Dažas sekundes pabijusi savu radinieku ciešo skatienu gūstā, viņa tomēr nebija iemesls, lai pārtrauktu dažādās sarunas, kas risinājās apkārt. Ienākot Haritai, telpā iestājās klusums. Pat flegmatiskais lords Baksteds aprāvās teikuma vidū un lika lordam Dževingtonam apsvērt, kā viņš pats vēlāk stāstīja bargajai vikontesei, vai viņš no tiesas atrodas lorda Olverstoka rīkotajā ballē – vai arī ir aizmidzis un redz sapni.

Lēdija Dževingtone, kā jau taisnīga sieviete, nespēja viņu par to vainot – mis Harita Merivila nenoliedzami bija dēvējama par sapņa iemiesojumu.

Slaida un daiļa sniegbaltīte, viscaur tērpusies baltā, un viņas mirdzošos matus rotāja maijpuķīšu vītne. Un šajā tīrajā baltumā izcēlās meitenes zeltainie mati, koši zilās acis, vaigu un lūpu trauslais sārtums. Nevienu vīrieti nedrīkstētu vainot par to, ka viņš šo jaunavu uzskata par debešķīgu vīziju. Un viņa bija izcili ģērbusies! Lēdija Baksteda atzinīgi novērtēja gan kleitu, gan pērļu rozetes – viņa zināja, ka tādas ir dabūjamas lieliskajā veikalā Panteona bazārā. Harita bija uzlikusi tikai vienu dārglietu – no mātes mantoto pērļu rotu. Kā vēlāk izteicās lēdija Dževingtone, tā bija tieši tāda, ko pieklājas valkāt meitenei pirmajā sezonā. Viņa īpaši nevainoja lordu par viņa vecumam neatbilstošu entuziasmu, taču savam vieglprātīgajam un nepastāvīgajam dēlam gan vēlējās izteikt pārmetumus.

Gregorijs Sendridžs stāvēja pavērtu muti, un viņa skatiens bija kā piekalts Haritai.

Meitene nudien bija skaista, vērtējot pēc jebkuriem standartiem. Lēdija Dževingtone, kuras Anna bija likumīgi saderināta, varēja vien izteikt līdzjūtību lēdijai Bakstedai, kuru lords Olverstoks piemānījis un kuras dusmas nepārprotami pauda naidā zibošais skatiens un niknumā piesārtušie vaigi. Nemaz nebija grūti saprast, kālab Olverstoks tik viegli bija pieņēmis atbildību, kas tika no viņa prasīta. Daudz par jaunu viņam un visādā ziņā nepiemērota, bet par to nebija jāraizējas; lordam Olverstokam viņa apniktu jau pēc mēneša. Un arī par Gregoriju nevajadzēja pārlieku bažīties. Viņš jau vairākkārt bija iemīlējies un tikpat strauji atsalis; ja tomēr viņas pievilcības spēks izrādītos spēcīgāks par kaisli pret sportu, mamma bez šaubām, pratīs šķirt viņu no šīs meitenes. Bet… kā gan jutīsies Luīza, ja viņas nosvērtais Kārltons pakļausies Freda Merivila meitas burvībai? Iedomājoties par Luīzas sīkstulību, viņas ļaunīgo dabu un nepieņemamajām prasībām, kādas viņa izvirzīja Olverstokam, lēdija Dževingtone pat nespēja vainot viņu necienīgo brāli par tik nežēlīgu izrīkošanos.

Olverstoks devās uz priekšu, lai sasveicinātos ar savām aizbilstamajām, un Hloja, skatienu nenovērsdama no Haritas, nočukstēja: – Ak… Cik viņa ir skaista! Gluži kā pasaku princese.

Misters Trevors paraudzījās uz Hloju, piekrītoši pamāja ar galvu un pasmaidīja.

– Nu, mani bērni, – marķīzs tēvišķi teica.

Frederikas skatiens uzzibsnīja, taču viņa visai rāmi sacīja:

– Priecājos jūs redzēt, brālēn! – Tad viņa nekavējoties devās pie lēdijas Bakstedas. – Esiet sveicināta, kundze! Vai drīkstu jūs iepazīstināt ar savu māsu? Harita, šī ir lēdija Baksteda, mūsu laipnā aizgādne.

Lēdija Baksteda saņēmās, ar lielām mokām iemānīja lūpās smaidu un sniedza roku Haritai, kura graciozi pakniksēja. – Izlūdzos jūsu piedošanu, kundze, ka neierados vizītē pie jums kopā ar savu māsu, – Harita sacīja maigā balsī. – Man bija tik ļoti žēl, ka nevarēju viņai pievienoties!

– Jūs taču bija pievārējusi smaga saaukstēšanās vai tamlīdzīga liga, vai ne? Un tagad ļaujiet iepazīstināt ar manu māsu lēdiju Dževingtoni, – stingri, bet pietiekami laipni atbildēja lēdija Baksteda, kura skaidri apzinājās, ka Augusta arī saprot, cik bezdievīgi māsa piemānīta, un tikai priecājas par viņas neveiklo stāvokli. Laipnība, kādu Augusta izrādīja, iepazīstoties ar Merivilām, tikai apstiprināja šo pārliecību; viņai atlika vien iegrimt pārdomās par to, kādu mierinājumu varētu gūt no apziņas, ka Tā sieviete izjūt tikpat lielu vilšanos par to, ka uz skatuves parādījusies tik pārpasaulīga skaistule.

Taču misis Dontrija, kura nekad nemēdza izrādīt tik nederīgas emocijas kā dusmas vai aizvainojumu, ar māsām sasveicinājās vēl laipnākā manierē, nekā to bija darījusi lēdija Dževingtone. Misis Dontrija pat paaicināja Hloju, lai viņa iepazīstas ar māsīcām, un pēc tam pievērsa Olverstoka uzmanību tam, cik pievilcīgi abas jaunās meitenes izskatās kopā, tā sēžot uz nelielās sofas zāles malā un sarunājoties. Kamēr to nedzirdēja ne lēdija Baksteda, ne lēdija Dževingtone, misis Dontrija abas jaunavas raksturoja kā skaistākās šajā telpā. Tā kā Frederika vērtējamo kategorijā neietilpa, atlika vien mis Sendridža un mis Baksteda. – Tas gan nenozīmē, – viņa piebilda ar sapņainu smaidu sejā, – ka es grasos salīdzināt šīs abas jaunavas. Pat mans neobjektīvais skatiens rāda, ka Hloja nobāl jūsu jaukās Haritas spožumā. Mans dārgais Olverstok, viņai jau drīz pie kājām kritīs vai puse Londonas! – Misis Dontrija iesmējās un paraudzījās uz lordu. – Cik gan daudzas mātes ar izprecināmām meitām kļūs par jūsu ienaidniecēm! Ja mana Hloja nebūtu vēl tik ļoti jauna, lai domātu par līgavaiņiem, arī es piepulcētos šai grupai.

Patiešām atzinīgi novērtējis šādus vārdus, marķīzs attrauca: – Apbrīnojami, dārgā Lukrēcij! – Un tad viņa uzmanību pievērsa Seftonu ierašanās.

Pēdējais ieradās Endimions. Viņš izskatījās kā pievilcīgs, pāraudzis skolas zēns, kas pieķerts kādā pārkāpumā, un stomīdamies bēra atvainošanās vārdus par savu gausumu. Viņš lūdza piedošanu savam brālēnam un ar nožēlas pilnu skatienu arī visiem pārējiem. Viņš esot stāvējis sardzē. Brālēns Olverstoks to noteikti sapratīšot… Un tad Endimions ieraudzīja Haritu. Atvainošanās pārtrūka, viņš tikai stāvēja un cieši vērās uz meiteni neslēptā apbrīnā, līdz lēdija Dževingtone izrāva viņu no šī transam līdzīgā stāvokļa, dzēlīgi sacīdama, ka viņš noteikti jau esot pazīstams ar lēdijām Džersiju un Seftoni.

Puisis nosarka līdz pat matu saknēm un sāka bārstīt nesakarīgus atvainošanās vārdus, vienlaikus paklanīdamies lēdijām. Laimīgā kārtā abas vairāk šķita uzjautrinātas, nevis aizvainotas. Lēdijai Seftonei bija pārāk jauks raksturs, lai viņa tik viegli apvainotos, savukārt lēdija Džersija gan piederēja pie tiem, kas ļoti augstu vērtē tradīcijām atbilstīgu izturēšanos. No viņas dusmām Endimionu paglāba daļēji tas, ka puisis bija ārkārtīgi pedantisks un arī pievilcīgs jauneklis no labas ģimenes un viņu savā mājā uz balli, viesībām vai kādu citu pasākumu labprāt uzlūgtu katra saimniece; kā arī daļēji tas – kā viņa pati vēlāk izteicās –, ka Feini un Dontriji bija pazīstami jau veselu mūžību. Viņai bērnībā viena no tuvākajām draudzenēm bija Olverstoka jaunākā māsa, nabaga Eliza, kura apprecējās ar misteru Kentmīru un gandrīz pilnībā nozuda no Londonas sabiedrības lielās skatuves. Lai gan četrus gadus vecākais Olverstoks nekad neatradās valdzinošās Sallijas Feinas rokas un mantas kārotāju pulkā, viņa godīgi atzina, ka pret Olverstoku viņai ir maigas jūtas, un ierindoja viņu savu senāko draugu lokā.

Olverstoks bija desmit gadus jaunāks par Džersijas grāfu, taču labi pazina šo cilvēku, jo abi bija herovieši un konkurenti zirgu skriešanās sacīkstēs, kā arī medībās. Uzturoties Londonā, abi dzīvoja Bārklija laukumā; šis apstāklis, kā sacīja lēdija Džersija, ne tikai padarīja viņus par kaimiņiem, bet arī radīja neatrisināmu problēmu, proti, bija jāizvēlas, kas ir pieņemamāk – pēc uzaicinājuma uz viesībām Olverstoka namā izmantot karieti vai pazemoties un kājām pieveikt tos piecpadsmit jardus līdz viesību vietai.

Zināmās aprindās lēdija Džersija tika dēvēta par lēdiju Klusētāju, taču katrs, kurš pieņēma, ka viņas vieglo, nebūtisko vārdu plūdi liecina par tukšu galviņu, ļoti kļūdījās. Viņai piemita vērā ņemama inteliģence, ko viņa diemžēl atļāvās demonstrēt gaužām reti. Jau kopš ienākšanas telpā viņa bija nemitīgi čalojusi par visdažādākajiem tematiem. Taču, vadot šīs sarunas, viņa neko nepalaida garām un prātā atzīmēja daudzas intriģējošas detaļas. Kāda draudzene, viena no Olmaka kluba patronesēm, augstprātīgā misis Barela, viņai jau bija pavēstījusi – un viņai savukārt to bija pastāstījusi pati lēdija Baksteda –, ka Olverstoks uzņēmies gādību par savām jaunajām māsīcām un, cik nu viņš savā apātiskajā manierē spēja, darīja visu, lai ievestu sabiedrībā šīs divas jaunās dāmas, tālab sarīkojis balli par godu savām māsasmeitām. Ar to jau bija gana, lai lēdijas Džersijas ziņkārība būtu tīkami satraukta. Tā kā lēdija Džersija lordu Olverstoku pazina daudz labāk nekā misis Barela, tad ne mirkli nenoticēja, ka viņš balli rīkojis par godu māsasmeitām. Tātad tas nozīmēja, ka lords to darījis, lai palīdzētu savām pārējiem nepazīstamajām māsīcām. Un arī kaut kas tāds viņam nemaz nebija raksturīgi. Kad lēdija Džersija ieraudzīja Haritu, doma, ka šī meitene varētu būt viena no jaunākajām Olverstoka izklaidēm, viņai prātā ienāca tikai uz īsu mirkli un tūdaļ pat tika aizgainīta. Meitene bija jauka un piemīlīga, taču noteikti nebija Olverstoka stilā. Nevainīgi pumpuri, kas tik tikko pavēruši ziedlapas, nekad vēl nebija iekļauti lorda Olverstoka upuru sarakstā; un šī turklāt bija viņa aizbilstamā.

Lēdija Džersija nosprieda, ka viņa ir tikai daiļa tukšgalvīte, kura lordam Olverstokam apniktu jau pēc piecām pazīšanās minūtēm. Savai senajai draudzenei misis Dramondai Barelai Luīza bija paskaidrojusi, ka Olverstoks jūtoties Freda Merivila parādnieks, tālab uzņēmies šo pienākumu parūpēties par viņa bērniem. Neviens, kurš pazina Olverstoku, šādam paskaidrojumam nespētu noticēt. Tad kālab… Un piepeši lēdija Džersija saprata. Skatiens uz lēdiju Bakstedu to apstiprināja – šī skaistule uz balli ir uzlūgta tālab, lai sodītu Luīzu!

Viņa neapšaubāmi bija padarījusi Olverstoka dzīvi neciešamu, pieprasīdama sarīkot balli par godu viņas neievērojamajai meitai. Un šī bija lorda atriebība! Tieši tā! Lēdija Džersija neuzskatīja, ka Luīza pēc savas nemitīgās uzstājības nebūtu to pelnījusi.

Un Lukrēcija. Viņas sejā rotājās jauks, sapņains smaids, bet viņa noteikti bija tikpat saniknota kā Luīza, varbūt pat vēl lielākā mērā, jo viņai ne vien vajadzēja skatīt savu meitu otras jaunavas ēnā, bet vēl arī vērot dārgo Endimionu, kurš uz Haritu lūkojās gluži kā īsts plānprātiņš.

Bija ieradušies arī Perikūmi. Laikam gan vairāk bija jārunā par misis Perikūmu, jo būtu absurdi iedomāties, ka viņas bagātajam, taču diezgan pamuļķajam vīram varētu būt kādas citas intereses, izņemot ēdienu un zirgus. Interesanti, kas gan licis Olverstokam uzlūgt uz viesībām šos cilvēkus? Vēl nesen vairākus mēnešus lorda vārds diezgan cieši tika saistīts ar Karolīnas Perikūmas vārdu, taču pēdējā laikā viņus tik bieži vairs neredzēja kopā; pēc lēdijas Džersijas domām, viņa bija pārāk untumaina un īpašnieciska. Vai Olverstoks būtu ataicinājis Perikūmu uz viesībām, kas nepārprotami sarīkotas par godu viņa aizbilstamajām, lai liktu noprast, ka viņas laiks ir pagājis? Tāds cilvēks kā lords Olverstoks būtu pilnībā spējīgs uz šādu rīcību. Nabaga Karolīna! Tomēr viņai jau nu vajadzēja būt gana saprātīgai, lai neiedomātos, ka ar Olverstoku var atļauties būt bezrūpīga. Iegūt viņa uzmanību, protams, bija triumfāli, taču pieņemt, ka varēs viņu noturēt, dāļājot savu labvēlību gan viņam, gan pārējiem mīļākajiem, bija milzīga muļķība. Lorda Olverstoka pieķeršanās vēl nekad nav bijusi pietiekami spēcīga, lai iedegtu viņā tik spēcīgu kaisli, ka tā pārspētu pārējos sāncenšus. Ja dāma, kurai marķīzs izrādījis uzmanību – visai ātri gaistošu, jāteic –, iedrošināja arī citus kungus, viņš pameta šo sievieti, tik vien kā paraustījis plecus, neveltot viņai vairs ne mazāko domu. Lēdija Džersija nojauta, ka Olverstoka simpātijas parādīšanās kāda cita vīrieša sabiedrībā liecina vien par to, ka lordam jau kļuvis garlaicīgi un viņš jūtas nepietiekami novērtēts.

Misis Perikūma lordu bija sākusi garlaikot jau pirms vairākiem mēnešiem. Viņa bija pievilcīga, jautra un gana saprātīga, lai viņš vēlētos pievirzīties tuvāk – tomēr ne pārmēru tuvu. Olverstoks saskatīja šajā sievietē augstdzimušu dāmu ar kurtizānes dvēseli un kā ar tādu arī bija dalījis slepenos mīlas priekus, kamēr juta kaisli. Taču pārāk ilgi tas nebija. Viņa alkas bija uzkurinājis vien šķebīgais skaistums, tomēr tas nebija iesvēlis ne dzirksti mīlas viņa saltajā sirdī.

Misis Perikūma to zināja; un arī viņai bija sveša gan mīla, gan maigums, tādēļ viņa paraustīja plecus tik vienaldzīgi, cik vien spēja. Sieviete bija pietiekami gudra, lai tas arī tiktu ieraudzīts – iekams sabiedrība pamanītu marķīza intereses samazināšanos – visi nospriestu, ka tieši viņa ir atsalusi šajās attiecībās. Viņa gan nebija tik gudra kā lēdija Džersija un tāpēc nešaubīgi pieņēma, ka daiļā mis Harita Merivila ir lorda Olverstoka jaunākā iemīļotā, tomēr iepazīstināšanu pārcieta ar aukstasinīgu smaidu sejā, piemērotā brīdī pat pačukstot lordam: – Esiet uzmanīgs, dārgais draugs! Kad jūsu vecuma vīrietis sāk aizrauties ar skolniecēm, tas jau liecina par senilitāti!