Marķīzs pasmaidīja. – Ļoti skaidri.

– Un vienīgais radinieks mums ir krustmātes Skrebsteres vīrs. Es viņu gandrīz nemaz nepazīstu, tomēr zinu, ka no viņa nebūtu ne mazākās jēgas. Viņš ir patiešām respektabls vīrietis, taču ir audzis pilsētā un interesējas tikai par komerciju.

– Žēl, ka tā, bet uzdrošinos sacīt, ka jūsu brālis Harijs atvieglos jūsu rūpju nastu, – lords veikli sacīja.

Pēc ārkārtīgi īsas pauzes Frederika atbildēja: – Jā, protams.

Kariete traucās uz priekšu un jau pēc neliela brīža apstājās pie lēdijas Bakstedas nama. Olverstoks nebija atstājis neievērotu ne Frederikas vilcināšanos, ne arī apslāpēto balsi un sprieda, ka jau pavisam drīz meitene prasīs viņa padomu vai pat aktīvu palīdzību jaunāko brāļu audzināšanā. Frederika uz to bija pilnīgi spējīga. Lai gan Olverstoks bija tikpat spējīgs iznīcināt jebkādu līdzīgu mēģinājumu, izmantojot vienu no saviem nežēlīgajiem paziņojumiem, viņam nebija pārāk lielas vēlēšanās to darīt. Viņam Frederika patika – neparasta un tālab arī uzjautrinoša. Frederika nebija nekāda daiļava, tomēr likās gluži izskatīga, turklāt bija redzams, ka viņa nāk no labas ģimenes un ir baudījusi atbilstīgu audzināšanu; tas Olverstoku iepriecināja. Un viņas māsa bija sajūsmas vērts briljants, kuru lords apņēmās ievest augstākajā sabiedrībā. Tas radīs īstu sensāciju, un tādējādi Olverstokam pavērsies kārtējā izklaide.

Lēdija Baksteda bija mājās, un viesistabā kopā ar viņu atradās arī abas vecākās meitas. Kad tika pieteikti apmeklētāji, lēdija Baksteda piecēlās kājās, ieņēma savu staltāko stāju un diezgan nesteidzīgi nolika malā rokdarbu rāmi ar izšuvumu, bet pēc tam devās sagaidīt Frederiku. Lēdija Baksteda veltīja viešņai ciešu skatienu, sveicienam pastiepa divus pirkstus un salti noteica “labdien”. Frederika neizrādīja ne mazākās satraukuma pazīmes. Viņa gluži vienkārši satvēra pastieptos pirkstus… To Olverstoks pamanīja un atzinīgi novērtēja. Tad Frederika iztaisīja nelielu reveransu un, atklāti pasmaidot, sacīja: – Labdien, kundze! Brālēns Olverstoks bija tik laipns un atveda mani pie jums vizītē. Es ar nepiecietību to gaidīju, jo vēlējos jums pateikties par milzīgo pakalpojumu, ko esat gatava mums sniegt. Mana māsa noteikti būtu man pievienojusies, taču viņu ir pieveikusi nopietna saaukstēšanās, tālab viņa lūdza, lai nododu jums vissirsnīgāko atvainošanos.

Saltums Lēdijas Bakstedas manierē mazliet atkusa. Viņa jau bija paguvusi ievērot katru vissīkāko Frederikas ārienes niansi, un tirdošās bažas par to, ka mis Merivila varētu būt viena no tām pilnasinīgajām un žilbinošajām daiļavām, kuras nožēlojamā kārtā tik ļoti piesaistīja Olverstoku, bija pagaisušas. Sapratusi, ka Frederika nav ne īpaši skaista, ne arī vairs ļoti jauna, lēdija šo dāmu spēja ieraudzīt jau objektīvāk un pat novērtēt. Viņai nenāksies sarkt par savu protežē. Meitenei bija labas manieres, un viņā skaidri jautās atbilstīga izcelsme; viņas apģērbs bija rūpīgi izraudzīts un piemērots. Lēdija visžēlīgi sacīja savām meitām, ka viņas drīkst nākt un iepazīties ar māsīcu. Kamēr trīs jaunās lēdijas vadīja samērā nogurdinošu sarunu, viņa paaicināja Olverstoku mazliet sāņus un sacīja: – Frederika šķiet labi audzināta meitene, un viņas labā es darīšu, ko spēšu. Tomēr vīru viņai atrast gan es neuzņemos. Bez pieņemama kapitāla un bez izcila skaistuma viņa var cerēt vien uz cienījamu partiju. Tas taču jāsaprot. Ja viņa cer atrast vīru no augstākās sabiedrības, tad viņa tēmē pārāk tālu debesīs.

– Ak, kaut ko tādu jau es nemaz neprasītu no tevis! – attrauca Olverstoks. – Uzdrīkstos apgalvot, ka tev pietiks noņemšanās, lai atrastu piemērotu vīru Džeinai.

Tikai apziņa, ka tagad apmēri izdevumiem par Džeinas izskaistināšanu un greznajiem tērpiem ir krietni palielinājušies, lika lēdijai Bakstedai pievaldīt aso mēli.

Lai cik kaprīza arī būtu lēdija Baksteda, viņas kaisle pret savas naudas neizdošanu bija un palika nelokāma. Lēdija apveltīja brāli ar dusmu pilnu skatienu, taču neko neteica, vien aizgāja projām no viņa un apsēdās uz dīvāna, bet pēc tam uzaicināja Frederiku sev pievienoties.

Apmeklējums turpinājās tikai pusstundu. Lai gan lēdija Baksteda uzdeva Frederikai ārkārtīgi daudz dažādu jautājumu, viņas izturēšanās joprojām palika visai formāla. Viņa nepiedāvāja nekādus atspirdzinājumus un, kad Frederika posās projām, pat nemēģināja viņu aizkavēt. Lēdija Baksteda arī nepamudināja Frederiku atvest Haritu uz Grosvenorpleisu, toties sacīja, ka mēģinās atrast laiku un kādu dienu apmeklēs mis Vinšemu.

Frederika uz visiem lēdijas Bakstedas jautājumiem atbildēja atturīgi un neapšaubāmi bija pamanījusi tajos vairāk ziņkārības nekā laipnības. Ar smaidu lūpās un bīstamu spīdumu acīs viņa sacīja, ka vēsts par tik izcili gudras sievietes apmeklējumu visādā ziņā sagādāšot viņas radiniecei neizmērojamu prieku.

Olverstoks tikai īsi iesmējās un klusi pie sevis noteica:

– Kā sauc, tā atskan, Luīza!

Pēc tam viņš pārspīlēti pieklājīgi paklanījās un nopakaļ Frederikai izgāja no telpas, atstājot savu māsu un viņas meitas brīnāmies, kālab gan lords izrādījis interesi par tik ikdienišķu sievieti – par meiteni neviena no viņām Frederiku negrasījās saukt –, kurai ir tik liela pašpārliecība un pārāk augstas domas pašai par sevi.

– Man laikam nevajadzēja tā sacīt, – Frederika atzinās, kad Olverstoks ieņēma savu vietu viņai blakus karietē.

– Ak, un kādēļ gan ne? Jūs viņu atstājāt bez valodas visai meistarīgi.

– Tas nebija pārāk jauki no manas puses, ņemot vērā, ka viņa ievedīs sabiedrībā Haritu. Turklāt es esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņa to nemaz nevēlas. – Frederika pagrieza galvu un veltīja Olverstokam vienu no saviem mulsinošajiem skatieniem. – Vai jūs… vai jūs viņu piespiedāt, ser?

– Kā lai es to spētu? – viņš atbildēja ar pretjautājumu.

– Es nezinu, taču domāju, ka jums tas ir pa spēkam. Un, manuprāt, ne jau laba rakstura dēļ vai jūsu iepriecināšanai tāda piekrišana tika panākta. Tāpēc ka…

– Jūs maldāties, – lords pārtrauca Frederiku, un viņa lūpas savilkās sardoniskā smaidā. – Māsa pat ļoti kaismīgi bija gatava mani iepriecināt.

Frederika joprojām pētīgi raudzījās uz Olverstoku, tad pēc īsa mirkļa sacīja: – Man tas nepatīk. Un Harita viņai noteikti nepatiks. Tāda skaistule nepatiktu nevienai mātei, kuras meita ir tik neizteiksmīga kā Džeina!

– Vai tagad jūs grasāties visu atsaukt?

Frederika apsvēra izredzes un tad apņēmīgi noteica:

– Nē. Ja runa būtu par mani, es tieši tā darītu, taču esmu apņēmusies sagādāt Haritai izdevību. Izlūdzos piedošanu, ka par jūsu māsu nerunāju ar lielāku cieņu, bet tie okšķerīgie jautājumi, ko viņa man uzdeva, noveda mani līdz baltkvēlei. Vairāk es neko neteikšu!

– Manis dēļ jums nav jāsavaldās. Mūsu attiecībās nevalda nekāda mīlestība.

– Nekāda? – viņa, plati iepletusi acis, vaicāja.

– Ne kripatiņas! Sakiet, cienījamā māsīc, vai Herefordšīras namos tiek dejots valsis?

– Dažos jā, tomēr ne pārāk daudzos. Un kadriļas vispār nekad. Es esmu nolīgusi deju skolotāju, kas ierādīs mums deju soļus. Jums nebūs jākaunās, parādoties kopā ar māsīcām no laukiem.

– Tas nudien ir īsts atvieglojums!

– Tā varētu būt. Lai gan domāju, ka jums patiesībā ne nieka nerūp tas, kā mēs izskatīsimies.

– Gluži pretēji! Jūs tikai padomājiet, cik ļoti varētu ciest mana reputācija!

Frederika iesmējās, tomēr papurināja galvu. – Arī tas jums īpaši nerūp. Iespējams… iespējams, jums nerūp vispār nekas.

Šādi vārdi Olverstoku pārsteidza, taču viņš atbildēja bez pamanāmas vilcināšanās. – Vismaz dziļi patiešām ne.

Viņa mazliet sadrūma un pārdomāja tikko dzirdēto.

– Es varu saprast, ka tas ir visai ērti, taču, ja reiz jums nerūp nekas un neviens, jūs nevarat būt nomākts; jums noteikti svešas arī bažas, no kurām kļūst pat slikti, vai nevaldāms satraukums. No otras puses, man liekas, ka jūs neesat ļoti laimīgs. Man kaut kas tāds nederētu. Tas liktos pārāk vienmuļi. – Frederika pagrieza galvu un atkal nopētīja Olverstoku, tad piepeši pasmaidīja. – Uzdrīkstos apgalvot, ka tieši tālab jums ir tik garlaicīgi.

– Jā, mani bieži māc garlaicība, – lords atzina. – Un tomēr es… hm… es pamanos sagādāt sev gluži pieņemamas izklaides.

– Jā, nudien, taču tas jau nav… – Viņa apklusa un nosarka. – Ak, piedodiet! Kaut es spētu iemācīties apvaldīt savu pārāk lunkano mēli!

Marķīzs izlikās šos vārdus nedzirdējis, un viņa sejā ievilkās greizs smaids. – Frederika, jūs taču mani nicināt, vai ne?

– Nē, nē, – viņa steidzās noliegt. – Jūs mani nosaucāt par nenobriedušu jaunavu, taču atļaušos pavēstīt, ka man jau ir pietiekama dzīves pieredze un es neesmu nekāda tukšgalve. Kā gan jūs varat garlaikoties, ja spējat sagādāt itin visu pieejamo greznību? Pieļauju, – viņa prātīgi piebilda, – ka jūsu vecāki jums izdabāja itin visā, jo bijāt viņu vienīgais dēls.

Atceroties tēva vēsi formālo attieksmi un – ar daudz lielākām grūtībām – arī savas modernās mātes visai retos ieinteresētības pierādījumus (viņa bija nomirusi, kad lords vēl mācījās skolā), Olverstoka lūpās jaušamais sardoniskais smaids kļuva redzamāks, taču viņš tikai pateica: – Cik patiesi vārdi! Man nudien bija pilnīgi viss. Es vecākiem biju tik nenovērtējami dārgs, ka man tika radīta pat īpaša uzraudzītāju komanda. Līdz mācību uzsākšanai Herovā man tika veltīta nedalīta uzmanība no aukļu, kalpu, zirgu puišu, privātskolotāju un… ak, no visu to cilvēku puses, kurus varēja algot par naudu!

– Nabaga puisēns! – Frederika pilnīgi nevilšus iesaucās.

– Nekādā ziņā. Es pat nespēju atcerēties nevienu reizi, kad jelkāda no manām vēlmēm nekavējoties nebūtu izpildīta!

Frederika aptvēra, ka neapdomīgi aizskārusi bīstamu sarunas tematu, un pēc mirklīgas pauzes sacīja mudrā balsī: – Tātad… Es esmu jums visdziļāko pateicību parādā, brālēn. Jūs man iemācījāt to, ko nabaga misters Ensdels nebūtu spējis.

– Nudien? Ko tieši?

– Netiekties pēc bagātības, protams! Es biju pieradusi domāt, ka piedzimt titulētam un turīgam varētu būt izcili labi. Tagad es redzu, ka tas nozīmē vienu vienīgu navējošu garlaicību! – Kariete apstājās. Frederika pastiepa roku, un viņas acīs iezaigojās nerātnas liesmiņas. – Visu gaišu! Un paldies par man pasniegto mācībstundu, kā arī par to, ka iepazīstinājāt mani ar savu māsu. Biju nodomājusi pateikties jums par to, ka izglābāt mani, taču to nedarīšu, jo nu esmu pārliecināta, ka jums tāda piepūle pat nāca par labu.

Marķīzs satvēra viņas plaukstu, bet tikai tālab, lai atkal noliktu to viņai klēpī. – Tas ir pāragri, māsīc. Lai cik izlutināts arī būtu, es esmu nolēmis piepūlēties un pavadīt jūs līdz namdurvīm.

– Jums ir tik izcilas manieres, milord! – viņa kautrīgi noteica.

– Patiešām, tādas man piemīt, vai ne? – viņš attrauca. – Kārtējā mācībstunda jums, mazā, nekaunīgā meitene!

Frederika iesmējās. Jau uz savas mājas sliekšņa stāvot, viņa atkal pastiepa roku, lai atvadītos, ieskatījās Olverstokam sejā un sacīja: – Vai es jūs aizvainoju? Nē, man tā vis neliekas. Es nudien esmu pateicīga, ka tik izcili mani izglābāt. Un man patiešām ir žēl, ka es ievilku jūs tik apgrūtinošā negadījumā.

– Tā kā ir vispārzināms, ka manas labās manieres var ātri vien pagaist, es pat nemēģināšu atvainoties par to, ko tagad sacīšu. Ar jums, Frederika, ir vienas vienīgas nedienas!

Atkal uzburzguļoja viņas smiekli. Olverstoks viegli pasmaidīja un ar pirkstu mazliet pieskārās viņas vaigam, bet pēc tam devās lejup pa kāpnēm, kur viņu gaidīja kariete. Lordu pavadīja Badla neapmierinātības pilnais skatiens. Uzticamais sulainis turēja durvis, lai viņa jaunā saimniece varētu ieiet mājā, un uzdrošinājās aizrādīt Frederikai par to, ka viņa nav ievērojusi pienācīgu distanci. Frederika saprata, cik bezjēdzīgi ir atgādināt, ka marķīzs ir gandrīz tik vecs, lai būtu viņai tēva vietā. Un tikpat bezjēdzīgi bija mēģinājumi izteikt pārmetumus par iejaukšanos. Uzticamus kalpotājus, kas saimniekus pazīst jau kopš šūpuļa un nekad neaizmirst par to atgādināt, nemēdz bārt. – Mis Frederika, nu jau pietiks! – Badls strikti noteica. – Es jums to atgādinu tikai jūsu pašas labad. Ja es to neizdarītu, tad justos neizpildījis savu pienākumu. Cik reižu iepriekš es esmu jūs brīdinājis, ka Londonā nedrīkst izturēties tāpat kā mājās? Cilvēki vēl sāks jūs uztvert par izlaidīgu dīkdieni!

Marķīzs tostarp brauca uz Bārklija laukumu. Viņš bija nolēmis pārbaudīt savu neseno ieguvumu – pelēkos tīrasiņu zirgus. To iepriekšējais īpašnieks bija dzīvniekus raksturojis kā visai ātrus un ar vieglu gaitu; džentlmenis, kuru lords bija pārsolījis, skaudīgi apgalvoja, ka tie ir diezgan izcili. Viņa plānus bija izjaukusi Frederikas ierašanās, tomēr laika vēl pietika, lai aizbrauktu uz Ričmondu vai Vimbldonu.

Bārklija laukumā izkāpis no karietes, marķīzs pavēlēja tūdaļ pat atvest faetonu un pats iegāja mājā. Tur viņu sagaidīja priecīga smilkstēšana, kas jaucās ar īsiem rējieniem un iegaudošanos. Lufra bija piesiets pie zemākajām kāpņu margām un nu, pazinis vēl pēdējo saikni ar savu pazudušo saimnieci, sveica Olverstoku kā cilvēku, kurš beidzot aizvedīs viņu mājās.