Šī jaunā sieviete nopietni saviļņoja lorda Olverstoka eksistences samērā rāmos ūdeņus. Gan ne uzreiz, tomēr pietiekami ātri marķīzs atskārta, ka ir aizrāvies ar viņu, turklāt iepriekš viņam vēl nezināmā līmenī. Agrāk viņš pievērsās tikai īstām koķetēm, ar kurām bija interesanti paflirtēt un kuras ne sevišķi satraucās par morāli, – ar tām viņš izbaudīja lielāku intimitāti. Sirsnīgu pieķeršanos marķīzs nejuta ne pret vienu no pieminētajām dāmām, un viņam ne reizi neradās vēlēšanās ar kādu no viņām dibināt nopietnākas attiecības. Lordu biedēja doma par to, ka vajadzētu apgrūtināt savu dzīvi ar laulības saitēm, jo viņš zināja, ka, par spīti dāmas skaistumam un burvībai, viņa būtu apnikusi jau pēc dažiem mēnešiem. Viņš nealka pēc pastāvīgas sievietes sabiedrības un vēl jo vairāk nevēlējās uzņemties atbildību, kādu uzliktu laulība.
Frederikas ierašanās satricināja viņa saltos aprēķinus; šī jaunā sieviete aizvien dziļāk ietiecās viņa dzīves rimtajā plūdumā un radīja viņam gluži nevēlamas šaubas. Lai cik ļoti viņš pūlētos, marķīzam šo satraucošo pārmaiņu iemeslu neizdevās atrast pašam sevī. Frederika nebija nosaucama par īpaši daiļu, turklāt arī neizmantoja nekādus viltīgus trikus, lai lordam iepatiktos; viņa bija allaž lietišķa, praktiska un pret daudz ko izturējās nevērīgi. Viņa noteikti nebija pieskaitāma pie to sieviešu kategorijas, kuru uzmanību viņš savulaik pūlējās iekarot, un pat ievilka lordu divu apgrūtinošu skolas vecuma zēnu audzināšanā.
Vai gan varēja sacīt, ka šis pēdējais apgalvojums ir patiess? Mazliet padomājis, marķīzs vainīgi pasmaidīja un nosprieda, ka tā gluži nav. Viņš pats pakļāvās glaimīgajām Feliksa runām (ak, šis neciešamais zēns!); kad Džesamijs (arī visai uzmācīgs puisis!) iekļuva negadījumā un lūdza palīdzību, tad, protams, vajadzēja viņam to sniegt. Nebūtu godīgi tajā visā vainot Frederiku, jo viņa ļoti sadusmojās, tiklīdz uzzināja, ka marķīzs Džesamijam iedevis naudu. Enerģiska, pašpārliecināta meitene, kuru pat par piemīlīgu īsti nevarētu nosaukt! Kāpēc tad viņam Frederika tik ļoti patika?
Neapzināti darīdams pēc Frederikas metodes, marķīzs pūlējās saprast, kādi tad īsti ir iemesli, kuri viņu no ierastā hēdonisma pamazām pārcēla vēl svešajā nenoteiktības pasaulē. Tā bija patīkama nodarbe, tomēr nepietuvināja problēmas risinājumam. Viņam patika Frederikas aukstasinība, atklātība, godīgums, smaids skatienā, humora izjūta, možums, ar kādu viņa nesa meitenes pleciem pārāk smago nastu, pat tas, kā viņa pūlējās izskaust no savas valodas žargona vārdus, ko lietoja viņas brāļi, uzmanības pilnā sejas izteiksme, ar kādu viņa pārdomāja kutelīgus jautājumus, viņas gluži negaidītie paziņojumi… Kas gan tajā visā bija tāds, ka viņš bija gatavs pakļaut riskam pats savu nākotni?
Pats par sevi saprotams – nekas. Frederika gluži vienkārši bija pamodinājusi Olverstokā jūtas, par kuru esamību viņš pat nebija nojautis, tomēr arī viņa varēja kļūt tikai par īslaicīgu aizraušanos.
Marķīzs prātoja, pieri saraucis. Jo biežāk abi sastapās, jo stiprākas kļuva viņa jūtas pret šo jauno sievieti. Tā, protams, nebija mīlestība – šīs jūtas piedien jaunībai –, tomēr nebija nosaucama arī par nebūtisku aizraušanos. Un šīs emocijas Olverstokam jau pārāk bieži lika aizdomāties par Frederiku, lai viņš spētu saglabāt dvēseles mieru; turklāt viņš – nē, nudien, laikam jau patiesi tā bija gara vājuma pazīme! – pastāvīgi vēlējās noņemt smagumu no viņas pleciem.
Pagaidām marķīzs Frederikai varēja sniegt tikai samērā nenozīmīgu palīdzību, kura diezin vai ļāva viņai būt brīvai no īsti nopietnām raizēm. Jau no paša sākuma lordam Olverstokam bija radies iespaids, ka Frederika nav pareizi novērtējusi to tēriņu lielumu, kas nepieciešams Londonas sezonai. Viņa vērīgā acs sāka pamanīt vakarkleitas, kuras jau vairākkārt pakļautas meistarīgām pārvērtībām, un viņam kļuva skaidrs, ka Frederika sāk izjust naudas grūtības. Marķīzs dusmīgi iedomājās par to, ka ik penijs iztērēts galvenokārt Haritas vajadzībām, tomēr pat viņa bija spiesta parādīties sabiedrībā jau vairākkārt pāršūtos tērpos, lai ik reizi nodemonstrētu kaut ko vēl nebijušu. Lords netaisni piedēvēja šo darbu Frederikai un pat iztēlojās, kā viņa salīkusi sēž pār šuvekli, bet blakus lēnām izdeg sveces. Ja viņam sacītu, ka šo garlaicīgo pienākumu paveic Harita, kura tādu darbu nebūt neuzskata par garlaicīgu, turklāt arī izdomā, kādi jauninājumi nepieciešami, Olverstoks diezin vai tam noticētu, jo viņš jau sen bija nospriedis, ka Haritai nepiemīt talanti un vispār nekas īpašs, ja neskaita nenoliedzamo daiļumu. Viņa gaišība aizspriedumaini bija pieņēmis, ka Haritai nepiemīt, kā to sabiedrībā dēvēja, “kvalitāte”, kāda pavisam noteikti piemita Frederikai. Visā, ko vien viņa darīja, tā bija jūtama – gan tajā, cik graciozi viņa valkāja pāršūtās kleitas, gan tajā, ar kādu pārliecību pieņēma viesus savā gaužām nepretenciozajā mājā, kura bija noīrēta uz šo sezonu. Marķīzam gribējās, lai Frederika dzīvotu daudz piemērotākā vietā par Augšvimpolstrītu, viņš vēlējās nodrošināt meiteni ar pietiekamu naudas daudzumu jauniem tērpiem, kad vien viņai tas ienāktu prātā. Un tomēr, par spīti visai lorda bagātībai, vienīgā palīdzība, kuru viņš varēja Frederikai sniegt, bija gluži niecīgas summas, ar kurām kompensēt Džesamija un Lufras izgājienus. Šādus un līdzīgus pakalpojumus marķīzs, protams, varēja veikt arī turpmāk, tomēr tā bija tikai gaužām niecīga daļa no visa, ko viņš vēlētos izdarīt Frederikas labā.
Viņš sadrūma vēl vairāk. Vecākais brālis Frederikai drīz vien kļūs vairāk par nastu, nevis palīgu. Harijs visumā bija krietns puisis, tomēr atbildības sajūta arī viņam, visticamāk, bija neattīsīta, kaut arī viņš nebūtu tik vieglprātīgs kā tēvs. Ļoti iespējams, ka pēc dažiem gadiem Harijs apmetīsies uz dzīvi savā Herefordšīras īpašumā, bet tagad viņu vilināja Londonas sniegtās izklaides iespējas, un tālab daudz vienkāršāk bija visas rūpes par brāļiem un māsu, saimniecību un vēl daudzām citām lietām atstāt Frederikas ziņā. Marķīzs neuzkrītoši vēroja Hariju un bija pat visai pārliecināts, ka puisis drīz nokļūs parādos. Par laimi, Harijs nebija spēlmanis, tālab profesionālie blēži, kas tā vien medīja lauku dumiķus ar bieziem naudasmakiem kabatās, viņa gadījumā būtu velti pūlējušies. Harijam labāk patiktu mazliet garlaicīgāki vai ienesīgāki laika pavadīšanas veidi, turklāt no spēļu zāļu apmeklējumiem viņu pasargāja misters Pīplovs. Protams, nebūtu jau ļauni, ja varētu laimēt veselu kapitālu, taču Harijs bija diezgan saprātīgs un nojauta, ka nevar laimēt kapitālu, spēlējot ar cilvēkiem, kurus viņa draugs dēvēja par “grieķu bandītiem”.
Pavisam kaut kas cits bija zirgi. Cilvēks, kurš par zirgiem šo to zināja – Harijs sevi ar lepnumu pieskaitīja pie tādiem – un saprata, kurš varētu skrējienā uzvarēt, bija potenciāls liela laimesta īpašnieks. Jau pirmajā pirmdienā pēc ierašanās Londonā Harijs kopā ar misteru Pīplovu devās uz Tetersolu un pēc tam kļuva par regulāru šīs vietas apmeklētāju. Tā kā Harijs sportu mīlēja vairāk paša sporta pēc, nevis iespējamo laimestu dēļ, viņš brauca uz visām zirgu skriešanās sacīkstēm Londonā. Viņš ieradās ar divričiem, kurus pēc Endimiona Dontrija ieteikuma bija nopircis Longeikrā. Zirgu pāris gan nebija visai lēts, kā Harijs pēc tam ar vainīgu sejas izteiksmi paskaidroja Frederikai, tomēr par nelielu summu iegādāties kaut kādus kleperus arī nebūtu ne saprātīgi, ne ekonomiski.
Frederika piekrita šādam apgalvojumam, tomēr viņai nācās apspiest vēlēšanos iebilst pret izšķērdīgo rīcību, jo viņa nešaubījās, ka izteiktā kritika neradīs atzinīgu klausītāju, turklāt skaidri apzinājās arī pati savu tēriņu lielumu. Par Londonas sezonu varēja samaksāt, pateicoties Greinārdas nestajiem ienākumiem, bet Greinārda piederēja Harijam, nevis Frederikai. Viņa tikai palūdza, lai brālis nenonāk parādos.
– Muļķības! – viņš nepacietīgi iesaucās. – Es neesmu nekāds nabags! Vai tad tu gaidīji, ka es braukāšu apkārt ar darba zirgiem? Kālab lai es tā darītu?
– Nē, nē! Es tikai zinu, ka zirgu puiša pakalpojumi un arī stallis Londonā izmaksā dārgi…
– Nieki! Ja tev, Fredij, būtu pieticis prāta, tad tu uz Londonu būtu atvedusi mūsu zirgus kopā ar visu kučieri Džonu. Man nemaz nepatīk, ka tu brauc īrētā ekipāžā. Ja tu biji domājusi, ka es tik ļoti uztraukšos par tēriņiem, tad tu smagi maldījies!
Frederika apliecināja, ka neko tamlīdzīgu nav domājusi, un vairs neko nesacīja. Tomēr Džesamijs nebija tik iecietīgs. Viņš neizrādīja ne mazāko interesi par Harija jaunieguvumu, turklāt vēl nosodīja brāli par šādu pirkumu tik nepārprotami un ar tik izteiktu necieņu, ka tik tikko neizcēlās kautiņš.
Kopš tās dienas ģimene reti sastapās ar Hariju. Tagad viņam bija daudz ērtāk apmeklēt zirgu skriešanās sacīkstes un boksa mačus, pat tādus, kas tika rīkoti tālāk no pilsētas.
Marķīzs zināja gan par strīdu, gan par to, ka tas veicinājis vēsuma iestāšanos brāļu attiecībās. Pāris reižu viņš aicināja Džesamiju izbraucienā pa parku un vienā no tiem pamanīja Hariju ar viņa jaunajiem zirgiem.
– Tie nu gan ir divi skaistuļi! – uzslavēja marķīzs. – Vai esi ar tiem jau izbraucis, Džesamij?
– Nē! Un pat negrasos to darīt! – attrauca Džesamijs, acīm dusmīgi uzzibsnījot. – Harijam ir labi zināmas manas domas par šo viņa pirkumu!
– Es gan neesmu tik labi informēts. Kādas tad ir šīs tavas domas?
Džesamijs atklāti visu izstāstīja lordam. Parasti jauneklis izturējās visai savaldīgi, taču jau sen lordu Olverstoku bija sācis uzskatīt par tuvu radinieku un cerēja, ka marķīzs izteiks rājienu Harijam par tādu izšķērdību. – Un mans viedoklis viņam ne nieka nenozīmē! – ar rūgtumu balsī noteica Džesamijs.
– Tomēr tas, ka tu tagad nestaigā ar punu pierē, liecina par viņa iecietību, – mazliet izsmējīgi noteica lords. – Vai tev patiktu, ja Felikss lasītu morāli tev?
– Protams, ser, man nevajadzēja tā sacīt. – Džesamijs koši piesarka. – Bet es… man vienkārši pietrūka spēka savaldīties. Frederika apgalvo, ka Harijs drīkst rīkoties pēc sirds patikas, tomēr, manuprāt, viņam vispirms ir jāizlemj, kā palīdzēt māsai, nevis jātērē nauda savām izklaidēm!
Marķīzs domāja tieši tāpat, tikai to Džesamijam nepateica, vien pūlējās gaisināt zēna niknumu un paskaidroja, ka šāds pirkums diezin vai varētu kalpot par iemeslu ģimenes izputināšanai.
Lords tā patiešām uzskatīja un nedomāja, ka tāds neliels Harija izšķērdības uzplūds būtu pārmēru satraucis Frederiku.
Un tomēr lords Olverstoks nešaubījās par to, ka Frederiku kaut kas nomāc. Tā kā par marķīza dzīves svarīgāko uzdevumu tagad bija kļuvusi Frederikas dvēseles miera nodrošināšana, viņš nolēma noskaidrot iemeslu, kas meitenes skatienā lika parādīties saspringumam. Viņš uzlūdza māsas Merivilas, milordu un lēdiju Dževingtonus, kā arī misteru Pīteru Neivenbiju būt viņa viesiem operā; gadījumā, ja Augusta atteiktos, viņš bija gatavs uzaicināt savu māsu Luīzu. Bet šāda vajadzība neradās un izsauca izbrīnu gan pašam marķīzam, gan Augustas vīram, jo arī viņi īrēja ložu operā.
Pieklājīgā, tomēr visai garlaikotā sejas izteiksme bija precīzi aprēķināta, lai visi uzskatītu, ka viņš tikai pilda savu aizbildņa pienākumu. Viņam pat neradās nekādas grūtības iesaistīt Frederiku sarunā, nepievēršot nevēlamu uzmanību. Vajadzēja vien atvirzīties ložas dziļumā, lai atbrīvotu vietu Haritas apbrīnotājiem, kuri bija uzdrīkstējušies ierasties.
– Ceru, ka esat apmierināta ar mani, – marķīzs teica. – Ja tagad nedzirdēšu kaismīgus pateicības vārdus, sākšu uzskatīt, ka savus aizbildņa pienākumus esmu atstājis novārtā.
Kādu mirkli izskatījās, ka Frederika ir apjukusi, un marķīzs jau bažījās, ka viņa varētu pavaicāt: “Kā jūs to bijāt domājis?” Tomēr Frederika sacīja: – Es esmu jums ļoti pateicīga, ser! Man tikai gribētos… – Viņa nopūtās un piebilda: – Tagad, kad varat pavisam tuvu viņu vērot, vai jums nešķiet, ka viņš būtu pati piemērotākā kandidatūra Haritai?
Marķīzs paraudzījās uz misteru Neivenbiju, kurš neko nenojauta par šādām sarunām.
– Var jau gadīties. Kā lai es to zinu? Tāpēc jūs esat noraizējusies?
– Vispār jau ne. Es tikai vēlos, lai Harita būtu laimīga, ērti iekārojusies dzīvē.
– Kas tad ir jūsu raižu iemesls? – tincināja Olverstoks. – Ak, nekas tāds! Izņemot to, ka man laikam nāksies atlaist no darba ķēkšu, kura ļoti labi gatavo! Taču mana ekonome apgalvo, ka viņa nesamērīgi daudz izlietojot džinu. Nav nekāds brīnums, ja es izskatos mazliet satraukta. Un tomēr es ceru, ka tā nemaz nav.
– Par to gan neraizējieties! Tie, kas jūs nepazīst pārāk labi, visticamāk, nemaz neko nav pamanījuši, bet nepieciešamības gadījumā jūsu izdomātais stāstiņš par ķēkšu varētu viņus pilnībā piemuļķot.
– Tas nemaz nav izdomāts! – sašuta Frederika.
– Pieņemsim, ka tā. Un tomēr ķēkša nevarēja jūs tik dziļi satraukt. Varbūt jūs, līdzīgi Džesamijam, bažījaties par to, ka Harija pirkums varētu jūs izputināt?
– Mīļais Dievs! Protams, nē! Atzīstos, es neatbalstu šo Harija pirkumu, jo, manuprāt, viņam nav ne jausmas, cik izmaksās savas ekipāžas uzturēšana Londonā, bet, ticiet, tas mani nebūt neuztrauc. Vai Džesamijs jums izstāstīja? Būtu labi, ja jūs viņam paskaidrotu, ka ne jau viņš būs īstais, kas pamācīs Hariju.
"Frederika" отзывы
Отзывы читателей о книге "Frederika". Читайте комментарии и мнения людей о произведении.
Понравилась книга? Поделитесь впечатлениями - оставьте Ваш отзыв и расскажите о книге "Frederika" друзьям в соцсетях.