žordžeta Heiere - Frederika

Mis Plamlija apstiprināja, ka par to nemaz nešaubās. Tā kā viņa bija ļoti draudzīga un tik nekritiski uzklausīja visu, tad varbūt neatskārta, ka misis Dontrija varētu pateikt daudz patiesāk – ka viņa nav tik liela muļķe, lai mēģinātu atkārtot tamlīdzīgus trikus.

Misis Dontrija rīkojās aktīvi un sev visai neraksturīgi. Viņa iepazīstināja Haritu ar visiem brīvajiem vīriešiem, kas, pēc viņas domām, varētu būt pievilcīgi savas dzīvesvietas adreses dēļ vai iekārdināt meiteni ar savu sabiedrisko statusu. Misis Dontrija bija pilnīgi pārliecināta, ka Harita cenšas nomedīt kādu titulētu džentlmeni, tālab ne vien uzkurināja lorda Rentorpa interesi, bet arī iepazīstināja Haritu ar katru dižciltīgas ģimenes atvasi, kuru pati gan nevēlētos redzēt sava znota lomā. Patiesības labad gan jāteic, ka tobrīd viņa savai Hlojai nemaz nemeklēja piemērotu partiju. Meitene tik tikko bija beigusi skolas gaitas un vēl bija pārāk jauna, lai uzņemtos nopietnas saistības. Ja vien nebūtu apņēmusies neļaut Luīzai Bakstedai apsteigt viņu šajā ceļā, misis Dontrija meitu būtu izvedusi sabiedrībā vēl tikai nākamajā gadā. Hloja misis Dontrijas acīs bija vēl bērns, bet aizvien pieaugošā tuvība, ko izjuta Hloja un misters Trevors, paslīdēja garām viņas skatienam, jo viņa aizrautīgi bija nodevusies savam mērķim šķirt Endimionu no Haritas.

Merivilām savukārt klājās visai labi. Pateicoties viņu saistībai ar Olverstoku, spožumam, ar kādu viņš meitenes ieveda sabiedrībā, lēdijas Džersijas un lēdijas Seftones aizbildnībai un tam, ka nenoliedzami bija manāma meiteņu lieliskā audzināšana, viņas saņēma iespaidīgi daudz ļoti apmierinošu uzaicinājumu. Bija maz tādu, kas ticēja lēdijas Bakstedas smīnīgajiem mājieniem par to, ka viņām nav ne graša pie dvēseles, un tikai paši skaudīgākie vecāki Haritai ņēma ļaunā viņas daiļumu. Vispārējais viedoklis bija tāds, ka Harita ir ļoti jauka, nesamākslota meitene un ka pūliņi samaitāt viņas izredzes ir ļoti raksturīgi lēdijas Bakstedas dabai, jo pašas meita diemžēl ir tik neizskatīga. Turklāt misis Dontrija nebārstījās ar līdzīgiem vārdiem, lai gan arī viņas meita bija tikko debitējusi. Tādējādi radās iespaids, ka lēdijas Bakstedas mājienos nav ne kripatas taisnības. Nebija noliedzams, ka viņas noīrējušas māju nemodernā Londonas rajonā, taču to varēja norakstīt uz mis Vinšemas ekscentriskuma rēķina. Nekādas citas trūkuma pazīmes netika manītas. Meitenes allaž bija eleganti ģērbušās, viņu izcilais virssulainis bija visu mūžu kalpojis šai ģimenei, un viņi algoja visnotaļ labu sulaini. Vēl vairāk, tapa zināms – pēc misis Dontrijas autoritatīvajiem vārdiem –, ka viņu brāļa īpašums Herefordšīrā esot vērā ņemams. Vairāki cilvēki atcerējās, tiesa, diezgan neskaidri, ka Freds Merivils ar savu uzvedību licis vecākiem priekšlaikus nosirmot un ātrāk aiziet viņsaulē un tādējādi visai negaidīti ieguvis veco Merivilu īpašumus savā pārziņā. Tā kā ne Freda tēvs, ne arī viņa vecākais brālis Londonas sabiedrībā nebija visai plaši pazīstami, nevienam nebija drošas informācijas par to, cik lieli ir šie īpašumi un kāda ir to vērtība. Pat Dontriji nekad nebija viesojušies Greinārdā. Tā nu misis Dontrijai bija iespēja, nebaidoties saņemt pamatotus iebildumus, radīt iespaidu, ka tagadējais īpašnieks ir jauns un turīgs cilvēks, bet viņa māsām ir nodrošināts piedienīgs pūrs.

Nepagāja ilgs laiks, un Frederika sāka atskārst to, ka sabiedrībā radies pārspīlēti pozitīvs priekšstats par viņas tēva atstāto mantojumu. Dažas gluži ikdienišķas piezīmes lika secināt, ka viņa un Harita tiek uzskatītas ja ne par bagātām mantiniecēm, tad par visai labu partiju gan. Kad mis Perikūma, kas Frederikai jau uzreiz nebija iepatikusies, vaicāja, kurā valsts daļā atrodas Greinārda, un piebilda, ka dzirdējusi to slavējam par visai skaistu vietu, šķita skaidrs, ka šīs runas iekustinājis lords Olverstoks. Džeinai Bakstedai, kura netīkamā kārtā bija aizrāvusies ar aizkulišu tenkām, Frederika varēja būt pateicību parādā par ziņu, ka mis Perikūma esot viena no lorda Olverstoka chères amies; Frederika uzskatīja, ka nav pamata neticēt viņas vārdiem, lai gan Džeinai to nebija sacījusi. Marķīza dzīvesveids nekādā ziņā nebija Frederikas darīšana, tomēr viņu kaitināja tas, ka pret pašas gribu ir ierauta tajā, ko varēja uzskatīt teju par krāpšanos. Un viņa apņēmās noskaidrot, vai patiešām lords Olverstoks ir atbildīgs par to.

Tāda iespēja tik drīz neradās, bet, kad šī reize pienāca, apstākļu sakritības dēļ viņai nācās šo savu prasījumu ietērpt ļoti pieklājīgos vārdos. Viņa gaišība nebija aizmirsis savu solījumu paņemt līdzi Džesamiju izmēģinājuma braucienā uz Ričmondu ar jauniegūtajiem zirgiem – lai gan ticamāks bija pieņēmums, ka viņam to bija atgādinājis Karijs, viņa galvenais zirgu puisis, kuram par Džesamiju bija izveidojies ļoti labs iespaids. Kādu rītu lords Olverstoks ieradās Augšvimpolstrītā, lai paaicinātu Džesamiju līdzi. Puisim šajā saistībā nācās izcīnīt nopietnu kauju ar paša sirdsapziņu. Viņš pateica Frederikai, kura uz kāpnēm bija satikusi Ouenu brīdī, kad viņš piegādāja Džesamijam lorda uzaicinājumu, ka apņemšanās mācīties katru rītu neļauj pakļauties dažādiem kārdinājumiem. Frederika visai saprātīgi bija iebildusi, ka viņš taču var mācības turpināt arī vēlāk pēcpusdienā; puiša sejā bija uzmirdzējis gaišs prieks. Ouens tika lūgts viņa gaišībai pavēstīt, ka Džesamijs ieradīsies pēc acumirkļa.

Šo ziņu Olverstokam tomēr piegādāja Frederika un tostarp pavaicāja arī, vai lordam pēc atgriešanās atradīsies kāds mirklītis laika, ko veltīt viņai.

Marķīzs paraudzījās uz Frederiku. Viņa acis laiski, tomēr ļoti vērīgi nopētīja jauno sievieti. – Noteikti, – viņš atbildēja. – Vai atgadījies kaut kas svarīgs?

Viņa neatbildēja uzreiz. – Man tā liekas, bet var jau būt, ka jums tā nešķitīs.

– Jūs mani ieintriģējāt, Frederika. Vai man tā izklausījās, vai arī es patiešām jūsu balsī saklausīju nopēluma noti?

Uz šo jautājumu Frederikai vairs nenācās atbildēt, jo pa kāpnēm noskrēja Džesamijs un aizelsies izteica cerību, ka nav licis viņa gaišībai gaidīt pārāk ilgi. Pavirši atsveicinājies no māsas, viņš ierausās faetonā un izskatījās tik laimīgs, ka Frederikas krūtīs pateicības jūtas pret lordu Olverstoku pārmāca ne tik gaišās emocijas.

Kad Džesamijs pēc vairākām stundām atgriezās, sejā bija redzams ārkārtīgs apmierinājums. Viņš aicināja lordu Olverstoku uz viesistabu un sacīja: – Frederika? Lūk, te jau tu esi! Nāciet, ser! Ak, Frederika, es tik lieliski pavadīju laiku! Kopš mēs pārcēlāmies uz Londonu, nekas vēl nebija sagādājis man tik lielu prieku. Mēs bijām Ričmondas parkā. Brālēnam Olverstokam ir atļauja tur iebraukt! Un viņš man ļāva paturēt grožus. Ser, pat nezinu, kā jums pienācīgi pateikties. Par visu, ko man iemācījāt…

– Manu mīļo zēn, pateicies tu jau man esi pietiekami. Taisnību sakot, pat par daudz, – atteica Olverstoks, juzdamies pat mazliet uzjautrināts. – Ja turpināsi vēl, tad sāksi mani garlaikot.

Džesamijs iesmējās, nosarka un nedaudz kautrīgi sacīja: – Laikam jau tā patiešām bija, ser. Tik… tik apnicīgs darbs tādam kā jums… apmācīt tādu iesācēju! Un cik ļoti laipni bija tas, ka atļāvāt man ņemt grožus savās rokās, lai gan zinājāt, ka neesmu pieredzējis braucējs!

– Ja man būtu radušās kaut mazākās šaubas, – Olverstoks nopietni sacīja, – es tev nebūtu to ļāvis. Tu gan vēl neesi speciālists, taču tev ir viegla roka, vērā ņemama precizitāte un tu saproti, kā tikt galā ar vadāmajiem.

Šie vārdi lika Džesamijam samulst. Viņš pamanījās pateikties lordam vēl vienu reizi un tad devās projām, lai pavadītu ne pārāk aizraujošu stundu kopā ar savām mācību grāmatām. Viņš gan tās atvēra, taču domas lidinājās kaut kur gluži citur…

– Arī man laikam nāktos jums pateikties, – Frederika sacīja, silti smaidīdama, – tomēr es to neuzdrīkstos. Vai jums bija ļoti garlaicīgi?

– Visai savādā kārtā ne. Tā bija jauna pieredze! Vēl nekad iepriekš es nebiju mēģinājis savas prasmes nodot kādam citam. Un man nācās secināt… vai nu es esmu lielisks skolotājs, vai arī man gadījies ļoti apķērīgs skolnieks. Lai nu kā, es neesmu ieradies, lai runātu par zirgu vadīšanas prasmēm. Ko esmu izdarījis, lai izpelnītos jūsu īgnumu, Frederika?

– Nezinu. Es vēlējos teikt, ka patiesi esmu saīgusi, tomēr īsti neesmu pārliecināta, ka vainīga ir tieši jūsu rīcība, – viņa godīgi paskaidroja. – Cilvēki domā, ka mums pieder vērā ņemams īpašums. Brālēn, vai jūs izplatījāt šādas baumas?

– Nekādā ziņā, – lords atteica un mazliet iepleta acis. – Kālab man tas būtu vajadzīgs?

– Nu, varbūt tāpēc, ka vēlējāties būt izpalīdzīgs.

– Varu iedomāties tikai dažas lietas, kas palīdzētu vēl mazāk.

– Un es gluži tāpat! Turklāt tas taču ir tik netīkami vulgāri! Man riebjas krāpšanās. It kā es ar melu palīdzību vēlētos izkārtot Haritai spožu laulību. It kā šādas shēmas vispār darbotos!

Viņš pasmaidīja. – Oho! Vai jūs tādas izmantotu, ja tās darbotos?

Frederikas acīs arī atmirdzēja smaida atblāzma, bet viņa noraidoši pašūpoja galvu. – Nē, tas ir nicināmi! Vai tad jūs tā nedomājat?

– Domāju gan, tomēr izskatās, ka jūs tieši man gribējāt pārmest tik nicināmu rīcību.

– Jā, bet es zināju, ka tas darīts ar vislabākajiem nolūkiem, – viņa mierināja lordu.

– Tas ir vēl ļaunāk! Jūs uzskatījāt, ka es esmu tāds blēdis.

Frederika iesmējās. – Nē, es nudien tā neuzskatu! Es izlūdzos jūsu piedošanu, taču, ja jūs neizplatījāt šīs tenkas, kurš tad to varēja izdarīt? Un… un… kāpēc? Es zvēru, ka nekad neesmu mēģinājusi iedvest cilvēkiem pārliecību par mūsu piederību pie bagātniekiem. Un es esmu nešaubīgi pārliecināta, ka arī Harita neko tādu nav darījusi. Patiesību sakot, kad misis Perikūma runāja par Greinārdu, ko iztēlojusies par kaut ko līdzīgu hercoga muižai, un to, cik ļoti vēlētos to apskatīt, es viņai pateicu, ka tā nemaz nav.

– Tā, nu gan es saprotu, kālab aizdomas bija kritušas uz mani! – Olverstoks provokatīvi norūca. Un tas likās tik negaidīti, ka Frederika pat izbrīnīti nopūtās. – Es nespēju vien beigt šausmināties par tenkotājiem, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem nostāda nevainīgas jaunavas šādās situācijās, – lords skumjā balsī noteica.

– Ja reiz par to runājam, – kaismīgi attrauca Frederika, – tad es nespēju beigt šausmināties par to, ka jūs man sakāt šādas lietas, brālēn! Jūs nudien esat derdzīgs.

Marķīzs nopūtās. – Ak vai! Man tas ir zināms. Un šī apziņa man naktī neļauj mierīgi gulēt.

– Jūs laikam esat pārāk norūpējies, milord! – viņa iesaucās, vēl īsti nepaspējusi aptvert, ko grasās teikt. Pēc tam viņa steidzīgi piebilda: – Tā sacītu Harijs.

– Par to es nešaubos. Tomēr trauslas sievietes lūpās šādam izteicienam gan nebūtu vietas.

Arī Frederika to labi apzinājās un jau grasījās atvainoties, bet tad pamanīja jautras dzirkstis lorda acīs un noteica: – Neciešamais radījums! Kaut jūs spētu izturēties nopietni!

Viņš sāka smieties. – Labi, lai notiek! Izturēsimies nopietni. Jūs vēlaties uzzināt, kurš ir atbildīgs par to, ka izplatījušās runas par jūsu lielo materiālo labklājību…

– Jā, un vēl es gribu zināt, ko varētu lietas labā darīt.

– Pilnīgi neko. Par šo baumu aizsācēju man nav zināms vairāk kā jums, un es nesaskatu iemeslu, kālab jums par to būtu tik ļoti jāuztraucas. Un, ja reiz mēs runājam nopietni, ļaujiet dot jums vienu ieteikumu. Neatbalstiet Olertona tuvošanos jūsu māsai!

– Kāpēc? – Frederika spēji paraudzījās uz viņu.

– Tāpēc, mana mīļā nevainība, ka viņš ir tas, ko mēs dēvējam par brunču mednieku.

Frederika pamāja ar galvu. – Priecājos, ka to uzzināju, un arī man pašai bija radušās tādas aizdomas. Man tomēr jāatzīst, ka viņš ir izturējies ārkārtīgi pieklājīgi un laipni, turklāt atstāja labi audzināta cilvēka iespaidu. Ja nu vienīgi reizēm uzdrošinājās šo to, kas jau šķita nepatīkami. Tomēr ir daudzi citi, pat vēl no labākām ģimenēm, kas atļaujas krietni vien vairāk.

– Jā, tādi nu viņi ir, – lords piekrita. – Kurš stādīja viņu jums priekšā?

– Misis Dontrija viesībās pie lēdijas Džersijas. Tieši tālab jau es nospriedu, ka esmu viņu nepareizi novērtējusi.

– Tiešām viņa? – marķīzs pārvaicāja. – Nu, nu. – Lorda acīs parādījās uzjautrinājums, un Frederika pūlējās izprast tā iemeslu. Olverstoks atvēra šņaucamās tabakas dozi un paņēma šķipsniņu, tad piepeši iesmējās. – Kurš gan varēja paredzēt, ka jūsu atbalstīšana man sagādās tik lielu izklaidi!

– Jūs pats! – Frederika nevilcinoties attrauca. – Sākumā es to vēl neattapu, taču tagad esmu pilnīgi pārliecināta, ka jūs uzņēmāties gādību par mums tikai tālab, lai sakaitinātu lēdiju Bakstedu!

– Vai jūs varat mani par to nosodīt?

Gluži nevilšus Frererikai izlauzās smiekli. – Nu, laikam jau ne! Taču jūs noteikti domājāt, ka jums tas nesīs uzjautrinājumu.