žordžeta Heiere - Frederika

– Cik nožēlojams cilvēks! – nicīgi izsaucās Harijs.

Kad Harijs, paklausījis Frederikas padomam, ieradās Bārklija laukumā, pietika tikai ar vienu skatienu, lai secinātu, ka vārds “nožēlojams” nekādā ziņā nav attiecināms uz marķīzu.

Izrādījās, ka Harijs uz Olverstoku nama kāpņu zemākā pakāpiena apstājās tieši brīdī, kad lords nāca ārā, ģērbies Vestona šūdinātos zilos svārkos, gaišās biksēs, apsējis sniegbaltu kaklautu un apāvis žilbinoši spožus zābakus. Veidojās iespaids, ka lords ir īsts elegances paraugs, taču noteikti nav švīts, kas aizraujas ar pārspīlējumiem.

Marķīzs savukārt bija apstājies uz augšējā pakāpiena un raudzījās uz negaidīto apmeklētāju. Viņš mazliet iepleta acis, bet, ātri un uzmanīgi nopētījis viesi, visu saprata. – Netērējiet laiku ar iepazīstināšanu. – Viņš pasmaidīja. – Ja vien es kaut ko neesmu pārpratis, tad jūs sauc Harijs Merivils.

Harijs bija ļoti pieradis pie tā, ka viņu cilvēki pazīst, pateicoties izteiktajai līdzībai ar daiļo māsu, tāpēc nenobrīnījās par lorda vērīgumu.

– Jūs visi esat ļoti līdzīgi, – sacīja marķīzs. – Ienāciet un pastāstiet man, kādi ceļi jūs atveduši uz Londonu! Lai gan… diezin vai ir jēga taujāt. Uz cik ilgu laiku jūs tikāt izslēgts?

Lorda balsī bija saklausāma vien līdzjūtība un interese, tālab Harijs neapvainojās par šādu tiešumu un atbildēja, sirsnīgi smaidīdams: – Tikai līdz semestra beigām, ser. Vainojama vien gluži nevainīga nerātnība. Tomēr direktors pārskaitās un nolēma izrādīt bardzību. Ak, atvainojiet! Es jūs aizkavēju. Pieņemu, ka jums paredzēta kāda tikšanās.

– Nudien, tas nav nekas īpaši svarīgs, – atbildēja lords, pasniegdams sulainim cepuri, cimdus un spieķi. Pēc tam viņš devās uz bibliotēku. – Iemalkojiet kopā ar mani kādu glāzi šerija un pastāstiet, kā varu jums palīdzēt!

– Ak kungs, ser! Par kādu palīdzību var būt runa? – iesaucās Harijs. – Manuprāt, jūs jau tāpat esat pārāk daudz pūlējies manas ģimenes labā. Es esmu ieradies tikai pateikties jums par to.

– Tas ir nudien laipni, taču, ticiet man, nav vērts pateikties.

– Atļaušos jums nepiekrist, – iebilda Harijs, – jo nesaprotu, kādas mums ir tiesības izmantot jūsu pakalpojumus, ser.

– Jūs aizmirstat, ka esam radinieki!

– Te nav runa par aizmiršanu, es nekad to nebiju zinājis, – paskaidroja Harijs. – Frederika apgalvo, ka jūs esot mūsu brālēns, taču man ir visai pamatotas aizdomas, ka viņa ir sacerējusi kādu pasaciņu.

– Jūs esat netaisns pret viņu. Jā, iespējams, mūsu radniecība ir attāla, tomēr atļaušos jums apgalvot, ka mēs kaut kur… saskaramies dzimtas koka zaros.

– Var jau būt, – nepārliecināti bilda Harijs. – Man nekad nav bijusi īpaša interese par mūsu dzimtas vēsturi, bet es neapšaubāmi zinu, ka mums katram ir neskaitāmi daudz radinieku, kurus mēs ne reizi dzīvē pat neesam redzējuši.

– Turklāt daži vēl izrādās visai dīvaini ļautiņi, – klusi noteica viņa gaišība.

– Un kā vēl! – kaismīgi atsaucās Harijs un iesmējās, ieraudzījis ironijas pilno marķīza skatienu. – Es nemaz nebiju domājis jūs, ser! Bet atcerieties, piemēram, manu mātesmāsu Serafīnu. Tiesa, viņa gan nav nezināms radinieks, un man nudien ir žēl, ka tā… Jūs jau laikam ar viņu esat iepazinies?

– Jā, tālab varu izteikt jums līdzjūtību.

Harijs pamāja ar galvu un sacīja: – Nu jā… pret meitenēm jau viņa izturas visai pieņemami, turklāt viņām ir nepieciešama kādas cienījamas padzīvojušas dāmas klātbūtne. – Jauneklis apklusa, jo telpā bija ienācis Vikens un nolika marķīzam priekšā smagu sudraba paplāti. Marķīzs pasniedza Harijam glāzi ar šeriju, viņš to pieņēma un sacīja: – Tomēr, ser, ja reiz mēs esam tik attāli radinieki, tad es neredzu ne mazāko iemeslu, kālab jums vajadzētu par kādu no mums raizēties, un man nudien nepatīk tas, ka Frederika jūs ievilkusi visā šajā notikumā. Es esmu gatavs saderēt, ka bija tieši tā!

– Nē, nē, – lords iebilda. – Jūs laikam nebūsiet dzirdējis par to, ka esmu jūsu tēva parādnieks.

– Nudien, neko tādu es nezināju, – apstiprināja Harijs.

– Un jūs to nemaz nevarējāt zināt, – teica marķīzs un atbruņojoši pasmaidīja, atvairīdams jebkādus iebildumus.

Piepeši Harijam sagribējās pavaicāt, kā gan tas bijis iespējams, ka tik neapšaubāmi izcils cilvēks varējis kļūt viņa savādā tēva parādnieks, tomēr lorda smaids brīdināja, ka šāds vaicājums tiktu uztverts kā nekaunība.

– Lai kā arī būtu, ser, – turpināja Harijs, lielākai drosmei iedzēris vēl malku šerija, – es jūtos milzīgs jūsu parādnieks. Un ne jau tikai par to, ka kļuvāt par manu māsu aizbildni… šo parādu nav manos spēkos jums atmaksāt, bet arī par to, cik jūs bijāt laipns, ka palīdzējāt manam brālim. Un šī parāda atmaksa man ir pa spēkam, tādēļ es vēlos to izdarīt jau tūdaļ pat. Patiesību sakot, tas arī ir manas vizītes galvenais iemesls, tālab pasakiet, lūdzu, kādu summu jums nācās iztērēt Džesamija dēļ.

– Baidos, ka jums nāksies mani atvainot, – marķīzs sacīja. – Pirmkārt, es to nemaz nezinu, jo ar šādām lietām nodarbojas mans sekretārs. Un, otrkārt, es šo summu aizdevu Džesamijam, jo viņš apsolījās pildīt zināmus noteikumus.

– Jā, ser, viņš man izstāstīja par to, un esmu jums ļoti pateicīgs! Lai gan īsti nesaprotu, kālab šis vieglprātis neatveda uz Londonu pats savu zirgu vai vismaz nemēģināja kādu izīrēt… Bet viņš izvēlējās tēlot mocekli!

– Diezin vai Džesamijam būtu pa prātam pirmais zirgs, kas patrāpītos ceļā. Tā kā viņš bija nolēmis izvairīties no izdevumiem par zirgu un tā kopēju, kas rastos, ja viņam pašam būtu savs rikšotājs Londonā, varbūt jūs neiebilstu, ja mēs par šo tematu vairs nerunātu?

Harijs nosarka. – Lūdzu mani atvainot, ser, taču tas nav labi. Manuprāt, Džesamijam neklātos būt tik ļoti atkarīgam no jums. Viņam vajadzēja vērsties pie manis, jo viņa īstais aizbildnis esmu es, nevis jūs.

– Ne mazākajā mērā es negrasos uzurpēt jūsu tiesības! – apliecināja lords.

– Kaut gan, godīgi sakot, par jaunākajiem rūpējas Frederika, – Harijs atzina. – Tomēr es nespēju pieļaut, ka mans brālis taisa tādus parādus.

– Tas jau vairāk skar jūs un viņu, tā nemaz nav mana darīšana. Norājiet viņu, ja uzskatāt to par savu pienākumu.

– Tagad, kad es esmu izlēgts no skolas? – iesaucās Harijs. – Man tomēr vēl ir sirdsapziņa. Turklāt, – viņš atklāti piebilda, – es nepieļaušu, lai Džesamijam būtu iemesls man atbildot kaut ko pārmest.

Marķīzs pasmaidīja.

– Tad atļaušos atkārtot, ka vairs par to nerunāsim! – Tā kā Harijs joprojām neizskatījās apmierināts, lords, acīs dzirkstot smiekliem, sacīja: – Varat uzņemties galvotāja lomu, ja uzskatāt, ka viņš parādu neatdos.

Harijs saspringa un visai strikti atteica: – Par to es nudien nebaidos!

– Un es tāpat.

– Es bažījos par kaut ko citu, – turpināja Harijs, jau mazliet nomierinājies. – Varbūt viņš galu galā iztērēs visu.

– Tādā gadījumā jūs, – sacīja lords, – steigsieties viņam talkā. Tomēr man neliekas, ka šāda nepieciešamība patiešām varētu rasties. Manuprāt, runa varētu būt par gaužām nenozīmīgu summu. Turklāt tagad Džesamijs katru rītu dodas izjādē ar kādu no maniem zirgiem, nevis pārslogo savas smadzenes ar zinātnes faktiem. Gandrīz vai jāteic, ka parādnieks esmu es, nevis viņš, jo es vairāk uzticos viņam, ne saviem zirgu puišiem.

– Nevaru jums nepiekrist, – atbildēja Harijs. – Džesamijs daudzējādā ziņā ir visai savāds puisis, taču jātnieks izcils!

Par saviem zirgiem jums nudien nav jāraizējas.

– Ja reiz nav jāraizējas, tad šo jautājumu varam neapspriest, – sacīja Olverstoks. – Kādi ir jūsu paša plāni? Vai esat nolēmis apgrozīties augstākajā sabiedrībā?

Harijs nejutās pilnībā pārliecināts par to, ka nekādām raizēm nav pamata, tomēr vairs nepieminēja brāļa parādu, jo nevēlējās uzņemties atbildību. Viņš sāka apgalvot marķīzam, ka nejūt ne mazāko vēlēšanos apgrozīties sabiedrībā un konkrētajos apstākļos tas pat nebūtu īpaši iederīgi.

– Es grasos apciemot draugu un kopā ar viņu pavadīšu daudz laika.

– Skaidrs. Turieties tālāk no… hm… Tothilfīldsas. Ja tomēr gadīsies tā, ka attapsieties sardzes mājā ar tukšām kabatām, ziņu sūtiet uz šejieni, nevis uz Augšvimpolstrītu. Es par jums galvošu.

– No sirds tencinu, tomēr neesmu noskaņots…

– Neviens jau iepriekš tā nedomā, – attrauca lords. – Un kaut kas tāds katram var gadīties, tālab ir labāk jau laikus nodrošināties. – Viņš domīgi paraudzījās uz savu viesi. – Ja pareizi atceros, jūsu māsa sacīja, ka jūs aizraujaties ar boksu. Ja jums rastos vēlēšanās apmeklēt Džeksona boksa skolu Bondstrītā trīspadsmit, iedodiet viņam šo, un viņš jums izrādīs labvēlību. – Izņēmis no kārbiņas vizītkarti, marķīzs uz tās kaut ko uzrakstīja un ar knipja sitienu to aizvirzīja tuvāk Harijam.

Viņš to veikli noķēra un ātri izlasīja tekstu.

– Tas patiesi ir ļoti laipni, ser! – jauneklis izsaucās. – Es esmu jums ārkārtīgi pateicīgs. Nenoliedzami, es vēl esmu tikai iesācējs, taču bokss man patiešām patīk. Milzīgs paldies! Un tomēr… man nav ne jausmas, kālab jums par mani būtu jārūpējas. – Harijs nosarka un mazliet vainīgi piebilda: – Es vēlējos teikt… tas taču ir tikai izdomājums, ka jūs varētu būt mana tēva parādnieks…

– Kaut kas svaigs un jauns vienmēr vilina, – paskaidroja lords Olverstoks, pieceldamies kājās un tādējādi likdams noprast, ka saruna ir galā. – Kopš brīža, kad uzņēmos jūsu māsu un brāļu aizbildņa lomu… tiesa, tikai nosacīti… es vairs nezinu, kas var atgadīties. Agrāk es to allaž zināju, un, ticiet man, tas bija neiedomājami garlaicīgi!

Harijam nācās vien samierināties ar šādu atbildi. Viņš paklanījās un devās projām, īsti netikdams skaidrībā par to, vai marķīzs viņam patīk vai nepatīk.

Lordu Olverstoku tādas šaubas nenomāca. Jau pēc desmit pazīšanās minūtēm viņš Harijā saskatīja ne tikai jaunekļa tēva labās īpašības, bet arī trūkumus. Jauks, labi audzināts puisis, tomēr ar nepietiekami stingru raksturu – tāds allaž atbildību labprāt novels uz kāda cita pleciem.

“Tikai… kāda velna pēc man jāpiedāvā šim nolūkam savi pleci?” nodomāja marķīzs. “Manā galvā laikam kaut kas nav kārtībā.”

Ja attiecībā par lordu Olverstoku Harijs vēl nebija īsti ticis skaidrībā, tad par viņa brālēna dēlu un mantinieku ātri vien nosprieda, ka tas ir visnotaļ jauks puisis. Abi jaunie cilvēki jau no pirmā tikšanās brīža iepatikās viens otram, par spīti tam, ka Hariju mazliet bija ietekmējusi Frederikas ne pārāk labvēlīgā attieksme pret šo džentlmeni. Endimions nebija radis gari prātot, taču, ja viņš to darītu, tad noteikti secinātu, ka Harijs viņam patīk. Patiesību sakot, viņam patika visi Haritas radinieki. Misters Dontrijs par Hariju bija dažus gadus vecāks, un viņam piemita galvaspilsētas džentlmeņa slīpējums, kura vecākajam Merivilu brālim pietrūka, toties Endimions neizcēlās ar īpaši spožām prāta spējām un tālab uz katru, kam bija pa spēkam nokārtot eksāmenus, noraudzījās ar cieņu un pat apbrīnu – gluži kā daudzi viņam līdzīgie tukšgalvji, kuriem mācīšanās nozīmēja drīzāk mocīšanos.

Varēja nodomāt, ka vecumu starpība un jūtamā atšķirība intelektuālajā attīstībā radīs barjeru abu jauno vīriešu attiecībās. Un tieši tā uzskatīja Frederika, tomēr viņa nebija ņēmusi vērā kādu apstākli – abi jaunekļi bija kaislīgi sporta cienītāji.

Spriežot pēc tā, kādiem vārdiem marķīza padumjais radinieks aprakstīja zirgu skriešanās sacīkstes, Harijs noprata, ka šis cilvēks ir pieredzējis jātnieks. Endimions bija diezgan pieticīgs cilvēks un īpaši nemēdza lielīties ar saviem panākumiem, drīzāk gan vairāk runāja par neveiksmēm, taču vainoja tajās nevis zirgu, bet pats sevi. Tas, pēc Harija domām, liecināja par labu jātnieku, lai gan viesistabas sarunās viņš demonstrēja visai niecīgas prāta spējas.

Un no medībām zirga mugurā nebija tālu līdz citiem sporta veidiem. Viņi detalizēti apsprieda makšķerēšanu – katram izdevies noķert neticami lielu lasi –, un pēc šās sarunas jau bija grūti noteikt, kuram sarunbiedram otrs iepaticies vairāk.

Frederikai nebija pa prātam tas, cik ātri Endimions iekarojis viņas nepastāvīgā brāļa simpātijas, bet Harita bija mirdzošām acīm klausījusies abu jauno draugu sarunu un vēlāk Harijam žēlabainā balsī vaicāja: – Tev taču viņš patika, vai ne, Harij? – Pēc šiem vārdiem viņa spēji nosarka un piebilda: – Es runāju par mūsu radinieku misteru Dontriju.

– Viņš? Tam puisim nav ne vainas, – atzinīgi noteica Harijs.

– Un viņš ir skaists, vai ne? – kautrīgi izdvesa Harita. Par šo jautājumu Harijs līdz šim nebija domājis, tāpēc nevarēja uzreiz atbildēt.

– Jā, laikam gan. Lai arī jāteic, ka nabadziņš ir pārāk liels. Droši vien sver kādus sešpadsmit stounus. Nabaga zēns! Ar tādu ringā labāk nesastapties, lai gan lielie mēdz būt arī visai neveikli.

Šāds secinājums mazliet bija atņēmis Haritai drosmi, un viņa noteica: – Un viņš ir tik laipns! Īsts džentlmenis!

Brālis viņai piekrita un tomēr piemetināja: – Tikai galvā gan viņam vēji svilpo! Ja vien mēs nebūtu sākuši runāt par medībām, es būtu nospriedis, ka viņš ir īsts nejēga!