– Bet tā taču nav!

– Protams. Viņš lieliski pārzina visu, kas saistīts ar zirgiem un… – Harijs apklusa, māsas piepešās aizrautības iztrūcināts. – Ceru, ka tu tagad neteiksi, ka atkal esi iemīlējusies?

– Nē, jo es vēl nekad neesmu bijusi iemīlējusies!

– Nekad neesi mīlējusi? Bet kā tad…

– Nē! – Harita atkārtoja. – Es toreiz nezināju… es neko nesapratu. Un vispār… tas ir pavisam kas cits!

– Nu, – skeptiski novilka Harijs, – ja tu patiešām neiemīlējies visos tajos muļķos, kas tev sekoja pa pēdām, tad varu vien sacīt, ka tu esi neprātīga flirtētāja! Kāpēc tad tu neliki nevienam no viņiem manīt, ka labāk redzētu viņus ejam nekā nākam?

Haritai acīs sariesās asaras. Viņa drebošā balsī paziņoja:

– Es neesmu flirtētāja, Harij! Viņi visi ir tik labi draugi! Kā gan es varēju izturēties nelaipni pret tiem, ko esmu pazinusi visu savu mūžu? Un, ja tu runā par nabaga misteru Grifu, varu tev apzvērēt, ka ne reizi neesmu viņam devusi nekādus pamudinājumus!

– Un ne reizi arī neesi viņu atraidījusi, – atgādināja Harijs.

– Tu tikai padomā, mīļo brālīt, cik tas būtu nežēlīgi! Viņš bija tik bikls un jūtīgs! Es taču nevarēju viņu tik ļoti sāpināt!

– To puisi, kurš pērn viesojās pie Toma Rašberija gan par kautrīgu nenosauksi! Viņam taču netrūka nekaunības, lai tev no rītiem dziedātu serenādes un modinātu arī pārējos ar savu kaķa cienīgo ņaudēšanu!

– Ak, Harij! – pārmetoši bilda Harita. – Tu noteikti zini, ka viņam bija ļoti skaista balss. Un tu zini arī to, ka man viņš vispār nemaz nepatika. Es izturējos laipni pret viņu vienīgi tāpēc, ka tu biji nekulturāls, uzlēji viņam uz galvas ūdeni no krūkas un izlikies, ka noturēji viņu par kaķi! Labi, es atzīšos, vienu vai divas reizes man tomēr likās, ka esmu iemīlējusies, taču tagad es zinu, ka biju kļūdījusies. Es nekad un nevienu tā nemīlēšu kā manu visudārgo Endimionu!

– Iemīlēsi, kur liksies? – Harijs iebilda izsmējīgā tonī. – Es taču tevi lieliski pazīstu, māšuk! Jau pēc nedēļas tu lolosi maigas jūtas pret kādu citu jaunekli.

Haritas acīs parādījās asaras, viņa novērsās un sērīgi sacīja: – Un es vēl cerēju, ka tu sapratīsi…

– Dieva dēļ, nesāc tēlot aizvainoto! – teica Harijs, jo viņam nepatika vērot māsu tik satrauktu. – Kādēļ tagad vajadzētu raudāt? Frederika man sacīja, ka Dontrijs tevis dēļ ir kā bez prāta, lai gan nebija jāsaka, ikvienam muļķim tas jau tāpat ir skaidrs.

– Frederikai viņš nepatīk! – šņukstēdama stāstīja Harita.

– Acīmredzot viņai nav ne jausmas, ka tu esi neglābjami iemīlējusies. Varbūt izstāsti viņai? No viņas taču tu nebaidies, es ceru.

– Ak… nē, nē, nē! – paziņoja Harita. – Bet viņa man neticēs tāpat kā tu, Harij! Tas viss ir tik briesmīgi! Mēs taču uz Londonu atbraucām tikai manis dēļ, jo Frederika vēlējās parūpēties par to, lai es varētu piedienīgi apprecēties. Viņa uzskata, ka man ar Endimionu kopā nebūs labi un es viņu aizmirsīšu jau pēc divām nedēļām, ja katru dienu neredzēšu acu priekšā. Un Frederika manā labā darīja visu… tērēja naudu, rīkoja pieņemšanas, pati atteicās no daudz kā… Un es tagad būšu tik nepateicīga, ka…

– Tīrākās blēņas! – iejaucās Harijs, kuram nenoliedzmi piemita skaidrais prāts. – Ja tu nemitīgi darīsi tikai to, ko vēlas citi, tev labi neklāsies, Harita! Turklāt Frederika tevi pārāk stipri mīl, lai liktu šķēršļus tavā ceļā.

– Bet viņa to var, Harij! Protams, viņa tā nemūžam nerīkotos, ja neuzskatītu, ka pēc apprecēšanās ar Endimionu es šo soli rūgti nožēlošu. Frederika neiebilst pret šiem apciemojumiem, jo uzskata, ka man viņš drīz apniks.

Varēja teikt, ka Harijs lielā mērā domāja tāpat kā Frederika, tālab viņš tikai sacīja: – Tev nav iemesla izmisumam! Sapratusi, ka tu patiešām esi iemīlējusies, Frederika neiebildīs.

Harita atkal sāka šņukstēt.

– Viss ir daudz ļaunāk, nekā tev šķiet! Es bažījos, ka Endimionu piespiedīs mani pamest!

– Tagad jau tu pārspīlē! – Harijs iebilda. – Kādas muļķības tu runā? Frederika liks, lai Endimions tevi pamet?

– Nē, nē! Brālēns Olverstoks!

Harijs cieši un izbrīnīti skatījās uz Haritu. – Kāpēc viņam tas būtu vajadzīgs?

– Endimions ir viņa mantinieks, – skumji pavēstīja Harita.

– Ir mantinieks? Un kas par to? – Harijā piepeši pamodās iepriekšējās aizdomas. – Varbūt viņš pats ir tevi iecerējis?

Māsa izskatījās gluži satriekta.

– Olverstoks? Dievs žēlīgais! Protams, ka ne! Viņam daudz vairāk patīk Frederika, bet viņš nestaigā pakaļ ne man, ne viņai! Manuprāt, ja brālēns kādreiz arī apprecēsies, tad tikai ar kādu ļoti augstdzimušu un bagātu lēdiju. Visi kā viens apgalvo, ka viņš esot ārkārtīgi lepns. Un es nešaubos, ka viņš liks, lai Endimions rīkojas tāpat. Misis Dontrija viņam šajā ziņā būs laba palīdze. Man Hloja teica, ka māte esot cieši nolēmusi viņam sameklēt kādu spīdošu partiju. Hloja ir Endimiona māsa un ļoti jauka meitene. Un viņa stāsta, ka māte nemitīgi meklē kādu piemērotu bagātu mantinieci. Un viņai ir grūti kaut ko pārmest! Endimionu par bagātu vis nevar nosaukt; ja brālēns Olverstoks pārtrauks viņu materiāli atbalstīt, viņš vispār kļūs trūcīgs. Mani tas īpaši nesatrauc, un Endimions arī apgalvo to pašu, tomēr… Harij, viņš taču ir pieradis apgrozīties augstākajā sabiedrībā, braukt ar lieliskiem zirgiem un par naudu neraizēties, tālab es bažījos, ka viņš nespēs dzīvot spiedīgos apstākļos.

Harijs sprieda, ka Frederika izrādījusies pat vēl saprātīgāka, nekā viņam iekpriekš licies, taču viņš zināja, ka Harita atkal izplūdīs asarās, ja viņš kaut ko tādu tagad atļausies paust, tālab mierinoši sacīja: – Un vienalga es pagaidām nesaskatu iemeslu tik dziļam izmisumam. Desmit pret vienu, ka Olverstoks neiebildīs. Galu galā, viņš taču vēl nav mēģinājis iejaukties, vai ne?

– Viņš jau neko vēl nezina! – skaidroja Harita, nevēlēdamās ļauties mierinājumam. – Misis Dontrijai ir radušās aizdomas, taču Hloja teic, ka māte to uzskata tikai par muļķīgu flirtu. Ja Frederika zinātu par manām jūtām pret Endimionu un palūgtu, lai iejaucas brālēns Olverstoks… – Viņa nodrebēja un sažņaudza pirkstus dūrēs. – Viņš, piemēram, varētu aizsūtīt Endimionu uz ārzemēm, bet es tad laikam nomirtu! Mums neviens cits nevar palīdzēt, tikai tu. Un es paļaujos uz tavu atbalstu.

Tajā brīdī Harijs jau no sirds nožēloja, ka izslēgts no koledžas. Biedējoši netīkami acu priekšā rēgojās iespēja tikt iejauktam situācijā, no kuras viņš visiem līdzekļiem vēlētos izvairīties.

– Jā, – viņš novilka, – tikai es neredzu, ko te varētu iesākt.

Kā izskatījās, arī Haritai pašai nebija visai skaidra priekšstata par pasākumu plānu, jo viņa gan lūdzās, lai brālis neko nestāstītu Frederikai, gan sacīja, ka viņš varētu Frederiku pārliecināt laipnāk izturēties pret Endimionu un aizliegt viņai vērsties pie Olverstoka pēc palīdzības.

Harijs pat iztēloties nespēja, ka varētu aizliegt Frederikai rīkoties vai arī jebko citu, taču nesāka par to stāstīt Haritai. Un arī par to, ka Frederika diezin vai klausīs mēģinājumiem viņu pierunāt. Toties viņš pateica Haritai, ka darīs visu, kas būs viņa spēkos. Šo solījumu viņš izpildīja uzreiz, kad radās tāda iespēja; viņš pavēstīja Frederikai, ka nemaz nebrīnītos, ja tik lielisks puisis kā Endimions izrādītos visai pieņemams līgavainis Haritai.

– Lielisks puisis! – izsaucās Frederika. – Tikai tālab, ka pārzina zirgus un medību suņus? Kā gan tu vispār vari runāt tādas muļķības, Harij? Endimions taču ir vienkārši izskatīgs nejēga!

– Viņam to prātu nemaz tik ļoti nevajag! – teica Harijs. – Turklāt es jau nemaz neteicu, ka viņam tā ir ļoti daudz. Fredij, mūsu Haritai tā prātiņa nav necik vairāk!

To nu Frederika noliegt nevarēja, bet piebilda: – Jo lielāks iemesls, lai viņa izietu par sievu pie kāda gudrāka cilvēka. Lūdzu, Harij! Nepamudini viņu uz tik muļķīgu soli! Tu taču pazīsti Haritu. Iespējams, ka Endimiona izskats ir viņu aizrāvis, jo viņš nudien ir ļoti pievilcīgs jauneklis, turklāt viņas priekšā stājies savā vislabākajā formā… Taču pietiks Haritai kādu laiku ar šo jaunekli nesastapties, un viņš ātri būs aizmirsts. Vai tu no tiesas novēli savai māsai laulību ar tukšgalvi un niecību, kuram nav ne pieklājīga īpašuma, ne arī nākotnes perspektīvu?

– Tā gluži es neteiktu, – attrauca Harijs. – Viņš taču ir Olverstoka mantinieks, vai ne?

– Jā, pašlaik tiešām ir, bet… kad Olverstoks apprecēsies un viņam pašam būs dēli, kas notiks tad, saki?

– Ak, es nudien nedomāju, ka tā notiks, – sacīja Harijs. – Viņš jau ir diezgan vecs, vai ne?

– Vecs? – Frederika iesaucās. – Ja tu par vecu uzskati trīsdesmit septiņus gadus vecu vīrieti, tad tu esi vēl nenobriedušāks, nekā man šķita! Viņš patlaban ir pašā spēku briedumā.

Mazliet pārsteigtais Harijs tikai noteica: – Lai vai kā, nekāda zaļā jaunība gan viņam vairs nav. Un man vispār likās, ka Olverstoks ir iesīkstējis vecpuisis. Pieņemu, ka visus šos gadus par viņu cīnās daudzas sievietes.

– Tas ir pat ļoti iespējams, – vienaldzīgi attrauca Frederika un uzreiz pavaicāja, vai Harijam nešķiet, ka ideāls vīrs Haritai būtu misters Neivenbijs, kurš nāk no labas ģimenes, ir turīgs un krietni audzināts.

Diemžēl Harija viedoklis par šo puisi nebija visai cildinošs. Tā kā viņš pats netiecās sekot katram modes untumam, tad arī tik neliela nosliece uz švītīgumu, kāda piemita misteram Neivenbijam, viņam likās pārmērīga.

– Tas āksts? – iesaucās Harijs. – Ceru, ka Haritai pietiks saprāta neprecēties ar tādu. Desmit tādu kā viņš nav viena Dontrija vērti!

Frederika skaidri zināja – viņai neizdosies pārliecināt brāli par to, ka aizraušanās ar sportu nav pati labākā rakstura iezīme, ko varētu vēlēties topošajam vīram, tālab neko neteica. Māsas savaldība palīdzēja Harijam uzturēt sevī pārliecību, ka pienākumu pret Haritu viņš ir izpildījis un nu ar tīru sirdsapziņu var pievērsties svarīgākām lietām.

Pati būtiskākā no tām bija Olverstoka vizītkartes nogādāšana Bondstrītas trīspadsmitajā namā, kur Džons Džeksons jau daudzus gadus vadīja pašaizsardzības kursus. Harijs pat vēl nebija piedzimis, kad Džeksons vienā no savām pēdējām cīņām desmit ar pus minūtēs uzvarēja izcilo Mendosu, tomēr – līdzīgi citiem amatieriem un vēl jo vairāk profesionāļiem – jauneklis spēja aprakstīt visos sīkumos katru raundu šajā un divās iepriekšējās cīņās. Harijs tikpat labi zināja arī to, cik īpašu stāvokli ieņem šis cilvēks, kurš, pateicoties patīkamajām manierēm un lieliskajām prāta spējām, tika iesaukts par Džentlmeni. Ikviens, kas bija samaksājis nepieciešamo naudas summu, varēja Bondstrītas trīspadsmitajā numurā apgūt cīņas paņēmienus, toties izpelnīties Džentlmeņa Džeksona uzmanību pa spēkam bija tikai retajam; Harijs, bruņojies ar Olverstoka vizītkarti, cerēja tieši uz to. Ja arī Harijam sākotnēji bija kādas šaubas par šā papīrīša vērtīgumu, tad tās izgaisa, redzot, ar kādu cieņu to izpēta viņa daudz pieredzējušais draugs misters Pīplovs, kurš pavēstīja, ka amatieru vidē Olverstokam esot pieredzējuša boksera slava un viņš esot prasmīgs arī vairākos citos sporta veidos. Turklāt viņš esot arī izcili elegants un ģērbjoties ar neatkārtojamu stila izjūtu, lai gan nepiederot pie modes līdzskrējējiem. – Viņš pats ir radījis savu īpašu stilu, – piebilda mistrers Pīplovs, kurš bija pārāk jauns, lai zinātu, ka marķīzs par savu paraugu bija izvēlējies misteru Bramelu. – Viņš nekad nevienu neatdarina. Turklāt viņš ir neticami augstprātīgs, domā, ka ir pārāks par visiem citiem un, ja nepieciešams, var jebkuru nolikt pie vietas.

– Vai tev viņš patīk? – vaicāja Harijs.

– Man? – sašutis iesaucās misters Pīplovs. – Mīļais Dievs, Harij! Es taču viņu pat nepazīstu. Es vienkārši tev atstāstīju, ko ļaudis runā.

– Nu, mani marķīzs pie vietas necentās nolikt, bet mani jaunākie brāļi kā vienā mutē apzvēr, ka viņš esot lielisks, un nemaz no viņa nebaidās.

– Ak, jā! Tu taču esi viņa radinieks, vai ne?

– Jā, taču tam nav nozīmes. Viens no viņa māsasdēliem Gregorijs Senfords vai Sendridžs… es īsti neatceros… arī esot mūsu radinieks… staigā pakaļ manai māsai Haritai, un, kā man šķiet, viņš pazīšanos ar marķīzu izrāda, vien paklanoties. Un es iedomājos… – Harija vaigs apmācās. Misters Pīplovs, kurš izcēlās ar īpašu taktiskumu, nemudināja draugu runāt tālāk, bet pēc dažām minūtēm Harijs turpināja: – Man godīgi jāsaka, Bārnij, ka, ņemot vērā visu, ko lords darījis manu brāļu labā un arī manā, kad iedeva šo kartīti… es netieku vaļā no aizdomām, ka arī viņš tomēr labprāt gribētu ciešāku pazīšanos ar Haritu.

Viņa draugs, kurš jau bija ieguvis zināmu slīpējumu augstākajā sabiedrībā, pašūpoja galvu un sacīja: – Nezin vai. Viņš taču ir Haritas aizbildnis. Kālab gan viņam tas būtu vajadzīgs? Ja nu vienīgi tālab, ka viņš gribētu precēties ar tavu māsu.

– Ja arī grib, tad noteikti ne ar Haritu. Viņa teic, ka lordam vairāk pie sirds esot Frederika, taču arī to viņš neizrāda kaut kā ļoti īpaši. – Harijs pasmīnēja. – Kas to būtu domājis? Frederika! Es jau neko nesaku, viņa ir lieliska meitene, un viņai viss ir kārtībā ar saprātu arī, taču apprecēties diezin vai kādreiz viņai izdosies! Māsu neviens vēl nekad nav bildinājis! Viņa nav no tām, kuras prec.