Lēdija Dževingtone pavēra muti, bet pēc mirkļa, neko nepateikusi, atkal aizvēra. Tad, veltījusi māsai neuzticības pilnu skatienu, viņa ierunājās: – Luīza, tu esi muļķe!

Tostarp abas jaunavas, kuru prātu nenomāca nekādas precību domas, priecīgi sveica savas ģimenes galvu, kurš gluži negaidot bija ieradies Augšvimpolstrītā. Viņas apskāva un skūpstīja brāli, apsēdināja pašā ērtākajā viesistabas vietā, kā jau īsteni mīlošām māsām pieklājas.

Protams, tieši Frederika bija tā, kura pirmā atgriezās uz zemes un sāka iztaujāt brāli par iemesliem, kas atveduši viņu uz Londonu. Iedzēris garu malku no lielas glāzes, ko Frederika viņam bija pasniegusi, Harijs pasmīnēja un atbildēja: – Mani uz laiku izslēdza.

– Nē, Harij! – izsaucās Frederika.

– Jā, gan. Un arī manu labāko draugu Bārniju. Tu taču pazīsti Bārniju Pīplovu, vai ne? Lielisks puisis!

Frederika gan nepazina šo jaunekli, taču tik jūsmīgā Harija atsauksme par viņu radīja nelāgas priekšnojautas.

Savukārt Hariju sakaitināja Haritas satraukuma pilnā iesaukšanās: – Mīļais Dievs, ko tagad darīsim?

– Neko! Tu nu gan esi īsta zoss! – Harijs nepacietīgi attrauca. – Un kāpēc jūs tagad tā skatāties uz mani? Es taču neesmu izslēgts uz visiem laikiem! Tikai līdz semestra beigām.

– Kāpēc, Harij? – vaicāja Frederika, jo viņai šie brāļa vārdi nemaz nelikās mierinoši.

Viņš sāka smieties.

– Tīro sīkumu dēļ! Mēs tikai mazliet izklaidējāmies. Un ne jau tikai mēs ar Bārniju. Tas notika pēc Džordža Lī dzimšanas dienas, bet tu jau viņu šā vai tā nepazīsti. Varens puisis! Īsāk sakot, nebija nekā tāda, par ko tev vajadzētu satraukties. Goda vārds!

Frederika mazliet nomierinājās un neturpināja iztaujāt brāli, jo pieredze viņai bija mācījusi, ka tādējādi var vienīgi sakaitināt Hariju. Viņai nebija lemts saprast, kādu prieku Harijs un viņa draugi saskata ballītēs, kuras allaž sākās ar iedzeršanu, bet beidzās ar bezjēdzīgiem un postošiem izlēcieniem.

– Patiesību sakot, – turpināja Harijs, – es jau kādu laiku domāju, ka man vajadzētu atbraukt un pārliecināties, vai jums te viss ir kārtībā. Es esmu ģimenes galva. Par laimi, nekas nav noticis, taču jūs varējāt iekļūt kādās nepatikšanās.

Harita ieķiķinājās, bet Frederika, pūloties nesmieties, atteica: – Cik tu esi laipns! Es patiešām jūtos aizkustināta, Harij! Un tavs pienākums bija parūpēties, lai tevi izslēdz!

– To nu gan es neteicu, Fredij! – brālis iebilda.

– Pat man tā nešķiet, – iesaucās Harita, kurai šī saruna likās uzjautrinoša. – Mēs Londonā esam tikai mazliet vairāk nekā mēnesi, bet tev līdz semestra beigām palikušas tikai dažas nedēļas. Nu, brālīt, tu nu gan esi viens briesmīgs radījums!

Harijs iesmējās un sacīja: – Un tomēr man jūs ir jāpieskata. Jūs taču esat sievietes un Londonā līdz šim vēl nekad neesat bijušas.

– Te nu man jāatzīst, ka tev ir zināmas priekšrocības salīdzinājumā ar mums, – piekrita Frederika.

– Mīļo Dieviņ! Kad tad Harijs pabija Londonā? – pārsteigti vaicāja Harita.

– Īsti neatceros. Pirms dažiem gadiem. Viņu ielūdza krustmāte Skrebstere, kas taču kristībās turējusi viņu rokās. Veselu nedēļu viņš nodzīvoja Hārlijstrītā, un viņam tika izrādītas visas ievērojamākās Londonas vietas, vai ne, Harij?

Viņš savaibstījās. – Ar nedēļu bija pilnīgi pietiekami, Fredij! Tēvocis vadāja mani pa visgarlaicīgākajām vietām. Taču Oksfordā es esmu šo to iemācījies un domāju, ka labi zinu, kas ir kas. Man jāteic, ka šī māja man nemaz nepatīk.

– Man tāpat. Tomēr atzīšos tev, ka, par spīti nožēlojamajām mēbelēm un tam, ka māja atrodas nemodernā rajonā, mēs apgrozāmies augstākajā sabiedrībā. Vari man ticēt!

– Zinu. Un arī tas man nebūt nepatīk. To panāca tas Olverstoks, ja? Nekad par viņu nebiju dzirdējis, kamēr tavā vēstulē neuzzināju, ka viņš esot mūsu brālēns. Tagad gan es esmu šo to uzzinājis par viņu un nespēju saprast, kā tu vispār iedomājies tieši pie viņa vērsties pēc palīdzības. Man likās, ka tev ar smadzenēm viss bija kārtībā!

– Ko tu ar to vēlējies pateikt, Harij? – iesaucās Harita. – Brālēns Olverstoks pret mums ir izturējies tik laipni un izpalīdzīgi! Tu nedrīksti iebilst…

– Redz kā? – viņš pārtrauca māsu. – Tagad tādu dziesmu tu dziedi? Un kā vēl varu iebilst! Laipns un izpalīdzīgs… Tad nu gan pateici.

– Jā, īpaši pret zēniem! Vai varbūt tev liekas, ka viņš ir pārmēru stīvs manierēs un salts? Jā, tāds iespaids par viņu patiešām rodas, un daudzi apgalvo, ka viņš esot neciešami augstprātīgs un rūpējoties tikai pats par savu labklāšanos, taču tā nemaz nav tiesa, vai ne, Frederika? Atceries, kā marķīzs veda Feliksu uz lietuvi un parūpējās par to, lai viņš varētu apmeklēt arī jauno naudas kaltuvi? Nemaz jau nerunājot par to, ka lords ļauj Džesamijam izjāt ar viņa brīnišķo zirgu!

– Lords Olverstoks bija šo to parādā mūsu tētim, – savaldīgi teica Frederika, – tieši tālab viņš piekrita… lai gan ne īpaši dedzīgi… uzņemties mūsu aizbildņa pienākumus.

– Aizbildņa? Man nu gan viņš nav nekāds aizbildnis! – kaismīgi iebilda Harijs.

– Tieši tā. Un man arī, jo mēs abi esam pilngadīgi.

– Jā, bet… tu nesaproti!

– Vari man ticēt, es visu lieliski saprotu. Tev nācies dzirdēt, ka viņš ir satriecošs izvirtulis…

– Vai tad viņš tāds ir? – plati iepletusi acis, Harita vēlējās noskaidrot. – Man likās, ka izvirtuļi ir pilnīgi citādi! Viņi izrāda sievietēm nepiedienīgu uzmanību un saka tādus vārdus, ka jāsarkst no kauna. Brālēns Olverstoks nemaz nav tāds. Man bieži ir licies, ka viņš izturas pārmēru stingri.

– Jā, nemitīgi atgādina par labām manierēm un norāj tevi, ja neesi uzvedusies, kā jaunai dāmai piedien… Gluži kā tādu skolnieci, – kaismīgi ieteicās Frederika. – Rimsties, Harij! Lai kāda arī būtu Olverstoka reputācija, attiecībā pret mums viņam nav nekādu nepiedienīgu nolūku. Un sabiedrībā viņš mūs neizveda. Jā, viņš patiesi sarīkoja balli savai māsasmeitai par godu, bet mūs ar visiem iepazīstināja viņa māsa lēdija Baksteda.

Likās, ka Harijam ar šīm atskaitēm vēl nav gana, taču tobrīd ienāca Džesamijs un viņš vairs par to nerunāja. Uzzinājis par brāļa ierašanās iemeslu, Džesamijs sadrūma, bet pēc Harija aizrādījuma, ka viņam nav nepieciešamas nekādas pamācības no jaunākā brāļa, pamāja ar galvu un tikai noteica: – Skaidrs!

– Un lai nebūtu nekādas moralizēšanas! – piebilda Harijs, neuzticīgi vērdamies uz brāli.

– Par to vari neraizēties! Man nav nekādu tiesību moralizēt, – Džesamijs sacīja un nopūtās.

– Oho! Kas tad nu? – Harijs vēlējās uzzināt kaut ko vairāk. – Tikai nesaki man, ka arī tu, garlaicības iemiesojum, esi sarīkojis kādu grautiņu!

– Vispār jau… kaut ko līdzīgu, – Džesamijs drūmi nočukstēja, jo vēl visai dzīvi atcerējās to, kas bija atgadījies Pikadili.

Māsas izstāstīja Harijam, kas bija noticis, kad Džesamijs vizinājās ar tik moderno velosipēdu, un lielais brālis smējās līdz asarām. Galu galā arī pašam Džesamijam sāka šķist, ka viss varbūt nemaz nav tik ļauni, un viņš pievienojās pārējiem jautrībā. Viņš izstāstīja brālim arī to, kādas bija šā negadījuma sekas, turklāt tik sīki aprakstīja lorda Olverstoka zirgus un viņu labākās īpašības, ka māsas jau drīz atcerējās par mājsaimniecības pienākumiem un atstāja viņus divatā.

Kad viss bija izrunāts, arī Harijam nācās atzīt, ka marķīzs bijis ārkārtīgi augstsirdīgs, ļaujot Džesamijam izmantot zirgus. Viņš pat uzteica brāli: – Lai gan lordam jau nebija jāraizējas, tu seglos sēdi labāk par visiem, ko pazīstu!

– Jā, bet viņam tas nebija zināms! – bērnišķā naivumā iebilda Džesamijs.

Harijs pasmīnēja, tomēr neko neteica. Vecākais brālis neuzskatīja, ka būtu viņa cienīgi kaitināt jaunāko, turklāt viņam gribējās pēc iespējas vairāk uzzināt par marķīzu. Džesamijs par Hariju bija vairākus gadus jaunāks, tomēr lielais brālis cienīja mazākā viedokli un paļāvās uz viņa spēju cilvēkos pamanīt neatbilstības morāles normām. Ja Džesamijam arī gadījās kļūdīties savos vērtējumos, tad noteikti ne pārspīlējot kāda cilvēka labās īpašības.

Un Džesamijs par marķīzu varēja sacīt tikai pašu labāko. Jauneklis saprata Harija raižu iemeslu un atzina, ka arī pats sākotnēji bažījies, vai tikai lords Olverstoks negrasās aplidot Haritu.

– Nekā tamlīdzīga! Man nemaz neliekas, ka viņam mūsu Harita īpaši interesētu. Tiesa, vienu reizi viņš Haritu vizināja pa parku, taču Frederika pateica, ka to viņš darījis ar nolūku, lai novērstu kaut kāda nelietīga izvirtuļa centienus pieglaimoties Haritai. Viņš nesūta viņai ziedus un neklaiņo gar mūsu māju kā brālēns Endimions.

– Kas tas vēl par brālēnu? – nesaprata Harijs.

– Endimions. Mēs viņu dēvējam par brālēnu, jo Frederika teic, ka viņš ir kāds ļoti attāls radinieks. Endimions ir brālēna Olverstoka mantinieks un dien leibgvardē. Izskatīgs, bet gluži nekaitīgs puisis, turklāt tik dumjš, ka pat grūti aptvert. Viņš Haritas dēļ ir zaudējis prātu, taču par to nav jāuztraucas. Ir vēl arī brālēna Olverstoka māsasdēli, brālēns Gregorijs un brālēns Baksteds, tiesa, viņam labāk patīk Frederika un…

– Nu, jā… Cik tad mums ir to brālēnu? – Harijs ievaicājās.

– Īsti nemaz nezinu. Ir tik dīvaina sajūta, kad piepeši uzrodas dučiem radinieku, par kuriem nekad iepriekš tu neko neesi dzirdējis.

– Kā gan citādi! Nudien, tas ir ļoti dīvaini.

– Turklāt viņi patiešām ir mūsu radinieki, jo paši to atzīst.

Harijs pašūpoja galvu un sacīja: – Tad jau laikam ar to viss ir kārtībā. Tu teici, ka vienam no viņiem ir iepatikusies Frederika.

– Tur jau ir tas joks! – iesaucās Džesamijs, jo labi apzinājās, kālab Harijs izrāda neticību. – Turklāt viņš ir tik ļoti garlaicīgs tips… – Viņš apklusa un sadrūma. – Man laikam nevajadzēja tā sacīt. Viņš ir ļoti cienījams un krietns cilvēks. Tikai, kad viņš sāk spriedelēt par morāli, tad man uzreiz rodas vēlēšanās izdarīt kaut ko nepieņemamu. Zinu, ka tā nav labi, tomēr tagad vairāk saprotu, ko brālēns Olverstoks domāja, sacīdams, ka es kļūšu par labāku mācītāju, ja pats būšu piedzīvojis šo to satraucošu.

Šie vārdi Harijam šķita parādām lordu Olverstoku labākā gaismā nekā visi pārējie slavinājumi, ko viņam veltīja Džesamijs. Harijs sacīja, ka vēlētos iepazīties ar marķīzu: – Viņam galva ir īstajā vietā.

– Nu… atļaušos sacīt, ka tev nāksies pavadīt māsas uz ballēm un tad jūs noteikti sastapsieties.

– Pavadīt māsas uz ballēm? – šausmu pārņemts, atkārtoja Harijs. – Ko vēl ne? To gan es nedarīšu!

Nekas nespēja likt Harijam mainīt šo lēmumu. Kad māsas mēģināja pierunāt Hariju, viņš apgalvoja, ka esot izaudzis no savām goda drēbēm un tagad nevēloties tērēt naudu jaunu iegādei, bet izklaidēm viņam būšot pietiekami ar paša draugu Bārniju, turklāt viņš domājot, ka vajadzētu aizbraukt uz Herefordšīru un pārliecināties, vai Greinārdā viss ir kārtībā. Vēl viņš aizrādīja, ka esot nekam nederīgs dejotājs un tikai iegrūdīšot visus kaunā, ja kādam ienāktu prātā viņu tomēr aizvilkt uz kādu balli.

Māsas bija vīlušās, taču ne pārsteigtas. Harijs pēc izskata ļoti līdzinājās Haritai un tādā ziņā nekādi nespētu viņas apkaunot, lai cik slikti arī dejotu; turklāt viņš bija ne vien skaists pēc vaiga un augumā padevies, bet viņam piemita arī krietna deva valdzinājuma.

Diemžēl viņam nekad nebija gribējies iegūt lielpilsētas iedzīvotāja smalkumu. Harijs allaž bija gatavs izklaidēm kopā ar draugiem, taču neviens nešaubījās, ka pēc dažiem gadiem viņu pilnīgi apmierinās skvaira dzīve laukos.

Ja viņa lēmums vēl nebūtu tik negrozāms, tad to par tādu padarītu mis Vinšemas indīgais aizrādījums, ka vainu par savu kaunpilno izslēgšanu viņš kaut daļēji varētu izpirkt un dot māsām vismaz kādu labumu. Desmit minūšu pavadīšana mātesmāsas sabiedrībā bija likusi laipnajam un sabiedriskajam Harijam zaudēt pacietību.

Pamanījusi dusmīgās liesmiņas Harija acīs un cieši sakniebtās brāļa lūpas, Frederika iejaucās sarunā un tikai pēc īsa brīža atļāvās aizrādīt, ka Harijam vajadzētu pavadīt māsas uz pieņemšanu pie lēdijas Seftones, ja viņš vēlas iepazīties ar lordu Olverstoku.

Harijam atbilde bija jau gatava. Viņš nelabprāt uzturējās augstākās sabiedrības švītu un dīkdieņu kompānijā, bet ne jau tālab, ka viņa manieres būtu sliktākas. Harijs pavēstīja, ka nevēlas paļauties uz nejaušību, kas dotu iespēju viņam apliecināt savu cieņu lordam Olverstokam. Ja reiz viņi ir tik daudz pateicības parādā šim cilvēkam, tad viņš uzskata par nepieciešamu pats apciemot marķīzu Bārklija laukumā, turklāt tā nebūtu tikai pieklājības vizīte – viņš atdotu arī Džesamija parādu.

– Man jāatzīst, ka es nudien priecātos, ja tu šo parādu atdotu, – sacīja Frederika, – tikai man nešķiet, ka brālēns Olverstoks piekritīs. Tev patiešām ir taisnība, un šāds apciemojums būtu vietā, tomēr neierodies pie viņa pirms pusdienlaika. Mēs ar Džesamiju reiz ielauzāmies pie viņa, kad viņš vēl posās; ja kaut ko tādu atkārtos vēl trešais Merivils, tas jau būs par traku!