žefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

Sebastjans veikli devās atpakaļ un aizvēra durvis, bet pēc tam uzsteidzās pa kāpnēm un pievienojās Tibijai virtuvē. Dženisa ieraudzīja Sebastjanu un sacīja: – Paskaties tikai, kas pie mums atnācis! – Viņa cieši apskāva Sebastjanu un pasniedza viņam brokastis. Tās bija labākās kopš dienas, kad viņš pēdējo reizi ieturējās šajā virtuvē.

– Kā tad tev ir klājies visu šo laiku? – vaicāja Tibetas kundze.

– Es biju aizbraucis uz Argentīnu un sastapu princesi Mārgaretu.

– Kur atrodas Argentīna? – vaicāja Dženisa.

– Ļoti tālu no šejienes, – Tibetas kundze atteica.

– Un septembrī es došos uz Kembridžu, – viņš piebilda ēzdams. – Pateicoties tev, Tibij.

– Ceru, tu neiebilsti, ka sazinājos ar tavu tēvoci. Vēl trakāk bija tas, ka viņš galu galā ieradās pie manis Pedingtonā.

– Paldies Dievam, ka tu tā izdarīji! Pretējā gadījumā es joprojām būtu Argentīnā.

– Un kas tevi šajā reizē atsaucis uz Londonu? – vaicāja Dženisa.

– Es tik ļoti ilgojos pēc jums abām, ka man noteikti vajadzēja atgriezties, – teica Sebastjans. – Un… kur gan citur es varētu sameklēt pieklājīgas brokastis?

– Tas skan labi, taču bija vēl kaut kas, vai ne? – vaicāja Tibetas kundze, ar dakšiņu uzlikdama jau trešo cīsiņu uz Sebastjana šķīvja.

– Jā, bija vēl kāds iemesls, – atzina Sebastjans. – Bruno uzaicināja mani uz Vimbldonu, kur šovakar sacenšas Freizers ar Kūperu.

– Es esmu iemīlējusies Ešlijā Kūperā, – iesaucās Dženisa un nometa trauku dvieli.

– Tu iemīlētos jebkurā, kas tiek līdz pusfinālam, – aizrādīja Tibetas kundze.

– Tā nemaz nav! Nīlu Freizeru es noteikti nemīlētu!

Sebastjans iesmējās, un smiekli turpinājās vēl visu nākamo stundu. Tieši tālab Ītonskvērā viņš ieradās tikai pusdivpadsmitos. Kad Bruno atvēra durvis, Sebastjans teica: – Mea culpa! Esmu vainīgs, tomēr savai aizstāvībai varu sacīt, ka mani aizkavēja divas manas draudzenes.

– Izstāsti man visu vēl vienu reizi, – mudināja Martiness, – un neaizmirsti nevienu sīkumu!

– Pagājušonedēļ trīs pieredzējušu autovadītāju komanda veica vairākus treniņbraucienus, – klāstīja Djego. – Šajā pēcpusdienā viņi vēl reizi precizēs laiku.

– Kas varētu neizdoties?

– Ja Kliftons nepieņems tavu priekšlikumu, visu nāksies atcelt.

– Ja es to puiku pazīstu, viņš nespēs turēties pretī kam tādam. Tikai parūpējies par to, lai mēs nesaskrienamies no rīta, kad viņš dodas projām uz Kembridžu. Citādi es negarantēju, ka viņu nenožņaugšu!

– Es esmu ļoti pacenties visu izdarīt tā, lai jūsu ceļi nekrustotos. Šovakar tu restorānā Savoy vakariņo kopā ar majoru Fišeru, bet rīt tev ir tikšanās pilsētā. Advokāts tev izskaidros par likumīgajām tiesībām, kādas ir cilvēkam, kad viņa īpašumā nonāk septiņi ar pusi procentu Beringtonu kompānijas akciju.

– Un pēcpusdienā?

– Mēs abi dosimies uz Vimbldonu. Ne jau tāpēc, lai noskatītos sieviešu spēļu finālu, bet tālab, lai tev būtu vismaz desmit tūkstoši alibi.

– Kur būs Bruno?

– Kopā ar savu draudzeni ies uz kino. Filma sākas piecpadsmit pāri diviem un beidzas ap pieciem. Skumjās ziņas par savu draugu viņš dzirdēs tikai tad, kad jau būs vakarā atgriezies mājās.

Tajā naktī Sebastjans nespēja aizmigt. Gluži kā mēmajā filmā acu priekšā rindojās fragments pēc fragmenta. Visi dienas notikumi. Brokastis kopā ar Tibiju un Dženisu, brauciens ar drauga jauno automobili uz Vimbldonu, spēle un Kūpera uzvara – astoņi pret seši. Dienas beigās Džodžo kundzes iestādes apmeklējums, kur bija dučiem tādu kā Gabriela. Kaut kas tāds, ko viņš nekad nestāstītu savai mātei.

Un pēc tam sekoja Bruno piedāvājums, kas pārspēja pilnīgi visu citu. Draugs vaicāja, vai Sebastjans nākamajā rītā vēlētos pats sēsties pie jaunā automobiļa stūres, lai dotos uz Kembridžu.

– Vai tavs tēvs neiebildīs?

– Viņš pats to ierosināja.

Nākamajā rītā pie brokastīm Sebastjans bija vīlies, jo uzzināja, ka dons Pedro jau devies uz tikšanos Sitijā. Sebastjans alka pateikties viņam par visu izrādīto laipnību un nolēma, ka, tiklīdz būs atgriezies Bristolē, uzrakstīs donam Pedro vēstuli.

– Vakar mēs brīnišķīgi pavadījām laiku, – noteica Sebastjans, kad bija piepildījis bļodiņu ar brokastu pārslām un apsēdies blakus Bruno.

– Pie joda to vakardienu! – atteica draugs. – Šodiena mani satrauc krietni vairāk.

– Kas par lietu?

– Vai man pateikt Sallijai, ko pret viņu jūtu? Varbūt labāk pieņemt, ka viņa to zina jau tāpat? – Bruno izgrūda.

– Vai ir tik ļauni?

– Tev tas nebūtu nekas. Tev šajās lietās ir daudz vairāk pieredzes nekā man.

– Taisnība, – atzina Sebastjans.

– Izbeidz to smīkņāšanu, vai arī es neļaušu tev aizņemties manu mašīnu! – Sebastjans pūlējās izskatīties nopietns. Bruno paliecās pāri galdam un vaicāja: – Kā tev liekas, kādas drēbes man vajadzētu izvēlēties?

– Kaut ko ikdienišķu, bet tomēr elegantu. Kaklasaites vietā drīzāk vajadzētu ņemt lakatiņu, – ieteica Sebastjans. Vestibilā iezvanījās telefons. – Un neaizmirsti, ka arī Sallija raizēsies par to, kas būtu velkams mugurā, – viņš piebilda.

Ienāca Karls. – Bruno kungs, jums zvana Torntones jaunkundze.

Sebastjans iesmējās, bet Bruno padevīgi izsteidzās no istabas un atgriezās brīdī, kad Sebastjans zieda marmelādi jau uz otrās maizes šķēles. Bija aizritējušas vien dažas minūtes. Draugs atkārtoja tikai vienu vārdu: – Sasodīts! Sasodīts! Sasodīts!

– Kas atgadījies?

– Sallija nevarēs nākt. Viņa ir saaukstējusies un mokās ar augstu temperatūru.

– Vasaras vidū? – vaicāja Sebastjans. – Man tas vairāk izklausās pēc atrunas, lai nebūtu jāiet uz tikšanos ar tevi.

– Tu kļūdies. Viņa teica, ka rīt viss jau būšot kārtībā. Viņa nevarot vien sagaidīt, kad mani atkal ieraudzīs.

– Tad kāpēc tu nevarētu kopā ar mani braukt uz Kembridžu? Man ir gluži vienalga, kas tev mugurā.

Bruno pasmaidīja. – Tu esi visai nožēlojams Sallijas aizstājējs, tomēr nekā labāka, ko darīt, man arī nav.

– Nolādēts, nolādēts, nolādēts! – sodījās Karls, nākdams no virtuves un pūlēdamies saprast, kas īsti atgadījies. Viņš ieradās tieši laikā, lai redzētu, kā abi zēni dodas ārā pa mājas durvīm. Izskrējis uz ietves, viņš paguva pamanīt vien to, ka oranžais automobilis izkustas no vietas un pie stūres sēž Sebastjans.

– Bruno kungs! – sauca Karls, pārsniedzot savas balss iespējas, bet neviens no zēniem galvu nepagrieza. Sebastjans bija ieslēdzis radio, lai abi varētu noklausīties pēdējās ziņas no Vimbldonas turnīra. Karls izskrēja uz ceļa un kā neprātīgs vicinājās ar rokām, taču auto ātrums nesamazinājās. Luksoforā bija iedegusies zaļā gaisma, kas automašīnai ļāva brīvi traukties uz priekšu. – Sarkano! – Karls lūdzās. Tā iedegās, taču Sebastjans jau bija paguvis veikt kreiso pagriezienu un devās Haidparka virzienā. Karlam nācās pieņemt nepatīkamo patiesību, ka zēni ir aizbēguši. “Varbūt Bruno ir lūdzis, lai viņu izlaiž kādā vietā, un tad Sebastjans viens pats dosies uz Kembridžu? Bija taču ieplānots, ka Bruno šajā pēcpusdienā ved savu draudzeni uz kino. Nē, tāds risks nav pieļaujams.”

Viņš kā neprātīgs aizskrēja atpakaļ uz māju, pa ceļam pūlēdamies atcerēties, kur šajā dienas laikā varētu atrasties

Martinesa kungs. “Protams, Vimbldonā skatīsies spēli. Taču nē…” Karls atcerējās, ka saimniekam vēl pirms došanās uz Vimbldonu paredzēta tikšanās Sitijā. “Tātad iespējams, ka viņš joprojām atrodas savā birojā.” Cilvēks, kurš Dievam neticēja, tagad lūdzās, kaut Martiness vēl nebūtu paguvis doties ceļā uz Vimbldonu.

Karls iebrāzās pa durvīm, vestibilā pagrāba telefona klausuli un sastādīja Martinesa biroja numuru. Jau pēc dažām minūtēm atbildēja dona Pedro sekretāre.

– Man jārunā ar priekšnieku. Steidzami! Steidzami! – viņš atkārtoja.

– Martinesa kungs kopā ar Djego pirms dažām minūtēm jau devās uz Vimbldonu!

– Sebastjan, man ar tevi pārspriežama kāda lieta, kas man nedod mieru.

– Kāpēc man liekas ne pārāk ticami, ka rīt Sallija tomēr ieradīsies uz tikšanos?

– Nē, daudz nopietnāks temats, – atteica Bruno. Lai gan pamanījis drauga balss toņa izmaiņas, Sebastjans nedrīkstēja ciešāk ieskatīties Bruno sejā, jo tieši tobrīd pirmo reizi dzīvē manevrēja automašīnu Haidparka stūrī.

– Es nesaprotu, kas tam par iemeslu, taču kopš dienas, kad tu esi Londonā, man rodas iespaids, ka tēvs izvairās ar tevi sastapties.

– Tas taču izklausās bezjēdzīgi! Tieši viņš ieteica, lai tu mani uzaicini uz Vimbldonu, – Sebastjans atgādināja. Viņi traucās uz priekšu pa Parkleinu.

– Zinu. Un arī tas, lai šodien aizdodu tev savu automobili, bija tēva ierosinājums. Varbūt Buenosairesā ir noticis kaut kas tāds, kas viņu aizkaitinājis?

– Cik man zināms, nekā tāda nebija, – atteica Sebastjans, mainīdams braukšanas joslu.

– Un man joprojām nav skaidrs, kālab tavs tēvs brauca to milzu gaisa gabalu, lai tevi sastaptu, lai gan pietiktu ar vienu telefona zvanu.

– Es viņam gribēju to pavaicāt, taču viņš bija pārāk aizņemts. Gatavojās nākamajai grāmatas reklamēšanas tūrei Amerikā. Kad sāku par šo tematu iztaujāt māti, viņa izlikās par dumju. Un es tev varu pateikt vienu… Dumja viņa noteikti nav.

– Es nesaprotu vēl kaut ko. Kāpēc tu paliki Buenosairesā, lai gan tev vajadzēja atgriezties Anglijā kopā ar savu tēvu?

– Jo es tavam tēvam biju apsolījis piegādāt kādu lielu sūtījumu uz Sauthemptonu un nevēlējos viņu pievilt pēc visa, ko viņš manā labā bija darījis.

– Tā droši vien bija statuja, kuru es redzēju guļam zālē Šilingfordā. Taču noslēpumainību tas tikai vairo. Kālab manam tēvam vajadzēja, lai tu šo statuju atgādā no Argentīnas, ja viņš to pēc tam pārdeva izsolē, bet galu galā nopirka pats?

– Man nav ne mazākās nojausmas. Es parakstīju nepieciešamos ievešanas dokumentus, kā viņš man bija lūdzis, un kopā ar vecākiem braucu uz Bristoli. Kālab tu par to uztraucies? Es izdarīju tikai to, ko tavs tēvs lūdza.

– Vakar manu tēvu apciemoja kāds vīrs, un es dzirdēju pieminam vārdu “Beringtons”.

Nākamajā luksoforā iedegās sarkanā gaisma, un Sebastjans apturēja automašīnu. – Vai tev ir kāda nojausma, kas bija šis cilvēks?

– Nē, nekad agrāk nebiju viņu redzējis, taču dzirdēju, ka tēvs sauca viņu par majoru.

– Uzmanību, uzmanību! Klausieties paziņojumu! – balss skaļrunī vēstīja. Pūlis apklusa, lai gan Gibsones jaunkundze gatavojās servei. – Martinesa kungs, lūdzu nekavējoties ierasties sekretariātā!

Dons Pedro neatsaucās uzreiz. Viņš lēnām piecēlās un tad norūca: – Kaut kas laikam nogājis greizi. – Neteicis vairs ne vārda, viņš sāka spraukties garām pārējiem līdzjutējiem, lai nokļūtu pie tuvējās izejas. Tikai soli aiz viņa sekoja Djego. Netālu stāvošajam programmiņu pārdevējam dons Pedro apvaicājās, kā sameklēt sekretariātu.

– Tā ir liela ēka ar zaļu jumtu, kungs, – atteica jaunais vīrietis un norādīja pa labi. – Jūs noteikti to atradīsiet.

Lai izietu no centrālā korta teritorijas, dons Pedro steidzās lejup pa kāpnēm. Djego bija paguvis aizsteigties viņam priekšā un ātriem soļiem mēroja ceļu uz māju, kas bija patiešām labi pamanāma. Pa reizei viņš atskatījās, lai pārliecinātos, ka tēvs nav palicis pārāk tālu iepakaļ.

Pamanījis uniformā tērptu ierēdni, kas stāvēja pie dubultajām durvīm, viņš palēnināja gaitu un uzsauca: – Kur te ir sekretariāts?

– Trešās durvis pa kreisi, kungs.

Djego turpināja straujo gājienu, līdz ieraudzīja uz durvīm uzrakstu “Kluba sekretariāts”.

– Mans uzvārds ir Martiness, – Djego sacīja vīrietim elegantā violetā žaketē ar zaļu apdari. – Tikko pa skaļruni ziņoja, lai ierodos sekretariātā.

– Jā, kungs. Zvanīja Karls Ramiresa kungs un lūdza, lai nekavējoties viņam piezvanāt. Viņš uzsvēra, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi.

Brīdī, kad Djego paķēra telefona klausuli, pa durvīm iesteidzās arī viņa tēvs. Seja kvēloja piepūles sarkanumā.

– Kas tik ārkārtējs atgadījies? – viņš, vēl īsti neatguvis elpu, vaicāja.

– Vēl nezinu. Tikai saņēmu norādījumu piezvanīt Karlam uz mājām.

Dons Pedro pārķēra klausuli, tiklīdz tajā atskanēja miesassarga balss.

– Jā, tas esmu es, – viņš sacīja un uzmanīgi noklausījās Karla vēstījumu.

– Kas atgadījies? – Djego, pūlēdamies saglabāt mieru, vaicāja, lai gan pamanīja, ka tēvs kļuvis pelnu pelēks un ar pirkstiem pieķēries sekretāra galda malai.

– Bruno arī ir tajā mašīnā.

– Es to pavaicāšu tēvam, kad šovakar atgriezīšos, – teica Bruno. – Galu galā, ko gan tu tādu varēji izdarīt, lai viņu sadusmotu, ja tikai izpildīji viņa lūgumu.

– Man nav ne jausmas, – atteica Sebastjans un iekļāvās divvirzienu satiksmē. Viņš palielināja braukšanas ātrumu un izbaudīja vēju, kas bužināja viņam matus.

– Var jau būt, ka es pārspīlēju, – pieļāva Bruno, – tomēr man labāk patiktu, ja vairs nebūtu nekādu noslēpumu.

– Ja majora uzvārds ir Fišers, – ierunājās Sebastjans, – tad es varu tev apliecināt, ka pat tev neizdosies visu nokārtot.