– Kura pie visām savām labajām īpašībām pamanījusies pievienot arī spēju kļūt neredzamai?

Ar grūtībām apspiedusi smieklus, Frederika salti paskaidroja: – Viņa šajā veikalā iepērkas, un mēs esam sarunājušas drīzumā satikties Hukema bibliotēkā. Ceru, ka esat apmierināts?

– Nebūt ne. Ja nevēlaties, lai jūs uzskata par frivolu, tad jūs nedrīkstat viena pati staigāt pa Londonas smalkajām vietām. Un vēl jo vairāk Bonstrītā! Ja tomēr jūsu mērķi ir tādi, tad meklējiet sev kādu citu aizbildni un nejauciet man prātu ar savām muļķībām par jūsu cienījamo vecumu. Herefordšīrā jūs varbūt varat uzdoties par dzīvesgudru sievieti, taču šeit jūs esat vien nepieredzējusi meitene. Pat ļoti nepieredzējusi meitene, Frederika!

Šie skarbie vārdi uzjundīja Frederikā visai pretrunīgas emocijas. Vispirms viņai gribējās atcirst kaut ko tikpat asu, jo, viņasprāt, marķīzs būtu to pelnījis par savu uzpūtību. No otras puses – Olverstoks bija pat ļoti spējīgs atteikties no aizbildniecības sniegšanas, un tas ja ne pilnībā izjauktu visus Frederikas plānus, tad vismaz krietni apgrūtinātu to realizēšanu. Turklāt Frederika apjauta, ka, zaudējot marķīza draudzību, viņa zaudēs arī savu dvēseles mieru.

– Protams, es esmu nepieredzējusi meitene, – viņa sacīja, izvēlējusies saprātīgu kompromisa ceļu, – jo līdz brīdim, kad ieraudzīju tuvojamies jūs, es šo vietu nemaz neuzskatīju par īpaši smalku. Muļķīgi, protams! It kā es neko nebūtu dzirdējusi par švītiem, kas mēdz šeit apgrozīties. Un jūs… kā to sauc? Arī esat promenādē?

– Nē, neesmu, – attrauca lords, un viņa skatienā uzzibsnīja jau pazīstamās liesmiņas. – Es dodos uz Džeksona boksēšanās salonu.

– Cik briesmīga vieta!

– Dīvaini šos vārdus uzklausīt no jums, kas vēl pavisam nesen man skaidroja par “labu mācību”, ko šāda vieta var dot.

Frederika iesmējās. – Vienalga tā vieta ir briesmīga! Bet jūs izturējāties nepiedienīgi, jo ļāvāt, lai padaru sevi par muļķi, skaidrodama jums par šo sportu, ja reiz pats par to zinājāt krietni vairāk.

– Tā jau laikam ir, – viņš piekrita. – Un vēl es krietni vairāk par jums zinu, kādi noteikumi jāievēro jaunām dāmām no labām ģimenēm.

– Jūs nu gan esat viens neciešams cilvēks! Es taču jau atvainojos un atzinu savu vainu.

– Ja manis nepamatota apvainošana, pēc jūsu domām, nosaucama par savas vainas atzīšanu…

– Ne tuvu tā nebija nepamatota! – aizstāvējās Frederika. – Jau tuvākajās dienās, manu meitenīt, – lords savaldīgi sacīja, – jūs, visticamāk, saņemsiet, ko esat pelnījusi. Vismaz es atļaujos tā cerēt.

– Cik nelaipni no jūsu puses! – Frederika jautri piemiedza marķīzam ar aci, taču jau gandrīz tūdaļ atkal kļuva nopietna un piebilda: – Jums nu gan gadījies grūts uzdevums… uzraudzīt tādus kā mēs! Lūdzu, piedodiet, jūs patiešām pret mums esat izturējies ārkārtīgi laipni, milord! Tomēr jūs labi zināt, ka manos nodomos neietilpa jūsu iesaistīšana mūsu darīšanās. Tagad es esmu stingri nolēmusi vairs nevērsties pie jums, kaut arī gadītos kāda negaidīta problēma.

– Atļaušos secināt, ka jūsu brāļi pašlaik neiesaistās nekādos riskantos pasākumos, – lords Olverstoks sacīja.

– Nu jau jūs izturaties gaužām netaisni! – sašuta Frederika. – Mēs taču nelūdzām, lai dabūjat Feliksu nost no kuģa. Un, ja runājam par Džesamiju, tad viņš vispār nemēdz iekļūt nepatikšanās.

Marķīzam atlika vien piekrist, lai gan pēc nedaudzām dienām tieši Džesamijs viņu iesaistīja notikumā ar velosipēdu.

Savādais braucamrīks bija radīts pavisam nesen, taču strauji ieguva popularitāti. Konstrukciju veidoja ar rāmi savienoti divi riteņi; pirmais ritenis bija iegriežams kustībā ar sviras palīdzību, bet starp riteņiem atradās sēdeklis. Braucamrīku varēja vadīt ar kāju palīdzību, turklāt daži pat pamanījās attīstīt visai vērā ņemamu ātrumu, veikli balansējot un strauji kustinot kājas. Džesamijs parkā ieraudzīja vienu no šādiem pratējiem kopā ar visu velosipēdu un kaislīgi iekāroja arī pats sasniegt tādus rezultātus. Pēc dabas jauneklis bija īsts piedzīvojumu meklētājs, un pilsētā viņam ļoti pietrūka jāšanas zirga mugurā; turklāt viņš labprātīgi bija noteicis sev cītīgu mācību režīmu, bet šajā gadījumā dvēsele sacēlās protestā. Viņam šķita, ka ir atradis veidu, kā Frederikai neuzlikt papildu finansiālu slogu, tomēr ļaut izlauzties savai nevaldāmajai enerģijai un parādīt pasaulei, ka ne tikai viņa jaunākais brālis ir spējīgs uz riskantiem gājieniem.

Izrādījās, ka šo māku var apgūt vairākās skolās un spējīgākajiem audzēkņiem tur pat izīrēja velosipēdus. Džesamijam vajadzēja pavisam nedaudz laika, lai kļūtu par vienu no daudzsološākajiem braucējiem, ar apskaužamu vieglumu lavierētu garām zirgu vilktajām ekipāžām un nonāktu klusākās ielās. Šajos braucienos viņu pavadīja Lufra, un māsas nosprieda, ka jauneklis kaut mazliet padarījis vieglāku savu stingro mācību režīmu, lai veltītu laiku arī uzticamajam draugam.

– Labi gan, ka mēs atvedām Lufru uz Londonu, – ieminējās Frederika un mazliet pavīpsnāja. – Un labi, ka viņš padzenāja tās govis Grīnparkā. Džesamijs nosprieda, ka sievietēm suni nedrīkst uzticēt. Un nekas cits viņu nespētu atraut no grāmatām.

Džesamijs vēl nebija tik pieaudzis, lai viņam negribētos pārsteigt savu ģimeni ar jaunapgūto prasmi, tomēr pagaidām viņš nevienam neko nebija stāstījis. Beidzot, sācis justies visnotaļ droši divriteņa seglos, viņš nolēma piebraukt pie mājas durvīm un pasaukt māsas, lai nodemonstrētu savu veiklību. Pagaidām gan viņam vēl bija pagrūti tikt sēdeklī, taču negribējās šo niansi rādīt ģimenes locekļiem. Viņš pavingrinājās vēl vairākas stundas un tikai tad devās visbiezāk apdzīvotajā pilsētas daļā. Garā Pikadili nokalne viņam izrādījās nepārvarams kārdinājums. Daži skatītāji bija pilnīgā sajūsmā par šādu māku, bet vēl citi jutās šokēti. Galu galā Džesamijam izdevās piesaistīt sev daudzkārt lielāku uzmanību, nekā gribējies.

Katastrofā bija vainojams garspalvains retrīvers, kurš lēnā solī gāja nopakaļ savam saimniekam. Ieraudzījis dīvaino transportlīdzekli, viņš, skaļi riedams, metās pie tā. Džesamijs bija pietiekami labi iepazinis suņus, kas šādi krīt virsū ekipāžām, tālab īpaši nesatraucās, taču Lufra, kurš turējās saimniekam iepakaļ, pamanīja uzbrukumu draugam un steidzās palīgā.

Saķērušies niknā cīniņā, abi suņi ietriecās divritenī; Džesamijs, pūlēdamies tomēr saglabāt līdzsvaru, uzbrauca kādam cilvēkam, kurš laboja krēslu. Vairs nespēdams valdīt pār braucamrīku, jauneklis nokrita uz bruģa un tikai laimīgas nejaušības pēc nepakļuva zem zirga pakaviem.

Veiksmīgā kārtā kučierim tomēr izdevās pagriezt zirgus uz citu pusi, un Džesamijs piecēlās kājās viss vienos skrāpējumos un zilumos, tomēr ar veseliem kauliem. Satriekts un pazemots, viņš piepeši ieraudzīja ainu, kas spētu uzdzīt šausmas jebkuram citam sešpadsmit gadus vecam jaunietim, kuram piemīt mazāk drosmes.

Spējā zirgu gaitas maiņa bija izjaukusi satiksmes kustību ielā, gaisu tricināja negantas balsis, savstarpēji apvainojumi un visai rupji vārdi. Kādu padzīvojušu dāmu karietē pārņēma histērija. Vīrietis, kurš bija labojis krēslu, žēlojās, ka esot pamatīgi sasities, turklāt viņa mēbele tagad esot salauzta, savukārt retrīvera saimnieks sauca pēc palīdzības, lai izšķirtu suņus. Un Džesamijs pievērsa uzmanību tieši tās problēmas risināšanai. Viņam izdevās pārliecināt otra suņa saimnieku, ka vajag nevis sist abus kaušļus, bet gan cieši turēt savu suni pavadā, un tādējādi varēja atvilkt Lufru nost. Džesamijs pat īsti nepaguva sākt atvainošanos, kad saniknotais džentlmenis jau apvainoja Lufru kautiņa izraisīšanā, nodēvēdams dzīvnieku par “traku kranci”. Šāda izturēšanās vairs nerosināja vēlēšanos atvainoties, tālab Džesamijs apgalvoja, ka retrīvers uzklupis viņam, turklāt bez jebkāda iemesla.

– Vai jums patīk suņi, kas savu saimnieku neaizstāv? – viņš vaicāja. – Man noteikti ne!

Aizvien vairāk cilvēku jau žēlojās par nodarītajiem zaudējumiem un draudēja ar tiesu. Skandāls pamazām ieguva gluži biedējošus apmērus, un nabaga Džesamijs vairs īsti nezināja, ko iesākt. Kad viņam vaicāja, kā viņu sauc un kurp viņš devies, jauneklis skaidri iztēlojās, kā šis pūlis uzbrūk Frederikai un sāk no viņas pieprasīt milzīgas naudas summas. Tālab viņš, spēja impulsa vadīts, paziņoja: – Es braucu uz Bārklija laukumu… uz mana aizbildņa marķīza Olverstoka namu!

Tobrīd Džesamijs domāja vienīgi par Frederikas pasargāšanu, taču jau drīz saprata, ka ir izrunājis gluži vai maģiskus vārdus. Solījumi atlīdzināt zaudējumus tika pieņemti, lai gan iepriekš tos noraidīja; retrīvera saimnieks izteica cerību, ka aizbildnis stingri sodīs Džesamiju, un devās savās gaitās, bet padzīvojusī dāma, kas jau pamazām bija atguvusies, nolasīja viņam īstu lekciju un apsolīja, ka noteikti visu pastāstīs marķīzam.

Tā nu sagadījās, ka Merivilu ģimenes pārstāvis jau otro reizi ieradās Bārklija laukumā apmeklētājiem neierastā stundā un pieprasīja nekavējoties paaicināt marķīzu. Tikai, atšķirībā no Frederikas, jauneklis neatteicās no piedāvātajiem Čārlza Trevora pakalpojumiem. Džesamijs ātri un diezgan saraustīti izstāstīja viņam par notikušo.

Drīz telpā ienāca arī lords Olverstoks un apvaicājās:

– Kas par satraukumu? Vikens man pavēstīja… – Apklusis pusteikumā, viņš pielika pie acs monokli un nopētīja puisi, kuram uz auguma visai skaidri bija redzamas nesenā starpgadījuma pēdas. – Nevaldāmais puika! Vai tu sakāvies? Kāpēc jūs nepārsējāt viņa ievainojumus, Čārlz?

– Man tas vēl netika ļauts, ser, – atbildēja misters Trevors.

– Nē, nekas, – nepacietīgi atteica Džesamijs un noslaucīja asins tērcīti, kas suloja no nelielā skrāpējuma uz pieres. – Es neesmu cietis. Nekā nopietna! Es ierados ne jau tāpēc, bet… Lūdzu, neraizējieties, ser!

– Stāvi rāms! – pavēlēja Olverstoks, tad pacēla ietiepīgā jaunekļa zodu un aplūkoja pret gaismu.

– Tas nebija kautiņš! Es vienkārši nokritu… Un pats biju vainīgs, – ar rūgtumu balsī sevi pēla Džesamijs.

– Nemaz nešaubos. Tikai man nenāk ne prātā gaidīt, kamēr tu ar savām asinīm te notraipīsi visu māju. Čārlz, esiet tik laipns… Nē, labāk es pats to izdarīšu. Panāc šurp, jaunekli! Kamēr es apkopšu tavus ievainojumus, vari man visu izstāstīt.

Džesamijam nekas cits neatlika, nācās sekot lordam ārā no istabas un pa platām kāpnēm doties augšup. Viņš joprojām turpināja apgalvot, ka visi tie sasitumi un skrāpējumi ir tīrais nieks, ka viņš lorda mājā ieradies tikai ar vienu vienīgu mērķi – atzīties nodarījumā, kā arī brīdināt marķīzu, ka vairāki cilvēki alkst saņemt kompensāciju par kaitējumu. Viņš lūdza, lai marķīzs viņiem to naudu samaksā, un apsolīja atdot parādu, cik ātri vien būs iespējams.

Jau drīz, kad Džesamijam no sejas un rokām bija nomazgāti netīrumi, bet notraipītos svārkus viņš bija atdevis Nepam, kā arī atļāvis apstrādāt vieglāk pieejamos skrāpējumus, uzlīmēt plāksteri uz pieres un iedzēris ar ūdeni atšķaidīta brendija devu, jauneklis mazliet nomierinājās un kaut cik sakarīgi spēja marķīzam visu izstāstīt, žņaudzīdams dūres, lai nedaudz apvaldītu trakojošās emocijas.

– Man, protams, nebija ne tiesību viņiem nosaukt jūsu vārdu, ser, ne arī sacīt, ka es te dzīvoju! – izsaucās Džesamijs, pamanījis salto un visai izsmējīgo lorda skatienu. – Es to zinu un izlūdzos piedošanu! Man tas bija jādara, lai viņi neuzkluptu Frederikai. Man nav ne mazākās nojausmas, cik naudas būs jāsamaksā, jo tas braucamais salūza kopā ar krēslu, taču maksāšu es pats, nevis Frederika. Viņai jau tāpat izdevumu pietiek ar Haritu. – Balsī ieskanējās ciešanas.

Marķīzs gluži ikdienišķi noteica: – Ļoti labi, tikai… ko es varētu darīt tavā labā?

Džesamijs atradās uz emocionāla sabrukuma robežas, nosarka, iekoda lūpā un pūlējās atbildēt tik savaldīgi, cik vien spēja: – Jūs varētu aizdot man nepieciešamo naudas summu, ser! Pats par sevi saprotams, es jums visu atdošu. Tiesa, pašlaik man vairs nav daudz atlicis, jo bija jāmaksā par mācību stundām, par velosipēda īri un…

– Par to neraizējies! – sacīja lords. – Es tevi nesteidzināšu.

– Es zinu. – Džesamijs nosarka vēl košāk. – Tikai, lūdzu, nesakiet, ka man nauda jums nemaz nav jāatdod un man nav par to jāsatraucas. Mani nekas nekavēs jums atdot parādu, un iemeslu satraukumam man netrūkst. Jau pirmajā izmēģinājumā es ļāvos kārdinājumam! Es pierādīju tikai to, ka esmu godkārīgs un – pat vēl ļaunāk – vēlējos pārspēt Feliksu. Vai gan bija iespējams man paveikt kaut ko vēl nicināmāku un vēl skaidrāk parādīt, ka neesmu garīdznieka tērpa cienīgs?

– Un kā vēl varēji! – nepiekrita Olverstoks. – Nevajag jau no gluži parasta negadījuma izpūst kaut kādu nāves grēku. Tu vienkārši iekļuvi negadījumā, turklāt ne savas vainas pēc, tālab dvēseles mokām nav nekāda pamata. Es esmu laimīgs, ka tu spēj iekļūt tādās situācijās; tas vienīgi pierāda, ka tu būsi labāks mācītājs, jo izpratīsi cilvēciskas vājības, nevis jau sešpadsmit gadu vecumā tieksies iekļūt svēto kārtā.