žordžeta Heiere - Frederika

Marķīza balsij neizdevās pārspēt Lufras balsi, viņam nācās nomierināt uzticamo suni, bet pēc tam viņš vēlējās dzirdēt paskaidrojumus no sava sulaiņa. Brīvībā palaistais Lufra stāvēja lordam pie kājām, luncināja asti, ik pa laikam iesmilkstējās – gan no atvieglojuma, gan aizvainojuma par tik nelāgu apiešanos – un mīņādamies pamanījās uzkāpt Olverstokam uz apaviem, tādējādi tik ļoti nopēdojot spoži nospodrinātos zābakus, ka marķīza kambarsulainis, to redzot, būtu sāpināts līdz sirds dziļumiem.

Olverstoks nikni sacīja: – Man likās, ka es biju devis norādījumus aizvest suni uz Augšvimpolstrītu?

Saltais skatiens apstājās pie Vikena sejas, bet pirmais sulainis Džeimss un viņam pakļautais Volters trīcēja līdz pat sprādzēm rotātajās kurpēs ieauto kāju pirkstu galiem. Vikens, kurš bija veidots no stingrāka materiāla, atbildēja ar majestātisku mieru: – Jā, milord. Pat tika pieliktas pūles, lai šo rīkojumu izpildītu. Diemžēl dzīvnieks atteicās iziet no šīm telpām. Viņš negāja līdzi ne Volteram, ne arī Džeimsam. Man ar nožēlu jums jāziņo, ka tad, kad mēs kļuvām uzstājīgāki, suns tapa īpaši nejauks. Pat pret mani! Es nospriedu, ka labāk būs viņu piesiet un sagaidīt jūsu gaišības atgriešanos. Jo pretējā gadījumā, – viņš turpināja, izlikdamies nemanām marķīza dzedro izturēšanos, – dzīvnieks būtu ar nagiem sabojājis bibliotēkas durvis.

– Cik gan neciešams tu esi! – noteica Olverstoks, par lielu atvieglojumu sulaiņiem, pievērsdamies Lufram. – Nē, nē! Guli! Sasodīts, guli! Kur ir misters Trevors? – Runājot lorda skatiens piepeši kļuva gaišāks, jo viņš bija pamanījis savu sekretāru, kurš tikko iznāca no kabineta mājas otrā pusē un tagad vēroja notiekošo ar izteiksmi, kas bīstami līdzinājās smīnam.

– O, jūs esat šeit! Tad, Dieva dēļ, dariet kaut ko ar šo riebīgo kranci!

– Kranci, ser? – atsaucās misters Trevors, kā izbrīnījies, īpaši akcentējot vārdu “kranci”. – Man likās, ka tas ir…

– Neizaicini mani par daudz, Čārlz! Tu neko nezini par šķirnēm! Un kālab tu nepieraudzīji, lai suns tiktu nogādāts atpakaļ pie saimniekiem?

– Jāteic, ka es darīju visu, kas bija manos spēkos, ser, – atbildēja Čārlzs. – Diemžēl suns nenāca līdzi arī man.

– Tagad tu man sacīsi, ka suns izturējās mežonīgi un tu pūlējies, cik spēka, – noteica Olverstoks, atvairīdams Lufras izrādītās pielūgsmes izpausmes.

– Nē, nē, tā nebija! Dzīvnieks vienkārši sēdēja uz vietas un ar pakaļkājām turējās pretī kustībai! – Čārlzs moži stāstīja. – Kad biju suni aizvilcis līdz Deivisstrītai, es nospriedu, ka pienācis laiks atgriezties. Turklāt trīs jaukas dāmas mani apvainoja brutālā attieksmē pret nabaga dzīvnieku. Un es biju tik ļoti pārguris!

– Kāda velna pēc jūs nemēģinājāt viņu aizvest ar īrētu karieti?

– Mēs mēģinājām… visi četri… taču šis nav no tiem suņiem, kuru tik viegli var iecelt karietē! Bez uzpurņa! Tieši tad arī Volters tika sakosts. Uzdrīkstos apgalvot, ka mēs tomēr būtu pamanījušies suni iedabūt ratos, taču neviens nevēlējās kopā ar viņu tajos braukt. Saimniece suni bija atstājusi šeit, un tas bija apņēmies sagaidīt saimnieci vietā, kur atstāts. – Īpaši laipni ieskatījies Olverstokam acīs, sekretārs piebilda: – Domāju, ka Beludžistānas suņi ir slaveni ar savu īpašo uzticību saimniekam, ser.

– Vai patiešām? – lords sirdīgi noteica.

– Man tā vienmēr ir licies, – teica Čārlzs un vēroja, kā Lufra uzstājīgi ar ķepu aizskar Olverstoku, un piepeši viņam prātā iešāvās spīdoša doma. – Varbūt suns piekristu iet kopā ar jums? – sekretārs ierosināja.

– Vēl mazliet, un tu, Čārlz, tiksi ar kaunu padzīts! Ja tu iedomājies, ka es vedīšu to bezšķirnes plušķi pa Londonas ielām, tad laikam esi zaudējis prātu. – Viņš tik spēji pagriezās pret saviem sulaiņiem, ka viņiem nepietika laika no sejām aizgainīt atzinības pilnos smaidus. Tikai ar skatienu likdams noprast, ka abi ir īsti idioti, Olverstoks sacīja: – Viens no jums… ak, nē, tu jau esi ievainots. Vai ne, Volter? Tu, Džeims, tagad ņemsi kājas pār pleciem un steigsies uz Augšvimpolstrītu. Palūdz, lai māsters Džesamijs Merivils ir tik laipns un nekavējoties ierodas pēc sava suņa!

Tikko šie vārdi bija izteikti, viņi izdzirdēja zvanīšanu un klaudzināšanu pie nama parādes durvīm, turklāt tik negantu, ka lordam nācās pat saviebties. Volters devās atvērt durvis un gandrīz tika nogāzts no kājām, jo mājā iesteidzās Džesamijs Merivils, kuram pa pēdām sekoja viņa brālis.

– Es esmu ieradies pēc sava suņa! Vai viņa gaišība lords ir mājās? Man jā… Lufra, mierā! Sēdi! Ak, ser, vai tas esat jūs? Es izlūdzos jūsu piedošanu! Man ir neizmērojami žēl, ka tā viss iznācis. Tiklīdz Frederika man pastāstīja par notikušo, es metos pie ormaņa un traucos šurp. Es zināju, kas var notikt. Kā gan viņa varēja iedomāties, ka Lufra ies līdzi svešiniekam? Sievietes ir īstas tukšgalves! Es izlūdzos jūsu piedošanu.

– Nekas briesmīgs nav noticis, – lords atteica. – Es priecājos tevi redzēt! Patiesību sakot, es jau grasījos sūtīt kādu no saviem ļaudīm pie tevis. Nevienam no viņiem neizdevās panākt, lai Lufra iziet no mājas.

– Nē, nē, Lufra neklausītu, pats par sevi saprotams! Ceru, ka neviens nav sakosts. Suns nav nekāds mežonis, taču, ja nospriestu, ka tiek nolaupīts…

– Ak tā tas viss bija! – lords iesaucās. – Lufra ļoti maldījās, bet uzdrošinos sacīt, ka Volters pats bija vainīgs, jo sunim neizskaidroja lietas būtību. Manu mīļo zēn, nevajag izskatīties tik ļoti satrauktam! Volteram patīk, ja viņu sakož lieli suņi, un tieši tāpat ir ar Vikenu. Vai ne,Viken?

– Tas dzīvnieks, milord, – cienīgi atbildēja Vikens, – neatļāvās iet tik tālu, lai iekostu man.

– Tomēr Lufra to izdarīs, ja tu nerimsies to saukt par dzīvnieku. Feliks, un kā klājas tev? Kālab tu esi ieradies?

– Es vēlējos sastapt jūs, ser. Tieši jūs, – Felikss atbildēja un iepriecināti raudzījās uz lordu.

– Tu mani biedē!

Džesamijs, kurš uzklausīja Voltera kautrīgos paskaidrojumus, ka suņa kodums nav dziļš, pagriezās un visai kaismīgi sacīja: – Es nebiju domājis pieļaut, lai Felikss jūs apgrūtina, ser. Viņš apņēmās ierasties, un man bija bail, ka brālis pakritīs zem kāda cita važoņa ratiem, ja pagrūdīšu viņu nost no kāpnēm, tāpēc man nācās viņu sēdināt savējos. Un tā bija arī Frederikas vaina! Ja viņa nebūtu pastāstījusi, ka rīt jūs dodaties uz Ņūmārketu…

Viņa nevaldāmais brālis šo runu pārtrauca, neievērodams nekādas ceremonijas, un ieteica netēlot mutes bajāru. Pēc tam viņš ar maldinoši eņģelisku skatienu apveltīja lordu Olverstoku un sacīja: – Jūs apsolījāt, ka aizvedīsiet mani paskatīties uz pneimatisko pacēlāju, brālēn Olverstok! Iedomājos, ka varbūt esat to piemirsis un man vajadzētu jums to atgādināt. – Marķīzs nudien neatcerējās, ka būtu ko tādu solījis, un tā arī pateica. Viņa jaunais apbrīnotājs uz Olverstoka iebildumiem atbildēja: – Jā gan, ser! Jūs apsolījāt. Labi, jūs teicāt: “Paskatīsimies!”, taču tas jau ir viens un tas pats.

Džesamijs sapurināja brāli. – Tas ne tuvu nav tas pats! Ja nepievaldīsi mēli, es apsolu uz tās uzbērt piparus.

– Ha-hā! – pilnīgi bez jebkādas cieņas izgrūda Felikss. – Tikai pamēģini un tad paskaties, vai pipari netrāpīsies tev uz maizes!

Pamanījis dusmu sārtumu Džesamija vaigos, marķīzs Olverstoks sprieda, ka būtu prātīgāk iejaukties, un tā arī darīja. – Kamēr neesat vēl pārāk iekarsuši, piedāvāju doties uz bibliotēku un nobaudīt kādus atspirdzinājumus. Viken, es nezinu, kādi ir mūsu resursi, taču paļaujos, ka tu spēsi sagādāt pienācīgus atspirdzinājumus maniem viesiem!

– Jūs esat ļoti laipns, ser, – Džesamijs atzina, nosarcis vēl vairāk, – bet mēs ne… mēs neizmantosim ļaunprātīgi jūsu viesmīlību. Es te ierados tikai tālab, lai paņemtu Lufru un… atdotu to naudas summu, ko jums nācās samaksāt, lai paglābtu viņu no konfiskācijas. Mums… mums nav nepieciešami atspirdzinājumi!

– Ir gan! – iebilda Felikss un pievērsa Vikenam savu skaisto acu skatienu, kas skaidri lika noprast, ka jauneklis cieš no bada, un ļoti pieklājīgi sacīja: – Ja jūs varētu, lūdzu!

– Feliks! – Džesamijs teju vai eksplodēja.

Bet Vikens, kurš pret skolaspuiku viltībām bija tikpat nenorūdīts kā marķīzs, redzami atslābinājās un laipni sacīja:

– Pats par sevi saprotams, ka jums tie ir nepieciešami, māster! Tagad jūs, kā jau krietns jauneklis, dodieties uz bibliotēkas telpu. Dabūsiet kūkas un limonādi. Bet ielāgojiet! Jūs nedrīkstat ķircināt viņa gaišību lordu!

– Nē, nekādā ziņā! – Felikss ļoti izjusti atsaucās. – Un tad jūs mani aizvedīsiet uz to lietuvi, brālēn Olverstok?

Izdzirdējis skaņu, kas līdzinājās apspiestiem smiekliem, marķīzs atcerējās par sava sekretāra klātbūtni. Lords pagrieza galvu, pasmaidīja un tēloti mīļi sacīja: – Ak! Ja vien es neaizmirstu par tevi, manu dārgo zēn! – Tad viņš ar tikko jaušamu ļaunību piebilda: – Lūdzu, sekojiet mums uz bibliotēku! Es vēlos, lai mani aizbilstamie ar jums iepazīstas. Džesamij, Feliks, tas ir misters Trevors! – Viņš nogaidīja, līdz puiši, atcerējušies par labajām manierēm, palocījās un pastiepa roku, lai sasveicinātos ar misteru Trevoru, bet pēc tam vadīja nelielo kompāniju uz bibliotēkas telpu. Tiklīdz durvis bija aizvērtas, lords sacīja: – Feliks, tev nudien ir ļoti paveicies! Par pneimatiskajiem pacēlājiem misters Trevors zina daudzkārt vairāk nekā es. Un tieši viņš ir tas cilvēks, kurš tevi aizvedīs uz lietuvi.

– Jūs man pārāk glaimojat, ser! – misters Trevors nekavējoties iebilda. – Es esmu dziļi pārliecināts, ka tā nemaz nav.

– Nu, šajā jautājumā mazāk par mani jūs nemaz nevarat zināt, – sacīja marķīzs, kura balsī jau ieskanējās skarbāki toņi.

– Jā, bet jūs sacījāt, ka aizvedīsiet mani pats, brālēn Olverstok!

Kauna karstuma pārņemts, Džesamijs lūdza, lai brālis pārtrauc uzmākties lordam ar saviem untumiem, jo pat visvientiesīgākajam cilvēkam jau būtu kļuvis skaidrs, ka viņa gaišība nevēlas to darīt.

Šie vārdi lika Feliksam pagriezties pret marķīzu, veltīt viņam sirdi plosošu skatienu un nāvējoši ievainota cilvēka balsī sacīt: – Es domāju, ka jūs to vēlaties, ser. Jūs taču teicāt…

– Jā, protams, es vēlos! – lords neapdomīgi sacīja. – Bet ir sagadījies tā, ka es grasījos aizbraukt uz Ričmondu, izmēģināt savus jaunos pajūga zirgus. Kā tev patiktu doties turp kopā ar mani, nevis apskatīt lietuvi?

– Nu nē! – protestēja Felikss.

To nu Džesamijs vairs nespēja izturēt un kaislīgi iesaucās: – Nejēga! Tu… tu stulbeni! Tev lielāku prieku sagādātu došanās uz lietuvi nekā izbrauciens ar tiem lieliskajiem sirmjiem, kurus mēs redzējām pie savas mājas? Tev nudien viss prātiņš izkūpējis!

– Man mašīnas patīk vairāk nekā zirgi, – Felikss pavisam vienkārši sacīja.

Mīļā miera labad marķīzs atkal iejaucās brāļu karstajā sarunā. – Nu, par gaumi nemēdz strīdēties. Ja tava sirds tiecas pie lietuves, tad tā arī būs lietuve. Vai tu vēlies apskatīt sirmjus, Džesamij? Aizej un aprunājies par viņiem ar manu zirgu puisi. Vari viņam pateikt, ka šodien man tie nebūs vajadzīgi.

– Oho! Paldies, ser! Es ar lielāko prieku tos apskatīšu, – Džesamijs noteica, un viņa drūmums jau bija pagaisis.

Garāmejot piekodinājis, lai Felikss uzrauga Lufru un neļauj viņam nelāgi uzvesties, Džesamijs izsteidzās no telpas. Kad viņš atgriezās, Felikss aizrautīgi cienājās ar plūmju kūku un kumosus noskaloja ar bagātīgiem limonādes malkiem; turklāt vēl arī kaislīgi runāja par dažādiem tehniskiem izgudrojumiem, reizēm aizraudamies par daudz. Misters Trevors atmiņas dzīlēs par tvaika dzinējiem bija sameklējis elementāras zināšanas, ko savas karjeras laikā bija apguvis, un cītīgi pūlējās līdzvērtīgi piedalīties sarunā. Marķīzs bija graciozi iekārtojies zvilnī, vēroja viņu ar smaidu un nešpetnu uzjautrinājumu.

Ienāca Džesamijs, un saruna spēji aprāvās. Aizrādījis Feliksam, ka cilvēks nedrīkst būt tik nāvējoši garlaicīgs, viņš dāvāja marķīzam savu viedokli par zirgiem. – Ideāla krāsa! – viņš sacīja. – Platas krūtis, slaidi kakli un nevainojami taisnas paceles cīpslas! Nekad vēl neesmu redzējis tik saskaņotu komandu! Un viņi lieliski saprotas! Jūsu cilvēks izvizināja mani ap laukumu… viņš domāja, ka jūs neiebildīsiet… un man īpaši patika zirgu straujā gaita. Zirgi, kas augstu cilā kājas, laikam ir labi četrvietīgām vai lando karietēm, bet faetonā vai divričos es dodu priekšroku straujumam. Un jūs, ser?

– Es tāpat, – piekrita Olverstoks. – Cienājies ar limonādi!

– O, paldies, ser! – tencināja Džesamijs, paņemdams glāzi no Čārlza Trevora rokas. – Nē, kūku ne! Pateicos!

– Tā ir ļoti garda, – uzslavēja Felikss, dāsni vēlēdamies dalīties cienastā ar vecāko brāli.

Neņemdams vērā šo iejaukšanos, Džesamijs iedzēra limonādi un tad sacīja: – Lūdzu, ser! Vai jūs varētu pateikt, cik naudas iedevāt parka dežurantiem un lopkopim?

– Par to neraizējies! – attrauca Olverstoks. – Rīt es braukšu uz Ņūmārketu un nedēļu būšu projām, taču, kad atgriezīšos Londonā, es došos izmēģinājuma braucienā ar saviem sirmjiem. Vai tu vēlētos man piebiedroties?