žordžeta Heiere - Frederika

Viņai palīdzēja Harita, jo tieši ar viņu visvairāk saistījās māsas godkārīgie mērķi. Piedalījās arī mis Vinšema, kura nicināja laulību, tomēr negribīgi atzina, ka tik skaistai vientiesītei kā Harita tā būtu piemērota. Harita Londonas sezonu gaidīja ar rāmu prieku. Meitenei, kura iepriekš nekad nebija devusies tālāk par savu Herefordšīru, izklaidējās vienīgi vasaras piknikos un dārza svētkos vai reizēm deju vakaros un pavisam reti varēja noskatīties kādas ceļojoša teātra trupas izrādi, perspektīva piedalīties Londonas ballēs vai venēciešu stila brokastīs, rautos, sarīkojumos, kā arī apmeklēt operu un varbūt pat Olmaka klubu noteikti bija interesanta. Taču, uzzinājusi, ka mīļā Frederika ir gatava iztērēt vai katru pieejamo peniju par jauniem tērpiem un uzpošanos, Harita vairs nejutās tik pārliecināta.

Harita, vispaklausīgākā meitene, kādu vien varēja iedomāties, tagad reizēm spēja kļūt nepakļāvīga. Padzirdējusi, ka Frederika savu tērpu Olmaka kluba apmeklējumam grasās uzticēt krustmātes Skrebsteres vienkāršās šuvējas rokām, Harita paziņoja – tik jauki, cik tas bija pa spēkam šādai mīlīgai būtnei, – ka viņai nepatīk neviena no dārgās un Londonā populārās modistes piedāvātajām kleitām. Šās dāmas neuzbāzīgi elegantā salona telpu adresi Brūtonstrītā Frederikai bija norādījis lords Olverstoks.

Frederika bija vēsi patencinājusi lordu par ieteikumu un sacījusi, ka nemaz nešaubās par viņa labajām vērtēšanas spējām šajā jautājumā. Kad viņš mazliet indīgi bija mudinājis nosaukt Franšo madāmai viņa vārdu, ja ir vēlēšanās sev iegūt visiedvesmojošāko tērpu, Frederika apmulsa un atteica: – Jā, es tā arī darītu, ja vien gribētu, lai mani uztver par palaidni!

– Vai drīkstu painteresēties, ko jūs īsti zināt par tādām palaidnēm, Frederika? – viņš jautāja, mazliet iekodis savā viegli trīsošajā lūpā.

– Neko daudz, bet tētis man teica, ka viņas esot…

Frederika aprāvās, bet lords laipni pabeidza teikumu viņas vietā: – …vieglas uzvedības sievietes. Tīra patiesība, taču kā jūsu aizbildnis es esmu dziļi satriekts un spiests lūgt jūs pacensties un nelikt man sarkt! Vismaz ne sabiedrībā!

– Nē, nē! Tā es nekad nedarītu! Es gribēju teikt… – Frederika ieskatījās lordam acīs un sāka smieties. – Jūs esat netīkamākais cilvēks, kādu man nācies sastapt! Un tagad pasakiet, kura cepuru meistare būs visatbilstošākā manai nenovērtējamajai klientei!

– Pavisam noteikti varu rekomendēt mis Stārku Konditstrītā. Viņai piemīt nevainojama gaume!

– Pateicos. Es jau sagaidu, ka viņas pakalpojumi būs visai dārgi, tomēr nebrīnīšos, ja viņa pazeminās cenu, kad uzzinās, ka Harita debitēs šajā sezonā ar lēdijas Bakstedas gādību, – Frederika sacīja.

Un viņai bija pilnīga taisnība. Mis Stārkai pārāk bieži bija nācies izmantot savas prasmes, lai ar cepures palīdzību gluži vienkāršu seju parādītu vislabākajā gaismā, bet mis Merivila viņai likās teju vai sapņa piepildījums. Meistare bija darinājusi cepures daudzām skaistām sievietēm un ar pirmo skatienu spēja nekļūdīgi noteikt, ka aube ar augstu kroņa daļu nepiestāvēs mis A, ka mis B nevajadzētu valkāt cieši pieguļošu cepuri un huzāru stila galvassegu nedrīkst nēsāt mis C, taču nekad vēl nebija apkalpojusi klienti, kas vienlīdz valdzinoša izskatījās ikvienā piedāvātajā cepurē. Šī prasmīgā dāma bez grūtībām atrada Haritai Merivilai vispiemērotāko modeli no plašā klāsta. Kamēr Harita uzlaikoja ieteikto cepuri – kolekcijas lepnumu ar ekstravagantu kroņa daļu, milzīgu stāvu sejas ēnotāju un spalvu kaskādi –, mis Stārkas acis pildījās ar triumfa asarām. Paraudzījusies uz savu galveno palīdzi, viņa ieraudzīja vien uzspēlēta kritiskuma atblāzmu. Mis Troklija bija apstrīdējusi mis Stārkas ģenialitāti un iebildusi, ka šāda cepure esot pārāk tālu apsteigusi modi un esot arī pārāk prasīga pret jebkuru valkātāju. “Un ko jūs tagad sacīsiet, mis Troklija?”

Mis Troklija, kā jau varēja gaidīt, sacīja, ka šādu cepuri valkāt uzdrošināsies tikai reta sieviete. Ja vajadzētu to iztēloties galvā kādai citai – ne tik pievilcīgai lēdijai –, tad viņa noteikti dotu padomu tādu neizvēlēties.

Šo rapsodiju pārtrauca Frederika, pieprasīdama nosaukt cepures cenu. Kad tā tika pavēstīta, Frederika piecēlās kājās un pasmaidīja, tomēr noraidoši pašūpoja galvu. – Nē! Diemžēl man jāteic, ka tā ir pārāk dārga. Manai māsai ir nepieciešamas vairākas cepures, un viņa nedrīkst zaudēt prātu tikai vienas pašas dēļ. Varat man ticēt, es patiesi uzskatu, ka tā ir ļoti jauka, un tomēr… Tikpat skaista ir puķēm rotāta salmenīca. Nāc, Harita! Mēs nedrīkstam vēl vairāk tērēt mis Stārkas laiku un patiesībā arī savējo ne. Man nudien žēl, bet es nešaubos, ka mēs atradīsim citas, kas tev patiks tikpat labi.

– Jā gan! – Harita laimīgi piekrita, sasiedama savas cepures lenti zem kreisās auss. – Man patika arī tā, ko mēs redzējām skatlogā Bondstrītā. Aiziesim un apskatīsimies vēlreiz!

Sarunas laikā mis Stārka ātri šo to pārdomāja un, kad Harita jau vilka cimdus, mudināja viņu vēl uzkavēties. Viņa vainoja mis Trokliju, kura kļūdaini esot nosaukusi pārāk lielu summu, un sacīja Frederikai, ka viņai esot paradums dot atlaides, ja dāma grasoties pirkt vairākas cepures. Un pēc tam vēl piebilda, ka noteikti ir gatava izrādīt laipnību visiem lēdijas Bakstedas draugiem.

Patiesības labad jāteic, ka mis Stārka šai lēdijai nebija gādājusi pat mežģīņu aubi, taču lieliski zināja, kas viņa ir. Un zināja arī to, ka, par spīti vecmodīgajai ģērbšanās manierei, viņa apgrozās augstākajā sabiedrībā. Un šajā sabiedrībā viņa ievedīs arī piemīlīgo mis Merivilu. Ja šī apburošā seja, ko ieskauj izcila cepure, neliks mātēm ar meitām precību gados straumēm vien plūst pie mis Stārkas uz cepuru salonu, tad viņa neuzskatīs sevi par cilvēku pazinēju. Nebija nepieciešams rīkoties nepieklājīgi un dot mājienu vecākajai mis Merivilai, ka ir iespējams panākt apbusēji apmierinošu vienošanos, ja vien viņa publiski izsludinās, ka māsas cepuri darinājusi mis Stārka Konditstrītā. Vairākas matronas noteikti pašas iztaujās mis Haritu un vēlēsies zināt, kur viņa atradusi tik apbrīnojamu galvassegu. Bija gluži neticami, ka jaukā un nevainīgā būtne varētu noklusēt šādu informāciju. Un atbildei noteikti jāskan “pie mis Stārkas”, bet ne “pie Klarimondas Ņūbondstrītā”.

Tā nu trīs lieliskas cepures tika aiznestas līdz mis Merivilas ekipāžai, kur uz bukas sēdēja uzticamais sulainis Ouens, ko bija izvēlējies misters Trevors un par labu esam atzina arī Badls.

– Vai tas nebija vareni? – Frederika sacīja, un viņas acīs mirdzēja gan triumfs, gan tikko manāma viltība. – Trīs cepures! Bet samaksājām tikai mazliet vairāk nekā par vienu!

– Frederika, tās bija satriecoši lētas!

– Ne vairāk, kā mēs varējām atļauties. Nu labi, tās nebija arī nieka cenā, tomēr… cepures ir vissvarīgākās, tu taču saproti. Nemoki sevi, mīļā! Nākamais uzdevums ir balles kleitas izraudzīšanās tavai debijai. Vai tiešām tev nepatika pilnīgi neviena kleita Franšo madāmas salonā? Pat ne tā ar krievu stilā izšūtu ņieburu un ziliem satīna ielaidumiem priekšpusē? – Harita papurināja galvu. Mazliet vīlusies, Frederika teica: – Man gan likās, ka tā tev piestāvētu. Hm… ko tu saki par to ļoti jauko baltā satīna kleitu ar sārto ņieburu?

– Manuprāt, tajā apburoši izskatītos tu pati! Tev vienmēr ir piestāvējusi sārtā krāsa.

– Harita, mēs tagad nerunājam par tērpu, kas piemērots man. Un pat tādā gadījumā, ja tā būtu, nekas mani nepiespiestu uzģērbt kleitu, kas modelēta meitenei! Turklāt tu labi zini, ka mis Šibeta sašūs man precīzi tādu kleitu, kādu es vēlos. Tu taču biji kopā ar mani, kad pasūtīju to itāliešu krepa audumu apelsīnziedu krāsā un satīnu apakšsvārkiem!

– Jā, un arī es lieliski zinu, ko vēlos! – sacīja Harita.

– Lūdzu, Frederika, piekrīti manam lēmumam!

– Bet, dārgumiņ… – izsaucās Frederika. – Protams, ka tu vari dabūt visu, ko vēlies! Ja vien tu neesi izraudzījusies kaut ko gaužām nepiemērotu, bet tā noteikti nav, jo tev piemīt ļoti laba gaume. Kur tu to kleitu redzēji?

– Es jau pavisam drīz tev parādīšu, – apsolīja Harita, pateicīgi paspiedusi māsas roku.

Vairāk viņa neko nevēlējās izpaust un uz māsas vaicājumiem atbildēja vienīgi ar galvas pašūpošanu, savas jaukās lūpas turēdama cieši aizvērtas. Kad viņas bija nokļuvušas mājās, Harita aizveda Frederiku pati uz savu guļamistabu un viņai priekšā nolika jaunāko “Dāmu Žurnāla” numuru, kas bija atvērts lappusē, kur varēja redzēt lokanu jaunavu elegantā trīsceturtdaļgaruma kleitā no balta zīda un ar pērļu rozetēm aizdarē, kā arī balta satīna apakšsvārkos. – Ko tu par to domā, Frederika? – viņa vaicāja, satraukti raudzīdamās uz vecāko māsu.

Kritiski novērtējusi attēlu un prātā atbrīvojusies no tajā redzamās brūngani violetās šalles, tiāras un melno mežģīņu plīvura, kas aizsedza seju, Frederika nosprieda, ka intuīcija nav Haritu pievīlusi. Viņa bija gara auguma meitene, tomēr ne tik gara kā attēlā redzamā dāma, kura šķita izstiepusies vai septiņas pēdas augstu, un izraudzītā kleita viņai lieliski piestāvētu. – Man patīk, – Frederika apņēmīgi sacīja. – Tā ir vienkārša, tomēr ne ikdienišķa. Tev ir taisnība, Harita, tā tev izcili piestāvētu. Jo īpaši tās maigās, cēlās krokas apakšvārkos, bez nekādiem liekiem volāniem vai citiem rotājumiem.

– Es zināju, ka tu tā sacīsi! – izdvesa Harita.

– Jā, bet… – Frederika apklusa, un pierē ievilkās rieva. Viņa pacēla galvu, saskatījās ar māsu un sacīja: – Es pieļauju, ka tu vēlēsies, lai Franšo tev darina tieši tādu pašu. Vai viņa varēs? Neesmu īsti pārliecināta, taču domāju, ka Londonas modistes šuj tikai pēc pašu izstrādātiem modeļiem.

– Nē, nē, nē! – iesaucās Harita ar viņai gluži neierastu kaismi. – Es grasos to pašūt pati!

– Nē, tu nekādā ziņā to nedarīsi, – iebilda Frederika. – Vai tiešām tu vēlies pirmo iespaidu radīt ar mājās šūdinātu kleitu? Nemūžam! Ja vien tu zinātu, Harita, cik ilgi es esmu sapņojusi tevi izvest sabiedrībā, dodot tev visu labāko, kas vien iespējams…

– Tā būs, tu to arī izdarīsi, mana labākā māsa no visām māsām! – Harita paziņoja un apskāva Frederiku. – Tu tikai paklausies, ko sacīšu! Es neesmu apveltīta ar īpaši spožu prātu, neesmu arī lasījusi daudzas grāmatas, es nemāku gleznot vai spēlēt klavieres, bet pat manai mātesmāsai ir jāatzīst, ka es protu šūt! Jā, un es protu arī veidot piegrieztnes un iešūt piedurknes. Vai tad tu neatceries to kleitu, ko es pašuvu uz skvairu balli? Visi interesējās, vai krustmāte Skrebstere to gadījumā nav pasūtījusi Londonā, un prasīja, vai mēs Herefordā vai Rosā esam atradušas drēbnieku, par kuru nevienam nekas vēl nebija zināms. Pat lēdija Pīsmora ļāvās apmānam, jo bija sacījusi, ka manā kleitā pamanījusi ko tādu, kas pavisam noteikti liecina par augstas klases modistes darbu. Un man šis darbs ļoti patīk. Tu taču zini, Frederika!

Iebilst šķita aplam, jo Harita patiešām bija prasmīga šuvēja. Tomēr Frederika neizlēma līdz brīdim, kad mis Vinšema privātā sarunā savai mīļākajai māsasmeitai sacīja: – Ļauj, lai viņa to dara! Ja viņai tas neizdosies… un esmu pārliecināta, ka tā nenotiks… es viņai to atklāti pateikšu! Viņa varbūt arī neizceļas ar īpaši spožu prātu, taču pirksti viņai ir daudz veiklāki nekā tavējie, Frederika. Turklāt viņa būs aizņemta un tādējādi netrāpīsies ceļā tam uzbāzīgajam nelgam, kas dzīvo mums kaimiņos. – Un Frederikai atlika vien piekrist.

Mis Vinšema tikai priecājās par to, ka pavadones pienākumi uzticēti lēdijai Bakstedai, kad Merivilu meitenes devās uz balli Olverstoku namā. Vēl pēdējā brīdī mis Vinšema atvēra logu, lai pavaicātu, vai viņām līdzi ir nēzdodziņi, Badls piekodināja uzmanīties, lai kleitas apakšmala neslaukās gar karietes kāpnītēm, bet Ouens uzmanīgi palīdzēja abām iekārtoties sēdekļos. Abas māsas cerēja, ka pavadīs brīnišķīgu vakaru; viņas neizrādīja – vai patiešām neizjuta – ne mazāko nervozitāti, kas debitantēm bija tik ierasta, pirmo reizi izejot sabiedrībā. Haritu nenomāca godkārība, un viņas mieru nespēja satricināt arī ekstravagantie komplimenti. Meitene bija pārliecināta, ka balle sagādās prieku, jo viņa allaž mēdza ballēs priecāties. Cilvēki taču bija tik jauki! Haritu nemāca bailes par to, ka viņa netiks uzlūgta uz katru deju, jo kaut kas tāds ar viņu vēl nekad nebija atgadījies. Viņa to skaidrotu tādējādi, ka Herefordšīrā viņai bija ļoti daudz paziņu, taču Londonā viņa itin mierīgi, bez mazākā aizvainojuma uztvertu ieteikumu lielāko vakara daļu atrasties pavadoņu sabiedrībā.

Toties Frederikai netrūka godkāres, taču tā saistījās ar viņas māsu. Pārliecinājusies, ka Harita ir kā nevainojams, tikko uzplaucis zieds un kleita, ko māsa darinājusi pati, var droši sacensties ar Franšo daudzkārt dārgākajiem šūdinājumiem, viņa nejuta bažas. Haritas daiļums un nemākslotā izturēšanās nodrošinās viņai izcilus panākumus. Pati par sevi Frederika domāja, ka jau sen ir pārsniegusi savus daudzsološākos gadus un nu jau gandrīz vai uzskatāma par vecmeitu. Viņas vienīgās rūpes bija par to, lai Haritai sagādātu nevainojamu fonu. Un tas nelikās grūti. Pārāk ilgu laiku Frederika bija vadījusi saimniecību sava tēva īpašumā, tālab kautrība viņu nenomāca. Apelsīnu ziedu krāsas tērps, kuru viņai bija pašuvusi mis Šibeta un Haritas veiklie pirksti vēl mazliet uzlabojuši, lai tas iegūtu modernākas nianses, bija tieši piemērots sievietei, kura vēl nav veca un vārga, tomēr sevi vairs neuzskata par preciniekiem iekārojamu. Briljantu kaklarota, ko nelaiķis misters Merivils reiz bija dāvājis savai sievai, piešķīra Frederikai cienīgumu. Nelielā cepurīte, kuru, paliekot nedzirdīgai pret Haritas iebildumiem, viņa izvēlējās kā sava elegantā tērpa komplekta noslēdzošo elementu, skaidri pauda to, ka viņa ierindojama vecāku sieviešu kategorijā.