis, – viņa piebilda. – Citādi kāds vēl nodomās, ka esi dzimis šķūnī.