žordžeta Heiere - Frederika

– Es būšu uzmanīgs! – lords apsolīja un uz viņas smaidu atbildēja ar smaidu.

Čārlzs Trevors tika brīdinājis marķīzu, ka brālēns Endimions varētu nepriecāties par nepieciešamību sēdēt pie galda blakus māsīcai Džeinai, taču visai drīz noskaidrojās patiesā cietēja šajā situācijā. Tā bija Džeina. Čārlzs un Harita sēdēja tieši pretī Endimionam un Džeinai. Varēja labi redzēt, ka Endimions ir vai nu ļoti apmulsis, vai arī neuzskatīja, ka viņam pret Džeinu vajadzētu izrādīt kaut nedaudz pieklājības. Lielāko daļu laika viņš aizrautīgi skatījās uz galda pretējo pusi, izbaudīdams pasakaino vīziju. Daļa – un ne jau mazākā – no Haritas pievilcības slēpās tajā, ka viņa savu skaistumu necik augstu nevērtēja un allaž pievērsa uzmanību cilvēkiem, kas uzsāka sarunu ar viņu, pati savukārt palikdama pilnīgi akla pret apbrīnotāju skatieniem. Pamanījusi, ka tiek cieši vērota, viņa par to nemaz nepriecājās, drīzāk gan uzskatīja tādu vērotāju par ārkārtīgi nepieklājīgu personu, turklāt iedomājās, ka varbūt kaut kas nav īsti kārtībā un viņa, piemēram, ir notraipījusi seju. Šādas bailes gan Haritu nenomāca, kad meitene pacēla galvu un sastapa brūnača Endimiona dedzīgo skatienu, kas, dievināšanas pilns, bija pievērsts viņai. Harita pietvīka un nekavējoties aizgriezās; lai gan meitene vēlējās, kaut jauneklis tik cieši neraudzītos uz viņu, par ārkārtīgi nepieklājīgu rīcību viņa to neuzskatīja. Viņš bija lieliskākais jauneklis, kādu Haritai jebkad bija nācies sastapt. Visu to varoņu iemiesojums, kuri, pēc mātesmāsas Serafīnas vārdiem, eksistēja vienīgi balādēs vai uz romantisku grāmatu vāciņiem. Ja Herita nezinātu, ka viņš viņu nepārtraukti vēro, tad atļautos pārmīt dažus slepenus skatienus ar šo jaunekli. Tomēr viņa to zināja un, kā jau labi audzinātai jaunavai pieklājas, vairs turp neraudzījās. Mazliet tālāk pie galda Frederika, izrādīdama patiesu interesi, iedrošināja jauno lordu Bakstedu neskopoties ar pamācībām muižas saimniecības vadīšanā.

Lēdija Džersija, kas no otras galda puses vēroja abas māsas, piepeši ieteicās: – Patiešām ļoti labi, Olverstok! Man viņas patīk. Abas izturas viegli un nesamāksloti, un daiļavai piemīt kautrība, kas ir ļoti pievilcīga. Vai jūs mani vēlējāties redzēt viesu pulkā, lai es palīdzētu sagādāt viņām ielūgumus uz Olmaka klubu?

Šāds izaicinošs jautājums, ko pavadīja lēdijas asais skatiens, lordu Olverstoku ne mazākajā mērā nesamulsināja. Apmierināts ar to, ka lēdija Seftone viņam labajā pusē bija iegrimusi sarunā ar misteru Mortonu, viņš mierīgi atbildēja: – Nē. Vienīgi tāpēc, lai paglābtos no neizturamas garlaicības, Sallij! Es paļaujos, ka ielūgumus viņām sagādās Luīza.

– Viņa to nedarīs, – lēdija Džersija apņēmīgi sacīja, – un pavēstīs, ka misis Barela atteikusies izlīdzēt. Un pat jūs, nejūtīgais briesmoni, taču nevarētu cerēt, ka viņa šādā brīdī vērstos pie Emilijas Kauperes. – Lēdija paraudzījās uz viesiem un stīvi iesmējās. – Mīļais Dievs, jūs tikai paskatieties uz Luīzu! Es to izdarīšu! Jā, es to izdarīšu. Kaut vai vienīgi tālab, lai jūs piedalītos mūsu saietos.

– Neizdosies, mana mīļā. Es nekad nemēdzu pakļaut sevi aizvainojumiem. Varbūt jūsējie tiek taupīti hercogiem?

Lēdija atzinīgi iesmējās. – Velingtons? Bet viņš taču centās pārkāpt mūsu iedibinātos noteikumus! Jūs, es esmu par to pilnīgi pārliecināta, nekad tā nerīkotos.

– Jūs daudz ko nezināt. Pavaicājiet manām mīlošajām māsām!

– Tas nav nepieciešams. Atbilde man ir zināma. Kā viņas izturējās pret mani… Augusta un Luīza, ne jau mana dārgā Eliza, par to varat būt drošs… Kad viņas bija jaunas lēdijas, bet es vēl tikai skolas vecuma meitēns… Tas taču viņas pamatīgi satrauks, ja es izlīdzēšu jūsu aizbilstamajām! Mīļais Dievs, tā noteikti būs! Marija!

Lēdija Seftone, kuras uzmanība tika šādā valdonīgā kārtā pievērsta, pagriezās un veltīja savai draudzenei laipnu skatienu.

– Vai mēs varam Olverstoka aizbilstamās uzņemt Olmaka klubā?

– Jā gan! Manuprāt, mums to vajadzētu darīt, vai ne? Tik labi audzinātas meitenes… Jūs taču piekrītat, vai ne? Domāju, ka mums viņu labā jādara viss, ko spējam, – apstiprināja lēdija Seftone un atkal pievērsās iepriekšējam sarunbiedram.

– Labi, tad es to darīšu, – sacīja lēdija Džersija. – Ak, cik uzbudinoši tas ir! Mans Dievs, kāda gan es esmu vientiese! Nudien! Tagad taču es nekad neuzzināšu, vai jūs mani uzaicinājāt šā iemesla pēc.

– Par to neuztraucieties, – Olverstoks mierinoši noteica. – Labāk padomājiet par to, kā jūs pārmācīsiet manas māsas!

– Cik patiesi vārdi! – Lēdija Džersija atkal palūkojās uz viesiem pie galda. – Daiļava būs uzmanības centrā! Vecākā, protams, ir pieticīgāka, bet… Kāds ir viņu mantiskais stāvoklis, Olverstok?

– Cienījams.

Viņa sarauca degunu. – Ak, žēl gan! Nu, nekad jau neko nevar zināt… Ar šādu seju jaunākajai vismaz nenāksies nopūlēties, lai tiktu pie labas partijas. Paskatīsimies!

Vismaz viena lēdijas Džersijas pareģojuma daļa piepildījās jau ļoti ātri. Ar pilnu pārliecību varēja sacīt, ka mis Merivila uzreiz kļuva par balles karalieni. Jau ilgi pirms tam, kad pēdējais viesis tika nogādāts pie Olverstoka un viņa māsas Luīzas, daiļā Harita bija aizrunāta uz itin visām dejām, un jaunajiem, modernajien džentlmeņiem, kas ieradās ar novēlošanos, tika liegta kārotā iespēja apskaut viņas vidukli. Ar vienu partneri vairāk nekā divas reizes viņa dejot negāja, tomēr ļāva, lai Endimions pavada viņu pie galda, pastiprinot puiša dedzīgo pārliecību, ka attiecības veidojas pat ļoti labi. Pamanījis šaubas Haritas sejā, viņš sacīja: – Es lūgšu, lai jūsu māsa mums pievienojas. Lūk, tur jau viņa ir, kopā ar jauno Gregu. Viņš ir mans brālēns, vai zinājāt? Jums taču tas patiktu, vai ne?

– Jā, noteikti. Lūdzu, paaiciniet arī jūsu māsu mums pievienoties!

Par šo ierosinājumu Endimionam gan bija maza bēda, Hlojai tobrīd uzmanību izrādīja jaunais lords Rentorps – arī viņam neizdevās tikt pie dejošanas ar Haritu. Viņš bija viens no Endimiona pulka biedriem, virsniekiem, kurš nevilcinoties bija izteicis aizrādījumus par viltniekiem, kas nocēluši draugiem visu labāko. Tā kā šis jauneklis bija dāmu mīlulis, visai nekaunīgs un dzīvespriecīgs, Endimions nekādā ziņā nealka redzēt viņu savā kompānijā pie galda, tādēļ sacīja: – Ak… jā, bet viņa ir kopā ar Rentorpu, vai zināt.

– Vai tad viņš nevēlētos mums pievienoties? – Harita nevainīgi vaicāja. – Jūsu mamma mūs iepazīstināja, un viņš bija diezgan patīkams un arī visai ērmots, kad man nācās pavēstīt, ka es nevarēšu ar viņu dejot. Jūsu mamma teica, ka viņš esot jūsu draugs.

– Jā, gan! Protams, ka ir. Vislabākais no visiem, – sacīja Endimions. – Es tikai iedomājos, ka jūs varbūt nevēlēsieties… ģimenes viesībās un… Rentorps nav ģimenes loceklis…

Taču jau drīz vadības grožus viņam no rokām izņēma labākais draugs, kurš parādījās turpat blakus ar Hloju pie rokas. Arī šim puisim galvā bija ienākusi laimīgā doma par jauku kompāniju pie vakariņu galda. Un Hloja viņu šajā jautājumā labprāt atbalstīja. Viņa bija sākusi priecīgi apbrīnot savu brīnumdaiļo māsīcu un kautrīgi cerēja, ka varētu iekļauties viņas draugu lokā. Endimiona runas par ģimenes viesībām bija gluži liekas, jo viņa bezrūpīgais draugs jautri apgalvoja, ka ģimenes locekļi vienmēr ir turpat tuvumā, ja vien kāds svešinieks netiek viņiem pa vidu. Endimionam nekas cits neatlika, vajadzēja vien doties pie Frederikas un brālēna Gregorija, lai uzaicinātu abus pievienoties mielastā, un viņa nodevīgais draugs uzmundrināja viņu: – Tu tikai pasteidzies, citādi mēs nepagūsim paķert visus pīrādziņus ar omāriem!

Lēdija Baksteda bija bažījusies, ka balles sagatavošanas laiks ir pārāk īss un ka tādu pasākumu rīkot pirms sezonas sākuma nozīmē riskēt ar vāju apmeklētību, taču jau mirkli pirms vakariņām viņa secināja, ka neviens no sagaidāmajiem rautiem, ballēm un saietiem nespēs pārsist šo balli varenībā un izcilībā. Viņu plosīja divējas jūtas – lepnums un aizvainojums. Viņas odiozajam brālim atlika vien pamāt ar pirkstu, un augstākās sabiedrības pārstāvji pulkiem vien plūda uz viņa namu, tieši tā, kā viņš to bija paredzējis. Tas, pats par sevi saprotams, visai tieši saskanēja arī ar lēdijas Bakstedas vēlmēm un tomēr likās kaitinoši. Viņam nāktu tikai par labu piedzīvot vienu otru graujošu atraidījumu. Protams, nevarēja noliegt, ka Vērnons bija nodrošinājis viņai iespēju ievest Džeinu augstākajās un modernākajās aprindās, taču ne tāds bija viņa mērķis. Viņš vēlējās šajās aprindās ievest Merivilu meitenes un bija to panācis. Vismaz pusducis dāmu bija lūgušas atvest šo brīnišķīgo aizbilstamo uz viņu plānotajām viesībām. Viņas aizbilstamo, jā nudien! Un nepārspējamākais bija Sallijas Džersijas solījums sagādāt abām Merivilu māsām ielūgumus uz Olmaka klubu, turklāt vēl viņai nepietrūka nekaunības nozvērināt viņu, lēdiju Bakstedu, lai aizved meitenes uz sarīkojumu zāli. Un, protams, arī pati savu meitu… – Džeinu, vai ne? – bija sacījusi lēdija Džersija ar tādu laipnību balsī, ka lēdijai Bakstedai gribējās aizbāzt ausis, lai to nedzirdētu. – Es atsūtīšu ielūgumu, jā, patiešām! Un, ja es to nedaru, tad noteikti man atgādini, Luīza! Tu taču zini, cik izklaidīga es esmu!

Mazā, nekaunīgā Sallija Feina bija noplukušās skolas audzēkne, kuru lēdija Baksteda vairākkārt bija ļoti sekmīgi aprājusi. To atceroties, lēdija atskārta, ka franču pavāra gatavotās delikateses pārvēršas par pelniem viņas mutē. Un tajā brīdī lielākais gandarījums būtu Sallijai kārtējo reizi parādīt, kur ir viņas īstā vieta. Tomēr, par spīti pat visniknākajam naidam, kas plosījās lēdijas Bakstedas krūtīs, viņa nekad neizlaida no acīm savas labākās iespējas. Neviena māte ar izprecināmu meitu nevarētu atļauties nonicināt lēdijas Džersijas palīdzību. Viņa bija vispāratzīta Londonas ekskluzīvākā kluba karaliene.

Apetīte lēdijai Bakstedai bija pazudusi, tomēr viņa jutās spiesta pieņemt Sallijas priekšlikumu ar smaidu, kas likās tikpat neīsts un mīlīgs kā tas, kurš rotājās Sallijas lūpās.

Šajā triumfa un aizkaitinājumu vakarā viņai tika aiztaupīts tikai viens vienīgs sarūgtinājums – lords Olverstoks nevienu no savām aizbilstamajām neuzaicināja uz deju. Arī citi gluži tāpat kā lēdija Baksteda ziņkārīgi vēroja, ko marķīzs darīs. Visiem par atvieglojumu vai vilšanos – tas bija atkarīgs no viņu nostājas –, izrādījās, ka viņš aicina tikai padzīvojušas dāmas vai lēdijas ar augstu sabiedrisko stāvokli. Jāteic gan, ka viņš apstājās, lai pārmītu dažus vārdus ar Frederiku, taču tas nebija nekas īpašs, jo, par spīti savam kūtrumam, lords pamanījās kaut īsu brīdi aprunāties ar katru no saviem viesiem.

– Vai esat apmierināta, Frederika?

Viņa impulsīvi atbildēja: – Pat nezinu, kā jums pateikties! Jā, patiešām es esmu apmierināta. – Piepeši viņa pasmaidīja. – Šis taču ir mana triumfa vakars, vai jums tā nešķiet? Es zināju, ka Haritu vajag tikai ieraudzīt, lai augstu novērtētu. – Kad lords klusēja, viņa satraukti piemetināja: – Tas taču nav tikai mans neobjektīvais viedoklis, vai ne? Viņa ir sacēlusi īstu furoru, vai ne?

– Neapšaubāmi. Vai jūs kādreiz domājat arī par ko citu, nevis tikai par Haritu?

– Kā, lūdzu? Nu, protams, ka domāju! – viņa izsaucās, juzdamās diezgan šokēta. – Es domāju par viņiem visiem, tikai šajā reizē, jūs taču saprotat, par Haritu es domāju vairāk nekā par pārējiem, jo viņa ir manu spiedošāko raižu objekts.

Lords ziņkārīgi paraudzījās uz Frederiku. – Vai pati par sevi jūs nemaz neraizējaties, Frederika?

– Pati par sevi? – meitene pārvaicāja, un viņas pierē ievilkās rievas. – Jāteic tā… ja man būtu kāds pamats raizēties, es to arī darītu. Pats par sevi saprotams! Bet…

– Laikam jau man vajadzēja jautāt, vai jūs domājat arī par sevi, – viņš iestarpināja. – Jūs šo nosaucāt par savu triumfa vakaru tikai tālab, ka Harita ir sacēlusi furoru, taču man izskatījās, ka jūs uz deju tikāt lūgta tikpat bieži kā jūsu māsa.

– Jā… – Frederika iesmējās. – Vai tas nav uzjautrinoši? Es biju labā nozīmē satriekta. Mani deju partneri cerēja, ka tad, ja būs ļoti pieklājīgi un izrādīs īpašu uzmanību, es būšu aizkustināta un iepazīstināšu viņus ar savu māsu.

– Jūs nu gan esat visai dīvaina būtne! – lords Olverstoks piezīmēja.

Viņš pamāja ar galvu un viegli pasmaidīja, jo pienāca Baksteds, lai Frederiku vestu uz kadriļu.

Frederika bija neizpratnē par lorda pēdējo piezīmi, tomēr pārdomām par to veltīja visai īsu laiku; un par to, vai daudzie džentlmeņi, kas viņu aicināja uz deju otro reizi, to patiešām dara cerībā tikt tuvāk viņas māsai, Frederika nedomāja vispār. Viņa nespētu noticēt, ja kāds sacītu, ka starp daudzajiem vīriešiem, kuri neslēpjoties apbrīnoja Haritu, bija vairāki tādi, kas tieši Frederiku uzskatīja par pievilcīgāko no abām māsām.

Pie minētajiem bija pieskaitāms arī misters Mortons, kurš Olverstokam veltīja ziņkārības pilnu skatienu un vaicāja, kādu blēdību viņš te tagad esot iecerējis.