žordžeta Heiere - Frederika

– Ja jūs to dēvējat par aicinājumu aizvest uz Hemptonkortu, turklāt paņemt līdzi arī Haritas māsu un brāļus…

– Briesmīgais, briesmīgais radījums! – Frederika sacīja, pūlēdamās apslāpēt smieklus. – Lai tā paliek. Es vairs nesacīšu neko. Pat ne “paldies”. Vai man tomēr jāizlūdzas jūsu piedošana, ka šajā dienā jūs bijāt spiests paciest manu un manu brāļu sabiedrību?

– Gluži pretēji! Ja jūs būtu atteikusies piedalīties, man noteikti nāktos atcelt šo braucienu. Harita ir ļoti piemīlīga meitene, taču nav apveltīta ar to spožāko prātu. Man ir ārkārtīgi grūti ar viņu sarunāties. Patiesībā pat ļoti nogurdinoši. Kad es kaut mazliet pajokoju, viņa man vaicā, ko es ar to esmu vēlējies pateikt.

Frederikai neizdevās apslāpēt jautru smiekliņu, tomēr viņa, aizstāvot māsu, strikti noteica: – Var jau būt, ka viņa nav pati gudrākā meitene uz pasaules, tomēr viņai piemīt laba deva veselā saprāta, varat man ticēt. Pat vairāk nekā man, jo viņa prot vadīt mājas saimniecību, turklāt vēl prot izcili šūt, sadalīt gaļu gatavošanai un… vēl daudz noderīgu lietu.

– Diemžēl nekas no tā visa nebūs lietojams, vizinoties pa parku.

– Un Harita nav nekāda tukšu salmu kūlēja, – aizrādīja Frederika.

Lords sāka smieties un piekrita. – Jā, tas nu gan tiesa.

– Es biju iedomājusies, ka džentlmeņiem netīk dāmas, kuras runā vienā runāšanā, – viņa sacīja.

– Tas tiesa, taču ir jāprot atrast zelta vidusceļu, lai zinātu, kā nepļāpāt bez jēgas un tajā pašā laikā arī visu sarunas vadīšanu neatstāt partnera ziņā… Nē, nē, nevajag jau uzreiz atkal dusmoties! Es taču nenoliedzu, ka Harita ir vēl neredzēta daiļava, turklāt arī laipna un draudzīga. Bet… – Viņš apklusa un sarauca pieri.

– Tātad? – mudināja Frederika.

Marķīza skatiens tobrīd bija pievērsts paša cimdiem, ko viņš turēja rokās. Viņš novērsās no tiem un pacēla acis pret Frederiku, ierunādamies neraksturīgi maigi: – Mana mīļā Frederika, vai jums ne reizi nav ienācis prātā, ka nākotne, kādu jūs plānojat savai māsai, nav tāda, kādu viņa pati sev vēlētos?

– Nē. Un kā gan tas varētu būt? Ja vēl es būtu ieplānojusi viņai to, ko jūs mēdzat dēvēt par spīdošu partiju, bet, ticiet man, tā nudien nav. Man vienkārši gribētos redzēt Haritu ērti dzīvojam. Lai viņa nebūtu spiesta turēties pie katra sīkākā naudas gabala, taupīt, cik vien iespējams, lai viņa varētu baudīt… dzīves dāvātos priekus! – Frederikai nepalika nepamanīts tas, kā marķīzs mazliet sarauca pieri, un viņa piebilda: – Jums šādi apsvērumi varētu nešķist būtiski. Tomēr man jāaizrāda, ka jums taču nekad nav nācies skaitīt katru peniju un nezināt, ko nozīmē dzīvot spiedīgos apstākļos.

– Nezinu gan, – viņš noteica. – Nešaubos, ka jūs labāk par mani pazīstat savu māsu, tomēr mūsu neilgās pazīšanās laikā esmu novērojis, ka viņa lielāku laimi iegūtu, vadot mājas saimniecību, nevis kļūstot par spožu sabiedrības dāmu. Viņa pati man sacīja, ka lauku viesības viņai daudz tuvākas nekā Londonas balles.

– Mīļais Dievs, vai tiešām viņa tā sacīja? – Frederika, patiesi pārsteigta, izsaucās. – Viņa noteikti jokoja! Jūs tikai padomājiet, viņai bija tik milzīgi panākumi! Visi tie ziedu pušķi, ko viņa saņem… Mūsu durvju klauvēklis ne mirkli vairs nestāv mierā. Brālēn, jūs laikam būsiet kaut ko pārpratis.

Olverstoks pamanīja, ka viņa izskatās nobēdājusies, un jau bezrūpīgāk turpināja: – Pat ļoti iespējams. Visādā ziņā es neredzu nevienu iemeslu, kura dēļ jums vajadzētu ieslīgt nomāktībā.

– Ja reiz viņai tas ir vienaldzīgi… ja viņa nevēlas šādu laulību… tad jau es velti nopūlos, – Frederika atteica.

– Muļķības! Vismaz jūs izbaudāt Londonas dzīvi.

– Tam nav nekādas nozīmes, – viņa nepacietīgi aizrādīja. – Man taču nebūtu ienācis prātā atvilkt zēnus uz Londonu tikai tālab, lai es apmierinātu pati savas vēlmes.

– Uzdrošinos sacīt, ka Džesamijs droši vien patiešām labprātāk būtu palicis mājās, taču viņam nenāks par ļaunu redzēt arī mazliet vairāk no tā, ko pasaule piedāvā. Un, ja runājam par Feliksu, tad viņš ir pat ļoti laimīgs. Tomēr atļaujiet pavaicāt tīrās ziņkārības pēc: kālab jūs pieņēmāt, ka Haritai ir tādas pašas intereses kā jums?

Frederika pašūpoja galvu. – Tā es nemaz nedomāju. Man vienkārši likās, ka būtu žēl viņu paturēt prom no cilvēku acīm vai ļaut, lai viņa apprecas ar Rašberiju vai jebkuru citu mums pazīstamo jauno vīrieti, neļaujot viņai izbaudīt savu debiju. – Viņa mirkli svārstījās un tad mazliet kautrīgi piemetināja: – Saprotiet, Harita ir ļoti viegli ietekmējama. Viņa ir tik gatava piekrist jebkādiem priekšlikumiem… Tiesa, māsai ir stingri principi, tomēr viņa ir tik pakļāvīga, ka man reizēm kļūst bail par viņu.

– Varu iedomāties! Ja reiz viņa pacieš visus tos muļķa jaunekļus, kuri pulkiem vien tek viņai nopakaļ… Vai viņa ir iemīlējusies kādā no viņiem?

– Diezin vai varētu sacīt, ka viņa vispār kādā ir iemīlējusies, – Frederika attrauca. – Vismaz nav neviena īpaša. Haritai ir mīloša sirds un laipna dvēsele…

– Un tālab viņa izrāda labvēlību itin visiem pēc kārtas. Ak, nabaga Frederika!

– Nudien, atbildība ir milzīga. Viņai taču būs ar kādu jāapprecas, bet jūs tikai iedomājieties, cik šausmīgi būs, ja viņa izies par sievu pie kāda “muļķa jaunekļa”, kā jūs izteicāties. Tāds pat nezinās, kā manu māsu padarīt laimīgu! Vai, piemēram, ja tas būtu kāds, kurš cer uz lielu pūra naudu.

Lorda Olverstoka lūpas mazliet noraustījās, taču viņš atbildēja pavisam nopietni: – Jā, tas patiešām būtu satriecoši. Taču tādi jaunekļi, kas cer uz lielu pūra naudu, parasti meklē… bagātās mantinieces.

– Nu… es tā varbūt īsti arī nedomāju, – Frederika atzina. – Un laikam jau man nevajadzēja sacīt, ka Harita nav nevienā iemīlējusies. Es pati taču ne reizi neesmu šādas jūtas izbaudījusi, tālab nemaz nevaru spriest.

Vienkārši… man tā liekas.

Olverstoks, kurš Frederikas vārdos klausījās ar zināmu vīpsnu, piepeši sarosījās. – Jūs nekad neesat mīlējusi? – viņš neticīgi pārvaicāja. – Nekad? Ne reizi?

– Nē. Nu, vismaz man tā šķiet. Vienu reizi gan es izjutu īpašu maigumu pret kādu cilvēku, taču es vēl biju jauna un šīs jūtas pagaisa tik ātri, ka diezin vai bija nosaucamas par mīlestību. Patiesību sakot, ja es nebūtu satikusi šo cilvēku ballē, kad viņš bija tērpies formastērpā, tad diezin vai būtu pievērsusi viņam kādu īpašu uzmanību. – Pēc tam viņa atklāti piebilda: – Vai zināt, brālēn, man liekas, ka džentlmeņiem nemaz nevajadzētu ļaut ballēs ierasties ar šādiem parādes formastērpiem mugurā. Tas rada aplamu priekšstatu. Man par laimi, es viņu sastapu nākamajā nedēļā un bez formastērpa. Tā nudien bija pamatīga vilšanās!

– Kurš tad bija tas nelaimīgais? – marķīzs apvaicājās, acīm jautri nozibot.

– Es nemaz neatceros viņa vārdu. Tas bija ļoti sen.

– Ak, jā, – viņš līdzjūtīgi noteica, – tas notika pirms tam, kad kļuvāt par vecmeitu.

– Par vecmeitu? – Frederika mazliet padomāja un skumji pasmaidīja. – Mīļo dieniņ! Laikam jau es patiešām tāda esmu.

– Vai tad tā ir? Ļaujiet jums atgādināt, mans bērns, ka, sakot vārdus “biju ļoti jauna”, jūs sevi parādāt nepiedodami muļķīgā gaismā.

– Nē, tā nemaz nav! Man ir divdesmit četri gadi, un es jau vairākus gadus varu sevi uzskatīt par vecmeitu.

– Nu, nu… – viņš izsmējīgi noteica.

– Nekāda “nu, nu” te nebūs! Kā jums liekas, kas būtu noticis ar maniem brāļiem un māsu, ja es izietu pie vīra?

– Es to nezinu, un man ir gluži vienalga.

– Taču es gan zinu, un man nepavisam nav vienalga! Teikšu jums vairāk… man pat ļoti patīk būt par vecmeitu, jo tādējādi es esmu brīva no dažādiem nomācošiem ierobežojumiem. Piemēram, pašlaik. Ja es būtu jaunāka, tad nemaz nedrīkstētu šādi sēdēt te kopā ar jums, bez kādas pieskatītājas blakus. Ļaudis nospriestu, ka es vēlos jūs ievilināt lamatās, vai pat uzskatītu mani par frivolu personu. Taču tagad… ja garām paietu grāfiene Līvena vai misis Barela, viņu augstprātīgajās sejās nepakustētos ne vaibsts, it kā es būtu mis Berija.

Šāds salīdzinājums ar dāmu, kura tikko bija nosvinējusi savu piecdesmit sesto dzimšanas dienu, sasmīdināja viņa gaišību. Olverstoks noturējās, skaļi neiesmējies, tomēr viņa balss drebēja, kad viņš sacīja:

– Cik patiesi vārdi! Kā gan es pats neattapu…

– Uzdrošinos sacīt, ka jūs diezin vai par kaut ko tādu vispār esat domājis, – attrauca Frederika.

– Nē, – viņš piekrita, – neesmu vis.

– Un kālab lai jūs to būtu darījis? Džentlmeņiem nav jāsatraucas par tādām lietām kā pavadones, – Frederika noteica ar balsī jaušamu vēlēšanos arī izbaudīt viņam pieejamo brīvību.

– Varat man ticēt, ka pavadones mani ir tracinājušas visai bieži. Es uzskatu viņas par ārkārtīgi kaitinošām.

Sapņainību Frederikas balsī aizstāja jautrība. – Jūs tomēr esat viens neciešams radījums, brālēn!

– Jā, turklāt vēl arī ļauns un bīstams. Bet es taču jūs par to brīdināju!

– Ļoti iespējams, taču jūs par sevi apgalvojat tik daudz sliktu lietu, ka es jau vairs nepievēršu uzmanību. – Frederika pagrieza galvu un ar smaidu acīs sacīja: – Patiešām daudzi cilvēki mani ir brīdinājuši, ka jūs esat īpaši bīstams. Jums, brālēn, ir slikta reputācija. Par spīti tam visam, man ir vienalga, ko viņi stāsta. Pret mums jūs esat izturējies ārkārtīgi laipni.

Marķīzs paraudzījās uz Frederiku, un viņa sejas izteiksme neko nepauda.

– Tā patiešām ir? Cik iedvesmojoši!

– Man tomēr gribētos, lai jūs mani vairs neuzskatāt par naivu zostiņu, – viņa strikti sacīja. – Un tā vietā, lai pļāpātu visādus niekus, labāk pasakiet man, ko jūs domājat par seru Marku Lainemu.

– Ko? Vai arī viņš ir viens no Haritas uzticamajiem sekotājiem? Viņš taču vairs nesvinēs savu trīsdesmito dzimšanas dienu, jo tā jau sen ir aiz kalniem!

– Nē, taču Harita reiz man par viņu ieminējās, un es iedomājos, ka māsa varbūt būs laimīgāka ar cilvēku, kurš ir daudz vecāks par viņu. Uz tādu cilvēku viņa varētu paļauties; viņš būtu nosvērtāks un nezaudētu savaldību. Jaunlaulātie mēdz visai bieži strīdēties, taču Haritai kaut kas tāds būtu pilnīgi neciešams. Viņa ir tik jūtīga, ka pat mūsu zēnu strīdus nespēj paciest! Turklāt pat vismazākais pārmetums liek viņai ieslīgt izmisumā. Man ienāca prātā, ka sers Marks varētu būt maigas dabas cilvēks…

– Es viņu pazīstu visai pavirši un tālab nevaru jums atbildēt uz šo jautājumu. Piemēram, ja ar jūsu māsu apprecētos es, tad viņu vai nu nogalinātu, vai mierinājumu meklētu citur. Nav nekā ļaunāka par sievu, kura allaž mirkst asarās.

– Harita nemaz nav raudulīga! Un sers Marks nemeklētu nekādus papildu mierinājumus. Viņam ir nevainojama reputācija!

– Man viņš allaž ir šķitis gaužām garlaicīgs, – noteica lords.

– Respektabls ne vienmēr nozīmē garlaicīgs!

– Ne vienmēr, taču bieži gan.

– Es esmu dzirdējusi, ka jaunībā sers Marks pārcietis smagu vilšanos un kopš tā laika vairs neesot uz sievietēm ne paskatījies, – strikti noskaldīja Frederika.

– Mīļais Dievs! – ar skaidri izteiktu riebumu izsaucās lords. – Vairs man neko nestāstiet! Mans kuņģis nav tik izturīgs.

– Protams, – Frederika apsolīja un dusmīgi paraudzījās uz Olverstoku. – Manuprāt, jums vispār nav ne mazākās nojausmas par to, kas ir pareizi un kas nav.

– Nevaru jums nepiekrist.

– Tas nav nekas tāds, ar ko būtu jālepojas.

– Ak vai! Es jau nemaz nelepojos, bet… vai patiešām jums šādi cilvēki liekas pievilcīgi un apbrīnas vērti, Frederika?

– Neapšaubāmi! – viņa pārliecināti atbildēja. – Cienījami cilvēki ir apbrīnas vērti.

– Muļķības. Pārmēru lielās devās šāds cienīgums izraisa pretējas izjūtas. Vismaz par sevi es to varu sacīt.

– Bet kādam par to ir arī jāsajūsminās, – viņa aizstāvoties sacīja.

– Tas jau skan mazliet labāk, – lords atzinīgi noteica. – Man jau bija radušās bažas, ka jūs pati izjūtat maigas jūtas pret šo paraugvīrieti, bet tas nebūtu lietderīgi. Jūs nebūtu saskanīgs pāris, ticiet man!

– Labrāt! – Frederika smiedamās piekrita. – Laikam jau es nemēģināšu konkurēt ar Haritu. Turklāt man tas nemaz neizdotos.

– Es varētu iztēloties dažādus scenārijus, – aizrādīja marķīzs.

– Vai patiesi? Tādā gadījumā varu apgalvot, ka jums kaut kas piepeši sameties prātā vai arī jūs esat vēl aklāks par mani, – noskaldīja Frederika.

Par lielu pārsteigumu visiem un samulsinājumu dažiem, marķīzs, kura untumainā atmiņa tomēr bija saglabājusi šādas tādas druskas no tā, ko bija sacījusi Frederika, svētdienas vakarā ieradās Augšvimpolstrītā. Paturēdams prātā, ka šīs tikšanās tika nodēvētas par neformālām, viņš bija ģērbies rīta uzvalkā – izcili piegrieztos zilos svārkos, svītrotā vestē, gaiši dzeltenās šaurās biksēs un mirdzoši nospodrinātos zābakos, kurus spodrināt līdz nevainojamam spīdumam bija viens no viņa kambarsulaiņa galvenajiem pienākumiem.