“Vienā ziņā Greisai noteikti bija taisnība,” nodomāja Emma un nolēma šo faktu izmantot savā labā. Viņa uzsmaidīja profesoram un pēc tam pavaicāja: – Kādas problēmas, jūsuprāt, nākamajā desmitgadē sagaida kuģu būves industriju?

Mūsu jaunais valdes priekšsēdētājs sers Viljams Treverss…

– Augstākā klase. Kjūnārds bija īsts muļķis, kad ļāva tik labam profesionālim aiziet projām, – viņu pārtrauca Feldmens.

– Sers Viljams apsver, vai mūsu flotei vajadzētu pievienot jaunu pasažieru kuģi.

– Tas ir neprāts, – Feldmens attrauca un ar dūrē sažņaugtiem pirkstiem iebelza pa sēdekli sev blakus. Gaisā uzvilnīja putekļu mākonis. Emma nepaguva pavaicāt pēc paskaidrojuma, jo viņš jau steigšus turpināja: – Ja vien jums nav nopietnu papildu līdzekļu, ko ziedot šim mērķim. Vai varbūt ir parādījušies kādi nodokļu atvieglojumi, kas saistīti ar Lielbritānijas kuģniecību darbību, bet man neviens par tiem nav pavēstījis.

– Arī man par tādiem nekas nav zināms, – atzina Emma. – Tad ir pienācis laiks jums ar skaidru skatienu paraudzīties uz faktiem. Lidmašīnas pārvērtīs kuģus par peldošiem dinozauriem. Kālab gan pie pilna saprāta esošam cilvēkam būtu jāziedo piecas dienas, lai šķērsotu Atlantijas okeānu, ja to pašu ceļojumu var veikt astoņpadsmit stundās ar lidmašīnu?

– Jūras brauciena laikā varbūt ir vairāk iespēju atslābināties? Kādam ir bailes no lidojuma? Galapunktā cilvēks ierodas labākā fiziskā formā? – minēja Emma, atsaukdama atmiņā sera Viljama argumentus gada pārskata sapulcē.

– Tie ir novecojuši uzskati, jaunā dāma, – iebilda Feldmens. – Ja grasāties pārliecināt mani, jums jāizdomā kaut kas labāks. Patiesība ir tāda, ka modernie darījumu cilvēki un pat dēkaināki ceļotāji vēlas samazināt laiku, kas viņus šķir no galamērķa. Un paies tikai daži gadi, kamēr ļaudis pie šās domas pieradīs, un es tiešām domāju, ka tie būs tikai daži gadi… Pēc tam jau tiks atvērtas pasažieru aviolīnijas. Nākotnes bizness.

– Bet ilgtermiņā?

– Tik daudz laika jums nebūs.

– Ko tad jūs iesakāt?

– Visu brīvo naudu, kas jums pieejama, investējiet kravas kuģos. Ar lidmašīnām nevarēs pārvadāt tik smagas kravas kā automašīnas, lauksaimniecības tehniku. Pat pārtiku.

– Kā lai seru Viljamsu par to pārliecina?

– Nākamajā valdes sēdē skaidri paudiet savu nostāju, – norādīja Feldmens un ar dūri atkal iebelza pa sēdekli.

– Bet es nemaz neesmu valdes locekle.

– Jūs neesat valdē?

– Nē, un es nespēju pat iztēloties, ka Beringtoniem valdē jel kad būs sieviete.

– Viņiem nav izvēles, – sacīja Feldmens paceltā balsī. – Jūsu mātei pieder divdesmit divi procenti kompānijas akciju. Jūs varat pieprasīt vietu valdē.

– Man nav nepieciešamās kvalifikācijas, un divu stundu ilgs mācību brauciens to nevarēs mainīt pat tad, ja mans ceļabiedrs ir Pulicera prēmijas ieguvējs.

– Tad ir pienācis laiks šādu kvalifikāciju iegūt.

– Kā jūs to domājat? – vaicāja Emma. – Anglijā, cik man zināms, nav universitātes, kur varētu iegūt zinātnisko grādu biznesā.

– Tad jums nāksies ziedot trīs gadus un pievienoties man Stenforda Universitātē.

– Diezin vai manam vīram un mazajam dēlam šāda iecere patiktu, – atteica Emma, vairs nevēlēdamās slēpties aiz maskas.

Šis paziņojums lika profesoram mirkli paklusēt, bet pēc brīža viņš vaicāja: – Vai desmit centus vērtu pastmarku jūs varētu atļauties?

– Jā, – piesardzīgi atbildēja Emma, īsti nesaprazdama, kas profesoram padomā.

– Tad es ar lielāko prieku šajā rudenī ieskaitīšu jūs savā studentu grupā Stenfordā.

– Bet, kā jau es paskaidroju…

– Jūs bez vilcināšanās apstiprinājāt, ka varat atļauties desmit centus vērtu pastmarku. – Emma pamāja ar galvu. – Kongress tikko pieņēma likumu, kas ļaus amerikāņiem, kuri ir dienestā ārpus valsts robežām, pieteikties uz biznesa apmācību kursu un nepiedalīties kontaktlekcijās.

– Bet es taču neesmu amerikāniete un pavisam noteikti neesmu armijas dienestā ārzemēs!

– Taisnība, – piekrita Feldmens, – taču likuma tekstā sīkiem burtiem pie “Īpašiem gadījumiem” ierakstīts “Ārzem-

nieki”. Jūs to noteikti pamanītu, rūpīgi visu izlasot. Manuprāt, mēs to varētu izmantot savā labā. Protams, pieņemot, ka jums attiecībā uz ģimenei piederošo kompāniju ir ilgtermiņa plāni.

– Jā, tādi man patiešām ir, – apstiprināja Emma. – Bet… kas tiks prasīts no manis?

– Kad būsiet pierakstīta Stenforda Universitātes studentu pulkā, es nosūtīšu jums pirmā studiju gada mācību materiālus un kopā ar tiem arī visu manis vadīto lekciju ierakstus. Katru nedēļu es uzdošu jums rakstīt pa esejai un, kad būšu to izlasījis un izlabojis, atsūtīšu jums atpakaļ. Ja varat atļauties vairāk nekā desmit centus, tad reizēm runāsim arī pa telefonu.

– Kad es varēšu sākt mācības?

– Šajā rudenī, bet ziniet, ka ik ceturksni nāksies izpildīt pārbaudes darbu, kas palīdzēs noteikt, vai jums tiks atļauts turpināt šā kursa apguvi. – Kamēr viņš to stāstīja, vilciens ieripoja Pedingtonas stacijā. – Ja jūsu veikums neatbildīs prasībām, jūs tiksiet atskaitīta no grupas.

– Un tikai tāpēc, ka vienu reizi sastapāties ar manu vecotēvu, jūs esat gatavs to darīt manā labā?

– Labi, atzīšos, ka cerēju ar jums kopā šovakar ieturēt maltīti Savoy viesnīcas restorānā. Tad mēs par kuģubūves nākotni varētu parunāt daudz detalizētāk.

– Patiešām jauka doma! – atzinīgi noteica Emma un noskūpstīja profesoru uz vaiga. – Tikai es esmu nopirkusi biļeti arī atpakaļceļam un šovakar atgriezīšos mājās pie vīra.

Harijs gan vēl nebija attapis, kā ieslēdzams radio, tomēr ar aukstā un karstā ūdens krāniem dušā tika skaidrībā.

Viņš noslaucījās un izvēlējās svaigi izgludinātu kreklu, zīda kaklasaiti, ko Emma viņam bija dāvinājusi dzimšanas dienā, un uzvalku, ko viņa māte raksturotu kā “svētdienas labāko izejamo kārtu”. Ielūkojies spogulī, viņš secināja – gan vienā, gan otrā Atlantijas okeāna krastā viņš tiktu atzīts par visai modernu.

Īsi pirms astoņiem Harijs no viesnīcas Pierre izgāja uz Piektās avēnijas un sāka soļot uz Sešdesmit ceturtās ielas un Parka avēnijas pusi. Jau pēc dažām minūtēm viņš bija nonācis pie iespaidīgas sarkanbrūnas smilšakmens ēkas. Viņš ieskatījās pulkstenī, pūlēdamies izspriest, cik ilga nokavēšanās Ņujorkā tiek uzskatīta par modernu. Emma bija stāstījusi par savu milzīgo satraukumu pirms tikšanās ar vectēva māsu Filisu un ilgstošu staigāšanu ap kvartālu, līdz beidzot bija saņēmusi drosmi, lai uzkāptu līdz parādes durvīm – un pat tad nospiedusi tikai to zvana pogu, virs kuras bija uzraksts “Tirgotājiem”.

Harijs uzkāpa pa kāpnēm un ar misiņa klauvēkli braši pieklaudzināja pie durvīm. Gaidīdams, kad durvis tiks atvērtas, viņš atcerējās, kā Emma bija sacījusi: “Nesmejies, bērns.”

Durvis atvērās. Frakā tērpts virssulainis, kurš nepārprotami viņu bija gaidījis, sacīja: – Labvakar, Kliftona kungs. Stjuartas kundze jūs gaida viesistabā. Esiet tik laipns un sekojiet man.

– Labvakar, Pārker, – Harijs atbildēja, lai gan šo cilvēku nekad iepriekš nebija saticis. Viņam likās, ka virssulaiņa sejā pamanījis smaida atblāzmu, kad Pārkers pa gaiteni veda viņu uz atvērto liftu. Kad abi bija tajā iekāpuši, Pārkers aizvēra režģi, nospieda pogu un nebilda ne vārda, līdz viņi sasniedza trešo stāvu. Virssulainis attaisīja režģi, pavadīja Hariju uz viesistabu un pavēstīja: – Kundze, ieradies Harijs Kliftona kungs.

Gara auguma sieviete elegantās drānās stāvēja istabas vidū un sarunājās ar vīrieti, kas, pēc Harija domām, varēja būt viņas dēls.

Filisa nekavējoties pārtrauca sarunu un nāca pretī Harijam. Ne vārda nesacījusi, viņa iekļāva Hariju īstā lāča skāvienā, par kādu nekaunētos pat amerikāņu futbola spēlētājs.

Beidzot atslābinājusi tvērienu, viņa stādīja priekšā savu dēlu Elisteru, kurš dāvāja viesim siltu rokasspiedienu.

– Jūtos pagodināts, sastopot cilvēku, kurš pielika punktu Seftona Dželksa karjerai, – sacīja Harijs.

Elisters viegli paklanījās.

– Šā vīra nogāšanā no pjedestāla arī man bija sava neliela lomiņa, – pavīpsnāja Filisa. Pārkers pasniedza viesim šerija glāzi. – Bet nesāksim runāt par Dželksu, – viņa aizrādīja un vedināja Hariju uz ērtiem krēsliem pie uguns. – Daudz vairāk mani interesē, kā klājas Emmai un ko viņa šajā laikā darījusi.

Krietnu brīdi Harijs klāstīja Filisai par visu, ko Emma darījusi pēc atgriešanās no Ņujorkas. Ar mazāku informācijas devu nebūtu pieticis – gan Filisa, gan Elisters uzdeva arī neskaitāmus jautājumus. Tikai mirklī, kad ieradās virssulainis un pavēstīja, ka vakariņu galds ir klāts, viņi mainīja sarunas tematu.

– Un kā norit tava vizīte Amerikā? – vaicāja Elisters, kad viņi bija ieņēmuši vietas pie ēdamgalda.

– Laikam jau labāk bija, kad mani arestēja par slepkavību, – atteica Harijs. – Bija vieglāk tikt galā.

– Tiešām tik ļauni?

– Zināmā mērā pat ļaunāk. Saproti, es neesmu sevišķi labs speciālists šādā sevis pārdošanā, – atzinās Harijs, kad kalpone viņam priekšā nolika bļodu ar Skotijā iecienītu virumu. – Es cerēju, ka grāmata varētu runāt pati par sevi.

– Padomā vēlreiz, – ieteica Filisa. – Un atceries, ka Ņujorka nav Bloomsbury izdevniecības piedēklis. Aizmirsti par izsmalcinātību, aizmirsti par bailēm sevi pārvērtēt un aizmirsti par ironiju! Lai cik ļoti tas arī būtu pretrunā ar tavu iekšējo būtību, tev nāksies iemācīties pārdot savus garadarbus gandrīz tāpat, kā savu preci prot iztirgot Īstendas ielu tirgotāji.

– Es lepojos, ka esmu Anglijas veiksmīgākais rakstnieks, – piebilda Elisters.

– Bet es tāds nemaz neesmu, – iebilda Harijs, – ne tuvu.

– Un esmu sajūsmā par to, cik atzinīgi Amerikas ļaudis uzņēma manu “Kas neriskē…” – šarādei pievienojās arī Filisa.

– Tas viss tikai tālab, ka neviens to grāmatu nav lasījis, – iejaucās Harijs.

– Esmu pārliecināts, ka Amerika kļūs par manu darbu lielāko noieta tirgu, gluži tāpat kā tas bija ar Dikensu, Konanu Doilu un Vaildu, – turpināja Elisters.

– Mārkethārbro es esmu pārdevis vairāk grāmatu nekā Ņujorkā, – Harijs sacīja, kad tukšā viras bļoda tika aiznesta projām. – Ir neapšaubāmi skaidrs, ka Filisai jāieņem mana vieta grāmatas reklamēšanas braucienā, bet mani jāsūta atpakaļ uz Angliju.

– Es ar prieku to darītu, – atbildēja Filisa. – Žēl tikai, ka man nav tava talanta, – viņa sapņaini piebilda.

Harijs nogrieza šķēli liellopa cepeša un uzlika uz sava šķīvja arī krietni daudz kartupeļu. Jau pavisam drīz viņš sāka justies brīvāk. Filisa un Elisters papildus mieloja Hariju ar stāstiem par Emmas varoņdarbiem Ņujorkā, meklējot viņu. Bija uzjautrinoši klausīties viņu stāsta versijā par šiem notikumiem, un Harijs iedomājās, cik gan ļoti viņam reiz paveicās Svētā Bedas skolā, kad viņa gulta izrādījās blakus Džailsa Beringtona gultai. Ja nebūtu uzaicināts uz Menorhausu nosvinēt Džailsa dzimšanas dienu, viņš tā arī nekad nebūtu iepazinies ar Emmu. Lai gan minētajā apciemojuma reizē viņš uz Emmu tā īsti nemaz nebija paskatījies.

– Tu saproti, ka nekad nebūsi tik labs, cik viņa ir pelnījusi, – Filisa sacīja un aizsmēķēja cigāru.

Tagad Harijs skaidri saprata, kālab šī nelokāmās gribas dāma bija kļuvusi par Emmas Veco Džeku. “Aizsūtīta karā, Filisa noteikti atgrieztos ar Sudraba zvaigzni pie krūtīm,” viņš sprieda.

Pulkstenis vēstīja, ka ir jau vienpadsmitā nakts stunda.

Harijs, kurš bija izdzēris kādu brendija glāzi par daudz, piecēlās un nostājās uz ļodzīgajām kājām. Vajadzēja doties pie miera, jo sešos no rīta Natālija gaidīs viesnīcas vestibilā, lai vestu viņu uz tās dienas pirmo radiointerviju. Viņš pateicās Emmas radiniekiem par neaizmirstamo vakaru un saņēma kārtējo ciešo apskāvienu no Filisas.

– Un atceries, ka ik reizi, kad tevi intervē, domā kā brits, bet rīkojies kā ebrejs. Un… ja tev ievajagas plecu, uz kura paraudāt vai iebaudīt puslīdz ciešamu maltīti, nāc pie mums.

Mēs gluži kā Windmill teātris esam atvērti augu diennakti.

– Paldies, – pateicās Harijs.

– Un, kad tu nākamreiz runāsi ar Emmu, – sacīja Elisters, – atceries viņu pasveicināt no mums un norāj par to, ka viņa tev nepievienojās šajā ceļojumā.

Harijs nolēma, ka šis nav piemērots brīdis, lai viņiem stāstītu par Sebastjanam diagnosticēto hiperaktivitāti.

Visi trīs iespiedās lifta kabīnē, un Filisa vēlreiz apskāva Hariju, tad Pārkers atvēra durvis, un Harijs jau bija uz ielas Manhetenā.

– Velns, – viņš nikni izgrūda, kad tikai dažus soļus bija pagājis uz priekšu Parka avēnijā. Viņš pagriezās un skriešus metās atpakaļ uz Filisas māju, augšup pa kāpnēm un klaudzināja pie durvīm. Šajā reizē virssulainis bija jāgaida ilgāk.

– Man nekavējoties jāsatiek Stjuartas kundze, – paziņoja Harijs. – Ceru, ka viņa vēl nav devusies pie miera.

– Cik man zināms, tad ne, kungs, – atteica Pārkers. – Lūdzu, sekojiet man! – Viņš gluži kā iepriekšējā reizē veda Hariju pa gaiteni uz liftu un nospieda pogu, lai lifts viņus paceltu trešajā stāvā.