žordžeta Heiere - Frederika

Izskatījās, ka šādi vārdi Džesamiju ir pārsteiguši, taču pēc tam viņš sadrūma un novilka: – Jā, bet… kad esi pieņēmis lēmumu un tomēr tev nepietiek spēka pretoties kārdinājumam, tas liecina par rakstura vājumu, vai ne, ser?

– Ja tavs lēmums nozīmē uzvesties kā pilnīgam askētam, tad tev draud patiesas briesmas kļūt par pašapmierinātu pedantu, – skarbi noteica marķīzs. – Bet tu ieradies pie manis pēc palīdzības, un tas vismaz pierāda, ka kritiskās situācijās tu nezaudē galvu. Vienosimies tā, ka tu man parādu atdosi, kad spēsi, bet nedrīksti arī palikt bez penija pie dvēseles. Un par draudiem aizmirsti! Ja kādam kučierim vai krēslu labotājam pietiks nekaunības parādīties manā namā, tad vari būt drošs, ka misters Trevors tiks ar viņiem galā. Bet tādi ļautiņi uz šejieni nemaz nenāk.

Džesamijs sadrūma. – Es jūsu adresi nosaucu ne jau šī iemesla pēc, tas man pat prātā neienāca! Taču… tiklīdz es pateicu, ka esat mans aizbildnis… – Mirkli paklusējis, jauneklis paraudzījās Olverstokam acīs. – Tas ir pretīgi!

– Iespējams, bet tev taču jāatzīst, ka tas ir visai ērti. Varbūt nemoralizēsim tagad par to, cik sekla ir turēšanās pie visiem tiem augstajiem tituliem, un tu uzmanīgi ieklausies, ko sacīšu!

– Jā, ser. – Džesamijs pamāja ar galvu.

– Tu ieradies pie manis pēc palīdzības kā pie sava aizbildņa un tagad esi spiests pakļauties manam lēmumam. Un tālab kopš šīs dienas tu daudz mazāk laika veltīsi mācībām, jo tām tu tērē pārmēru daudz spēku, un vairāk nodosies fiziskām nodarbēm. Turklāt tev nepieciešams nevis velosipēds, bet gan zirgs.

– Ak, ja vien… – Džesamijs mirdzošām acīm gluži nevilšus izsaucās, bet tad aprāvās un pašūpoja galvu. – Es nevaru. Londonā tas ir pārmēru dārgi…

– Par tēriņiem nebēdā. Tu varēsi izmantot vienu no maniem zirgiem.

– Jūs man uzticēsiet savus zirgus? – stomīdamies pārvaicāja Džesamijs. – Nē, ser! Tādu balvu es neesmu pelnījis!

– Tev neviens nekādu balvu nepasniedz. Tā ir pavēle, – sacīja Olverstoks. – Tu laikam neesi pieradis pie kaut kā tāda? – Džesamija mirdzošās acis un drebošās lūpas aizkustināja marķīzu. Viņš pasmaidīja un uzlika roku zēnam uz pleca. – Nenokar degunu! Tu taču pat neesi pārkāpis nevienu no desmit baušļiem, tāpēc izbeidz no mušas izpūst ziloni. Ja Neps jau ir sakārtojis tavus svārkus, es aizvedīšu tevi uz mājām.

Nākamajā rītā marķīzs saņēma vēstuli no Frederikas, kurā viņa tencināja par laipno rīcību un izteica nožēlu, ka viņam nācies paciest tik daudz neērtību Džesamija izrīcības dēļ. Olverstoks izlasīja vēstuli un saprata, ka tās pieklājīgais tonis slēpj vai, precīzāk sakot, tam bija jāslēpj vēstules autores rūgtais pazemojums. Kad viņi pēc divām dienām sastapās kādā pieņemšanā, Frederika apstiprināja šo marķīza pieņēmumu.

Uz viņa ieinteresēto vaicājumu Frederika sacīja: – Nē, es neesmu sadusmojusies! Es esmu tikai ļoti aizvainota.

Visi mani iebildumi bijuši… Es no sirds jums atvainojos.

– Muļķības! Kāpēc jums būtu jāatvainojas?

– Ak, pie visa vainīga esmu tikai es! – Viņa nopūtās. – Es atvedu Džesamiju uz Londonu un Haritai pievērsu daudz lielāku uzmanību nekā viņam. Nevajadzēja brālim dot tik lielu vaļu. – Pēc mirkļa viņa piebilda: – Lai gan uzbāzties ar savu sabiedrību viņam es arī nevēlētos. Tas viņu noteikti sadusmotu. Un arī tā ir mana vaina. Vajadzēja vismaz pacensties kaut ko mainīt.

– Jūs tikai velti būtu tērējusi laiku. Man gribētos, lai jūs paskaidrojat, kālab tik milzīgi satraucaties par gluži parastu un visai nenozīmīgu notikumu. Man ir skaidrs, kālab uztraucās Džesamijs, bet jūs?

– Ja Džesamijs būtu vērsies pie manis, nevis pie jums, tad man tas viss pat būtu šķitis uzjautrinoši, – viņa steidzīgi pavēstīja, – taču mani tracina fakts, ka viņš tajā ievilka arī jūs. Lai gan Džesamijs visu noliedza, kad es viņu iztaujāju, un atbildēja, ka tā nav mana darīšana, es esmu pilnīgi pārliecināta, ka jūs samaksājāt par nodarītajiem postījumiem, un to es nespēju izturēt!

– Arī Džesamijs nespēja. Tieši tālab es viņam to naudu tikai aizdevu un liku apsolīt, ka viņš mazāk laika veltīs mācībām. Es nešaubos, ka jau alkstat man atdot naudu pēc iespējas ātrāk, taču atļaušos aizrādīt, ka tā gan būtu vistiešākā iejaukšanās citu darīšanās, turklāt tādējādi jūs iznīcināsiet visu, ko man, šķiet, izdevies panākt.

Frederika paraudzījās uz lordu; viņas skatienā jautās siltums un pateicība.

– Ir izdevies, pavisam noteikti. Es baidījos, ka Džesamiju pārņems nomāktība, kā tas parasti notiek gadījumos, kad viņš ir sastrādājis kaut ko līdzīgu. Taču šajā reizē izskatās, ka viņš ir pat pārmēru apmierināts; ne par kādu nomāktību nav ne runas. Žēl, ka jūs neredzējāt brīdi, kad viņš uz zirga piejāja pie manām durvīm un paaicināja mani paskatīties. Viņš bija tik ļoti laimīgs un lepns! Es neiejaukšos, bet atļaujiet vismaz pateikties jums.

– Šis temats mani sāk jau pamatīgi garlaikot! Jūs labāk pasakiet, kas tas par švītu, ar kuru pašlaik dejo Harita.

Frederika paraudzījās uz jaunāko māsu, kura griezās valsī ar kādu jaunu džentlmeni. Jauneklis bija ģērbies pēc pēdējās modes prasībām un likās patiešām aizrāvies ar savas deju partneres daiļumu.

– Tas ir misters Pīters Neivenbijs. Mēs ar viņu iepazināmies viesībās pie lēdijas Džersijas. Viņa man stāstīja, ka jauneklis, tikko ieraudzījis Haritu, steidzās lūgties, lai lēdija viņus iepazīstina. Tas, protams, nav nekas neparasts, tomēr viņš Haritai izrāda nenoliedzami īpašu uzmanību un pat pierunāja savu māti, lai no rīta ierodas pie mums vizītē. Man šī dāma ļoti iepatikās, bet vēl svarīgāk ir tas, ka viņai iepatikās Harita. Cik nu varēju noprast, šī dāma baidās, ka viņas dēlu savaldzinās kāda bagātu vīru medniece, bet mana Harita neesot no tādām. To misis Neivenbija uzreiz atskārta. – Frederika bažīgi paraudzījās uz lordu. – Tā taču būtu laba partija, vai ne?

Marķīzs bija caur monokli pētījis misteru Neivenbiju un atbildēja: – Jaunais Neivenbijs? Jā, pat ļoti laba partija. Viņam piemīt visas nepieciešamās īpašības, ja runājam par izcelšanos un mantisko stāvokli. Par to gan pagaidām var runāt tikai nākotnes formā, bet cerēsim, ka viņa tēvs ilgi vairs nenodzīvos.

– Es nu gan necerēšu uz kaut ko tādu, – nikni atcirta Frederika. – Kā gan drīkst sacīt tik briesmīgus vārdus! Pat jūs, milord…

– Man likās, ka jūs vēlaties apprecināt Haritu ar bagātu cilvēku.

– Es neko tamlīdzīgu neesmu teikusi un vēlos tikai to, lai viņa būtu ērti iekārtojusies dzīvē, bet tam nav nekā kopīga ar titula vai bagātības medīšanu. Es tikai negribētu, lai viņa apprecas ar kādu izskatīgu tukšgalvi, piemēram, tādu kā jūsu pievilcīgais brālēna dēls, kura bagātība ir tikpat niecīga, cik viņa smadzenes. Es būtu jums ļoti pateicīga, ja jūs jau pašā pumpurā iznīdētu šīs attiecības.

– Jūs laikam būsiet daudz ko dzirdējusi no manas māsīcas Lukrēcijas. Ticiet man, Endimions nebūt nav nekāds nabags! Viņš ir mantojis visai pieklājīgu naudas summu.

Frederika attapa, ka dusmu uzplūdā izturējusies ne gluži piedienīgi. – Izlūdzos piedošanu! Man nevajadzēja par jūsu radinieku sacīt šādus vārdus.

– O, šajā ziņā es nemaz neiebilstu! – gluži vienaldzīgi attrauca lords Olverstoks. – Man par Endimionu ir visai maza interese, un es nekādā ziņā neesmu nolēmis iejaukties viņa dzīvē. Tālab jums nebūtu jājūtas man pateicīgai. Tam vajadzētu kalpot jums par mierinājumu. – Viņš izsmējīgi paraudzījās uz Frederiku, taču viņa aizgriezās un iekoda lūpu zobos. – Vai ne? Tā taču ir?

– Nē. Jūs mani izaicinājāt, tomēr man nebija nodoma jūs aizvainot. Ceru, ka tik nepateicīga es neesmu.

– Jūs mani nemaz neaizvainojāt, un jūsu pateicība man nav nepieciešama, – atteica marķīzs. – Tik skarbas atbildes iztrūcināta, Frederika mazliet bažīgi paraudzījās uz Olverstoku. Viņa sejas izteiksme neko nepauda, taču jau pavisam drīz viņš atkal pasmaidīja un piebilda gluži parastā balsī: – Pateicība pieder pie lietām, kas man šķiet neciešami garlaicīgas.

– Tad jums nevajadzētu dot man iemeslu šīm jūtām, – viņa aizrādīja.

Lords Olverstoks atkal palūkojās uz Haritu.

– Jaunais Neivenbijs patiešām izskatās labi! Kā noprotu, jūs vairs nelolojat cerības par viņas gaudeno apbrīnotāju misteru Marku?

– Nē, noteikti ne. Viņš taču ir tikai sapņotājs! Jūs tikai paraugieties… Viņš sēž kopā ar misis Portkolu un ar muļķīgu smaidu sejā vēro Haritu! Tas, ka viņa dejo ar misteru Neivenbiju, viņam nemaz neliekas kaitinoši.

– Tieši tā! – piebalsoja lords Olverstoks. Viņš atkal pielika monokli pie acs un pētīja telpu, līdz atrada meklēto. – Par manu pastulbo brālēna dēlu gan to nevarētu sacīt.

– Viņš patiešām tāds ir! – Frederika izaicinoši apstiprināja.

– Es nekad neesmu to noliedzis, tālab pat negrasos jums atdarīt ar to pašu.

Frederikas vaigos ievilkās mīlīgas bedrītes, tomēr viņa gluži cienīgi pavaicāja: – Es pieņemu, ka jūs gribējāt sacīt… atgādināt man, ka mana māsa nav īpaši gudra?

– Ja jums labpatīk to pateikt šādos vārdos. Jūsu māsa, Frederika, ir skaista, dumja zostiņa! Un jūs to ļoti labi zināt.

Godīgums Frederikai neļāva pat papūlēties atspēkot šādu apgalvojumu. – Tātad jo pamatotāks ir iemesls viņai iziet par sievu pie tāda vīra, kuram piemīt veselais saprāts un labas spriestspējas.

– Ļoti iespējams, jums taisnība. Tikai… vai šāds raksturojums atbilst jaunajam Neivenbijam? Lai gan jāatzīst, ka es neko daudz par viņu nezinu un pēc ārienes spriest nebūtu pareizi, vai ne?

– No visiem derdzīgajiem cilvēkiem, kādus man kaut reizi nācies sastapt… – viņa tomēr nepateica līdz galam un apņēmīgi piebilda: – Nē, es to nemaz nesacīšu! Jūs pats varat nojaust, kādi būtu šie vārdi.

– Nē, man nav ne jausmas. Turpiniet, lūdzu, – mudināja lords.

Mēģinādama apspiest smieklus, Frederika aizgriezās un jutās manāmi atvieglota, jo pie viņiem bija pienācis Dārsijs Mortons. Pārmijis ar šo kungu dažas pieklājības frāzes, lords Olverstoks pievienojās tiem, kas bija sastājušies ap lēdiju Džersiju. Viņam acīmredzot nebija ne jausmas, cik lielu interesi apkārtējos radījis fakts, ka viņš divdesmit minūtes nosēdējis blakus mis Merivilai un viņu vērojuši vairāki acu pāri: ar ziņkārību, ar greizsirdību un ar cinismu; turklāt uzmanībai garām nebija paslīdējis arī tas, ka šās sarunas laikā marķīzs rūpīgi bija pētījis jaunāko mis Merivilu. Bija tādi, kas bažījās, ka šī nevainīgā daiļava varētu kļūt par Olverstoka kārtējo upuri; citi sprieda, ka varbūt marķīzs galu galā sastapis savu likteni; savukārt dažas lēdijas, kuras slepus bija cerējušas, ka lords pievērsīsies viņu meitām, nepārprotami izrādīja sašutumu. Pie sašutušajām bija pieskaitāma arī lēdija Baksteda, tiesa, mazliet citu iemeslu pēc. Viņa, gluži tāpat kā viņas vecākā māsa, vēlējās redzēt Olverstoku apprecam piemērotu sievu, bet viņa tagadējo mantinieku izstumt no spēles. Jau pirmo reizi ieraudzījusi Haritu, viņa pret Meriviliem sāka izjust dzelošu nepatiku. Lēdija Baksteda nešaubījās, ka Džeinas ne pārāk veiksmīgajā debijā bija vainojama tieši Harita. Komplimenti, ko lēdija pastāvīgi uzklausīja par savu aizbilstamo labajām manierēm un izmeklētajiem tērpiem, jau visai drīz iededza cienījamās dāmas sirdī kvēlošu naidu pret Frederiku un Haritu.

Viņa bija apsolījusi ievest māsas sabiedrībā un bija to izdarījusi, tāpēc tagad varēja ar mierīgu sirdi paiet malā, taču arī šo faktu aptumšoja tas, cik ātri un viegli viņas guva panākumus. Lēdija Baksteda jau varēja mierināt sevi ar domu, ka dāmas, kuras aicināja jaunās Merivilas viesos, to darīja vienīgi tāpēc, lai izpatiktu lordam Olverstokam, tomēr viņa lieliski zināja, ka tā nebūt nav taisnība. – Visiem patīk Merivilas, – ar tikko jaušamu ļaunīgu smaidu bija paziņojusi grāfiene Līvena.

– Pēc manām domām, viņas tiek pārmēru augstu vērtētas, – vecākajai māsai vēstīja Luīza. – Harita ir bezrakstura būtne, bet, ja runājam par Frederiku, kā viņa sevi sauc… uzdrošinos ticēt, ka tu arī būsi pamanījusi, cik viņa ir pārspīlēti pašapzinīga un iedomīga!

– Nē, – strikti noteica lēdija Dževingtone, – kaut ko tādu es gan neesmu pamanījusi. Viņas abas ir ļoti patiesas un labi audzinātas meitenes. Harita ir apburoša naivulīte, bet Frederika, manuprāt, ir visai saprātīga jauna sieviete.

– Jā, saprātīga gan! – Lēdija Baksteda nikni izgrūda. – Īpaši visā, kas saistīts ar vīra meklēšanu. Man atliek vien pabrīnīties, kā viņai izdevies izpelnīties tavu labvēlību. Es jau nu gan zināju, ka viņas mērķis bija nedēļas laikā iegūt vajadzīgās pazīšanās.

– Oho, tātad Baksteds ir aizrāvies ar viņu? – pavaicāja lēdija Dževingtone. – Man jau vairākkārt tas tika sacīts, taču es nemēdzu klausīties tenkās. Nesatraucies, Luīza, tur nekas nesanāks!

– Protams, ka nesanāks, ja vien tas kaut mazākajā mērā būs atkarīgs no manis! – lēdija Baksteda atcirta, koši piesarkusi. Žēlsirdīgais smaids nepazuda no lēdijas Dževingtones sejas, un tas lika Luīzai piebilst: – Es ne mazākajā mērā nebaidos par Kārltonu! Bet, mana dārgā Augusta, kā tev patiktu, ja šī “apburošā naivulīte” kādā jaukā dienā kļūs par tavu svaini? – Lēdijai Bakstedai šķita, ka šie vārdi ir radījuši cerēto iespaidu, un viņa triumfējoši turpināja: – Kā gan varēja gadīties, ka tu, kura sevi uzskata par tik gudru, to pat nepamanīji! Vakar Vērnons ne acu nenolaida no šīs meitenes.