– Nemaz nezinu. Nekad par to neesmu domājis.

Izskatījās, ka Frederika ir pārsteigta, taču viņa nolēma par šo tematu vairs neizteikties. – Nu, es mēģināšu darīt visu, lai jums nevajadzētu sarkt par mani. Vispār jau Harita ir kārtējo reizi saaukstējusies, un Džesamijs, kā jūs zināt, katru rītu mācās, un tieši tālab Lufru pastaigā vedam mēs ar Haritu. Sunim ir nepieciešama izkustēšanās daudz lielākā mērā, nekā tas Londonā iespējams. Nabaga puika!

– Kāpēc nepalīdz Felikss vai kāda no jūsu istabmeitām?

– Man nemaz nav tādas istabmeitas. Tikai kalpotājas mājās, turklāt visas īstas pilsētnieces, un kopā ar kādu no viņām tāda pastaiga būtu garlaicības kalngals, jo šīs meitenes tikai gaidītu beigas vai gremztos, ka viņām berž kurpes. Es būtu paņēmusi līdzi Feliksu, taču brālis bija saposies uz Mehānikas muzeju un visu ceļu staigātu patiesi saīdzis, ja es būtu uzstājusi, lai viņš mani pavada. Ak, lūdzu, neesiet tik drūms! Es tā vairs nerīkošos!

– Jums ir nepieciešams sulainis, – Olverstoks sacīja, joprojām sadrūmis.

– Kālab? Lai mani sargātu? Lufra par to var parūpēties, nemaz nešaubieties, to es jums apsolu.

– Lai jūs sagaidītu, nestu jūsu iepirkumus un nodotu jums vēstules.

– Kā nojaušu, man tāds būtu nepieciešams, lai vairotu manu svarīgumu.

– Jā, arī tādēļ, – viņš piekrita.

Frederika izskatījās domīga un nepārstāja smaidīt, tomēr smaids bija diezgan skumīgs.

– Lai būtu respektabli. Tā man sacīja Badls. Viņš vēlējās, lai paņemu līdzi uz Londonu Pīteru, bet es viņu atstāju Greinārdā, jo misters Ports ļoti dedzīgi vēlējās viņu nolīgt, turklāt man tie šķita gluži nelietderīgi izdevumi. Lai nu kā, man tomēr būs nepieciešams sulainis. Badls ir pārāk vecs šiem baisajiem Londonas namiem.

– Vai tās nebūs pārmērīgas izmaksas? – marķīzs neizteiksmīgi vaicāja.

– Nē, nē. Es nolīgšu sulaini, un viņš varēs strādāt tās kalpones vietā, kura pašlaik palīdz Badlam.

– Nē, atstājiet labāk to manā ziņā! – lords Olverstoks teica. – Sulaiņu nolīgšana… īstu Londonas sulaiņu nolīgšana nav meiteņu darbs.

– Paldies, jūs esat ļoti laipns! Bet nav nekāda iemesla jums uzņemties šādas rūpes.

– Tās nebūs nekādas īpašās rūpes. Trevors sameklēs atbilstīgu cilvēku un aizsūtīs viņu pie Badla.

– Tad es būšu viņam lielu pateicību parādā. – Frederika pastiepa roku. – Un tagad man jāteic ardievas, brālēn.

– Vēl ne. Ja vien jums nav kādas ļoti steidzamas darīšanas, es atļaušos ierosināt kopīgu braucienu pie manas māsas. Viņa vēlas ar jums iepazīties, un šī, kā liekas, varētu būt laba iespēja viņu satikt.

Gluži pārsteigta Frederika sacīja: – Ak, bet Harita? Viņa taču arī noteikti varētu braukt? Vai lēdija Baksteda neuzskatīs to par ārkārtīgu nepieklājību, ja reiz viņa ir piekritusi iepazīstināt ar Haritu ballē?

– Nē, kā lai viņa to varētu, ja ir attaisnojoši apstākļi? Par daudz nepieklājīgāku mana māsa uzskatīs tieši to, ja jūs atteiksieties viņu apmeklēt šajā ceremoniālajā vizītē.

– Jā, bet Harita jau pēc dienas vai divām būs izveseļojusies!

– No sirds ceru, ka tieši tā arī būs, taču diemžēl es rīt dodos uz Ņūmārketu un tur pavadīšu nedēļu. Atlikt šo vizīti uz brīdi, kad līdz ballei būs palikušas tikai divas nedēļas, jau būs gaužām neiepriecinoši, varat man ticēt! Izskatījās, ka Frederika ir apmulsusi. – Nudien, tā būtu. Mīļo dieniņ, viņa mūs uzskatītu par neuzvedīgām, vai ne? Bet es neesmu piemēroti ģērbusies šādai vizītei!

Olverstoks pacēla monokli un caur to nopētīja Frederiku. Viņai mugurā bija brūngans mētelis, kājās blīva oranžīga auduma puszābaciņi, bet – galvā kārtīga cepurīte, izrotāta ar vienu vienīgu strausa spalvu, kas liecās pāri tās malai. Lords nolaida monokli. – Es te nesaskatu neko nepiemērotu, – viņš noteica.

– Jūs varbūt arī nesaskatāt, taču varat būt pārliecināts, ka lēdija Baksteda mani novērtēs par īstu nevīžu, kas atpalikusi no modes. Šo mēteli es esmu valkājusi teju katru dienu divu pēdējo gadu laikā.

– Būtu pilnīgi nevajadzīgi viņai kaut ko tādu stāstīt.

– Jā, patiesi, – Frederika mīlīgi atzina, – jo viņa to pamanīs jau pirmajā acu uzmetienā.

– Kā gan viņa to varētu, ja es to nepamanīju?

– Jo viņa ir sieviete. Protams, tieši tāpēc! No visiem muļķīgajiem jautājumiem, ko varētu uzdot…

Olverstoks iesmējās, un acis izgaismoja nerātnas liesmiņas.

– Jūs mani novērtējat par zemu, Frederika! Sieviešu apģērbu jautājumos es esmu daudz lietpratīgāks nekā mana māsa, varat man droši ticēt! Vai drīkst, es jums to pierādīšu? Lieliski! Jūsu mētelis nav šūdināts pēc pēdējās modes, bet apavi ir darināti no auduma, nevis no smalkādas. Un cepures rotāšanai jūs spalvu nokrāsojāt oranžu, lai radītu tērpa un apavu saskaņu. Vai man taisnība?

Frederika drūmi palūkojās uz Olverstoku, tomēr viņas skatienā jautās interese. – Jā… un man liekas, ka taisnība bija arī krustmātei Skrebsterei.

– Oho! Vai viņa jūs brīdināja uzmanīties no tik izlaidīgiem tipiem kā es? Jums no manis nudien nemaz nav jābaidās, Frederika!

Pēc šiem vārdiem viņa iesmējās. – Ak, es jau to zināju! Es ne tuvu neesmu tik pievilcīga. – Viņas skaidrais skatiens kavējās pie Olverstoka sejas, bet starp uzacīm bija ievilkusies rieva. – Turpretī Harita ir, – viņa domīgi piebilda. – Bet… lai arī jūs, brālēn, mani nosaucāt par nenobriedušu jaunavu, man tomēr vairs sen nav septiņi gadi. Jūs tā nerīkotos.

– Kā jūs to varat zināt? – viņš vaicāja, pazobodamies par Frederiku.

– Taisnības labad jāteic, ka par tāda tipa cilvēkiem es neko daudz nezinu. Patiesībā es vēl nekad agrāk nevienu no viņiem neesmu sastapusi, tomēr neesmu arī tik naiva zostiņa, lai neredzētu, ka jūs esat džentlmenis, kaut arī paretam atļaujaties būt nepieklājīgs un no jūsu mutes mēdz izskanēt nepiedienīgas lietas. Es uzdrošinos sacīt, ka šāda bezrūpība, visticamāk, ir iedzimta sabiedrības augstākās šķiras pēctečiem.

Olverstoks jutās tik ļoti pārsteigts, ka mirkli neko nespēja pateikt. Tad viņa lūpas sašķobīja greizs smaids, un viņš sacīja: – Es to biju pelnījis, vai ne? Pieņemiet manu atvainošanos, māsīc! Vai tagad es drīkstēšu jūs pavadīt uz manas māsas māju?

– Nu… – Frederika šaubīdamās novilka. – Ja jūs tiešām domājat, ka viņa… Ai, nē! Jūs aizmirstat par Lufru. Tas nu gan būtu visai pārdroši, ja mēs ieietu lēdijas Bakstedas viesistabā kopā ar lauku suni! Es to nedarīšu!

– Noteikti ne, ja vien man arī šajā jautājumā ir kāds vārds sakāms. Kāds no maniem ļaudīm var viņu aizvest atpakaļ uz Augšvimpolstrītu. Es par to parūpēšos. Apsēdieties, es nelikšu jums ilgi gaidīt!

Runājot viņš izgāja no telpas. Lai gan otrais sulainis gandrīz pusceļu uz staļļiem skrēja, ko kājas nes, aizritēja vairāk nekā divdesmit minūtes, kad Frederika iekāpa lorda karietē. Lufru, pavadā piesietu, turēja Džeimss, un Frederikai nopakaļ skanēja suņa protestu pilnā un žēlā smilkstēšana. Viņa apņēmīgi izlikās nedzirdam drauga izmisīgos lūgumus, bet bažīgi pavaicāja Olverstokam:

– Jūs taču pateicāt Džeimsam, ka viņš nekādā gadījumā nedrīkst laist Lufru vaļā no pavadas, vai ne, brālēn?

– Ne tikai es to pateicu, bet jūs arī, – Olverstoks atbildēja un apsēdās blakus Frederikai. – Uz Grosvenorpleisu, Rokston.

– Redziet, lieta tāda, – Frederika lordam atklāja, kad karietes durvis tika aizvērtas, – Lufra vēl nav pieradis pie Londonas satiksmes un nesaprot, ka jāiet pie pavadas. Protams, ja viņš ieraudzīs kādu kaķi otrā ielas pusē vai suni, tad droši vien metīsies turp, starp karietēm, radot īstu jucekli, jo sabiedēs zirgus un tamlīdzīgi.

– Es esmu gatavs pilnībā noticēt jūsu vārdiem. Un kāds nelabais jūs dīdīja, ka vispār viņu atvedāt līdzi uz Londonu?

Patiesa pārsteiguma pārņemta, Frederika nopētīja lordu Olverstoku. – Ko tad citu mēs varējām darīt?

– Vai jūs nevarējāt suni atstāt un uzraudzību uzticēt kādam… nu, nemaz nezinu… piemēram, jūsu dārzniekam, medību pārzinim vai muižas pārvaldniekam?

– Nu nē! – viņa iesaucās. – Kā jums varēja ienākt prātā, ka mēs spētu rīkoties tik bezsirdīgi? Kad suns izglāba Džesamijam dzīvību, gluži kā būtu zinājis… un Harita apgalvo, ka patiešām zināja… ka ir Džesamijam paša dzīvību parādā. Man tomēr vairāk liekas, ka Lufra neko tādu vairs neatceras, jo ne mazākajā mērā nebaidās iet ūdenī. Trīs ciema puikas iemeta sunīti dīķī, vispirms piesējuši pie kakla ķieģeli; toreiz Lufra vēl bija pavisam mazs kucēns. Un Džesamijs ielēca nabadziņam pakaļ. Un es vēl nekad nebiju redzējusi neko tik briesmīgu kā skatu, kad viņš ienāca mājā, rokās nesdams Lufru. Brālis bija cauri slapjš, ūdens pilēja no drēbēm, pār seju no deguna tecēja asinis… un viņam pie acs bija tik briesmīgs zilums!

– Vai viņš ir kauslis?

– Nē. Ja nu vienīgi atgadās kaut kas tāds, kas Džesamiju pārmēru sadusmo. Harijs teic, ka viņš tad līdzinoties saniknotam tīģerim. Viņu ne pārāk interesē boksēšanās, atšķirībā no Harija. Manuprāt, Džesamijs nav apguvis šo mākslu, ja saprotat, ko vēlējos pateikt.

Marķīzs bija izcils bokseris, tomēr lūdza paskaidrojumu.

Frederika mazliet pavilka uzaci uz augšu. – Nu… tas nozīmē, ka viņš nav pārāk izveicīgs, tā man šķiet. Neturas īsti labi, neparāda dedzīgu cīņu un… jā, patiešām… viņš neuzrāda spožas prasmes. Ne jau katrs var būt spīdeklis. Bet Harijs laikam gan ir, man liekas, jau kopš dzimšanas. Toties Džesamijs ne. Tikai ne viņš. – Frederika apklusa, acīmredzami iegrimusi pārdomās par Džesamiju.

Laiskas ziņkāres vadīts, Olverstoks pēc dažiem mirkļiem ievaicājās: – Vai Džesamijs ir apdomīgākais jūsu ģimenē?

– Apdomīgākais? – Frederika apsvēra šo jautājumu, un rieva viņas pierē kļuva dziļāka. – Nē, ne īsti apdomīgākais. Es viņu nevaru raksturot, jo pati skaidri neizprotu brāli, kamēr viņš aug. Mūsu vikārs misters Ensdels teic, ka viņam ir kvēla dvēsele, bet man neesot iemesla raizēties, jo ar laiku viņš kļūšot daudz saprātīgāks. Džesamijs grasās savu nākotni saistīt ar baznīcu, saprotiet. Laikam jau iesvētību dēļ un tādēļ, ka tas būtu iederīgi. Nav tā, ka es viņam nenovēlētu kļūt par garīdznieku, taču šķiet tik neticami, ka viņš par tādu tiešām kļūs! Viņš taču bija zēns, kurš allaž meklē piedzīvojumus un allaž iekļūst bīstamās situācijās, turklāt bija ārkārtīgi aizrāvies ar medībām un seglos jutās daudz pārliecinātāk nekā Harijs, bet Harijs nudien nav nekāds lēnais. Harijs pats man sacīja, ka Džesamijam nav nepieciešams nekāds pamudinājums, jo viņš trauksies pāri jebkādam aizžogojumam, kuru vien viņa zirgs būs spējīgs pievārēt. Un šis spriedums ne mazākajā mērā nebija neobjektīvs, jo zirgu īpašnieks man sacīja, ka Džesamijs savā vecumā esot labākais jātnieks visā Dienvidherefordšīrā.

Interese par mis Merivilas brāļiem Olverstokam bija visnotaļ mērena, un viņš balsī, kas tuvākiem paziņām liecinātu par to, ka viņam spēji kļūst garlaicīgi, pajautāja:

– O? No tiesas? Mūsu tikšanās reizē man radās iespaids par viņu kā par… ja ne medību fanātiķi, tad par tādu, kas aizrāvies ar zirgiem gan.

– Jā, tāds viņš ir, nudien, – Frederika piekrita. – Šad un tad viņš kļūs nevaldāms, kā agrāk paradis. Tikai tolaik sirdsapziņa viņu nemocīja, taču tagad gan. – Viņa nopūtās, bet jau pēc īsa mirkļa pasmaidīja un teica: – Izlūdzos piedošanu! Es nemitīgi runāju.

– Nebūt ne, – Olverstoks pieklājīgi atbildēja.

– Es zinu, ka tā ir. Turklāt par lietām, kuras jums nepavisam nav interesantas. Nekas! Es tā vairs nedarīšu.

Olverstoks sajuta nelielu sirdsapziņas dzēlienu, kas lika viņam jau pielaidīgākā balsī sacīt: – Vai jūs par saviem brāļiem ļoti raizējaties?

– Reizēm… varbūt mazliet, jo viņiem nav neviena cita kā tikai es, viņu māsa, sieviete. Taču viņi ir ļoti krietni.

– Vai jums nav vīrieškārtas radinieku? Man likās, jūs pieminējāt kādu aizbildni vai pilnvaroto… Viņš ir advokāts, vai ne?

– Ak, misters Solkoms! Jā, patiešām viņš ir bijis ļoti izpalīdzīgs un laipns, bet viņš nav mūsu aizbildnis. Tētis nevienu neiecēla, saprotat? Mēs bijām nobažījušies, ka jaunākos paņems varas iestādes, taču misters Solkoms parūpējās, lai tas nenotiktu. Es esmu dzirdējusi ļaudis sūdzamies, ka advokāti visu darot šokējoši lēnām, bet es varu būt tikai pateicīga par to. Viņš rakstīja vēstules citu pēc citas, strīdējās par dažādiem likuma punktiem, līdz Harijs kļuva pilngadīgs un spēja uzņemties atbildību par mazākajiem. Varētu nodomāt, ka advokāts labprāt būtu mūs visus pasūtījis labi tālu, jo process bija iestiepies mēnešu garumā, taču izskatījās, ka viņam tas pat sagādāja prieku.

– Par to es nemaz nešaubos. Izskatās, ka viņš no sirds aizstāv jūsu intereses. Vai tad viņš nepārņēma grožus savās rokās?

– Jūs runājat par zēnu uzraudzīšanu? Nē, to misters Solkoms nedarīja. Viņš nav no tiem cilvēkiem, kuri saprotas ar zēniem. Viņš ir vecpuisis, turklāt ļoti akurāts un vēl arī vecmodīgs. Zēni viņu sauc par Veco sausiņu. Kas, manuprāt, ir ārkārtīgi neglīti un nepateicīgi no viņu puses. Jūs taču saprotat?