– To es jau izdarīju, – attrauca marķīzs.

– Paldies! Jūsu vārdos Džesamijs ieklausās vairāk nekā jebkurā citā, tālab ceru, ka nākamreiz viņš neskatīsies uz brāli tik pārmetoši.

Olverstoks mazliet iepleta acis.

– Nākamreiz? Tas nozīmē, ka Harijs ir aizbraucis?

– Jā, uz pāris dienām. Īsti nezinu, bet laikam kopā ar saviem draugiem, – bezrūpīgā tonī paskaidroja Frederika.

– Tad, lūk, kas par lietu! – pasmīnēja marķīzs.

– Nemaz arī ne! Kā gan jūs varat runāt tādas aplamības?

– Vai pēc šī pārmetuma uzklausīšanas man pieklājīgi jāpaklanās? Varbūt jūs vēlētos, lai nomierinu jūs? – Kad Frederika jautājoši paraudzījās marķīzā, viņa smaids kļuva platāks. – Jūs esat ārkārtīgi laba māsa un neiebilstat, ka Harijs pavada laiku kopā ar draugiem, tomēr baidāties, ka viņš varētu iekļūt nelāgā kompānijā, vai ne? Tādā gadījumā varat būt mierīga. Pats personīgi es neesmu pazīstams ar jauno Pīplovu, taču, spriežot pēc dzirdētā, viņa sabiedrību nekādi nevar nosaukt par sliktu. Nemaz nešaubos, ka viņi ar Hariju pastrādā gana daudz muļķību, tomēr viņu vecumā tas nav nekas neparasts. – Pēc mirkļa, mazliet pasvārstījies, Olverstoks piebilda: – Kad mēs pirmo reizi tikāmies, Frederika, jūs atklāti man pastāstījāt par savu tēvu, tādēļ es uzdrīkstēšos būt drosmīgs un apgalvot, ka jums nav pamata raizēm. Protams, viņiem piemīt zināma līdzība, tomēr ir arī atšķirīgais, un pats galvenais ir tas, ka Harijs nav kaislīgs spēlmanis. Vai tagad jūs varēsiet mazliet nomierināties? Frederika pamāja ar galvu un klusām sacīja: – Jā, paldies! Man jāatzīstas, ka līdzīgas domas patiešām iešāvās man prātā, lai gan es nemaz nespēju nojaust, kā jums par tām tapa zināms. – Viņa pasmaidīja un noteica: – Jūs esat ļoti labs, un es jums no sirds pateicos, jo īpaši par laipnību, ko izrādāt maniem brāļiem. Nezinu, kālab jums vajadzētu interesēties par Hariju, kurš pat nepūlas tēlot jūsu aizbilstamo, tomēr vienalga – paldies!

Marķīzs varēja paskaidrot iemeslu, kālab uzskata par savu pienākumu iedziļināties Harija dzīvē, tomēr neko nepateica, jo baidījās nonākt bīstami tuvu kādam citam paziņojumam, ko bija stingri nolēmis vārdos neietērpt. Frederika viņam ļoti patika, tomēr viņš negrasījās precēties un ne par ko uz pasaules nebūtu ar mieru likt viņai piedzīvot kaut mazāko pazemojumu. Padomājis ciešāk, Olverstoks saprata, ka viņa savaldībai ir arī vēl cits iemesls – bailes pazaudēt Frederiku uz visiem laikiem. Viņš atcerējās, ka reiz bija noskūpstījis viņas roku un pat tik sīks uzmanības pierādījums bija licis viņai it kā mazliet atsvešināties. Gandrīz uzreiz viņam tomēr izdevās atgūt iepriekšējās pozīcijas, tomēr viņas attieksmē nebija manāmas ne mazākās pazīmes tam, ka viņa vēlētos kaut ko vairāk par draudzību.

Marķīzam tā bija gluži jauna pieredze. Līdz šim sievietes tik uzstājīgi pūlējās piesaistīt viņa uzmanību, ka viņš pat iedomāties nevarēja kādu, kura atraidītu viņa bildinājumu. Taču Frederika nepūlējās ievilināt lordu lamatās, un viņš nešaubījās, ka šī sieviete neprecētos ne ar viņu, ne kādu citu vīrieti, ja laulību iemesls varētu būt tikai nauda vai augsts sabiedriskais stāvoklis. Turklāt lords Olverstoks vispār nebija pārliecināts par to, ka Frederikai patīk pietiekami, lai abi apprecētos. “Apsveicu!” marķīzs nodomāja un šķībi pasmaidīja. Vai tikai uzvaras pār tik daudzām daiļām sievietēm viņu nav pārvērtušas par pašapmierinātu nelgu, kurš sevi uzskata par neatvairāmu?

Pagāja vairākas dienas, bet marķīzs joprojām vēl nebija ticis skaidrībā ne par sevi, ne Frederiku. Todien viņš atgriezās mājās un ieraudzīja, ka priekšnams ir gluži vai aizkrauts ar ceļa somām un cepuru kārbām, divi kalpi pa kāpnēm nes augšā lādi, bet viņa virssulaiņa sejā saimnieko tēvišķas labvēlības izteiksme.

– Kas, pie velna, te… – izsaucās Olverstoks.

– Milēdija Elizabete, milord, – paskaidroja Vikens, paņemdams no marķīza cepuri un cimdus. – Gluži kā senajos laikos. Viņa ieradās apmēram pirms divdesmit minūtēm.

– Lūk, kā? – drūmi pārvaicāja lords.

Lēdija Elizabete, “nabaga Eliza”, kura apprecējās ar gluži vienkāršo misteru Kentmīru, tajā brīdī iznāca no bibliotēkas, joprojām ģērbusies ceļojuma tērpā, un laipni sacīja: – Jā, dārgo Vērnon! Es esmu ieradusies! – Lēdija Elizabete piegāja pie marķīza. Viņa bija gara auguma sieviete, vecuma ziņā daudz tuvāka Olverstokam nekā abas pārējās māsas, turklāt bija viņam ļoti līdzīga; viņai piemita vairāk dzīvīguma un mazāk grācijas. – Cik elegants tērps! – Viņa pasmaidīja. – Tev kā jau allaž viss ir tikai vislabākais.

– Diemžēl nevaru atbildēt tev ar to pašu. – Marķīzs viegli noskūpstīja māsas vaigu. – Kas tev uz galvas? Tā jau ir nevis cepure, bet īsta vārnu ligzda! Tu izskaties pēc plukatas, Eliza! Kas pamudinājis tevi atbraukt uz Londonu?

– Nu saprotams, ka mana cepure! Man pavisam noteikti ir jāiegādājas jauna. – Ar ilgpilnu skatienu viņa paraudzījās uz Olverstoku un noteica: – Ak, ja es varētu atļauties vēl arī jaunu kleitu, brālīt…

Tā kā vienīgais iemesls, kālab vecāki tomēr piekrita Elizas laulībām ar “tikai misteru Kentmīru”, bija šā kunga vērā ņemamais kapitāls, Olverstoks neļāvās piemuļķošanai. Iestūmis māsu bibliotēkā, viņš aizvēra durvis un teica: – Kaut mazliet pieklājības, Eliza, lūdzu!

Viņa atkal iesmējās.

– It kā Vikenam par mums jau tāpat nebūtu zināms pilnīgi viss! Jā, starp citu, kā tad klājas mūsu dārgajai māsai Luīzai?

– Jau vairāk nekā nedēļu man nav bijusi nepieciešamība ne redzēt viņu, ne klausīties viņā. – Lords piemiedza acis un uzmanīgi nopētīja māsu. – Un, ja nerunājam par cepuri… kāds ir tavas ierašanās iemesls?

– Cepuri nekādi nevar nepieminēt, – iebilda lēdija Elizabete. – Man ir jāizveido arī jauna frizūra un vispār jāpacenšas pieskaņoties pēdējās modes prasībām. Lai gan pats īstākais iemesls, kas mani atveda uz Londonu, ir kaut kas tāds, par ko tu bieži vien žēlojies. Garlaicība!

– Lauku miers tev uzdzinis garlaicību?

– Ja tu reizēm izrādītu kaut mazāko interesi par savas māsas bērniem, – stingri aizrādīja viņa, – tad nestāstītu man par mieru. Gada sākumā trīs mani bērni cits pēc cita pārslimoja garo klepu. Tiklīdz pēdējam beidzās klepus, tā Kerolaina saslima ar vējbakām! Viņas vecumā! Un aplipināja arī Tomu un Mēriju. Pēc tam Džons no Ītonas atveda kaut kādu briesmīgu infekciju, kuru pārslimot nācās visiem, pat Džonam! Labāk būtu, ja arī es būtu saslimusi, vismaz tas neliktos tik nomācoši! Kā uzticama sieva un māte es paliku mājās, līdz viņi visi izveseļojās, bet pēc tam sakravāju somas, iekams kāds atkal būtu paspējis pasūdzēties par jauniem citas slimības simptomiem, vai, nedod Dievs, salauzis kāju!

Marķīzs pasmaidīja, tomēr nenovērsa skatienu no māsas. – Un cik ilgi tu plāno šeit uzkavēties? – viņš apvaicājās.

– Dieviņ mīļais! Kā es to varu zināt? Nedēļu, bet varbūt divas. Vai tas ir tik būtiski? Tu jau gribi, lai braucu projām?

– Nebūt ne, – pieklājīgi atbildēja Olverstoks.

– Tad jau labi. Priecājos to dzirdēt, jo es esmu nolēmusi apmeklēt visus savus senos draugus un arī izraudzīties īres māju nākamajai sezonai. Tev taču ir zināms, ka es grasos izvest sabiedrībā Kerolainu. Var jau būt, ka tu nezini… taču zināt tev gan vajadzētu. Turklāt man nepieciešama māja ar balles zāli; un, pats par sevi saprotams, man nav ne mazākā nodoma rīkot viesības kaut kur citur – tikai pašai zem sava jumta. Tev par to nav jāraizējas! Tas, ka tu šeit sarīkoji balli Džeinai Bakstedai, man bija milzīgs pārsteigums. Pat nesaprotu, kas tev bija uznācis.

– Nekas, – viņš atteica. – Mans nolūks bija izvest sabiedrībā Freda Merivila meitas. Vai tad tu nezināji, ka es esmu uzņēmies aizbildniecību par ļoti skaistu meiteni?

Lēdija Elizabete gan pūlējās savaldīties, tomēr tas neizdevās un viņa sāka smieties, jo lorda Olverstoka skatienā bija daudz zobgalības. – Protams, es to zināju. Cik tu gan esi neciešams cilvēks! Atzīšos, ka es vai miru no ziņkārības. Kā tas vispār varēja notikt?

– Gluži vienkārši. Vari to saukt par parāda nomaksu. Formāli es neesmu Merivilu aizbildnis, taču viņi ir uzticēti manai gādībai. Mazākais, ko varēju darīt, bija ievest to skaistuli sabiedrībā, un es to arī paveicu. Precīzāk sakot, pierunāju, lai viņa tiktu ievesta.

– Tu nu gan esi īsts dēmons! – atzinīgi noteica Elizabete. – Augusta man atrakstīja, ka Luīza, ieraudzījusi to tavu daiļavu, esot vai prātu zaudējusi no niknuma un vēl joprojām neesot īsti atguvusies. Un tā otra māsa? Vai arī viņa ir skaista?

– Nē, viņu ar Haritu ne salīdzināt nevar, – vienaldzīgi atteica Olverstoks. – Viņa ģimenē ir vecākā un rūpējas par visiem pārējiem. Cerams, tu saproti, ka mana aizbildnība ir vairāk tikai vārda pēc. Man ar viņiem nav sevišķi daudz darīšanu.

Šajā ne pārāk piemērotajā brīdī telpā ienāca Vikens un pavēstīja: – Ir ieradies māsters Felikss un vēlas sastapties ar jūsu gaišību. Vai ielaist viņu, milord?

– Pie velna! Kas tad viņam vajadzīgs? – izsaucās marķīzs, kuru jau māca nelāgas priekšnojautas. – Pasaki viņam, ka es… Nē, laikam jau būs labāk, ja satikšos ar viņu. Aicini! – Viņš paraudzījās uz māsu un skumji pasmaidīja. – Tagad tu iepazīsies ar jaunāko Merivilu, Eliza! Tas ir viens īsteni velnišķīgs radījums. – Viņš pagriezās, kad Vikena pavadībā ienāca Felikss. – Ko, Feliks? Kādās nepatikšanās šoreiz esi iekļuvis?

– Ser! – iesaucās zēns. – Nav nekādu nepatikšanu.

– Tad jau es atvainojos! Tātad tā ir vienkārši pieklājības vizīte? Eliza, iepazīsties, tas ir Felikss, viens no maniem aizbilstamajiem. Feliks, šī ir mana māsa Elizabete Kentmīra.

– Ak, es nezināju! Ak… Lūdzu, atvainojiet, kundze! – Felikss mulsi palocījās un bažīgi paraudzījās uz lordu Olverstoku. – Varbūt es atnākšu rīt, ser? Man nebija nodoma jums traucēt. Vikens neko nepateica, bet man ir pavēstāms kaut kas ļoti svarīgs.

Lēdija Elizabete, kā jau triju daudzsološu dēlu māte, uzskatīja, ka ir pienācis laiks iejaukties: – Tad jau tev nevajadzētu lieki tērēt laiku. Vai tā ir konfidenciāla lieta? Varbūt man aiziet un atstāt jūs ar lordu Olverstoku divatā?

Pēc jautrajām dzirkstelītēm lēdijas acīs sapratis, ka viņa ir visai pieņemama dāma, Felikss pavīpsnāja un sacīja: – Nē, kundze, pateicos. Ja šī lieta arī ir kon-si… konfidenciāla, tad pavisam nedaudz. Es ceru, ka jūs nevienam neko neteiksiet.

– Es zinu, kad nevajag runāt lieku, – ātri atsaucās lēdija.

– Nu, Feliks, stāsti! – mudināja lords Olverstoks. – Ja reiz tu neesi iekļuvis nepatikšanās, kas ir atgadījies?

– Runa ir par gaisa balonu, brālēn Olverstok! – pavēstīja Felikss, uzreiz ķerdamies pie paša svarīgākā.

Lēdija Elizabete nespēja novaldīties, taču viņai izdevās smieklus ātri pārvērst klepū; savukārt viņa gaišība lords balsī, kāda piedien cilvēkam, kas pieradis pie nelaimēm, noteica: – Redz kā? Nesaprotu, kā gaisa baloni varētu būt saistīti ar mani. Un, ja reiz runājam atklāti, arī ar tevi.

– Bet ser! – iesaucās satrauktais Felikss. – Jums taču jāzina, ka ceturtdien Haidparkā varēs vērot, kā paceļas gaisa balons.

– Lai kā arī būtu, man tas nebija zināms. Un atļaušos tev pavēstīt, ka gaisa baloni mani neinteresē. Ja biji nodomājis lūgt, lai es tevi aizvedu to paskatīties, tad mana atbilde ir strikti noliedzoša. Uz Haidparku tu lieliski vari aiziet arī viens pats. Mana pavadība tev nemaz nav nepieciešama.

– Tur jau tā lieta, ka nevaru! – Negaidot Felikss marķīzam pievērsa žēlabainu skatienu, viņa zilās acis kļuva miklas, un viņš nabaga bārenīša balstiņā izdvesa: – Lūdzu, brālēn Olverstok! Aiziesim kopā! Jums tas ir jādara! Tas… tas ir obligāti nepieciešams!

– Kālab tas ir tik obligāti? – lords taujāja, veltīdams satrauktajai Elizabetei mierinošu skatienu.

– Nu… jūs taču esat mans aizbildnis, un es… es pateicu brālēnam Bakstedam, ka jūs mani uzaicinājāt kopīgi turp aiziet! – Felikss ar atbruņojošu atklātību pavēstīja. Viņš uzsmaidīja marķīzam un piebilda: – Es zināju, ka jūs mani sapratīsiet, brālēn Olverstok. Jums taču arī nepatīk brālēns Baksteds.

– Kad es kaut ko tādu būtu sacījis? – apvaicājās lords.

– Nekad, taču man vajadzētu būt īstam muļķim, lai par to nenojaustu, – ar nicinājumu atbildēja Felikss. – Es jums stāstīju par lekciju, kādu brālēns Baksteds man nolasīja, kad es devos izbraucienā ar tvaikoni… Jūs sacījāt…

– Nav būtiski! – steigšus iejaucās marķīzs. – Kāda tad Bakstedam daļa gar tavu gaisa balonu?

– Viņš uzaicināja mūs visus aizbraukt kopā uz parku un paskatīties lidojumu. Visus, tikai ne Hariju! – atbildēja Felikss tādā tonī, it kā runātu par īstu katastrofu. – Tikai, lūdzu, nesakiet, ka tas ir ļoti laipni no viņa puses, kā to dara Džesamijs! Ja jums cilvēks nepatīk, tad taču nav nekāda prieka pieņemt viņa laipnības.

– Vistīrākā patiesība, – piekrita lēdija Elizabete. – Tad jau labāk, lai viņš vispār neizrāda nekādas laipnības.