DEVĪTĀ NODAĻA

Kamēr marķīzs baudīja hēdonisku atpūtu Čivli, ik dienu apmeklējot pavasara zirgu skriešanās sacīkstes un vērojot, kā viņam piederošā daudzsološā ķēvīte Musinātāja uzvar skrējienā, apsteidzot spēcīgus konkurentus, Merivilu dāmas bija aizņemtas ar gatavošanos, kas bija nepieciešama, lai pienācīgi ierastos gaidāmajā Olverstoka rīkotajā ballē; mazliet, taču ne pārmēru – izņemot vienu nopietnāku incidentu – viņas nomocīja ģimenes jaunākie bērni.

Tā kā brālis bija nodevies studijām, bet māsas aizrāvušās ar tērpu smalkumiem, krokām un kruzuļiem, Felikss pats meklēja sev izklaidēšanos. Puisis atcerējās lordu Olverstoku sakām, ka misteram Trevoram vajadzēšot kopā ar Feliksu kāpt uz tvaikoņa un doties līdz Mārgitai. Ieradies Olverstoka namā, lai marķīza sekretāram atgādinātu par šo faktu, jauneklis vīlās, jo izrādījās, ka Čārlzam piešķirtas brīvdienas un viņš ir izbraucis no pilsētas. Tā, protams, bija pamatīga neveiksme, taču Felikss nosprieda, ka vismaz var doties uz upi un pavērot tvaikoni no tāluma. Kā viņš vēlāk paskaidroja, tas arī bija viss, ko viņš grasījies darīt. Ja vien diena nebūtu bijusi tik ļoti jauka, dzenrati neizskatītos tik vilinoši un cena par braucienu uz Mārgitu neizrādītos tik mērena – ja vien cilvēkam nebija iebildumu pret kopējo kajīti –, viņš arī nebūtu neko vairāk pasācis. Taču šo apstākļu kopums un viņam kabatā džinkstošā bagātība tomēr bija stiprāki faktori par nevainīgo apņemšanos nedarīt neko tādu, kas Frederikai varētu nepatikt. Marķīza dāvinātā gineja vairs nebija neskarta, tomēr naudas palika pietiekami, lai samaksātu deviņus šiliņus par privilēģiju daudzas stundas pavadīt uz pārpildīta tvaikoņa ne tuvu ne vismodernāko cilvēku sabiedrībā. Viņa daudz izlepušākie brāļi tādus būtu nodēvējuši par īsteniem “Netīreļu biedrības” pārstāvjiem. Jau krastmalā Felikss bija iepazinies ar kuģu inženieri – lielisku puisi! Un palaist garām tādu iespēju paplašināt zināšanas nozīmētu gandrīz vai iespļaut liktenim sejā. Felikss bija pārliecināts, ka Frederika nemaz nevēlētos, lai viņš tā darītu.

Patiesību sakot, kopējā kajītē Felikss pavadīja visai maz laika. Viņa patiesais entuziasms un prasme ātri iedraudzēties, lai kur viņš arī atrastos, izrādījās ļoti noderīga, un kuģa komanda ieslēdza viņu savās sirdīs. Frederika atzina, ka tas bijis patiešām noderīgi, kad nākamajā dienā kāds spēcīgs indivīds atveda brāli atpakaļ pie viņas. Pretējā gadījumā viņam būtu nācies nakti pavadīt pludmalē, jo kabatā atlikusī summa nebija pietiekama, lai nopirktu biļeti atpakaļceļam. Tad nu Felikss piedāvāja savus pakalpojumus kapteinim – kārtējam lieliskajam puisim – un, saņēmis pamatīgu rājienu, drīkstēja palikt uz klāja un kuģot uz Londonu kā bezbiļetnieks. Kā izskatījās, tieši tas apstāklis Feliksam bija sagādājis vislielāko gandarījumu.

Viņš atbruņojoši sacīja, ka ļoti nožēlojot tik liela satraukuma sagādāšanu savai ģimenei, un bija gatavs pieņemt jebkuru sodu, kādu Frederika uzskatītu par viņam piemērotu.

Tā kā bija pilnīgi skaidrs, ka pat stingrākais sods viņa prātā neaizēnos šo nozagto brīvdienu svētlaimi, kurās viņam bija tā privilēģija izbaudīt arī jūrasslimību ceļā no Mārgitas uz Remsgitu, turklāt viņš no galvas līdz kājām bija arī notraipīts ar eļļām un kvēpiem, Frederika par sodu nerunāja, vien uzdeva Džesamijam brāli pieskatīt. Atšķirībā no Haritas, kura bija daudz jūtīgāka un visu nakti bija pavadījusi nomodā, ieklausīdamās katrā troksnītī un gaidīdama klaiņotāju pārnākam, domādama par dažādiem negadījumiem, kas varbūt nabadziņu piemeklējuši, Frederika – par spīti dažiem nenovēršamiem trauksmes uzplūdiem – bija saglabājusi ārēju mieru. Viņa pat atgādināja Haritai daudzās reizes, kad Felikss sagādāja bažas māsām, bet atkal uzradās mājās pēc piedzīvojumiem, kas liktu matiem sacelties stāvus. Šajā ziņā Frederiku ļoti atbalstīja mis Vinšema, jo sacīja, ka sasodītais puika līdzinās kaķim – met viņu, kā vien gribi, bet viņš allaž nokritīs uz kājām.

Džesamijam bija divējāda attieksme pret jaunākā brāļa izdarīto. No vienas puses, viņš neatbalstīja šādu rīcību, bet, no otras, – apbrīnoja uzņēmību. Džesamijs piekrita pieskatīt jaunāko brāli, tomēr, jaunajam džentlmenim par lielu izbrīnu, veltīja viņam vien vieglu rājienu. Pats Džesamijs gan bija nolēmis, ka Londonā nevajadzētu lieki tērēt laiku, tomēr visai bieži izjuta dzinuli nostumt grāmatas malā, lai izmēģinātu kaut vai dažus lielpilsētas piedāvātos jaukumus. Frederikas lūgums bija viņam sagādājis lielisku atrunu. Viņš pa trīssimt četrdesmit pieciem pakāpieniem uzvilka Feliksu Londonas Monumentā. Pēc tam, samaksājuši sešus pensus katrs, viņi stāvēja uz dzelzs balkoniņa, un Džesamijs informēja brāli par to, ka šis ir par divdesmit četrām pēdām lielāks augstums nekā Trajāna kolonna Romā. Lai nu kā, tomēr šī bija pirmā un pēdējā izglītojošā ekskursija tajā neaizmirstamajā nedēļā. Uzzinājis, ka jauno naudas kaltuvi ar spēcīgajiem tvaika dzinējiem un gāzes apgaismojumu drīkst apmeklēt vienīgi cilvēki, kuri saņēmuši īpašas rekomendācijas, Felikss bija ar mieru izbaudīt arī ne tik izglītojošas apskates vietas, piemēram, lauvas un tīģerus Ekseteru namā, jūras kaujas Sedlera avotu teātrī, melodrāmu Sari teātrī un boksa maču Sentmārtinstrītā. Taču tad iejaucās Džesamija nemierīgā sirdsapziņa, un viņš atteicās brāli vest uz burlesku vai tamlīdzīgām izklaidēm. Viņš nebija redzējis aizraujošāku teatrālu priekšnesumu par Šekspīra lugu fragmentu uzvedumiem Ziemassvētkos sava krusttēva namā, un melodrāma bija viņu aizrāvusi, tādējādi ļaudama palikt kurlam pret sirdsapziņas iebildumiem par to, ka brāļa vešana uz Sari teātri varētu sēt nelāgas sēklas atvērtajā un vēl trauslajā apziņā. Kad Džesamijs ieraudzīja sabiedrību, kas bija ieradusies uz boksa maču, apklusināt sirdapziņu vairs nebija iespējams, jo tā vārda pilnā nozīmē kliedza, ka viņš ne vien ved savu jaunāko brāli pašā netikumu midzenī, bet arī pats riskē ar ieslīgšanu Londonas nelāgo kārdinājumu slazdos. Tādas izklaides kā Svētā Pāvila katedrāles, Tauera vai Buloka muzeja apmeklējums Felikss nepārprotami noraidīja, bet tad Džesamijs laimīgā kārtā piedāvāja braucienu ar kuģi no Pedingtonas līča pa Lielo kanālu uz Aksbridžu. Feliksam nekas cits neatlika un bija jāpieņem šāds piedāvājums, kurš cilvēkam, kas izbaudījis tvaikoņa jaukumus, solīja vienīgi nāvējošu garlaicību, ja vien viņš nebūtu atklājis Pīrlesas – pirmā Londonas publiskā peldbaseina – dāvātos priekus. Šī plašā izklaides un atpūtas oāze ar segtām peldvietām, sporta laukumiem, bibliotēku un zivju dīķi atradās Mūrfīldā aiz Betlēmes slimnīcas. Džesamijs, kurš jau pamazām sāka orientēties Londonā, pēc atpūtas kompleksa atrašanās vietas nojauta, ka īpaši izsmalcināta tā nevarētu būt, taču viņa iebildumi pagaisa, kad nāca zināms, ka agrāk tas dēvēts par Bīstamo dīķi, jo tajā daudzi peldētāji noslīkuši. Tā nu viņš bija pilnīgi gatavs turp doties, taču nolēmis nekādā ziņā nepieļaut, lai Felikss tur peldētos, – vismaz līdz brīdim, kad pats eksperimenta nolūkos būs visu pārbaudījis. Bīstamais dīķis jau sen bija pārvērsts par visai drošu atpūtas un peldēšanās vietu, taču bija vēl ne pārāk silta pavasara diena un īpaši daudz peldētāju neredzēja, tāpēc abi brāļi nolēma peldēšanos atlikt uz vēlāku laiku, kad sezona būs kārtīgi iesākusies.

Felikss, pats par sevi saprotams, izstāstīja ģimenei par Bīstamo dīķi un to, ka viņi ar Džesamiju nolēmuši turp doties atkal siltākā laikā, tomēr, palicis divatā ar brāli, viņš paziņoja, ka negrasās runāt par boksa mača apmeklējumu. – Tu taču zini, kādas ir sievietes! – Felikss sacīja. – Viņas noteikti sāktu kliegt, it kā būtu kaut kas ļauns, ja cilvēks noskatās labu cīniņu.

Šie bezrūpīgi izteiktie vārdi bija pēdējais sitiens pa Džesamija jutīgo sirdsapziņu. Viņš atskārta, ka ir ne tikai bijis pārāk piesardzīgs un nav atklājis, ka vedis brāli uz Sari teātri un boksa maču, bet viss vainagojies ar to, ka viņš ar paša piemēru arī pamudinājis Feliksu mānīties.

Pēc šiem brāļa vārdiem Džesamija skatiens kļuva stingrāks, un viņš saknieba lūpas, bet pēc brīža sacīja:

– Nē, tur patiešām nav nekā nosodāma, taču man tomēr nevajadzēja vest tevi turp. Un es grasos Frederikai par to pastāstīt. Nav nekā slikta mačos, bet kopā ar visu pārējo… derībām un likmēm… Nu jā, lai paliek. Jebkurā gadījumā bija ļoti aplam aizvest tevi uz šādu vietu!

– Džesij! Nu gan tu saceri muļķības! – Felikss ar riebumu noteica.

Viņš bija gatavs ķildai, bet Džesamijs nelikās dzirdējis apvainojumu un gluži vienkārši aizgriezās, lai gan viņa acīs liesmoja zibeņi.

Kad par brāļu pieredzēto vīrišķīgi tika pavēstīts Frederikai, viņa izturējās iecietīgi. Viņai nešķita, ka divpadsmitgadīgs zēns tiktu ļauni ietekmēts, skatoties aizraujošu melodrāmu vai dūru cīņu. Pat tad, kad Džesamijs pateica, ka melodrāmā bijušas visai amorālas vietas, Frederika ļoti saprātīgi attrauca: – Nedomāju, ka viņš vispār pievērsa uzmanību tām mazliet pikantajām vietām, jo viņu interesē vienīgi piedzīvojumi! Protams, nebūtu labi, ja šādu lugu apmeklēšana viņam kļūtu par tradīciju, bet nevajag sevi plosīt, Džesamij! Tu viņam nekādu ļaunumu neesi nodarījis. Par boksu runājot, man tas liekas pat ļoti biedējošs, bet es skaidri zinu, ka džentlmeņi nesaskata nekā peļama šajā sporta veidā. Pat tavs krusttēvs…

– Es runāju nevis par boksu, bet par citām ar to saistītajām lietām, – Džesamijs iebilda. – Es nezināju, bet… man tomēr vajadzēja nojaust, ka es, cilvēks, kurš grasās kalpot baznīcai, vedu savu mazo brāli neceļos!

Pamanījusi pazīmes, kas liecināja, ka brālis sāk izturēties kā reizēs, kad Harijs viņu diezgan parupji dēvēja par “Pirmo kristiešu mocekli”, Frederika steigšus iesaucās: – Muļķības, Džesamij! Tu tam visam piešķir pārāk lielu nozīmi. Tu varbūt arī ievēroji derības un likmes, taču viss, par ko interesējās Felikss, bija pati cīņa.

– Man tā vien izskatās, – aizrādīja Džesamijs, – ka viss, par ko tu kopš pārcelšanās uz Londonu spēj domāt, ir balles kleitas Haritai un… citas pasaulīgas lietas!

– Ja es par tām nedomāšu, kurš tad to darīs? – Frederika atcirta. – Kādam jau tas ir jādara, tu taču to saproti? Pretējā gadījumā… kur gan mēs nonāksim? – Viņa ieinteresēti paraudzījās uz brāli. – Nevajag tik daudz moralizēt, mans dārgais, bet arī pats labāk pamēģini mazliet pasaulīgo jaukumu un neiedrošini mūsu kaimiņu tik bieži nākt pie mums vizītēs.

– Bieži nākt vizītēs? – Džesamijs atkārtoja, drūmi saraucis pieri. – Ja tu vēlējies sacīt, ka viņš izturas draudzīgi un laipni…

– Vientiesi, es taču nerunāju par to! Es tikai sacīju, ka viņš kā pielipis seko Haritai un ļoti ātri kļūst par traucēkli.

– Ja tev viņš nepatīk, kālab tu nepasaki Haritai, lai turas no viņa pa gabalu? Ja es viņam ieteiktu likt mūs mierā, tas gan izskatītos ļoti smalki! Turklāt… kālab man tas būtu jādara? Viņš Haritu uzrunā ar vislielāko cieņu, to nu es varu tev apliecināt. Un vispār tieši es ar viņu iepazinos pirmais, vairākas dienas pirms tam, kad viņš satika Haritu.

Frederikas acīs dejoja dusmu velniņi, taču viņa tikai drūmi noteica: – Jā, tā tas bija.

– Un viņa māte atnāca apciemot tevi. Manuprāt, tas bija ļoti pieklājīgi un laipni. Kāpēc tu biji tik ļoti strikti noskaņota? Jā, un kāpēc tu atraidīji lēdijas piedāvājumu aiziet pie viņas uz pusdienām, kad viņa mūs visus aicināja? Vai tad viņa nav pietiekami cienījama persona?

– Nenoliedzami ir un visaugstākajā mērā, bet mums nevajadzētu satuvināties ne ar viņas ģimeni, ne draugiem. Būšu pilnīgi atklāta pret tevi, Džesamij… Viņi varbūt ir labi, cienījami cilvēki, tomēr nepieder pie augstākajiem sabiedrības slāņiem. Misis Naitlija kā patronese mums nenāktu par labu. Patiesību sakot, tādējādi mums tiktu nodarīts milzīgs kaitējums! Vai saproti, ka viņas manieres nemaz nav izcilas, un pēc tā, ko Badls man sacīja, es secinu, ka misters Naitlijs ir pat ļoti nepieklājīgs cilvēks.

– Badls! – Džesamijs izaucās.

– Mans dārgais! Ja Badls slej degunu gaisā, tad vari būt visai pārliecināts, ka viņam ir taisnība. – Frederika pasmaidīja. – Tētis man reiz sacīja, ka labs virssulainis ir tāds, kas saož vienkāršās tautas pārstāvi vienā acumirklī. Es pieņemu, ka jaunais Naitlijs ir ieguvis lielāku slīpējumu nekā viņa vecāki, bet tomēr viņš ir no tās pašas sugas, Džesamij.

– Ja cilvēks ir labs un cienījams, kā tu pati sacīji, Frederika, tad par pārējo man maza bēda, – paziņoja brālis.

– Tad nu gan! – iesaucās Frederika. – Tieši tu no mums visiem esi visizvēlīgākais! Kā tad bija ar to nabaga puisi, kurš pirms diviem gadiem sāka nomāt Greindžu? Tu viņu raksturoji visai skarbi!

– Tas bija pirms diviem gadiem! – brālis pārtrauca Frederiku un nosarka. – Ceru, ka tagad es esmu kļuvis gudrāks.

– Jā, mīļais! Arī es tā ceru, – godīgi atbildēja Frederika. – Ja tu grasies kļūt par mācītāju, tev jāmācās netiesāt godājamus cilvēkus vienīgi par to, ja viņi nezināšanas pēc pārkāpj kādas robežas.

Šī skarbā atbilde pielika punktu abu diskusijai. Džesamijs augstprātīgi klusēja, bet Frederika atgriezās pie pasaulīgajām lietām, kas viņu bija atvedušas uz Londonu.