Lorda Olverstoka māsasdēls lords Baksteds bija ģērbies baltā vestē, melnās biksēs un svītrotās zeķēs, un šāds ansamblis neko īpaši neatšķīrās no vakaram piemērota ģērba. Divi ļoti jauni džentlmeņi bija uzvilkuši kreklus, kuru iestīvinātās apkaklītes slējās līdz vaigiem, viņi bija izvēlējušies biedējošu izmēru kaklautus un pirkstos salikuši pārmēru daudz gredzenu. Viņu svārkiem bija neskaitāmi daudz kabatu. Tie bija dendiji iesācēji, kuri līdz brīdim, kad marķīzs ienāca telpā, bija jutušies visai apmierināti ar savu pūliņu rezultātiem. Ieraudzījuši uz sliekšņa lorda Olverstoka slaido, garo augumu, viņi sāka šaubīties. Viņa gaišību daba bija apveltījusi ar lieliskiem pleciem, un viņam nebija nepieciešamības tos akcentēt ar īpašiem polsteriem; viņš arī neizjuta vēlmi pārlieku iespīlēt jostasvietu apģērbā. Viņa apkaklītes augstums bija visai samērīgs, kaklauts apsiets skaisti, taču neuzkrītoši, bet kabata – tikai pulkstenim; pirkstā bija masīvs zelta zīmoggredzens. Nevienam nebija ne mazāko šaubu, ka šajā telpā marķīzs ir viselegantākais vīrietis.

Viņš bija ieradies pašā sarunu karstumā, bet visi piepeši apklusa, kad Badls cēli paziņoja par viņa ierašanos. Vien Felikss izsaucās: – Tas taču ir lieliski! Brālēns Olverstoks! Es ļoti priecājos, ka atnācāt! Paldies! Misters Trevors sacīja, ka jūs par visu esat parūpējies un jau nākamajā nedēļā mēs varēsim doties uz jauno naudas kaltuvi. Vai jūs esat pārliecināts, ka arī pats nevēlaties turp doties?

Misteram Dārsijam Mortonam radīja pārsteigumu izteiksme, kas parādījās lorda Olverstoka sejā, kad viņš atbildēja puisim. Tādu maigumu drauga sejā viņš vēl nekad nebija manījis. Frederika ar sveicienam pastieptu roku devās pretī viesim, un lords Olverstoks viņai uzsmaidīja. Misters Mortons jutās pilnīgi satriekts. Tāds smaids nemaz nelīdzinājās tiem, ar kādu viņa gaišība apveltīja dāmas, kas centās iegūt viņa labvēlību. Šis smaids bija daudz siltāks un intīmāks. Prātā misters Mortons iesaucās: “Vai manu! Nudien? Vai tiešām vējš pūš no tās puses?”

Frederika sasveicinājās ar negaidīto viesi un klusu vaicāja: – Kam jāpateicas, ka esat ieradies, brālēn Olverstok?

– Manai pienākuma apziņai, – marķīzs atbildēja un ar ironiju piebilda: – Baidījos, ka jums varētu būt nepiemērota sabiedrība.

Iesmējusies un tūdaļ savaldījusies, Frederika veltīja viņam apburošu skatienu, brīnišķīgi pasmaidīja un sacīja:

– Man liekas, brālēn, ka ar lielāko daļu mūsu viesu jūs esat pazīstams. Un šīs ir mis Apkota un mis Pensbija! – Kad lords Olverstoks bija paklanījies abām, Frederika viņu iepazīstināja ar abiem jaunajiem švītiem. Tos marķīzs pasveicināja ar vieglu galvas mājienu, bet viņu pārspīlētos ietērpus novērtēja ar mazliet sarauktu pieri un iznīcinošu smaidu. Pēc tam viņš pievērsās pārējiem viesiem. Tur bija Dārsijs Mortons un kāds ļoti kluss vīrietis, sers Marks Lainems, kā varēja secināt, kā arī vēl četri marķīzam ļoti labi pazīstami cilvēki, kas mulsi raudzījās pretī. Lords Baksteds, Endimions un Hloja Dontriji un viņa paša cienījamais sekretārs misters Trevors.

Hlojas dvēseles stāvoklis bija izskaidrojams ar to, ka viņai priekšā stāvēja cilvēks, kuru jau kopš pašas bērnības viņai mācīts uztvert kā visvarenu labdari: un kā tādu viņu nekādos apstākļos nedrīkstēja sadusmot. Savukārt visi trīs džentlmeņi izskatījās tik apmulsuši, it kā būtu pieķerti kādā smagā pārkāpumā.

Misters Trevors nemēģināja paskaidrot, kālab atrodas šajā mājā. Endimions ar vainas apziņu sejā sacīja, ka Hloja lūgusi viņu pavadīt. Lords Baksteds savukārt pavēstīja, ka gluži vienkārši iegriezies apraudzīt, kā lēdijām klājas.

Marķīzs neizrādīja ne mazākās neapmierinātības pazīmes, laipni viņiem uzsmaidīja un devās pie mis Vinšemas, kura sēdēja ar adīkli rokās, laiku pa laikam veltīdama ļaunīgus skatienus viesiem. Ieraudzījusi lordu Olverstoku, viņa sadrūma vēl vairāk un visai strupi atbildēja uz viņa pieklājīgo sveicienu.

Nezaudējis drosmi, marķīzs apsēdās viņai blakus un centās uzsākt sarunu. Viņš ļoti pūlējās sarunbiedrei iepatikties, un vēlāk mis Vinšema atzinās Frederikai, ka, viņasprāt, lordam vismaz esot labas manieres un viņš radot saprātīga cilvēka iespaidu.

Lords neviesojās pārāk ilgi un arī nepiedalījās skaļajā spēlē, ko bija ierosinājuši jaunākie pasākuma dalībnieki. Ļoti maz uzmanības Olverstoks pievērsa saviem radiniekiem un vispār izlikās neredzam abus jaunos švītus, bet promejot jau bija uzzinājis šo to noderīgu.

Endimions bija kā apmāts ar Haritu, Baksteds, pēc visa spriežot, interesējās par Frederiku, bet Čārlzs Trevors, par spīti savaldīgumam, tomēr nespēja noslēpt, ka ir iemīlējies. Bija tikpat skaidri manāms, ka viņa jūtas nav palikušas bez atbildes un ka Čārlzs baidās no sava augstdzimušā darba devēja, kurš varētu iznīcināt viņa nolūkus jau pašā iedīglī. Tādas pašas raizes, spriežot pēc piesardzības pilnā skatiena, juta arī Endimions. Baksteda mulsuma iemesls varēja būt tāds, ka viņš bažījās, vai tikai Olverstoks nenosūdzēs viņu mātei. Un par labu šim uzpūtīgajam pamuļķim bija jāteic, ka viņš allaž pūlējās pats noteikt savu dzīvi un nekad neizrādīja vēlēšanos būt atkarīgs no sava tēvoča žēlastības.

Patiesība gan bija tāda, ka Olverstoks ļoti nosacīti interesējās par sava mantinieka nākotni, bet par māsasdēla gaitām vispār nevēlējās zināt neko. Ja abi jaunie cilvēki būtu to zinājuši, viņi varētu justies pilnīgi mierīgi. Lordam Olverstokam tuvāks bija viņa sekretārs, kura vēlmi apprecēties ar Hloju Dontriju viņš neatbalstīja, lai arī negrasījās iejaukties mistera Trevora personīgajā dzīvē. Čārlzs bija talantīgs, taču trūcīgs; laulības ar meiteni, kuras mantiskais stāvoklis arī dēvējams par visai pieticīgu un kurai turklāt nebija nekādas ietekmes, laikam jau nevarētu nodrošināt jaunā vīrieša politiskās ambīcijas.

Sarunājoties ar mis Vinšemu, marķīzs laiski vēroja Hloju, mazliet pievēris plakstus. Piemīlīga meitene, taču vēl ļoti jauna, pat īsti vēl nav uzplaukusi. Mulsa sārtuma iekrāsotie vaigi liecināja par jaunību un iemīlēšanos, tomēr viņas sejā dīvainā kārtā bija domīga izteiksme. Lords pamazām sāka saprast, kas šajā meitenē Čārlzam licies tik pievilcīgs. Ja mistera Trevora jūtas izrādīsies spēcīgas, nāksies vien viņam piedāvāt atbalstu. Ja nebūs bagātas un ietekmīgas sievas, Čārlzam būs nepieciešams patrons, kurš veicinās viņa karjeras augsmi nevis ar naudas palīdzību – jo, visticamāk, Čārlzs no tādas naudas atteiksies –, bet atrodot viņam darbu valdības aprindās, kur šā cilvēka centība un talanti nodrošinās atzinību un strauju virzību augšup. Un tas nebūs grūti panākams. Daudz grūtāk būs atrast viņam aizvietotāju sekretāra amatā. Lai gan tas vēl nebija steidzami risināms jautājums. Marķīzs nojauta, ka Hloja ir Čārlza pirmā nopietnā aizraušanās, bet viņai šis puisis ir pirmā mīlestība, kas varēja arī pavisam vienkārši beigties.

Daudz sarežģītāk bija noteikt, vai Haritai pret Endimionu ir radušās nopietnākas jūtas nekā pret pārējiem viņas apbrīnotājiem. Izskatījās, ka pret visiem viņa izturas vienādi draudzīgi un laipni; sajūsma, kas uzplaiksnīja viņas acīs, raugoties uz Endimionu, nebija nekāds pārsteigums. Viņš nudien bija ārkārtīgi izskatīgs jauneklis.

Sers Marks lordam īpaši nepatika. Viņš nemīlēja romantiskus melanholiķus un uzskatīja, ka Lainemam ir tikpat lielas iespējas iegūt Haritas roku un sirdi, kā panākt mīlestību no kādas statujas. Šis cilvēks pat necentās iegūt kādu īpašu viņas uzmanību. Vīrietim pietika ar to, ka viņš var sēdēt Haritai blakus un ar sapņainu smaidu (kas marķīzam šķita pilnīgi idiotisks) raudzīties uz viņu. Arī spēlē sers Marks nepiedalījās, bet turpināja savus sapņainos vērojumus. Lords Olverstoks, atvadījies no mis Vinšemas, piegāja pie viņa un izsmējīgi pavaicāja: – Esat sajūsmā par manu aizbilstamo, Lainem?

Satrūcies sers Marks pagriezās. Ieraudzījis, kurš pārtraucis viņa sapņojumus, vīrietis piecēlās, paklanījās un sacīja: – Jā, milord. Viņa ir gluži kā izkāpusi no Botičelli gleznas, vai jums tā nešķiet? It kā citā dzīvē viņa būtu pozējusi, kad tapa glezna “Veneras dzimšana”. Diemžēl viņu nevar ieslodzīt rāmī, lai pastāvīgi varētu apbrīnot. Man ļoti gribētos, lai šie vaibsti allaž paliktu tādi kā šodien! – sers Marks nopūtās. – Un tas, protams, nav iespējams. Šī nevainība, ko skatām šodien, šis sievišķības rītausmas mirklis… tas viss jau drīz būs zudis. Gadi un sadzīviskas kaislības atstās savu nospiedumu, viņas skaistumu padarīs skarbāku…

– Un dāvās viņai dubultzodu! – sera Marka vietā pabeidza teikumu Olverstoks, kuram jau bija apnikušas visas šīs romantiskās muļkības.

Atstājis seru Marku, lords devās atvadīties no Frederikas. Viņa tobrīd dalīja pie galda sēdošajiem spēles kauliņus, taču, ieraudzījusi Olverstoku, pasniedza kārbiņu māsai un kopā ar viesi devās uz kāpnēm.

– Nemēģināšu jūs aizkavēt, ja reiz tik steidzīgi atvadāties, – viņa sacīja. – Nemaz nešaubos, ka jums bija neciešami garlaicīgi. Ceru, jūs vismaz pārliecinājāties par to, ka mēs laiku pavadām piemērotā sabiedrībā.

– Jā gan. Sabiedrība ir visai pieņemama, – lords atteica. – Īpaši jau jūsu tikumības paraugs, kura vienīgā vēlēšanās ir ierāmēt jūsu māsu kā gleznā un piekarināt pie sienas, lai viņa allaž priecētu skatienu.

– Ierāmēt? – neticīgi pārvaicāja Frederika. – Viņš nevarēja pateikt kaut ko tādu!

– Pavaicājiet viņam pašam.

– Tās taču ir muļķības! – Frederika ar riebumu izsaucās. – Man ne prātā nenāca, ka viņš ir tāds nelga.

– Nē, nē! Viņš ir romantiķis ar dzejnieka dvēseli un prot novērtēt skaistumu.

– Vēlmē pārvērst Haritu par gleznu es neredzu ne mazākās romantikas. Laikam jau jums bija taisnība, kad sacījāt, ka viņš ir garlaicīgs tips, – kā allaž godīgi atzina Frederika.

Marķīzs sāka smieties.

– Jā, tomēr ļoti godājams, varat man ticēt! Viņš Haritas skaistumu uzskata par ļoti tīru un pilnīgu un vēlas, lai viņa allaž paliktu tieši tāda.

Frederika sarauca pieri un mirkli raudzījās uz lordu, pēc tam sacīja: – Tas pierāda, ka seram Markam pret viņu vispār nav nekādu maigu jūtu. Un viņu es uzskatīju par daudzsološu partiju!

Olverstoka skatiens uzzibsnīja, un viņš nopietni teica:

– Nāksies vien jums meklēt kādu citu. Varbūt es spēšu palīdzēt? Manuprāt, jums bija radies iespaids, ka Haritai nederēs jauneklis, tad nu es… vai jums būtu iebildumi pret atraitni?

– Neapšaubāmi! – atbildēja Frederika. – Pat vēl vairāk, brālēn, es jūs ļoti lūdzu, neraizējieties par šīm mūsu lietām! Es vēlējos, lai jūs mums paverat durvis uz augstāko sabiedrību. Jūs to izdarījāt, un es to augstu vērtēju, tomēr nevēlos, lai jūs turpinātu par mums raizēties. Turklāt tas nudien vairs nav nepieciešams.

– Dieva dēļ, nedusmojieties! – lords iesaucās. – Jūs vienkārši esat ierosinājusi manu interesi…

– Meklēt atraitņus Haritai?

– Tas taču bija joks!

– Visai neizdevies, man jāteic, – strikti novērtēja Frederika.

– No sirds atvainojos! Es to savu atraitni nemēģināšu iepazīstināt ar Haritu, bet jūs katrā laikā varat paļauties uz maniem pakalpojumiem un padomiem. – Frederika nojauta, ka šis ir kārtējais Olverstoka jociņš, tomēr paša lorda acīs nemanīja jautru spīdumu. – Vai esam vienojušies? – viņš vaicāja un spēcīgi saspieda viņas pirkstus, kas bija pieskārušies kāpņu margām. – Jums piemīt gan veselais saprāts, gan gribasspēks, tomēr man nav pārliecības, ka jūs kāds nespētu piemānīt.

– Jā, protams, – viņa mulsi sacīja. – Pateicos, jūs esat ļoti laipns. Ja gadīsies, ka man būs nepieciešams padoms vai es būšu nokļuvusi nepatīkamā situācijā, tad noteikti vērsīšos pie jums. Tomēr apsolu, ka vairs neievilkšu jūs nekādos sarežģījumos! – Frederika vēlējās atbrīvot roku, taču marķīzs to pacēla pie lūpām un noskūpstīja.

Meiteni pārņēma savāda sajūta, kas līdzinājās elektriskās strāvas triecienam. Viņai mazliet noreiba galva, un tikai dažas minūtes pēc Olverstoka aiziešanas viņa atkal atgriezā viesistabā. Paraža skūpstīt dāmām rokas jau pamazām grima aizmirstībā. Vecmodīgi džentlmeņi gan to visai bieži vēl darīja, īpaši, ja runa bija par precētām sievietēm, taču lords Olverstoks nebija pieskaitāms pie vecmodīgajiem un Frederika nebija precējusies. Iespējams, šādi rīkojoties, viņš nebija domājis neko īpašu vai varbūt vēlējās uzjautrināties, jo viņa bija sacījusi, ka nekad nav mīlējusi. Frederika bija pieradusi marķīzu uzskatīt par uzticamu draugu un nelabprāt atteiktos no tā. Ja Olverstoks iedomājies, ka varēs Frederiku padarīt par savu kārtējo flirta objektu, tad viņš rūgti maldījās. Viņa nealka šādi koķetēt un vēl jo mazāk nokļūt to sieviešu sarakstā, kuras viņš kā nederīgas atraidījis.

Kad pēc trijām dienām Frederika satika marķīzu Bondstrītā, viņš pat nemēģināja izrādīt kādas īpašas galantuma zīmes un drūmi pavaicāja, kālab viņu neviens nepavada. – Man liekas, es jau jūs brīdināju, Frederika! Londonā nav vietas laukiem piemērotām paražām.

– Brīdinājāt, – viņa atteica. – Lai gan nevaru sacīt, ka es pievērsu ļoti lielu uzmanību jūsu brīdinājumam, tomēr šajā dienā mani patiešām pavada radiniece.