– Nekādu, nudien! – Olverstoks mierīgi atbildēja.

Misters Mortons nopūtās. – Dārgo zēn, jūs taču nedomājat… nē, sasodīts!.. jūs nudien nevarat domāt, ka piemuļķosiet mani! Neviens no jūsu paskaidrojumiem, ko mēģinājāt man iestāstīt par to, kālab uzņēmāties palīdzēt Merivila meitām, man nav pieņemams. No vienas puses, es it kā uzzināju, ka esat kaut ko parādā Merivilam, bet, no otras puses, jūs šķietat neapšaubāmi kritis par upuri Haritas dievišķajam skaistumam. Jūs noteikti sabiezināt krāsas, Vērnon!

– Kāpēc? – iebilda viņa gaišība lords. – Jūs tikai padomājiet par visām tām sievietēm, par kuru skaistuma upuri es esmu bijis, Dārsij!

– Es tieši par viņām domāju. Nobriedušas odziņas, visas kā viena, – atteica Mortons.

– Ak! Vai jūs jebkad agrāk esat redzējis tik ideālus vaibstus un auguma līnijas?

– Nē, es reti tiekos ar tik jaukiem putniņiem, – misters Mortons atzina. – Lieta tāda, ka mana gaume nav virzīta uz burvīgām vientiesītēm. Un jūsējā arī ne, dārgo zēn, jūsējā arī ne! Vecākā māsa gan ir ko vērta. Viņa ir neparasta. Lai gan arī nav jūsu stilā. Tātad… kālab jūs esat ņēmis abas savā paspārnē?

– Ko citu lai es būtu darījis, ja Merivils… hmm… bija norādījis, ka viņas nonāks manā gādībā?

– Jums uzlikt kādu pienākumu? Nē, Vērnon! – nepiekāpās misters Mortons. – No visiem neticamajiem stāstiņiem, ko jebkad esmu uzklausījis… Tu un viņš… jūs taču diezin vai pateicāt viens otram kaut ko vairāk par dažām pieklājības frāzēm!

– Var jau gadīties, – norūca marķīzs. – Es vienkārši paklausīju līdzjūtības radītam impulsam…

– Ko? – noelsās viņa draugs.

– Vai jums liekas, ka man nekad tā nav gadījies? – atvaicāja lords Olverstoks, un satīriskais mirdzums viņa acīs bija nepārprotams. – Jūs mani nepareizi sapratāt. Šad tad tā notiek. Protams, ne jau bieži, tomēr reizēm…

– Nē, nē! Es jūs sapratu pareizi, – misters Mortons drūmi attrauca. – Uzdrīkstos sacīt, ka nebūtu gandrīz nekā tāda, ko jūs neizdarītu savu draugu labā. Dievs kungs, vai nu man to nezināt! Es taču zinu, ka tieši jūs izglābāt nabaga Ešberiju…

– Man jāpieņem, ka jūs labi zināt, par ko runājat, – iejaucās Olverstoks ar skaidri manāmu skarbumu balsī, – bet es gan to nezinu! Teikšu vēl vairāk, Dārsij, jūs kļūstat nāvējoši apnicīgs! Ja gribat zināt patiesību, es palīdzu ievest Merivila meitas sabiedrībā tikai tālab, lai pakaitinātu Luīzu!

– Nu lūk! Tieši tā jau es arī domāju, – nesatricināmi noteica misters Mortons. – Tomēr tas nekādi neizskaidro to, kālab jūs vedāt to puiku uz lietuvi vai kur nu vēl.

Tāds iebildums lika Olverstokam pārsteigumā iesmieties. – Felikss! Ja jums kaut reizi nāktos viņu sastapt, Dārsij, jūs noteikti saprastu, kālab es viņu vedu uz lietuvi.

Vēl viens kungs, kuram bija radies visai labs priekšstats par vecāko mis Merivilu, bija lords Baksteds; šo apstākli viņa māte uztvēra ar dalītām jūtām. Viņa pilnīgi saprotamā kārtā jutās atvieglota par to, ka viņš nav – atšķirībā no sava pastulbā brālēna – nekavējoties nonācis Haritas daiļuma varā, tomēr gaužām neatzinīgi vēroja to, cik dzīvīgi viņš ar Frederiku bija sarunājies pie vakariņu galda, un viņa vēlākā uzvedība mātē radīja pat zināmu naidīgumu. Viņam nebija pieticis, ka Frederikas sabiedrībā pavadījis jau veselu stundu un nodejojis ar jauno dāmu divas dejas; viņš izrādīja nepārprotamu tieksmi atrasties viņas tuvumā arī deju starplaikos. Tas būtu visai nopietni sanervozējis lēdiju Bakstedu, ja vien dēls vēlāk nebūtu raksturojis Frederiku kā labu sarunbiedreni un saprātīgu sievieti. Kad dēls piebilda arī to, ka uzskata Frederiku par diezgan nepievilcīgu pēc vaiga, lēdija Baksteda bija gatava ļaut savam satraukumam mazināties, jo šāds vērtējums diezin vai bija sastatāms ar aizrautīgu apbrīnu.

Lēdija Baksteda nebūtu ļāvusies tik bezrūpīgai attieksmei, ja zinātu, ka dēls nākamajā dienā devies vizītē uz Augšvimpolstrītu, lai apraudzītu dāmas un noskaidrotu, kā viņām klājas pēc “iepriekšējās dienas trakulībām” – tā viņš ar mazliet smagnēju humora devu to bija nodēvējis. Viņš noteikti nebija nosaucams par abu māsu vienīgo apmeklētāju. Vairāki citi džentlmeņi bija ieradušies, izmantojot visniecīgākos ieganstus. Tur bija arī Endimions Dontrijs, kurš savai vizītei nebija izdomājis nekādu īpašu atrunu. Viņš jutās nopelnījis kādu bonusa punktu, liekot uzsvaru uz savām radniecīgajām attiecībām ar abām Merivilām un izrādot viņām tēvoča cienīgu laipnību. Viņa klātbūtne būtu radījusi spēcīgas pretestības jūtas triju citu džentlmeņu krūtīs, ja vien Endimions nebūtu atklāti pavēstījis, ka viņš savu gādību velta Frederikai, nevis Haritai.

Nākamajā nedēļā pēc Olverstoka namā rīkotās balles abas mis Merivilas saņēma daudzus ielūgumus; un mis Vinšema jutās pagodināta, jo pie viņas viesos ieradās lēdija Džersija, kas atveda iepriekš solītos ielūgumus uz Olmaka klubu. Lēdija Džersija ieradās daļēji ziņkārības pēc un daļēji tāpēc, ka vēlējās pakalpot Olverstokam un ieriebt viņa māsai Luīzai. Kāpdama augšup pa kāpnēm Badla pavadībā, viņa jau nožēloja savu visžēlīgumu. Lēdija Džersija bija untumaina sieviete un sevi vērtēja visai augstu; līdz šim vēl nekad nebija piedzīvots, ka viņa toleranti izturētos pret šādiem ļaudīm, kur nu vēl būtu palīdzējusi celt viņu pašapziņu.

Māja viņai šķita noplukusi, lai gan bija redzami centieni saglabāt bijušo cienību, un viņa arī atcerējās baumas par to, ka Freds Merivils ir apprecējies ar kaut kādu tukšu niecību no provinces. Nu jau bija par vēlu atkāpties, taču viesistabā lēdija Džersija iegāja ar ciešu apņēmību turēt mis Vinšemu pieklājīgā attālumā. Tomēr pietika ar divām minūtēm, lai pilnībā aizmirstu par savām pārmēru izsmalcinātajām un impozantajām manierēm. Mis Vinšemas kleita, iespējams, arī bija vecmodīga, un viņa pati nudien bija ekscentriska, tomēr ne tuvu nebija nodēvējama par noplukušu, un augstākās sabiedrības karalienes vizīte viņai bija īsts notikums, gluži tāpat kā iepriekš lēdijas Bakstedas ierašanās.

Dienās, kad lēdija Džersija jutās īpaši pārāka par citiem, viņa spēja izturēties visai netīkami; šajā reizē viņa izlēma būt citāda – laipna un draudzīga. Kad mis Vinšema sāka klāstīt savu viedokli par Londonas namiem vispār un konkrētāk arī par mēbelētajiem, par laulībām, nelgām, kā arī par to, cik vīriešu dzimums ir nepamatoti augstās domās par sevi, lēdija uzjautrinājās no sirds un skaļi smējās. Viņa devās projām apņēmības pilna savām draudzenēm pavēstīt, ka mis Vinšema ir ērmīgākā persona – liela zilzeķe, sausa humora pārpilna – un viņai nepiemīt ne kripatas samākslotības.

Lēdijas Džersijas popularitāte nebija vispāratzīta, ļaunas mēles viņu mēdza salīdzināt ar traģēdiju varoni; un viņas regulārie nepieklājības izvirdumi pret tiem, kas bija izpelnījušies viņas nelabvēlību, šokēja pat tik augstprātīgas dāmas kā misis Barelu un grāfieni Līvenu, tomēr viņas noteiktajam kursam atteicās sekot tikai dažas lēdijas.

Tāpēc mis Vinšemu apciemoja vairākas dāmas, un viņai par šīm vizītēm noteikti būtu jāpriecājas daudz vairāk, nekā tas patiesībā bija. Kad, neņemot vērā visai striktos iebildumus, mis Vinšemai nācās pavadīt māsas Merivilas uz Olmaka klubu, viņa pamanīja, ka ļoti daudzi cilvēki vēlas ar viņu aprunāties; viņas niecīgākie izteikumi tika uzņemti ar tik lielu atsaucību, ka viņai būtu vajadzējis sevi uzskatīt par augstākās raudzes asprāti, ja vien viņa būtu uzņēmīgāka pret glaimiem.

Tā nu viņa sajutās spiesta reimatisma sāpes uzdot par nopietnu išiasa lēkmi un, aizbildinoties ar šādu iemeslu, atteikties no visiem ielūgumiem, kas bija sākuši līt pār viņu kā lietus. Un pienākumu pavadīt māsas Merivilas vajadzēja uzticēt vai nu lēdijai Bakstedai, vai arī misis Dontrijai.

Kura no abām dāmām šo pienākumu veiktu negribīgāk, bija grūti pateikt, tomēr kā viena, tā otra – līdzīgu apsvērumu mudinātas – bija nolēmušas vismaz radīt labas gribas iespaidu.

Lēdija Baksteda nopietni baidījās, ka viņas neciešamais brālis nešaubīdamies atteiktos apmaksāt pastāvīgi augošo rēķinu kaudzi, ko nemitīgi papildināja Džeinas un arī pašas lēdijas Bakstedas modistes, – par tērpiem, šallēm, cepurēm, cimdiem un visiem pārējiem atribūtiem, kas gluži vienkārši bija nepieciešami, lai nodrošinātu pieņemamu parādīšanos augstākās sabiedrības aprindās. Un misis Dontrija, kura gan neapraudāja katru gineju, kas bija iztērēta viņas vecākās meitas tērpam, tomēr skaidri redzēja, ka viņai nāksies būt atkarīgai no Olverstoka, kurš izglābtu viņu no nepieciešamības ievērot vairākus visai netīkamus taupības pasākumus. Turklāt misis Dontrija bija pelnījusi lielāku žēluma devu, jo lēdija Baksteda vismaz zināja, ka viņas Kārltons nav aizrāvies ar Haritu un ka viņam pietiks veselā saprāta pat neielaist prātā domas par saderināšanos ar Frederiku. Misis Dontrijai šāda mierinājuma nebija.

Endimions jau pašā sākumā bija kā apmāts ar Haritu un tagad bija viņā neprātīgi iemīlējies, un – to nācās atzīt pat viņa mīlošajai mātei – izturējās kā neprātis, kurš cenšas izrādīt Haritai katru iespējamo uzmanības apliecinājumu. Viņš ar apbrīnas un padevības pilnu skatienu raudzījās savā dievietē, teju vai bija gatavs ēst viņai no rokas un izrādīja satraucošas pazīmes par to, ka vēlas ciešāk saistīties ar šo meiteni. Misis Dontrijai atlika vienīgi cerēt, ka dēla kaislība izplēnēs tikpat ātri kā iedegusies, jo uz viņa saprātu paļauties nekādā ziņā nevarēja. Visu padarot vēl ļaunāku, Hloja bija sirsnīgi iedraudzējusies ar Haritu, un šis iemesls Endimionam dāvāja ideālu atrunu biežiem Augšvimpolstrītas nama apmeklējumiem. Viņš bija laipns brālis un – cik nu dienests pulkā to atļāva – gatavs allaž rūpēties par māsas izklaidēm, tādēļ pavadīja Hloju uz ballēm un pat uz Olmaka klubu, ko agrāk bija izvairījies apmeklēt, jo uzskatīja, ka ierašanās šādos izsmalcinātos sarīkojumos ir visai nožēlojama izprieca. Viņš pastaigājās ar māsu parkā; un Hloja ik reizi, kad grasījās apciemot Haritu, varēja būt droša, ka viņai būs uzticams pavadonis. Kopš mazām dienām Hloja un viņas māsa Diāna bija dažus gadus vecāko brāli dievinājušas un apbrīnojušas, tomēr vairāk kā izcilu personu, kurš dāvina viņām cukurotas plūmes un reizumis aizved uz Estlija Karalisko amfiteātri vai noskatīties pantomīmas izrādi Sedlera avotu teātrī.

Hloja negaidīja, ka brālis tik ļoti sasparosies viņas labā; nu jau viņa bija nevis skolniece, bet gan jauna dāma, kas bauda savu pirmo sezonu. Kādā atklātības uzplūdā viņa aizkustinoši pateicīgi sacīja mātei, ka tik pievilcīgs un laipns vecākais brālis kā Endimions ir visapburošākais, kas vien uz pasaules var būt. – Mamm, es jūtos tik brīnišķīgi, kad viņš mūs pavada uz viesībām! Tu pat iedomāties nevari, cik iepriecināta es esmu, ka varu doties pastaigās kopā ar viņu, nevis ar Diānu vai mis Nanniju! Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka nevienam un nekad vēl nav bijis tik izcila brāļa!

Pēc īsa cīniņa pašai ar sevi misis Dontrija, pateicoties dziļai mātes mīlestībai pret saviem bērniem, bija spējīga pateikt: – Taisnība, mana visudārgā! – Toties savai uzticamajai māsīcai Herietai viņa vēlāk un jau daudz brīvāk izpauda bažas par Endimiona apmātību un to, ka viņai sāp sirds par dēla izturēšanos, kas tik ļoti maldina nabaga nevainīgo Hloju. – Es nešaubīgi zinu, ka viņš mūs uz viesībām pavada vienīgi tāpēc, ka vēlas lielisku aizbildinājumu, lai kā pielipis staigātu nopakaļ tai nožēlojamajai Haritai Merivilai! Mana dārgā Herieta, viņa taču ir pilnīgi nobūrusi to puisi! Jā, un Hloju arī. Viņa gan ir viena viltīga radība!

Uz šīm un līdzīgām piezīmēm mis Plamlija atbildēja ar mierinošiem vārdiem un virkni pretrunīgu paziņojumu, kuri šķita labvēlīgi ietekmējam atraitni. Viņa bija pārliecināta, ka Endimions nemaz nav noburts; un tajā pašā visai nesakarīgajā teikumā atgādināja tās dažādās jaunkundzes, kurās viņš agrāk neprātīgi iemīlējies. Viņas ieskatā Harita nebija aprēķinātāja, bet viņai radās aizdomas, ka meitene cer iegūt lorda Rentorpa vai sera Digbija Mīta uzmanību. Un viņai nelikās arī, ka Endimionu – šo patiešām jauko brāli! – virzījuši kādi slēpti motīvi, kad viņš pieteicies būt par Hlojas pavadoni ballēs. Un vēl šī dāma nespēja noliegt visai veiksmīgo apstākli, ka cerība sastapt Haritu piespiedusi Endimionu apmeklēt pasākumus, uz kādiem agrāk viņš devies visai nelabprāt. – Cik patiešām droša ir sajūta, Lukrēcij, ka Hlojai ir uzticams pavadonis!

Šī draudzīgā čalošana, ja arī pilnībā neizgaisināja misis Dontrijas bažas, tad vismaz daļēji remdēja tās. Kad mis Plamlija ar patiesu apbrīnu sāka runāt par misis Dontrijas izrādīto patiesas svētās cienīgo laipnību pret māsām Merivilām, salīdzinot to ar lēdijas Bakstedas visai atšķirīgo izturēšanos, viņas skumjas strauji gāja mazumā, un viņa sacīja: – Herieta! Vai tu spēj tam noticēt? Tā briesmīgā sieviete par viņām runā kā par tukšiniecēm! Un visiem skandē, ka viņām nav naudas. Turklāt izliekas, ka ir ļoti pozitīvi noskaņota pret viņām! Es jau nu gan zinu, ka tā ir visnekaunīgākā izlikšanās. Lēdija Baksteda baidās, ka viņas Kārltons varētu iekrist slazdos. Protams! Es varu sacīt vienīgi to, ka man derdzas tamlīdzīgi triki. Un es ļoti ceru, ka esmu daudz labāka kristiete nekā viņa!