Frederikas ceļa mērķis šajā reizē bija Grīnparks. Ne viņa, ne arī Harita līdz šim nebija to apmeklējušas. Kabatas formāta ceļvedī tas netika uzskatīts par ievērojamu. Bija minēts, ka Grīnparkā atrodas Konkordijas templis, kas tur uzcelts tūkstoš astoņi simti četrpadsmitajā gadā par godu uzvarai, taču tagad, pēc četriem gadiem, šī pagaidu celtne ir sagrauta, un Harita uzskatīja, ka Grīnparks īsti nav apmeklējuma vērts.

Frederiku tomēr bija ieinteresējuši ceļveža remdenie slavinājumi par to, ka šajā parkā ir “vairākas patīkamas promenādes”, un viņa nolēma Lufru pastaigā aizvest tieši uz turieni, nevis uz modernāko Haidparku, kur dīkdieņi bija vairāk noskaņoti uzsākt koķetēšanu ar godīgām gājējām.

Sava četrkājainā pavadoņa rauta pa dažādām ielām, viņa manāmi sakarsa un pie Bātas vārtiem bija priecīga, ka var atlaist suni no pavadiņas; Lufra pie tās nekādi nevēlējās pierast. Suns metās uz priekšu un sāka šaudīties šurpu turpu, izpētot apkārtni – asti izsliedams gaisā un cerīgi ošņādams pēdas, kas varbūt liecinātu, ka tuvumā atrodams kāds trusis. Kad Frederika devās uz parka ziemeļaustrumu malu, kur atradās neliels dīķis, Lufra pienesa viņai klāt sprunguli un gaidīja, kad viņa to iemetīs ūdenī un mudinās doties pakaļ. Kad Frederika nolēma iesaistīties rotaļā, suns jau atkal aiztraucās, jo ar patiesu prieku bija atklājis, ka tie kustīgie objekti, ko viņš neskaidri pamanīja ne pārāk tālu, ir bērni, kas rotaļājas ar košas krāsas bumbu. Lufra mīlēja bērnus un labprāt rotaļājās ar bumbu. Suns devās bērnu pulciņa virzienā, labsirdīgi luncinādams asti un sasliedams gaisā ausis. Lufra bija augumā liels, un suņa straujā tuvošanās sabiedēja mazāko grupas dalībnieci, kura sāka bailēs spiegt un metās meklēt aizstāvību pie aukles, kas bija iegrimusi aizrautīgā tenkošanā ar savu draudzeni aizvējā pie parka uzrauga namiņa. Lufra bija neizpratnē, taču tad pievērsa uzmanību jaunākajam no diviem zēniem, kurš rokā turēja bumbu, un iedrošinoši ierējās. Māsters Džons, aizmirsis par to, ka vīrietim jāizrāda lepnums un drosme, nometa bumbu zemē un aizskrēja pakaļ savai māsai tik ātri, cik vien tuklās kājeles spēja viņu panest. Vecākais zēns, zobus sakodis, stāvēja uz vietas. Lufra ar purnu iebikstīja bumbai, paripināja to uz priekšu, atkal noķēra un beigu beigās izspļāva pie sastingušā cilvēkbērna kājām. Māsters Frenks spēji izelpoja un uzsauca nopakaļ abiem bēdzējiem: – Viņš tikai grib ar mums parotaļāties, jūs… zaķpastalas! – Zēns visai piesardzīgi pacēla bumbu un aizsvieda tik tālu, cik vien varēja. Pārāk tālu gan tas nebija, taču Lufra to uzskatīja par labas gribas žestu, aiztraucās tai pakaļ un atnesa zēnam. Māsters Frenks nu jau daudz drošāk, tomēr vilcinoties paplikšķināja pa suņa muguru. Lufra nolaizīja zēna zodu, un daudzsološā draudzība jau varēja sākties, taču tad skaļi kā sirēna iekliedzās aukle un aizrādīja, lai puika neaiztiek to nejauko, nikno suni. Māsters Džons bēgdams bija nogāzies uz vēdera. Kamēr Frederika atsteidzās uz notikuma vietu, viss jau norisinājās pilnā sparā. Aukle spalgi klaigāja, divi jaunākie bērni birdināja asaras, bet māsters Frenks iecirtīgi atteicās pamest savu jauniegūto draugu.

Frederika valdonīgā balsī piesauca Lufru sev klāt, un suns atnāca, zobos nesdams bumbu. Kā jau cilvēks, kas ilgus gadus pieradis vadīt lielu saimniecību, Frederika to atņēma un ātri vien pārtrauca aukles žēlabas. – Viss ir kārtībā. Nu jau pietiks! – Pēc tam viņa paraudzījās uz māsteru Džonu un teica: – Ceru, ka tu nesavainojies, kad nokriti. Tās asaras noteikti nebija tālab, ka mans suns vēlējās ar tevi parotaļāties, jo tu esi liels zēns, tas man ir pilnīgi skaidrs. Paspied viņam ķepu, parādi, ka tu negribēji būt nepieklājīgs, tā skriedams projām. Sēdi, Luf, un dod ķepu!

Paklausījis Frederikas rokas uzspiedienam, Lufra apsēdās un pacēla vienu priekšķepu. Māstera Džona skaļās žēlabas tūdaļ pat mitējās. Viņš ar apbrīnu raudzījās uz Lufru. – Sunītis sasveicinās? – viņš neticīgi vaicāja.

– Vari būt drošs.

– Ar mani, – iejaucās māsters Frenks. – Es no viņa nebaidos.

Māsters Džons sāpināts pavēstīja, ka sunītis negrib sveicināties ar viņu; drīz jau šis jautājums bija nokārtots, un abi zēni paspieda Lufras ķepu; arī mazā mis Kerolaina pieprasīja sev pienākošos pagodinājumu un iespēju sasveicināties ar sunīti. Pēc tam Frederika atdeva bumbu māsteram Frenkam un kopā ar Lufru devās projām no bērniem, aukles naidīgā skatiena pavadīta. Toties bērni aicināja arī nākamajā dienā atvest pie viņiem sunīti.

Frederika devās savās gaitās, un šis incidents ne mazākajā mērā viņu nebija satraucis. Tas tikai pastiprināja viņas pārliecību par to, ka Londonas bērni ir pelnījuši žēlumu, jo ir pazīstami tikai ar maziem klēpja sunīšiem. Viņa pagriezās gar parka uzrauga namiņa stūri un piepeši saprata, ka ceļvedis ir viņu maldinājis, jo tajā nebija ne vārda par nelielu govju ganāmpulku un slaucējām. Vēlāk gan viņa noskaidroja, ka tas ir šī parka zīmīgs vaibsts. Tas bija ne tikai pilsētnieka acij tīkams lauku dzīves skats, bet arī iespēja nopirkt no slaucējām glāzi piena. Ikviens, kurš bija gatavs samaksāt visai pieņemamu cenu, varēja nobaudīt tikko izslauktu pienu.

Pārāk vēlu Frederika atskārta, ka ceļvedis ir viņu pievīlis. Lufra, kas skrēja viņai pa priekšu, pamanīja govis pirmais. Suns uz īsu mirkli apstājās, pieglauda ausis, un spalva viņam uz skausta saslējās augšup. Govju pulka vadone stāvēja pārējām priekšā, tikai dažas pēdas no suņa, un bija draudoši pieliekusi galvu. Lufra vai nu nevēlējās, vai nespēja atšķirt vīrieškārtas un sievieškārtas lopus, izgrūda baismīgu skaņu, kaut ko vidēju starp rējienu un gaudām, un metās cīņā.

SESTĀ NODAĻA

Vārgāka sieviete šajā brīdī būtu noģībusi, pamezdama Lufru vienu cīnāmies, jo skats bija patiesi biedējošs. Slaucēju, aukļu un vairāku padzīvojušu dāmu kliedzienu pavadībā Lufra izdarīja smagu pārkāpumu – trenkāja pienīgo govju baru. Suns nekādā ziņā negrasījās atkārtot varoņdarbu, pēc kura paveikšanas bija ticis pie sava vārda; viņš tikai dzinās pakaļ govīm, izklīdinādams ganāmpulku, kas panikā skrēja viņam pa priekšu. Suns laimīgi izbaudīja vienīgo īsti sportisko izklaidi, kāda viņam tika piedāvāta Londonā.

Frederikai prātā ienāca doma vienkārši aizbēgt, taču brīdī, kad iesaistījās galvenais lopkopis un divi parka uzrauga vietnieku palīgi, beidzot izdevās notvert suni, kurš par nodarījumu neizjuta ne mazāko nožēlu, un viņai bija skaidrs, ka stāvoklis ir bezcerīgs. Šķita, ka viņa nonākusi kara laukā. Vienu no pavecajām kundzītēm bija pārņēmusi histērijas lēkme, bet otra pieprasīja nekavējoties pasaukt konsteblu, lopkopis bēra lāstus pār Frederikas galvu, bet parka dežuranti autoritatīvi vēstīja, ka tūdaļ suni konfiscēs, lai pēc tam nogalinātu. Padarot visu vēl ļaunāku, uz notikuma vietu steidzās arī aukle, pie kuras uzraugāmajiem Lufra bija devies rotaļāties iepriekš. Vispārējās kņadas sajūsmināta, sieviete neskopojās ar sirdi plosošiem stāstiem par to, kā ļaunais nezvērs esot nežēlīgi meties pie nabaga bērniem, pārbiedējot mazos dārgumiņus līdz nāvei, turklāt vēl nozadzis viņu bumbu un šī suņa dēļ māsters Džons esot iekritis ar seju dubļos, nobrāzis rokas un notraipījis apģērbu…

– Tīrākā melšana, – īgni noteica Frederika.

Ne lopkopis, ne arī parka dežuranti aukles savārstījumiem pārāk lielu uzmanību nepievērsa. Puisim rūpēja vienīgi viņa ganāmpulks, bet dežuranti ieraudzīja, cik priecīgi Lufra sagaida savus jauniegūtos draugus, un ne mirkli nešaubījās, ka suns nekādā ziņā nav uzskatāms par bīstamu. Viņi redzēja visas pazīmes, kas liecināja par augumā liela, taču vēl gluži jauna suņa uzvedību. Citos apstākļos viņi noteikti pievērtu acis uz šo pārkāpumu, taču Londonas parkos valdīja strikti noteikumi. Vecā maitu lija ar iekritušajiem vaigiem joprojām vaimanāja pēc konstebla, viņas vārīgāko māsu plosīja histērijas izraisītās spazmas, vairāki pilsoņi paziņoja, ka tik bīstami un neprognozējami dzīvnieki nedrīkst klaiņot savā vaļā, un vienprātīgs govju meitu koris pieprasīja atriebi, jo neģēlīgais suns esot satricinājis lopu trauslos nervus, liekot pārciest tik ekstrēmus apstākļus, bet visi vienbalsīgi pieprasīja stingru rīcību. No vienas puses, bija iesaistīti daudzi cilvēki, kas pauda gatavību par notikušo ziņot parka uzrauga vietniekam, bet, no otras puses, nedarbus pastrādājis suns, kas piederēja jaunai dāmai, kura te ieradusies viena, bez sulaiņa, – uzdevums varas pārstāvjiem likās pavisam skaidrs, tādēļ vecākais no abiem sacīja Frederikai, ka Lufra tiks paņemts un paturēts, līdz būs izlemts dzīvnieka tālākais liktenis.

Lufram nepatika ne tonis, kādā šie cilvēki runāja, ne arī tas, cik mērķtiecīgi abi tuvojās; viņš pārtrauca elsot, vilnu sabozis, piecēlās kājās un ar brīdinošu rūcienu pavēstīja, ka jebkurš mēģinājums apdraudēt Frederiku šiem ļaudīm nebeigsies labi. Nākamajā mirklī lopkopis atkal uzstāja, ka suns jānogalina, bet dežuranti pieprasīja:

– To sun’ tūdaļ ved pie mums!

No visiem apkārt stāvošajiem tieši lopkopis pat labāk par Frederiku zināja, cik nepiedodams bija Lufras nodarījums. Pietika vien paraudzīties uz šā cilvēka dusmās kvēlojošo seju, lai kļūtu skaidrs, ka nekādi lūgumi nebūs iedarbīgi.

Iekšēji drebēdama, Frederika ierunājās: – Esiet piesardzīgi! Šis suns pieder marķīzam Olverstokam! Dzīvnieks ir bezgala vērtīgs, un lords ļoti saniknosies, ja ar to kaut kas atgadīsies.

Jaunākais parka dežurants, kuram bija izveidojies pašam savs, pat samērā pamatots, viedoklis par Lufras ciltsrakstiem, neizteiksmīgi iebilda: – Tikai nevai’g! Neviens marķīzs nemūžam nepirktu šitād’! Ku’ta bij’ viņa prāts? Tas tak’ ir īsts krancs! Tā viš i’.

– Krancis? – izsaucās Frederika. – Tad nu es jums paskaidrošu, ka Lufra ir īsts tīršķirnes Barselonas kollijs, kurš uz Angliju atvests par neticami lielu naudu. Man nudien ir žēl, ka suns tā iztrenkāja govis, taču tas bija tikai mēģinājums sadzīt tās barā. Spānijā šī suga tiek audzēta tieši tādam nolūkam, un Lufra vēl nav pieradis pie Anglijas govīm.

– Suns mēģināja tās sadzīt barā? – novaidējās lopkopis. – Es tā nekad neesmu darījis. Nekad mūžā! Mans Dievs, jūs esat tāda pati kā suns!

Tikmēr jaunākais parka dežurants nekavējās apstiprināt savu spriedumu un sacīja, ka jaunkundze pārcenšas un viņš jau nu neko nezinot par Barselonas kollijiem, taču kranci varot pazīt no pirmā acu uzmetiena. Tad viņš atkārtoja iepriekš pausto domu, ka, viņaprāt, marķīzs nekad šādu suni neiegādātos.

– Ak, tiešām? – vaicāja Frererika. – Vai jūs esat pazīstams ar manu brālēnu marķīzu Olverstoku?

– Kāda nekaunība! – iesaucās maitasputnam līdzīgā dāma. – Jūs dēvējat sevi par marķīza māsīcu, taču viena pati klaiņojat pa pilsētu? Nudien, ļoti ticams stāsts.

Pēc karstiem strīdiem un asām vārdu apmaiņām, kuru laikā jaunāko parka dežurantu atbalstīja maitu lijai līdzīgā dāma, bet lopkopis sacīja, ka neatkarīgi no lēdijas radurakstiem ļaunums ganāmpulkam ir nodarīts un par to kādam būs jāmaksā, vecākais dežurants, robusts vīrs tumši dzeltenbrūnos svārkos, paziņoja, ka jāiesaista arī marķīzs un jāuzzina, vai viņš apstiprinās jaunās dāmas stāstu.

– Izcils ierosinājums! – Frederika silti apsveica viņa vārdus. – Tad nekavējoties dosimies uz viņa māju. Tas ir tepat netālu, Bārklija laukumā.

Tajā brīdī vecākais dežurants mestu mieru šai lietai, ja vien būtu situācijas noteicējs. Jaunā dāma bija gatava doties pie marķīza, un tas, pēc dežuranta domām, kalpoja par pierādījumu tam, ka viņa patiešām ir marķīza māsīca. Viņa gatavība virzīt šo lietu tālāk bija ļoti sarukusi. Par radītajiem zaudējumiem – arī par tiem, ko pieprasīs kompensēt mistera Bīla govju kopējs, – bija atbildīgs marķīzs, ja vien viņš patiešām bija šā suņa saimnieks; tomēr, kad runa ir par lordiem, allaž jābūt piesardzīgam. Jaunākais uzraugs, kurš bija uzklausījis šīs kolēģa atziņas, piepeši kļuva gaužām domīgs, bet lopkopis īdzīgi pieņēma priekšlikumu doties pie lorda un apgalvoja, ka savas tiesības aizstāvēs pat tādā gadījumā, ja suns piederētu pašai karalienei, un tas nepavisam nenozīmējot necieņas izrādīšanu. Maitu lijai līdzīgā dāma, piemiegusi acis, paziņoja, ka zināšot savu pienākumu, ja par to būšot aizmirsis dežurants, un par visu pavēstīšot viņa priekšniecībai. Izskatījās, ka situācijai ir tikai viens risinājums – došanās līdzi jaunajai dāmai. Maitu lijai līdzīgā kundze apgalvoja, ka arī noteikti ies turp un izteiks savas pārdomas gadījumā, ja marķīzs būs runājams – par ko gan viņa ārkārtīgi šauboties.

Olverstoku nama durvis atvēra sulainis. Tas bija labi apmācīts jauns vīrietis, bet viņš neticēja savām acīm, kad ieraudzīja atnākušo kavalkādi. Frederika, būdama situācijas noteicēja, draudzīgi pasmaidīja un sacīja:

– Labrīt! Es ceru, ka viņa gaišība lords vēl nav devies ārā no mājas.

Sulainis, pārsteigts vairāk nekā jebkad iepriekš, gluži apmulsis atteica: – Nē, mis. Tomēr…

– Paldies Dievam! – Frederika neļāva viņam turpināt. – Protams, jūs esat izbrīnīts, redzot mani tik… apjomīgā pavadītāju pulkā. Arī pati es jūtos visnotaļ neomulīgi. Esiet tik laipns un pasakiet viņa gaišībai lordam, ka ir ieradusies viņa māsīca mis Merivila un ļoti vēlas ar viņu runāt!