Savos divdesmit četros gados Kārltons nekad nebija paudis kādus īpaši atšķirīgus uzskatus, tāpēc paziņojums par to, ka dēls neredz iemeslus, kālab tēvocim būtu jārīko Džeinas debijas balle par saviem līdzekļiem un viņa namā, mātei nāca kā visai negaidīts un ļoti netīkams pārsteigums. Un mātes vēlības skalā viņš ātri vien noslīdēja uz leju; tā kā lēdijas emocijas jau bija ļoti sakāpinātas, abi visai drīz varēja nonākt pie pamatīgas nesaprašanās, ja vien dēls saprātīgi neatkāptos.

Kārltons gluži nesen bija uzzinājis, ka Džeina jautājumā par balli ir vienisprātis ar māti, un tas brāli sarūgtināja. Arī Džeina apgalvoja, ka tēvocis Vērnons ir galēji nelaipns un sīkstulīgs, ja neatvēl tos dažus simtus mārciņu balles rīkošanai.

– Džeina, es esmu pārliecināts, – jaunais Baksteds nopietni sacīja, – ka tev piemīt pārāk laba gaume, lai tu vēlētos būt tik lielu pateicību parādā manam tēvocim.

– Kas par muļķībām! – viņa nikni izsaucās. – Nē nudien! Kālab man vajadzētu justies viņam pateicību parādā? Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņam būtu pienākums tā rīkoties, galu galā!

Izskatījās, ka Kārltona augšlūpa pastiepjas garāka, un tā notika allaž, kad viņš bija neapmierināts. Apslāpētā balsī viņš noteica: – Tu, neapšaubāmi, jūties vīlusies, taču gan beigu beigās atzīsi, ka balle šeit, tavās mājās, dos tev daudz vairāk prieka nekā izšķērdīgs rauts Olverstoku namā, kur, uzdrošinos sacīt, lielākā daļa viesu tev vispār nebūs pazīstami.

Otra māsa, Marija, kurai debijas balle arī jau bija visnotaļ tuva nākotne, izrādīja tikpat lielu sašutumu kā Džeina un gandrīz nespēja valdīties, tikai ar pūlēm sagaidīdama brāļa izsvērtās runas beigas, lai pieprasītu paskaidrot, kā gan viņš spējīgs paust kaut ko tik neaptverami muļķīgu. – Daudz vairāk prieka sagādās kaut kāda bezjēdzīga balle šeit, kur tiks ielūgti ne vairāk kā piecdesmit viesi, nevis debijas balle Olverstoku namā? Tev noteikti kaut kas nav kārtībā ar galvu! – viņa pavēstīja jaunajam lordam. – Tu taču zini, kāda ir mūsu mamma un par kādu taupības pasākumu izvērtīsies viņas rīkotā balle! Ja balli rīkos mans tēvocis… tu tikai iztēlojies, cik lieliska tā varētu būt! Simtiem lūgtu viesu! Un tikai pašas svarīgākās personas. Omāri un aspika želeja… putukrējums un dažādi krēmi…

– Būs ielūgti uz balli? – sarunā iesaistījās Kārltons, mēģinādams pajokojot.

– Un šampanietis! – Džeina papildināja, nepievērsdama viņam uzmanību. – Un man kopā ar mammu un manu tēvoci vajadzētu stāvēt lielo kāpņu augšgalā. Man mugurā būs ar rožu pumpuriem un sārtiem volāniem izrotāts balts satīna tērps… un ziedu vītnes…

Šī skaistā vīzija lika viņas acīs sariesties asarām, tomēr tā nespēja vairot ne Marijas, ne vēl jo vairāk Kārltona pacilātību. Marija iebilda, ka ar saviem vasarraibumiem, smilšu gaišajiem matiem un šādu tērpu māsa izskatīsies labākajā gadījumā dīvaini. Savukārt Kārltons izteica izbrīnu, vai gan māsām no tiesas vajadzētu domāt par tik pasaulīgām lietām. Ne viena, ne otra māsa neuzskatīja par nepieciešamu viņam atbildēt, bet kļuva tikpat niknas kā viņu māte, kad viņš vēl piebilda, ka no savas puses arī priecājoties par Olverstoka atteikumu rīkot balli. Abas savu sašutumu pauda ārkārtīgi skaļi. Tā nu jaunais lords pameta savas māsas apraudam viņa prozaiskumu, ķildojamies par rožu pumpuriem un nešaubīgi nonākam pie vienošanās, ka tēvoča netīkamo uzvedību raisījusi viņu māte, pūlēdamās izprecināt savu brāli.

OTRĀ NODAĻA

Kad marķīzs ieradās mājās, viņa skatienu piesaistīja vēstule, kas bija nolikta uz viena no diviem ar vara vijumiem rotātajiem melnkoka galdiņiem pie loga. Adrese bija norādīta lielā, plašā rokrakstā, gaiši zilais zīmogs bija nebojāts – Čārlzs Trevors, marķīza lieliskais sekretārs, tikai īsā acu uzmetienā bija secinājis, ka vēstuli sūtījusi viena no trauslajām daiļavām, kas uz neilgu laiku bija piesaistījusi viņa darba devēja ātri gaistošo uzmanību. Cepuri, cimdus un plandošo mēteli, kuru tik sirsnīgi apbrīnoja Kitija Baksteda, Olverstoks pasvieda sulainim, kurš jau padevīgi gaidīja, lai tos novietotu, kur pieklājas. Pēc tam, paņēmis vēstuli, Olverstoks devās uz bibliotēku. Viņš salauza zīmogu un atvēra salocīto papīra lapu – un viņa izsmalcinātās nāsis uztvēra ambras aromātu. Vīrieša sejā parādījās nepatika, viņš turēja vēstuli rokas stiepiena attālumā un nopētīja to caur monokli. Pavirši izlasījis vēstījumu, Olverstoks papīru iemeta ugunī. Viņš nosprieda, ka Fanija bija sākusi viņu neizturami garlaikot. Žilbinoša būtne, taču – kā jau daudzas augstdzimušas jaunkundzes – nekad nebija apmierināta. Tagad viņa vēlējās pāri krēmkrāsas zirgu, kas vilktu viņas četrvietīgo karieti. Pagājušajā nedēļā viņa gribēja briljantu kaklarotu. Olverstoks viņai to bija pasniedzis, un to varēja uzskatīt par viņa atvadu dāvanu.

Šķebinošais aromāts, ar kuru viņa bija iesmaržinājusi savu vēstuli, likās, bija pielipis Olverstokam pie pirkstiem, un viņš rūpīgi tos noslaucīja. Telpā ienāca Čārlzs Trevors. Sekretāra sejā Olverstoks pamanīja pārsteigumu un paskaidroja viņam, ka nevarot ciest ambras aromātu. Misters Trevors nekomentēja šo izteikumu, taču viņa sejā pavīdēja tik skaidri lasāma izpratne, ka Olverstoks sacīja:

– Tieši tā! Es zinu, ko tu domā, Čārlz, un tev ir pilnīga taisnība. Ir pienācis laiks, kad man smalkajai Fanijai ir jāsaka ardievas. – Viņš nopūtās. – Jauka neliela rotaļa, bet tikpat mazas uzmanības vērta, cik viņas mantrausība.

Misters Trevors jau atkal nekomentēja sava darba devēja izteikumu. Viņam nenāktos viegli atrast piemērotus vārdus, jo viņš šo tematu uzskatīja par visai delikātu. Būdams morālists, viņš varēja vien nožēlot sava darba devēja dzīvesveidu; viņš pats bija cilvēks, kurš dziļi ticēja bruņnieciskuma ideāliem, un tālab viņam bija žēl nabaga Fanijas, tomēr nebija arī noslēpums, cik dāsni darba devējs izturējies pret šo dāmu, tātad viņai nebūtu pamata žēloties.

Čārlzs Trevors bija viens no jaunākajiem savas lielās ģimenes pārstāvjiem un par savu darbavietu varēja pateikties tam apstāklim, ka viņa tēvs, kad vēl tikko bija ordinēts par mācītāju, tika norīkots par padomdevēju un mentoru pašreizējā marķīza tēvam un pavadīja viņu ilgstošā garā ceļojumā pa Eiropu. Komforta pilnā dzīve nebija viņa vienīgā balva; šis augstmanis no sirds pieķērās viņam un kļuva par viņa vecākā dēla krusttēvu, turpretī savam dēlam ieaudzināja neskaidru pārliecību par to, ka reverends Lorenss Trevors ir tiesīgs sagaidīt no viņa zināmu palīdzību.

Tā nu brīdī, kad reverends Lorenss uzdrošinājās pašreizējam marķīzam ieteikt Čārlzu kā piemērotu kandidātu sekretāra amatam, Olverstoks savā paspārnē pieņēma viņu daudz labprātāk, nekā Čārlza ģimene bija gatava viņu turp palaist. Čārlzam nebija nekādas vēlēšanās pieslieties baznīcai, tomēr viņš bija nopietns, jauns vīrietis ar nevainojamiem priekšstatiem par morāli. Nekas no tā, ko Čārlzs bija dzirdējis par Olverstoku, nevedināja viņu uz domām par to, ka norīkojums darbā pie šā cilvēka nozīmēs miesas šaustīšanu. Tā kā Čārlzs bija ne vien saprātīgs cilvēks, bet arī sirsnīgi mīlošs dēls un zināja, cik grūti garīdzniekam ar vidēju rocību nodrošināt savu sesto dēlu, viņš paturēja bažas pie sevis un centās pārliecināt tēvu, ka nepievils viņa cerības, ka gremdēsies pārdomās un gūs tajās mierinājumu, turklāt, Olverstoka namā strādājot, viņam būs daudz vieglāk atrast savu laimīgo iespēju, nekā deldējot zoles mācītājmājā.

Čārlzu interesēja politika, bet laimīgā iespēja pagaidām vēl viņa ceļā nebija nostājusies. Marķīzs neatbalstīja viņa godkāri un ļoti reti parādījās Lordu palātā, tomēr Čārlzam bija ļauts uzrakstīt dažu īsu runu tekstus, kad darba devējs to uzskatīja par pilnīgi nepieciešamu, un šad tad drīkstēja paust pats savu politisko pārliecību.

Līdz šim Čārlzs nebija spējis saskatīt iemeslus, kālab vajadzētu just nepatiku pret Olverstoku. Lai arī nebija ne mazākā iemesla domāt, ka saimnieku interesē viņa bažas, Čārlzs tomēr uzskatīja viņu par vēlīgu un draudzīgu cilvēku, kurš uz pārējiem nenolūkojas tik vīzdegunīgi, it kā pats atrastos viņiem nesasniedzamos augstumos. Salīdzinot savu pieredzi un kāda sava koledžas drauga pieredzi, kurš strādāja līdzīgā amatā un kura darba devējs pret viņu izturējās kā pret melno vergu un sulaini vienā personā, Čārlzs sevi uzskatīja par veiksminieku.

Olverstoks gan spēja asi aizvainot cilvēku, kas neaicināts ielauzās viņa teritorijā, taču, ja sekretārs pieļāva kādu kļūmi darbā, Olverstoks pie viņa vērsās nevainojamā manierē un nekad nepauda ne mazāko mājienu par sava sociālā statusa pārākumu. Čārlza draugam nācās uzklausīt asas pavēles; Čārlzs uzklausīja civilizētus lūgumus, kurus gandrīz vienmēr pavadīja lorda pievilcīgais smaids. Lai kā Čārlzs arī censtos, viņam nebija pa spēkam atvairīt Olverstoka šarmu, kā arī apvaldīt apbrīnu par sava daba devēja jātnieka prasmēm un viņa izveicību daudzās sportiskās aktivitātēs.

– Vērojot tavu vilcināšanos, – ierunājās marķīzs, un viņa skatienā iedzirkstījās tikko manāms uzjautrinājums, – un tavu savādo izturēšanos, pieņemu, ka tu uzskati par savu uzdevumu atgādināt man vēl kaut ko, par vēl kādu pienākumu. Uzklausi manu padomu! Nedari to! Es to uzskatīšu par lielu nelaipnību no tavas puses, turklāt ļoti iespējams, ka es aizraušos.

Smaids izkliedēja nopietnību mistera Trevora sejā.

– Jūs tā nekad nedarāt, – viņš sacīja. – Un tas nav pienākums… vismaz es nedomāju, ka tas tāds būtu. Man vienkārši likās, ka jūs vēlētos par to zināt.

– Vai patiesi? Mana pieredze liecina, ka šiem vārdiem allaž seko paziņojums par kaut ko tādu, ko es daudz labprātāk nemaz nezinātu.

– Jā, – misters Trevors vaļsirdīgi piekrita, – tomēr es vēlētos, lai jūs izlasītu šo vēstuli. Patiesību sakot, es apsolīju mis Merivilai, ka jūs to izdarīsiet.

– Un kas, – lords vēlējās zināt, – ir šī mis Merivila?

– Viņa sacīja, ka jūs to zināšot, ser.

– Nudien, Čārlz, tev jau nu vajadzēja zināt, ka es nemēdzu paturēt prātā visu savu… – Viņš apklusa un sarauca pieri. – Merivila, – viņš domīgi atkārtoja.

– Ser, viņa noteikti ir kāda no jūsu paziņu loka.

– No ļoti tālu paziņu! Un ko, sasodīts, viņa no manis gribēja? – Misters Trevors sniedza lordam aizzīmogotu aploksni. Viņš to paņēma, bet strikti sacīja: – Tu būtu pelnījis, lai es šo vēstuli iemestu ugunī un tev nāktos paskaidrot, kā gan tas bijis iespējams, ka tu galu galā nemaz neredzēji mani to lasām! – Lords salauza zīmogu un atvēra vēstuli. Nebija vajadzīgs ilgs laiks, lai viņš iepazītos ar tās saturu. Ticis līdz vēstules beigām, viņš pievērsa misteram Trevoram sāpju pilnu skatienu. – Vai tu, Čārlz, būtu mazliet sasirdzis? Varbūt tev kļuva slikti pēc tam, kad mēs vakar atvadījāmies, un tagad tu nespēj skaidri domāt?

– Nē! Protams, nē, kungs! – Misteru Trevoru šāds jautājums bija satriecis.

– Labi, bet kāpēc tad piepeši tavs prāts ir apmiglojies?

– Tā nav! Es gribēju sacīt…

– Tā ir jābūt. Mūsu sadarbība ir ilgusi trīs gadus, un visā šajā laikā tu allaž prati atrast piemērotas atrunas, kā apvaldīt manus uzmācīgos radiniekus. Bet iedrošināt tās piedauzīgās izspiedējas…

– Esmu pārliecināts, ka viņas nemaz tā neuzskata. Es iedomājos, ka varbūt viņas nav īpaši bagātas, bet…

– Piedauzīgās izspiedējas, – lords strikti atkārtoja. – Ja mana māsa uzskata, ka dzīvošana Grosvenorpleisā nozīmē atrašanos tālā pasaules malā, ko gan var domāt par cilvēkiem, kam pieder īpašumi Augšvimpolstrītā? Un ja… – Viņš atkal paraudzījās uz vēstuli. – …ja šī F. Merivila ir meita tādam manas ģimenes loceklim, ar kuru man ir bijusi vismazākā saskare, tev vajadzētu paļauties uz to, ka viņai nav ne plika graša pie dvēseles, un es nebūšu tik pakalpīgs, lai šo situāciju labotu.

– Nē, nē! – misters Trevors sacīja. – Man gribas cerēt, ka es šādu personu neiedrošinātu.

– Man tāpat, – piekrita lords un mazliet iepleta acis, ziņkārīgi paraudzīdamies uz misteru Trevoru. – Tavi draugi, Čārlz?

– Nekad agrāk nebiju viņas redzējis, ser, – viņš stīvi atbildēja. – Laikam man vajadzētu apliecināt jūsu gaišībai, ka mēģinājumu iepazīstināt kādu no saviem draugiem ar jums es uzskatītu par rupju un nepiedienīgu rīcību.

– Šajā ziņā gan nevajadzētu būt tik ļoti jūtīgam! Es nudien nebiju nodomājis tevi apvainot, – Olverstoks labvēlīgi noteica.

– Nē, ser! Protams, ka ne. – Misters Trevors redzami nomierinājās. – Es izlūdzos jūsu piedošanu! Lieta tāda, ka… Būs labāk, ja es jums paskaidrošu, kā tieši sastapos ar mis Merivilu.

– Dari tā! – Olverstoks aicināja.

– To vēstuli viņa atnesa pati, – Čārlzs stāstīja. – Kariete piebrauca brīdī, kad es tieši grasījos ieiet ēkā. Šai dienai jūs man bijāt uzdevis diezgan maz darba, un es nospriedu, ka neiebildīsiet, ja es aiziešu un iegādāšos sev dažus jaunus kaklautus.

– Kurš gan tevi pamudināja iedomāties par kaut ko tādu?

– Jūs, ser. – Nosvērtais sekretārs atkal pasmaidīja. – Īsumā stāsts ir šāds. Mis Merivila izkāpa no karietes, un viņai rokā bija vēstule, bet es tajā brīdī devos augšup pa kāpnēm. Un…