Frederika nebija pārāk sīki informēta par to, kā jāizturas augstākās sabiedrības viesībās, taču saprata, ka lords Olverstoks, ielūgdams viņu un Haritu uz dineju pirms balles, bija vēlējies dot viņām nepārprotamu zīmi. Daži teikumi uz kartītes, kas bija rakstīti ar lorda Olverstoka cītīgā sekretāra rūpīgo roku, neatstāja ne mazākās šaubas par viņa gaišības motīviem. Viņš vēlējās iepazīstināt abas viešņas ar savu vecāko māsu un vairākiem cilvēkiem, kuri, pēc viņa domām, varēja vēlāk izrādīties noderīgi. Šo vārdu viņš bija pasvītrojis ar nepārprotamu nodomu. Īsā teksta beigās bija lūgums – kas gan vairāk līdzinājās pavēlei –, lai viņas Olverstoku namā ierastos mazliet pirms balles sākuma. Šī īsā zīmīte bija rakstīta Frederikas gaumei pārāk pavēlnieciskā tonī, tomēr viņa nolēma to neievērot, jo lords bija skaidri parādījis nolūku pavērt viņām durvis uz augstāko sabiedrību. To, ka viņš savu aizbilstamo labā rīkojies sev gluži neraksturīgi, Frederika nezināja. Lords bija sarīkojis dineju viņām par godu un uzaicinājis cilvēkus, no kuriem parasti bija radis izvairīties vai kurus centās neievērot vispār. Pirmajā kategorijā ietilpa viņa vecākā māsa un viņas vīrs, viņa māsa Luīza, mīļotā māsīca Lukrēcija un lēdija Seftone, kuras draudzīgums marķīza acīs neatsvēra viņas samākslotību, kas nekad nebeidza kaitināt. Pie otrās kategorijas bija pieskaitāmi viņa māsu bērni – divas meitas un divi dēli; samērā pieņemamais, bet visai blāvais misters Redmūrs, kas bija saderināts ar viņa vecāko māsasmeitu; viņa mantinieks ar māsu Hloju un godājamais Alfrēds Perikūms, kam bija tā apšaubāmā veiksme būt precētam ar pievilcīgu bruneti, kuras vārds vēl visai nesen tika saistīts ar lordu Olverstoku. Tas gan bija saistīts ar vairāku citu džentlmeņu vārdiem arī. Paskatoties sarakstā un izlasot arī lēdijas Dževingtones un lēdijas Bakstedas vārdus, misteram Trevoram kļuva nedaudz nelāgi. Jautājumi bija lieki, jo viņš lieliski zināja, ka misis Perikūma ir uzaicināta, lai nodrošinātu “ieraugu visai šai mīklai”, kā dzēlīgi bija izteicies lords. Tālāko gaitu nodrošinātu ar lorda un lēdijas Džersiju un viņa gaišības ilggadējā drauga mistera Dārsija Mortona līdzdalību. Misters Trevors, attapies no pārsteiguma par vārdiem sarakstā, paraudzījās vēlreiz un pamanīja kādu trūkumu. – Tur ir nepāra skaitlis, ser, – viņš norādīja. – Desmit dāmas un tikai deviņi džentlmeņi, ieskaitot jūs pašu.

– Un desmit džentlmeņi, ieskaitot tevi! – atbildēja lords. – Nemaz nešaubos, ka tu dotu priekšroku nepiedalīties, un es tevi nemaz nevainoju, tomēr tu ļoti slikti esi iepazinis manu raksturu, ja domā, ka es vadīšu šīs drausmīgās viesības, nenodrošinājies ar atbalstu.

Čārlzs iesmējās, pietvīka un mazliet stomīgi sacīja:

– Es… es būšu tikai laimīgs par to! Paldies, ser! Vai man… vai jūs vēlaties, lai es ierodos arī ballē?

– Pilnīgi noteikti es to vēlos! Tev nāksies piepūlēt savu prātu, lai saprastu, kā vislabāk sasēdināt viesus. Tev būs darbs ilgākam laikam, nekā tu vēlētos.

– Tā laikam būs, – piekrita Čārlzs, raudzīdamies uz sarakstu. – Nenāksies viegli atrast kaut puslīdz pieņemamu risinājumu. Es gribēju teikt…

– Es skaidri zinu, ko tu vēlējies pateikt, manu dārgo zēn. Es jau sen esmu nonācis pie secinājuma, ka tas vispār nav iespējams. Tomēr pūlies, cik vari! Ierādi manai māsai Dževingtonei vietu man pretī. Tas sakaitinās lēdiju Bakstedu, taču tur neko nevar padarīt. Pilnīgi nepiemēroti būtu Luīzu apsēdināt nozīmīgākā vietā nekā Augustu… un es domāju, ka mēs taču vēlamies visu izdarīt pareizi, vai ne?

Misters Trevors, kuram tobrīd prātā bija mistera Perikūma vārds, stingi atteica: – Jā, ser.

Marķīza acīs uzzibsnīja izsmiekls, un viņš atzinīgi sacīja: – Tieši tā, Čārlz. Atstādams šo lietu tavās kompetentajās rokās, es tagad mierīgi varu doties uz Čivli. Nē, vai tikai nebūs labāk, ja es uzrakstīšu lēdijai Dževingtonei un palūgšu viņu uzņemties mājasmātes pienākumus šajās vakariņās. Tas varētu mīkstināt viņas aizvainojumu par to, ka balles saimnieču loma uzticēta lēdijai Bakstedai un mis Dontrijai. Ak, cik gan nogurdinoša lieta ir tāda organizēšana! Ja kāds mani meklē, kamēr atrodos Čivli, paziņo, ka esmu devies uz laukiem, lai atjaunotu nomas līgumu. Runājot par visu pārējo… dari, kā pats uzskati par labāku. Un es lūdzu, neaizraujies ar taupīšanu un nepārveido balles zāli par telti!

– Ar jardiem sārta zīda! Laikam jau ne, ser. Ja jums nav iebildumu, es labprāt liktu izdekorēt telpu ar ziediem.

– Visādā ziņā, – lords sirsnīgi atsaucās. – Es saprotu… un nekad par to pat neesmu šaubījies, ka tu man vispār neatstāsi neko darāmu, un tas, kā tev labi zināms, ir mans mērķis vienmēr.

Pateicoties mistera Trevora enerģijai un viņa organizatora talantam, kā arī taktiskajai attieksmei, kas nodrošināja viņam skaudīgo lorda sulaiņu labprātīgu sadarbību, pareģojums bija piepildījies. Marķīzs atrada tikai vienu nepilnību viesu izkārtojumā. Kad misters Trevors viņam priekšā nolika rūpīgi izstrādāto vietu plānu, viņa gaišība pārvietoja tikai divus vārdus, tādējādi panākot, ka misters Trevors varēja sēdēt blakus jaunākajai mis Merivilai. Tās bija visai patīkamas izmaiņas, tomēr viņš uzskatīja par savu pienākumu aizrādīt, ka misters Endimions Dontrijs noteikti nevēlēsies sēdēt blakus savai radiniecei Džeinai.

– Tas ir pat ļoti iespējams. Patiesībā gandrīz noteikti var sacīt, ka nevēlēsies, – atbildēja marķīzs. – Bet… kas liek tev domāt, ka mani interesē Endimiona vēlmes?

Misters Trevors iedomājās, ka tieši tādas frāzes liek uzskatīt lordu par neaprēķināmu cilvēku. Viņš spēja vienlaikus gan pievilkt, gan atraidīt. Nekas nespēja būt vēl atsvešinošāks kā viņa atklāti demonstrētā saltā vienaldzība, ko viņš izrādīja saviem ģimenes locekļiem; nekas nebija mīļāks par to, kā viņš prata piepildīt sava sekretāra iespējamās vēlmes. Ar šokējošu smalkjūtības trūkumu lords spēja iekļaut viesu sarakstā lēdiju, kura neapšaubāmi iekvēlinās sašutumā viņa māsas, bet deva arī rīkojumu savam sekretāram piedalīties pasākumā un uzsvēra, ka tas ietilpst viņa pienākumos. Tādējādi lords mudināja misteru Trevoru ballē labi justies un būt viņam par palīgu, par otro namatēvu.

Čārlzam ne parātā nenāca šaubīties, ka viņš izbaudīs balli, jo tādi pasākumi nemaz negadījās bieži; un, pateicoties marķīza veiktajām izmaiņām vietu izkārtojumā pie galda, viņš plānotās vakariņas jau gaidīja ar patīkamām cerībām. Pirmie ieradās Dževingtoni, kuri bija atveduši arī cienījamo misteru Redmūru. Lēdija Dževingtone bija majestātiski cēli izrotājusies ar greznu, tomēr ļoti neglītu briljantu tiāru. Viņa izturējās pārmēru jautri un laipni. Tas izpaudās jau uzreiz, kad Olverstoks pateica:

– Domāju, ka nav nepieciešams tevi iepazīstināt ar Čārlzu, vai ne, Augusta?

Viņa nekavējoties atbildēja un pastiepa roku pretī misteram Trevoram, visžēlīgi dāvādama viņam smaidu.

– Nudien, tas nav nepieciešams! Čārlz, kā jums klājas? Un kā klājas jūsu godātajam tēvam? Un dārgajai māmuļai? Liekas, ka es tik ļoti sen neesmu viņus redzējusi! Izstāstiet man par viņiem visu!

No šīs nepieciešamības misteru Trevoru atbrīvoja nākamo viesu ierašanās. Tā bija lēdija Baksteda ar savējiem, un viņiem cieši pa pēdām sekoja arī misis Dontrija ar Hloju. Misis Dontrija izskatījās īpaši pievilcīga vienā no saviem ierasti pieguļošajiem tērpiem, kas lieliski piederējās viņas slaidajai figūrai. Šis tērps, kā lēdija Baksteda prātā piezīmēja, noteikti bija maksājis piecdesmit ginejas, bet lēdija Dževingtone nosprieda, ka pat vairāk. Arī viņa bija uzlikusi briljantu tiāru, smalki izstrādātu, tomēr ne tuvu tik impozantu kā ģimenes dārglieta, ko valkāja lēdija Dževingtone. Tai pāri misis Dontrija bija uzlikusi vienu no saviem mežģīņu šķidrautiem, rokās bija tērpam pieskaņoti smalkādas cimdi. “Francijā darināti un noteikti maksājuši piecas ginejas, ne peniju mazāk,” sašutusi sprieda lēdija Baksteda. Vienā rokā misis Dontrijai bija apgleznots vēdeklis un miniatūra somiņa. Otru roku viņa pastiepa pretī lordam un klusi sacīja: – Dārgais Vērnon! – Sasveicinoties ar misis Dontriju, lords Olverstoks atkal sakaitināja savas māsas, jo piespieda lūpas viņas rokai. Sieviete pacēla savas lielās, iegrimušās acis pret iekšējā niknumā kūsājošajām lēdijām un apveltīja viņas ar vārgu, mīlīgu smaidu, taču tas nekādi neliecināja, ka viņa šīs dāmas uztvertu par vakara namamātēm. – Dārgais Vērnon! – viņa atkārtoja. – Vai es esmu nokavējusies? Cik nepiedienīgi no manas puses! Bet es zinu, ka jūs man piedosiet! Un te ir arī jūsu pastāvīgākā apbrīnotāja… Hloja, mana dārgā!

Mis Dontrija, kura pirms dažām dienām bija nosvinējusi savu septiņpadsmito dzimšanas dienu, iztaisīja skolniecisku reveransu, un viņas sirdsveida sejā bija lasāms gan izbrīns, gan satraukums. Mamma bija meiteni aizmirsusi informēt, ka viņa savu briesmīgo brālēnu skata pasaku labdara veidolā; meitene jutās izsista no sava nedrošā līdzsvara un bažīgi raudzījās uz misis Dontriju, gaidīdama norādījumus. Marķīzs ievēroja viņas mulsumu un pieklājīgi vaicāja: – Cik ilgi jau es esmu… Lukrēcij, kā tu teici? Ak, jā! Cik ilgi es jau esmu apbrīnots, Hloja? Vai tā varbūt nemaz nebija?

– Nē, nē! – viņa nemāksloti atbildēja, pēc tam karsti pietvīka un stomīdamās turpināja: – Es negribēju sacīt, ka… tikai… brālēn, es jūs pārāk labi nepazīstu.

Viņš smaidīja. – Krietna meitene! Mans pienākums ir parūpēties, lai mēs varētu iepazīties tuvāk, vai ne? – Pēc tam viņam kļuva samulsušās meitenes žēl, un viņš jaunavu nodeva Čārlza Trevora rokās. Šā cilvēka klātbūtne meiteni nemaz nesatrauca, un viņa itin drīz atguvās. Marķīzs, kritiski viņu nopētījis, strupi pavēstīja: – Jauks bērns, kas ar laiku vēl mainīsies uz labo pusi. Žēl, ka viņa vairāk līdzinās savam tēvam, nevis jums, Lukrēcija! Viņa nekad nebūs daiļava, tomēr ir patīkama mazulīte. Es izsaku jums komplimentu par viņas tērpu. Vai tā bija jūsu izvēle?

Misis Dontrija jutās apmierināta par tik cienīgu izturēšanos, kura turklāt bija patiesi pelnīta. Viņa bija iztērējusi daudz laika, domu un neapšaubāmi arī lielu naudas summu par šo maldinoši vienkāršo kleitu, kas bija mugurā Hlojai. Nemaldīgi labā gaume bija likusi izvēlēties bāli dzeltenu muslīnu, kas meitai piestāvēja daudz labāk nekā tradicionāli baltais vai bāli zilais un sārtais, ko parasti uzskatīja par jaunām meitenēm īpaši piemērotiem toņiem. Hlojai bija lielas, brūnas acis un brūni mati, āda siltā krēmkrāsas tonī, un tā vizuāli izskatījās gluži dzeltena, ja bija izvēlēts balts vai zils tērps. Viņas augums joprojām bija ļoti nenobriedis, turklāt meitene bija arī pārmēru tieva, tomēr jebkur tiktu uzskatīta par pievilcīgu jaunavu, sprieda Olverstoks. Un tas bija daudz vairāk, nekā varēja pateikt par mis Bakstedu, kuras nožēlojamais augums bija ietērpts pārspīlēti izrotātā kleitā, bet galvā viņai bija sārtu rožu vainadziņš. Par Džeinu nevarēja sacīt, ka viņai bijis labs padomdevējs. Sārtie toņi nebija meitenei paši piemērotākie; viņa bija mantojusi savas mātes ķildīgo dabu un spēja īgņoties vai augu dienu no vietas, tālab māte bija ļāvusi viņai gūt virsroku šajā jautājumā. Marķīzs no attāluma nopētīja Džeinu. Viņam nepatika ne jaunavas mākslotā ķiķināšana, ne tas, kā viņa izskatījās. Gluži neizteiksmīga meitene, kura jau drīz kļūs visai neglīta ar smagnējiem sejas vaibstiem, un lēdija Baksteda tur neko nevarēs padarīt.

Luīza un Augusta bija sabāzušas galvas kopā. Augusta uzdeva jautājumus par Meriviliem un neizteiksmīgi pauda savu pārsteigumu par to, ka Luīza piekritusi ņemt šīs meitenes savā paspārnē.

– Mana dārgā Augusta! Es jutu, ka tas ir mans pienākums, – atteica lēdija Baksteda. – Vērnons bija visai pārliecinošs, kā jau tu vari iedomāties! Cik tas raksturīgi Fredam Merivilam… visu savu ģimeni uzkraut uz Olverstoka pleciem! Ja es nebūtu nākusi palīgā, nemaz nezinu, kas ar tām meitenēm varētu notikt. Viņu radiniece ir tik ekscentriska… tas ir tik skumji… un viņai derdzas iziet sabiedrībā.

– Nē, nudien! – iesaucās lēdija Dževingtone, ar manāmu skepsi uzklausīdama šādu paskaidrojumu. – Cik laipns gan Olverstoks spēj būt! Un kādas viņas ir? Nemaz nešaubos, ka ļoti daiļas.

– Mīļo dieniņ, nē taču! Es esmu satikusi tikai vecāko māsu; vispār diezgan izskatīga meitene, bet par daiļavu gan es viņu nenodēvētu. Pieņemu, ka jaunākā ir arī skaistākā māsa. Vērnon, vai tu man neteici, ka mis Harita Merivila ir piemīlīga?

– Ļoti iespējams, – viņš atbildēja. – Es viņu par tādu uzskatu, visādā ziņā. Jums, dārgā Luīza, būs jāatklāj, kā likās jums pašai.

Tajā brīdī Vikens pieteica mis Frederikas Merivilas un mis Haritas Merivilas ierašanos, un lēdijai Bakstedai nebija ne mazākās nepieciešamības lordam Olverstokam stāstīt savu iespaidu par šo meiteni, jo viss jau bija skaidri nolasāms no Luīzas sejas.

Frederika ienāca telpā mazliet pirms savas māsas un apstājās, lai ātri paraudzītos apkārt. Viņa radīja elegantas sievietes iespaidu. Gan cepure, gan apelsīnu ziedu krāsas kleita, pieskaņotie aksesuāri un mirdzošā briljantu kaklarota, kā arī viņas skaidri redzamā pašpārliecība – viss liecināja par to, ka viņa nav jāuztver kā tikko uzplaukusi meitene. Frederiku varēja nosaukt par jaunu matronu, kurai aiz muguras jau vairāki pieredzes bagāti gadi.