– Dārgā Luīza, to es aptvēru jau tad, kad tikko biju izlasījis tavu vēstuli, – viņš biedējoši pieklājīgi atteica. – Neapšaubāmi tu varēji uzaicināt mani, lai mēģinātu satriekt ar kādu no savām trauslajām dāmām, taču tavs vēstījums bija tik piebārstīts ar mīļiem vārdiem, ka šīs aizdomas jau gandrīz uzreiz pagaisa, atstājot vienu vienīgu alternatīvu – tu vēlies, lai izdaru kaut ko tavā labā.

– Man laikam vajadzētu justies pateicīgai, ka tu vispār atcerējies par manu vēstuli, kurā lūdzu tevi ierasties! – viņa atteica, nikni skatīdamās uz brāli.

– Tu pat iedomāties nespēj, Luīza, kāds man ir kārdinājums pieņemt tavu pateicību ar tam piedienošu smīnu, – viņš sacīja māsai. – Taču es nemūžam neatļautos piesavināties pagodinājumu, kas pienākas kādam citam cilvēkam. Trevors parūpējās, lai es to neaizmirstu.

– Tu vēlējies man pateikt, ka misters Trevors lasīja manu vēstuli? – lēdija Baksteda aizkaitināti noprasīja. – Tavs sekretārs?!

– Es viņam maksāju par to, lai viņš lasītu manas vēstules, – viņa gaišība paskaidroja.

– Taču ne jau tās, kuras rakstījuši tev tuvākie un dārgākie cilvēki!

– Nē, nē! Tās nekādā ziņā! – viņš apstiprināja.

Lēdijas Bakstedas krūtis satraukti cilājās. – Tu esi tāds… – Viņa piepeši apklusa un novaidējās. Lēdijas Bakstedas iekšējā cīņa bija skaidri pamanāma, taču viņa tajā guva panākumus un pat pasmaidīja, lai ar atzīstamu prasmi pat samērā jautri pateiktu: – Nelietis! Es nedrīkstu pieļaut, ka tu mani sadusmo! Es vēlos parunāt par Džeinu.

– Kas, pie joda, ir… Ak, jā, es taču zinu! Viena no tavām meitenēm.

– Mana vecākā meita. Un es atļaušos tev atgādināt, Olverstok, ka arī tava māsasmeita!

– Luīza, tu esi netaisna! Man nav nepieciešams šāds atgādinājums.

– Es šajā sezonā savu dārgo bērnu izvedīšu sabiedrībā, – lēdija paziņoja, izlikdamās nedzirdam viņa piebildi. – Un, protams, stādīšu viņu priekšā arī Viņas Majestātei kādā no viņas viesistabām… ja vien karaliene tādus pasākumus vēl rīko. Esmu dzirdējusi runājam, ka pašlaik viņas veselība esot tik vārga…

– Tev nāksies kaut ko izdarīt ar viņas vasarraibumiem… ja vien viņa ir tā, ko es domāju, – lords pārtrauca māsas runas plūdus. – Vai esi izmēģinājusi ar citronūdeni?

– Es taču tevi šurp neaicināju tāpēc, lai apspriestu Džeinas ārieni! – lēdija atcirta.

– Ak tā? Kāpēc tad tu mani uzaicināji?

– Tāpēc, ka es vēlējos lūgt, lai tu sarīko balli viņai par godu… Olverstoku namā! – viņa steidzīgi nobēra.

– Ko tu vēlies, lai es izdaru?!

– Es ļoti labi zinu, ko tu grasies sacīt, bet vismaz apsver šādu iespēju, Vērnon! Viņa ir tava māsasmeita. Vai gan iespējams atrast vēl piemērotāku vietu viņas debijas ballei?

– Šo pašu namu! – viņš bez mazākās kavēšanās attrauca.

– Ak, nevajag taču būt tādam īgņam! Es esmu pārliecināta, ka šajā telpā nevarētu dejot vairāk kā trīsdesmit pāru. Un visa tā kņada un apgrūtinājumi! Par tiem man pat domāt negribas!

– Es gan par to domāju! – atteica lords.

– Bet tas taču nav salīdzināms! Proti, šeit man nāktos pārvietot visas mēbeles no viesistabas. Turklāt viesību galds būtu jānovieto ēdamistabā, bet atpūtas telpā būtu jāatvēl vieta dāmu mantijām… turpretī Olverstoku namā ir tik pasakaina balles zāle! Un tās taču ir arī manas agrākās mājas!

– Un tagad tās ir manas mājas, – marķīzs atgādināja. – Patiesi, mana atmiņa reizēm mēdz izspēlēt nelāgus jokus, taču es visai labi atceros to kņadu un apgrūtinājumus, kas saistījās ar balles rīkošanu par godu Augustai, pēc tam arī Elizai un tev pašai. Mana visudārgā māsa, atbilde ir “nē”!

– Vai tad tevī vispār nav jūtu? – lēdija Baksteda traģisma pilnā balsī vaicāja.

Olverstoks bija izņēmis no kabatas emaljētu tabakdozi un kritiski pētīja gleznojumu uz tās vāciņa. – Nē, nudien nekādu. Vai tik es neesmu kļūdījies, kad iegādājos šo te? Tajā brīdī man tā izskatījās gluži tīkama, taču pamazām es sliecos domāt, ka tā ir pat diezgan neizteiksmīga. – Lords Olverstoks nopūtās un ar labi ietrenētu īkšķa kustību atvēra tabakdozi. – Un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka šis sajaukums man noteikti nav pa prātam, – viņš noteica, paostīdams gluži niecīgu tabakas šķipsniņu un pēc tam ar izteiktas nepatikas grimasi sejā notīrīdams pirkstus. – Tu noteikti sacīsi, ka man jau nu vajadzēja būt gudrākam un neļaut, lai Mendlšems pierunā mani izmantot viņa iecienīto šķirni. Un tev visādā ziņā būs taisnība. Nekad nevajag jaukt šķirnes! – Lords piecēlās kājās. – Ja tas būtu viss, tad es atļaušos atvadīties.

– Nē, tas nav viss! – Lēdija vairs īsti nevaldījās, un viņas sejas krāsa bija kļuvusi pavisam koša. – Es zināju, ka tieši tā arī būs! Es taču to zināju. Nu, protams… Kā gan citādi? Zināju!

– Pieļauju, ka tā varēja būt, bet kāda joda pēc tu tērēji manu laiku…

– Jo es iedomājos, ka varbūt vienu reizi mūžā… tikai reizi mūžā tu varētu izrādīt vismaz nelielu iejūtību! Kaut mazliet sapratnes par to, ko tas nozīmētu tavai ģimenei! Kaut nelielu pieķeršanos nabaga Džeinai!

– Tikpat labi var mēģināt nostāties zem varavīksnes, Luīza! Mans tā sauktais nejūtīgums ir tevi sāpinājis jau gadiem ilgi; un pret tavu nabaga Džeinu man nav tikpat kā nekādu jūtu, jo es īsti pat nezinu, kāda viņa izskatās. Ja es viņu nejauši sastaptu, noteikti nepazītu. Un man vēl ir jāiemācās pieņemt to, ka Bakstedi ir mana ģimene.

– Un es? Es neesmu tavas ģimenes locekle? – viņa aizvainoti noprasīja. – Vai tiešām tev ir aizmirsies, ka es esmu tava māsa?

– Nē. Man nekad nav dota iespēja to aizmirst. Ak, nu nevajag atkal tik ļoti aizsvilties! Vai tev ir kaut mazākā nojausma, cik nepievilcīga tu izskaties, kad tā niknojies? Mierini sevi ar domu, ka es justu pienākumu ņemt tevi savā aizgādībā, ja Baksteds būtu atstājis tevi tukšā. – Viņš izsmējīgi paraudzījās uz māsu. – Jā, jā, es jau zinu, ko tu grasies man sacīt. Tu apgalvosi, ka nespēj salasīt pat sešus pensus, taču patiesība ir tāda, ka tu šajā pasaulē esi gana labi iekārtojusies un naudas tev netrūkst, mana dārgā Luīza, bet no visiem, ko pazīstu, tu esi vissīkstulīgākā. Un pietiks man uzdzīt nelabumu ar savām tukšajām runām par kaut kādu tur pieķeršanos! Tu mīli mani tikpat maz, cik es tevi.

Šāds neapšaubāmi tiešs uzbrukums manāmi samulsināja Luīzu, un viņa izstostīja vārdus: – Kā gan tu vari tā sacīt? Es esmu pārliecināta, ka allaž esmu izjutusi pret tevi sirsnīgu pieķeršanos.

– Tu maldini pati sevi, māsa! Ne jau man tu biji pieķērusies, bet manam naudas makam.

– Kā gan tu spēj būt tik ļoti netaisns! Un, kas attiecas uz taviem izteikumiem par manu labklājību šajā pasaulē… Tu ar savu neapdomīgo ekstravaganci būsi pārsteigts, kad uzzināsi, ka par to man jāpateicas tieši prasmei ārkārtīgi stingri ekonomēt! Kā gan tev šķiet, kālab es pēc Baksteda nāves pārcēlos no mūsu skaistās mājas Elbemārlstrītā uz šo nomaļo vietu?

Viņš smaidīja. – Tā kā nebija ne mazākā pamatotā iemesla šādai pārbraukšanai, es varu tikai pieņemt, ka to rosināja tava mīlestība uz kviešu plāceņiem un rūpīgiem rēķiniem.

– Ja tu šādi vēlējies norādīt, ka man bija jāsamazina tēriņi…

– Nē, es vēlējos pateikt tikai to, ka tu nespēji turēties pretī šādai vēlmei.

– Ar pieciem bērniem, par kuriem jārūpējas… – Viņa piepeši aprāvās, pamanījusi dīvaino skatienu brāļa acīs, un saprata, ka turpināt sarunu par šo tematu nebūtu visai saprātīgi.

– Tieši tā! – viņš līdzjūtīgi noteica. – Man liekas, ka mums bija paveicies vairāk.

– Reizēm, – lēdija Baksteda ar apslāpētu kaislību balsī noteica, – es domāju, ka tu esi pats pretīgākais un nedabiskākais radījums, kāds jelkad elpojis šās pasaules gaisu! Nemaz nešaubos, ka tu būtu krietni vien piekāpīgāks, ja pie tevis vērstos Endimions.

Izskatījās, ka šie rūgtuma pilnie vārdi bija atstājuši spēcīgu iepaidu uz marķīzu, bet pēc neveiklības pilna mirkļa viņš tomēr saņēmās un neuzbāzīgi ieteica māsai iedzert kādu pretsāpju līdzekli un mazliet pagulēt. – Tu esi pārmēru satraukusies, Luīza, tici man! Un es atļaušos tevi pārliecināt, ka arī tad, ja pats Endimions ierastos pie manis ar lūgumu sarīkot balli viņam par godu, es tik un tā neļautos viņa valdzinājumam.

– Ak, cik gan riebīgs tu esi, nudien! – viņa izsaucās. – Tu labi zini, ka es nebiju domājusi… ka tas, ko es biju domājusi… ka…

– Nē, nē, nemaz necenties man to paskaidrot! – lords neļāva māsai turpināt. – Tas nepavisam nav nepieciešams, vari man ticēt! Es tevi lieliski saprotu, nudien! Un tā ir bijis jau gadiem ilgi. Tu… un es ticu, ka arī Augusta tieši tāpat… jūs esat pārliecinājušas pašas sevi, ka man ir kāda īpaša attieksme pret Endimionu.

– Tas… tas taču ir pilnīgs vājprāts!

– Tu esi pārmēru barga! Varbūt grūtāka galva, tas arī viss.

– Jā gan, mēs visi zinām, ka tu viņu uzskati par ideālu, kam vērts līdzināties! – viņa nikni noteica, rokās ņurcīdama nēzdodziņu.

Vērnons bija laiski šūpojis savu monokli, turot aiz garās lentes, bet nu, šā izsauciena pamudināts, pielika to pie acs, lai labāk saskatītu savas māsas niknumā kaistošo seju. – Cik gan savādi, kā tev izdevās manu izteikumu tik viegli pavērst pret mani, – viņš aizrādīja.

– Izbeidz! – asi atcirta lēdija Baksteda, ātri bērdama vārdus. – Lai ko tavs dārgais Endimions arī vēlētos, viņam ir tikai jāpalūdz, un tu to viņam sniegsi. Turpretī tavas māsas…

– Es nesteidzos tevi pārtraukt, Luīza, – lords melīgi nočukstēja, – taču es šo apgalvojumu uzskatu par galēji apšaubāmu. Es nebūt neesmu tik augstsirdīgs, un tu to zini.

– Un tu viņam neesi piešķīris nekādu naudu, kā noprotu. Nē, kur nu tādu greznību, nudien!

– Tātad tas ir iemesls visam šim teātrim? Cik gan nepastāvīga radība tu esi! Tikko tu man pārmet, ka es pret ģimeni izturos kā īsts sīkstulis, bet jau nākamajā mirklī nosodi par to, ka es turu godā pienākumus pret savu mantinieku.

– Pret to dumjo zaļoksni! – viņa izsaucās. – Ja viņš dienās kļūs par šās ģimenes galvu, tad man tas nebūs paciešams.

– Nu ko, es ieteiktu tev par šo jautājumu neraizēties, – viņš sacīja. – Tev, iespējams, nemaz nenāksies to paciest, jo pastāv visai reāla varbūtība, ka tu šo pasauli pametīsi ātrāk par mani. Pēc manām domām, tev atlikuši vairs kādi pieci gadi.

Nespējot atrast šādai situācijai atbilstošus vārdus, lēdija Baksteda meklēja patvērumu asarās un šņukstēdama apbārstīja brāli ar pārmetumiem par neiejūtību. Ja viņa bija cerējusi ar šādu taktiku kaut mazliet atkausēt brāļa cieto sirdi, tad ļoti kļūdījās. Sieviešu asaras un viņam veltīti apvainojumi piederēja pie to parādību kategorijas, kas lordu garlaikoja visvairāk, un šajā sarakstā ieņēma visaugstākās vietas. Nepārliecinoši izrādīdams rūpes un sacīdams, ka nav zinājis par māsas slikto pašsajūtu un noteikti nebūtu viņu apgrūtinājis ar savu klātbūtni, viņš steidzās atvadīties, ātrāk pazust no lēdijas acīm un vienlaikus dedzīgi pauda cerību, ka māsa tomēr vēl piedzīvos brīdi, kad viņa nopelni tiks atzīti.

Tiklīdz durvis aiz marķīza aizcirtās, lēdija pārtrauca liet asaras – viņai nācās steidzīgi atgūt vismaz kādu nieku aukstasinības, jo pēc dažām minūtēm istabā ienāca viņas vecākais dēls, vēlēdamies apvaicāties, vai bijis ieradies viņa tēvocis un ko gan marķīzs atbildējis uz viņas priekšlikumu. Noklausījies mātes stāstu par to, ka Olverstoks bijis tikpat nelaipns kā allaž un viņa tādu izturēšanos paredzējusi arī šajā reizē, dēls rādīja visai drūmu vaigu, tomēr sacīja, ka nenožēlojot šādu iznākumu, jo esot jautājumu rūpīgi pārdomājis un šādu plānu atzinis par nepatīkamu.

Lēdija Baksteda nebija no dāmām, kuras pārpilda mīlestība. Viņa bija tikpat egoistiska, cik viņas brālis, turklāt daudzkārt negodīgāka. Viņa pat neapzinājās, kādas rakstura nepilnības viņai piemīt, un nemēdza atzīt savas kļūmes. Jau sen šī lēdija bija pati sevi pārliecinājusi par to, ka viņas dzīve ir viena vienīga ziedošanās bērniem, kas palikuši bez tēva; ar saviem diviem dēliem un trijām meitām viņa runāja mīlīgā balsī, izmantoja dažādus epitetus, lai akcentētu šo izteiksmi, un visai apkārtējai pasaulei skaidri lika noprast, ka ikviena viņas doma un mērķis ir saistīts tikai un vienīgi ar viņas atvasēm, tādējādi nekritisku vērotāju acīs kļūdama par īstu ziedošanās paraugu.

No visiem bērniem Kārltons, kuru lēdija pat pārāk bieži dēvēja tikai par pirmdzimto, bija viņai vismīļākais. Viņš nekad nebija licis mātei raizēties. Iesākumā viņš bija tikai mazs, flegmatisks zēns, kurš mammu redzēja tieši tādu, kādu viņa sevi vēlējās redzēt pati. Tad viņš izauga par cienījamu jaunekli, kuram piemita ļoti izteikta pienākuma apziņa un nopietnība, kas neļāva viņam iesaistīties aprindās, kurās bija iekļuvis viņa daudzkārt dzīvespriecīgākais brālēns Gregorijs. Tādējādi Kārltonam nepavisam nebija saprotams, ko gan Gregorijs un viņa vienaudži atrod tajā uzdzīves un pārgalvību virpulī. Viņa domās nebija nekādu pārmērību, tur valdīja lēnīgums un centība, toties augstprātība viņam bija sveša, viņš lepojās vienīgi ar savu veselo saprātu. Viņš arī neapskauda savu jaunāko brāli Džordžu, kura intelekts, kā viņam bija labi zināms, krietni pārsniedza viņa paša prāta spējas. Taisnības labad jāteic, ka viņš pat lepojās ar savu brāli Džordžu, jo uzskatīja viņu par ļoti spējīgu zēnu; lai arī bija skaidrs, ka Džordžam piemīt kvēls gars un tas varētu viņu novirzīt no tikumības ceļa, Kārltons savas aizdomas nekad neatklāja mātei, kā arī nestāstīja viņai par savu apņemšanos pieskatīt brāli, kad Džordža skolas gaitas būs beigušās. Kārltons nemēdza būt īpaši atklāts pret māti un nemēdza arī strīdēties ar viņu, un arī savai māsai Džeinai ne reizi neveltīja kādu kritisku vārdu.