žordžeta Heiere - Frederika

Viņa atbildēja tikai pēc īsa mirkļa. – Viņš mūs šad tad apciemo sestdienās, kad ielūdzam uz vakariņām dažus draugus. Tas nav formāls pasākums, jums jāsaprot, vienkārši ģimeniskas viesības cilvēkiem, kam nerūp modernie smalkumi, bet ir vēlēšanās pavadīt omulīgu vakaru, piedaloties dažādās spēlēs…

– Vai arī tuvināties Haritai?

– Nē, jūs kļūdāties! – Frederika ātri iebilda. – Misters Trevors tā nerīkojas.

– Man prieks to dzirdēt. Harita viņam nekādā ziņā nav piemērota.

– Ja reiz mēs runājam par to, tad sacīšu, ka tieši viņš nav piemērots Haritai!

– Ļoti iespējams! Interesanti, kas viņam licis aizmirst par savu mūkam līdzīgo dzīvesveidu un atļauties vairāk?

– Jautājiet viņam, ne man, milord!

– Es neesmu tik netaktisks.

– Vai jums ir iebildumi, ka viņš mūs apciemo?

– Nav ne mazāko iebildumu. Vairāk gan tā ir ziņkārība. Cik gan spēcīgam jābūt šim vilinājumam! Čārlzam nekad nav trūcis ielūgumu, viņš ir labi ieredzēts un nāk no krietnas ģimenes, tomēr pirms Merivilu ierašanās Londonā viņš ļoti reti atsaucās uz kādu no ielūgumiem. Es esmu pat visai pārliecināts, ka viņš ir iemīlējies. Vakar viņš man aizmirsa atgādināt par kādu visai garlaicīgu pasākumu. Un tā vēl nekad nebija gadījies, varat man droši ticēt! Taču, ja tā nav Harita… – Lords apklusa un piepeši kaut ko iedomājās. – Mīļais Dievs! Hloja!

– Es neesmu viņa uzticības persona, brālēn! Ja arī būtu, tad šo uzticību nenodotu.

Marķīzs izlikās to nedzirdam. Viņa lūpās parādījās smaids, un pēc pārdomu mirkļa viņš sacīja: – Tādā gadījumā dzīve kļūs interesantāka. Vajadzēs vairāk iepazīties ar Hloju.

Frederikai nebija ne mazākā nolūka noskaidrot, vai lords patiešām grasās tuvāk iepazīties ar savu jauno brālēna meitu Hloju. Visai drīz lords izpildīja savu solījumu pavadīt sabiedrībā savas aizbilstamās, tādējādi apstiprinādams viņas aizdomas, ka sliktā atmiņa, ko lords allaž mēdza piesaukt, nav nekas cits kā vien aizbildināšanās. Olverstoks ieradās Augšvimpolstīrtā un izvizināja Haritu pa Haidparku brīdī, kad tur bija visvairāk apmeklētāju; viņš vairākas reizes apturēja karieti, lai sasveicinātos ar saviem draugiem un dotu iespēju meitenei atbildēt uz viņas daudzskaitlīgo apbrīnotāju sveicieniem. Un to viņa darīja ļoti mīļi, bez mazākajām koķetērijas pazīmēm. Lords bija pazinis daudzas daiļavas, taču nevienu tādu, kurai pašas ārējais skaistums būtu tik vienaldzīgs. Turklāt izskatījās, ka viņa pat īsti neapzinās, cik liels pagodinājums viņai izrādīts un kādas tenkas un minējumus šis fakts izraisījis. Harita pieklājīgi patencināja lordu par uzaicinājumu pavizināties, bet sacīja, ka Haidparks viņai nepatīkot tik labi kā Kensingtonas dārzi, jo tur ziedot krāšņas puķes un esot dažas tādas takas, pa kurām ejot var sajusties gluži vai kā laukos.

– Jums nepatīk Londona? – viņš vaicāja.

– Jā gan, – Harita mierīgi atteica. – Tā ir ļoti patīkama vieta, arī izklaidējoša, tomēr ne tik ērta dzīvošanai.

– Vispār jau tiek uzskatīts, ka Londona ir daudz ērtāka dzīvošanai nekā jebkuri lauki.

– Vai no tiesas? – Meitenes pierē ievilkās nelielas rieviņas. – Un kāpēc tā?

– Nu, sacīsim… Londona piedāvā daudz vairāk izklaides iespēju.

– O! – Viņa mirkli apdomāja dzirdēto. – Jā, neapšaubāmi, šeit ir teātri, notiek koncerti, dažādi pasākumi un ļoti daudzas balles. Tikai man jāteic, ka Londonas viesības, lai cik spožas un izcilas arī būtu, tomēr nevar līdzināties tām, ko rīko laukos. Vai nepiekrītat?

– Var jau būt, ka tā ir. Un kāpēc gan ne?

– Nezinu. Es esmu ļoti dumja, kad jāsāk kaut kas paskaidrot, – Harita atvainodamās sacīja. – Man daudz labāk patīk viesības, kurās es pazīstu itin visus dalībniekus. Domāju, jūs sapratāt, ko es vēlējos pateikt. – Mirkli padomājusi, viņa piebilda: – Acīmredzot tas ir tālab, ka es neesmu pieradusi pie dzīves pilsētā un pie manieres tik nepieklājīgi nopētīt svešiniekus.

– Visai netīkami, – lords nopietni sacīja. – Pieņemu, ka labāk būtu bijis, ja es jūs aizvestu kaut kur ārpus pilsētas, uz kādu mazapdzīvotu vietu, kurā sastopami vienīgi laucinieki.

– Tādā gadījumā jums būtu jābrauc liels ceļa gabals, vai ne?

Lordam Olverstokam jau kļuva garlaicīgi, un viņš diezgan neizteiksmīgi attrauca: – Taisnība gan.

Harita apklusa. Pēc mirkļa lords uzsāka citu sarunas tematu, taču Haritai bija diezgan maz domu šajā jautājumā un viņa gluži vienkārši piekrita itin visam, ko Olverstoks teica, tādējādi garlaikojot marķīzu arvien vairāk. Kad viņi bija izbraukuši vēl vienu līkumu pa parku, lords veda Haritu atpakaļ uz Augšvimpolstrītu, prātā nosodīdams pats sevi par to, ka tik nepārdomāti piekritis šo meiteni paslēpt zem savas aizgādnības mantijas. Jebkurā citā gadījumā viņš par meiteni būtu aizmirsis jau tajā pašā mirklī, kad atveda viņu uz mājām, taču šie nebija parasti apstākļi. Goda pienākums lika pavaicāt, vai viņa atkal būtu ar mieru viņam pievienoties līdzīgā izbraucienā. Viņš to pavaicāja un patincināja, kurp viņa gribētu doties. Harita ātri attrauca: – Ak, cik ļoti mīļi! Es vislabprātāk aizbrauktu uz Hemptonkortu. Mēs ar Frederiku esam par to lasījušas un ļoti vēlētos tur nokļūt. Vienīgi… – Viņa apklusa un ar savām lielajām acīm žēli lūkojās uz lordu.

– Kas? – Viņš gaidīja precīzāku atbildi.

– Vai jūs nevarētu aizvest mūs visus, brālēn Olverstok? Varbūt jūs to nepavisam nevēlaties? Ziniet, tur atrodas slavens labirints, un zēniem tas liktos ļoti aizraujoši.

Tā nu pēc dažām dienām marķīzs veda ģimeni uz Hemptonkortu, kur “Četru zirgu kluba” biedri itin labi pazina Olverstoka lieliskos zirgus un, ieraudzījuši, kādus pasažierus viņš ved, būtu neizpratnē grozījuši galvu. Lords nenēsāja nekādas piederības zīmes, bet Džesamijs, kas pārmaiņus ar Feliksu turēja rokās grožus, māsām apgalvoja, ka ikviens, kurš redzētu viņa prasmi, noteikti pazītu viņā kluba biedru.

Pēc Merivilu ģimenes domām, šis brauciens bija labākā izklaide, kādu viņi līdz šim piedzīvojuši. Pat Felikss atzina, ka apmaldīšanās labirintā un tam sekojošās pusdienas kafejnīcā pārspējušas viņa braucienu uz Remsgitu. Puisis notiesāja tādu kūku skaitu, ka Džesamijs nodēvēja viņu par īstu rīmu. – Apkārtējie varētu tevi noturēt par badā mērdētu bērnu. – Felikss tikai priecīgi atteica, ka neko, izņemot pāris saldējumu, dažas kūciņas un vēl arī dažas maizītes, nav ēdis kopš brokastīm, kad notiesāja olas, kēksiņus, grauzētas maizes šķēli un konservētus augļus, un nudien jūtoties izsalcis.

Tā kā marķīzs jau laikus bija papētījis, kā izstaigājams labirints, viņš dienu pavadīja visai patīkami, jo diezgan ātri izveda no tā Frederiku un ļāva jaunākajiem šās ģimenes locekļiem pašiem meklēt ceļu. Sargs, kura uzdevumos ietilpa novērot visu, kas notiek labirintā, un izvest ārā pārāk nogurušos pareizā ceļa meklētājus, vairākkārt piedāvāja savu palīdzību un ik reizi saņēma atraidījumu. Jaunākie Merivili bija pilnīgi pārliecināti, ka noteikti kāds no viņiem atradīs īsto risinājumu.

Frederika, soļodama blakus Olverstokam, bija spriedusi, ka tikai laimīga nejaušība abus pavadījusi līdz labirinta centram, bet, kad viņš jauno dāmu aizveda atpakaļ bez mazākās aizķeršanās, viņa smejoties paraudzījās uz marķīzu un sacīja: – Jūs zinājāt noslēpumu! Kāda mānīšanās! Un es jau sāku domāt, ka jūs esat ļoti gudrs.

– Vienkārši tālredzīgs, – marķīzs atteica. – Man nemaz nelikās pievilcīga doma par to, ka dienas labākās stundas nāksies pavadīt, klaiņojot starp augstiem dzīvžogiem. Vai jūs neesat vienisprātis?

Viņa pasmaidīja. – Man jāatzīstas, ka es daudz labprātāk pastaigājos dārzā vai mežā, taču bērni šo uzskata par izcilu izklaidi. Paldies, ka atvedāt viņus šurp! Jūs esat ārkārtīgi laipns, lai gan esmu pārliecināta, ka jums tā ir viena vienīga garlaicība.

– Nekādā ziņā! – lords atbildēja. – Tam visam piemīt pirmreizīguma burvība.

– Vai tad jūs nekad neesat šurp vedis savus māsasbērnus? – Frederika ziņkārīgi vaicāja.

– Ne reizi!

– Pat tad, kad viņi bija mazi? Cik dīvaini tas šķiet!

– Tas izskatītos vēl daudzkārt dīvaināk, ja es to būtu darījis! Varat man droši ticēt.

– Ne jau nu manās acīs.

– Tomēr tā vajadzētu būt. Kā jau brīdināju, Frederika, es neesmu ne piekāpīgs, ne tolerants, ne jauks.

– Man nudien jāpiekrīt, ka pret savām māsām jūs neizrādāt neko no pieminētajām īpašībām, – viņa godīgi atzina. – Un es jūs par to nenosodu. Vismaz ne pilnībā. Izskatās, ka viņām sagādā prieku jūs tīši kaitināt. Viņām taču vajadzētu saprast, ka šāda izturēšanās pret brāli ir liktenīga kļūda. Tomēr, par spīti jūsu apgalvojumiem, jūs neesat nekāds egoistisks briesmonis. Ja jūs tāds būtu, tad neizturētos tik jauki pret Džesamiju un Feliksu.

– Ja viņi mani būtu nogarlaikojuši, tad izturētos gan.

– Lietuves apmeklējums bija pat ļoti garlaicīgs jūsu izpratnē, – viņa lordam atgādināja.

– Jā, un tieši tālab uz naudas kaltuvi Feliksu vedīs Čārlzs, – marķīzs mierīgi atteica.

– Kāpēc tad jūs neuzdevāt viņam pavadīt mūs šodien? – Frederika nevainīgā balsī vaicāja, acīs pazibot nerātnām liesmiņām. – Diezin vai jūs pieņēmāt, ka šāds brauciens jums liksies interesantāks par naudas kaltuves apmeklējumu.

Lords Olverstoks paraudzījās uz Frederiku un tikko manāmi pasmaidīja, tomēr viņa sejā saglabājās dīvaini neizprotama izteiksme. Frederika nespēja to atšifrēt un pēc mirkļa jautāja: – Vai jūs mēģināsiet mani pārliecināt par to, ka neuzticētu misteram Trevoram savus zirgus?

– Nē, – viņš lēnām atbildēja, – lai gan tā būtu patiesība. Es domāju par to, ka jums ļoti piestāv šī cepure.

Un cepure ar sārtajām spalvām ap krokoto sejas ēnotāja zīdu nudien bija skaista, taču Frederika iesmējās.

– Ak, brālēn, jūs nu gan esat neizprotams! Kālab jūs tik apņēmīgi vēlaties, lai es noticu, ka esat egoists un vispār neciešams cilvēks? Vai baidāties, ka sākšu izmantot jūsu labo sirdi? Es apsolu, ka to nedarīšu.

– Nē, par to es nemaz nebaidos.

– Jūs vienmēr varat mani apklusināt ar kādu no savām dzedrajām frāzēm, vai ne? – viņa sacīja, jautri nozibinot skatienu.

– Maz ticams! Jums ar to nepietiktu, – lords attrauca, vadīdams Frederiku uz pieņemamā vietā noliktu soliņu. – Pasēdēsim un pagaidīsim bērnus? Ja vien jums neliekas pārmēru auksts.

Viņa pamāja ar galvu, bet, apsēdusies uz soliņa, sacīja:

– It kā jums tas ļoti rūpētu, ja man patiešām saltu!

– Jūs esat netaisna, Frederika! Gandrīz tikpat netaisna, cik netaisna bija jūsu iepriekšējā piezīme. Sakiet, lūdzu, kad es esmu jūs apklusinājis ar kādu savu ledaino frāzi?

– Mūsu pirmajā tikšanās reizē. Jūs bijāt odiozs un ceremoniāls.

– Vai es tāds biju? Pieņemiet manus pazemīgākos atvainošanās vārdus! Un varat būt droša, ka vairs es šādi neizturēšos.

– Nē, vispār jau pret mums jūs tā neizturējāties, – viņa sirsnīgi sacīja. – Taču es divreiz dzirdēju… Lai nu paliek, tā nav mana darīšana. Jums netīk, kad jūs tencina, tomēr ļaujiet man vismaz vienu reizi to izdarīt un atzīties, cik patiesi esmu jums pateicīga. Jūs mūsu labā esat paveicis daudz vairāk, nekā es biju gaidījusi. Jūs pat izglābāt Lufru. Ja tā nebija laipnība, es noteikti gribētu zināt, kas tad tas bija.

– Jūs tieši to no manis gaidījāt! – viņš aizrādīja.

– Nevarētu sacīt, ka es to gaidīju. Drīzāk es cerēju, ka jūs to darīsiet. Ak… un jūs taču man tā arī neesat pateicis, cik jums izmaksāja Lufras glābšana. Es biju to pilnīgi aizmirsusi! Lūdzu, vai jūs varētu…

– Nē, – lords pārtrauca Frederiku, – es nemaz nezinu, cik tas man izmaksāja, un man tas ir pilnīgi vienalga. Ja jūs turpināsiet mani apgrūtināt ar šādām sarunām, es jums veltīšu kādu no savām… ledainajām frāzēm.

– Tas nudien ir ļoti laipni, taču, kad lūdzu jūsu palīdzību, es nebiju domājusi jūs izmantot kā naudas maku, brālēn. Un, pats svarīgākais, es to nekad neatļautos darīt!

– Tādā gadījumā man nāksies padomāt, cik tieši naudas es jūsu labā iztērēju šodien, – viņš sacīja. – Interesanti, kālab gan es nesaglabāju rēķinus? Tā, es padomāšu. Četras biļetes uz labirintu… mēs taču samaksājām arī par ieeju pilī, vai ne? Tad iznāk, ka…

– Man gribētos, lai jūs to visu uztvertu nopietnāk, – viņa noteica un iekoda savā drebošajā lūpā.

– Es izturos pat ļoti nopietni. Un arī visnotaļ dāsni. Es neprasīšu maksu par to, ka izmantojāt manu ekipāžu.

– Nevajag taču visu novest līdz absurdam! – Frederika aizkaitināti izsaucās. – Ir tomēr milzīga atšķirība, vai ļauju jums maksāt manus parādus vai samaksāt par izklaidēm Hemptonkortā, kurp jūs pats uzaicinājāt mūs aizbraukt!

– Vispār jau tas nemaz nebija uzaicinājums, – marķīzs sacīja. – Harita mani piespieda.

Frederika noelsās vien. – Jūs esat tik… tik… neciešams! – viņa visai nepiemēroti izsaucās. – Jūs labi zināt, ka viņa pati nemūžam nelūgtu kaut ko tādu, ja vien jūs neapvaicātos, kurp viņa vēlētos doties.