žordžeta Heiere - Frederika

– Jā, tieši tā! – Felikss noteica un atzinīgi pamāja ar galvu. – Turklāt es ļoti labi zinu, kas no tā visa galu galā iznāks. Džesamijs ieņems vietu uz bukas blakus kučierim, bet man nāksies sēdēt kopā ar brālēnu Bakstedu un klausīties, kā viņš māsām klāsta kaut ko par gaisa kuģošanu. It kā viņam par to vispār būtu kāda sajēga! To nu es nespētu izturēt, ser! – Pamanījis, ka Olverstoka lūpu kaktiņi nodreb, Felikss triumfāli iesaucās: – Es zināju, ka jūs sapratīsiet! Tieši tālab, kad es iegāju istabā, nezinādams, ka tur atrodas brālēns Baksteds, un Frederika man pavēstīja, ka viņš mūs uzaicinājis braukt kopā ar viņu, es atteicu, ka nevaru, jo mani jau esat uzaicinājis jūs, ser. Un… Ja Džesamijs sāks jums sūdzēties, ka man ir sliktas manieres, tad tā nemaz nav taisnība. Es ļoti pieklājīgi pateicos brālēnam Bakstedam, goda vārds! Tikai… ja jūs mani nevedīsiet uz parku, tad es vairs nevarēšu braukt kopā ar viņu, jo tas būtu pagalam nepieklājīgi!

– Un tu tikko apgalvoji, ka neesi iekļuvis nepatikšanās! Vai tava ģimene patiešām noticēja šai pasaciņai?

– Nē, nē! Frederika un Džesamijs, protams, saprata, ka es to visu esmu izdomājis. Pēc tam Frederika man aizliedza uzmākties jums ar lūgumiem. Bet es taču neuzmācos! Viņa teica, ka jums noteikti nebūšot interesanti vērot gaisa balona lidojumu, bet es esmu pārliecināts, ka jums tas sagādās patiku.

– Redz kā? – noteica marķīzs. – Vai zini, ko es tev sacīšu, riebīgi negodīgais zaļknābi…

– Protams, ka tas sagādātu patiku! – iejaucās lēdija Elizabete. – Es arī labprāt kaut ko tādu paskatītos. Nekad vēl neesmu redzējusi, kā debesīs paceļas gaisa balons! Dārgais Vērnon, tu taču nevarēji vien izdomāt, kā mani labāk izklaidēt, vai ne? Un tagad tu to zini. Aizved mani un Feliksu uz Haidparku skatīties gaisa balona lidojumu!

– Ak tu palaidnis! – Marķīzs atmeta ar roku. – Labi, lai notiek.

– Es jau Džesamijam teicu, ka jūs piekritīsiet! – laimīgi iesaucās Felikss. – Vai mēs brauksim ar jūsu faetonu?

– Tevi taču neinteresē ne faetoni, ne zirgi, vai ne? – ievaicājās lords Olverstoks. – Tev labpatiktu, ja es tevi uz Haidparku aizvestu ar tvaika lokomotīvi!

– Nenoliedzami, skaidrs, ka es to gribētu! – Feliksa acis priekā iemirdzējās par tādu iespēju. – Tikai tas nekādi nebūtu iespējams, ser! Tvaika lokomotīves brauc pa sliedēm, ser. Es jau vairs nemaz nespēju izturēt Džesamija lielību, jo jūs viņam atļāvāt izmantot savus zirgus. Būs ļoti labi, ja jūs šoreiz vedīsiet mani, bet ne viņu! – Piepeši zēnu pārņēma šaubas. Viņš paraudzījās uz lēdiju Elizabeti un piebilda: – Ja jums nebūs iebildumu, lēdij.

– Protams, ka es neiebildīšu. Man nemaz negribētos skatīties, kā debesīs paceļas gaisa balons, bet pašai sēdēt karietē bez svaiga gaisa malka, – viņa ātri atteica. – Turklāt citādi jau mēs nemaz nevarēsim parādīt brālēnam Bakstedam garu degunu.

Ar šādu atbildi lēdija Elizabete iekaroja vēl lielākas Feliksa simpātijas un apstiprināja zēna pārliecību, ka viņai nav nekādas vainas. Olverstoks gan mēģināja iebilst, ka faetoni nav paredzēti trim braucējiem, taču viņa aizrādījumi netika ņemti vērā un Felikss jau drīz devās projām, ļaudams lēdijai Elizabetei izbaudīt prieku un jautrību.

Nākamajā rītā lēdija Elizabete devās pie lēdijas Dževingtones. Varēja pabrīnīties un tomēr saprast, kālab lords Olverstoks interesējas par tik aizrautīgu jaunekli, bet, spriežot pēc Feliksa vārdiem, šī interese attiecās arī uz Džesamiju, kuram lords pat atļāva izmantot savus zirgus. Tas jau vairs nemaz tik saprotami nešķita, ja vien netika darīts tāpēc, lai izpatiktu daiļajai Haritai.

Lēdija Elizabete visu zināja pēc draudzenes vēstulēm, tomēr nepievērsa īpašu uzmanību Sallijas Džersijas pareģojumam, ka lords Olverstoks apprecēsies ar meiteni, kurai vēl nebija ne divdesmit gadu. Sallija apgalvoja, ka tieši tā vienmēr notiekot ar iesīkstējušiem vecpuišiem, tomēr Elizabete nešaubījās, ka savu brāli pazīst labāk nekā Sallija, tālab šādu hipotēzi uzskatīja par vistīrāko tenku paraugu.

Pusdienodama kopā ar lordu Olverstoku, lēdija Elizabete centās neizrādīt ziņkārību un daudz netaujāja par māsām Merivilām, vien piebilda: – Ceru, ka tu mūs iepazīstināsi. Ja arī viņas ir tikpat apburošas kā mazais Felikss, tad es nemaz nebrīnos, ka tu piekriti kļūt par viņu aizbildni. Kā viņām klājas? Vai tev veiksmīgi izdevās viņas ievest sabiedrībā?

– Jā, turklāt tas neprasīja nekādus pūliņus. Kaut tu būtu redzējusi Luīzas seju brīdī, kad viņas ienāca istabā! Viņa jau bija tikusies ar Frederiku un, manuprāt, bija patīkami pārsteigta, ka šī jaunā dāma ir nevis īpaša skaistule, bet vienkārši piemīlīga un diezgan gudra meitene. Toties ieraudzīt Haritu Luīza nemaz nebija gatava. – Marķīzs kavējās atmiņās, viņa seja kļuva gaišāka un acīs iezaigojās jautras liesmiņas. – Es esmu redzējis apmēram divdesmit sezonu daiļavas, tomēr jāteic, ka neviena no viņām nespēj pat līdzināties Haritai Merivilai. – Viņš pacēla glāzi un iemalkoja mazliet vīna. – Viņā viss ir nevainojami skaists, gan seja, gan augums, gan stāja. Turklāt visi bija vienās domās par to, ka viņai piemīt arī augstākajā mērā labas manieres.

– Dievs žēlīgais! – iesaucās pārsteigtā un pat jūtami izbiedētā Elizabete. – Man noteikti ir jāiepazīstas ar šo pilnības iemiesojumu.

– Ja vēlies, vari to izdarīt jau rīt. Viņa ieradīsies uz pieņemšanu, ko rīko Seftoni. Tev noteikti vajadzētu turp doties kopā ar mani. Kaut vai tāpēc, lai man nenāktos klausīties Marijas Seftones pārmetumos par to, ka es neesmu tevi atvedis. Jutīšos pārsteigts, ja tev neaizrausies elpa, kad ieraudzīsi Haritu.

Atšķirībā no māsām, Elizabete nekad nebija mēģinājusi meklēt brālim piemērotu sievu. Viņu attiecībās allaž bija valdījusi draudzība un pat zināma pieķeršanās, tomēr viņu ģimenes locekļi cits pret citu neloloja radniecīgas jūtas.

Elizabete jutās laimīga savā laulībā ar Džonu Kentmīru; viņa bija iegrimusi rūpēs par bērniem un saimniecību un reti ieradās Londonā, ne pārāk interesējās par Olverstoka nākotnes plāniem un reiz pat sakaitināja Luīzu, jo sacīja, ka brāļa laulība nudien neesot Luīzas darīšana. Taču tagad, atkal ieradusies Olverstoku namā, viņa piepeši sajuta bažas. Viņai likās, ka brālis jau tuvākajā laikā grasās noslēgt savienību, kas galu galā novedīs tikai pie sabrukuma. Lai cik brīnišķīga arī būtu Harita, viņa lordam apniks jau pēc gada, ļoti iespējams, pat ātrāk. Elizabete nepievērsa īpašu uzmanību lēdijas Džersijas spriedelējumiem un vēl jo vairāk Luīzas ieteikumiem izmantot viņas it kā esošo ietekmi, lai pasargātu brāli un, protams, visu ģimeni no briesmīgas mezalianses; tomēr pārspīlētā lorda Olverstoka sajūsma par šo Haritu Merivilu lika jau nākamajā dienā doties pie Augustas, kurai, par spīti visām viņas nelāgajām īpašībām, netrūka veselā saprāta.

Lēdija Dževingtone māsu uzņēma mēreni laipni, pieklājīgi apvaicājās par Elizabetes ģimenes veselību un izteica cerību, ka Londonas apmeklējuma laikā viņa noteikti varēs papildināt savu garderobi.

– Mans vecākās māsas pienākums, Elizabete, liek aizrādīt, ka šī kleita, kas nudien jau izgājusi no modes, visaugstākajā mērā kaitē tavam izskatam, – viņa sacīja. – Tu taču noteikti ieradies Londonā, lai iegādātos jaunus un modernus tērpus.

– Patiesību sakot, nē, – atbildēja Elizabete. – Es atbraucu, lai pārliecinātos, vai taisnība, ka Vērnons ir līdz ausīm iemīlējies tajā dailes brīnumā, kuram nav pat ne divdesmit gadu.

– Cik nu man ir zināms, tad nav, – nesatricināmā mierā atbildēja lēdija Dževingtone. Viņa veltīja māsai smaidu, kurā jaucās iecietība un nicinājums. – Kā noprotu, tu esi saņēmusi Luīzas vēstuli. Tikai man jāteic, ka Luīza ir muļķe.

– Jā, taču Sallija gan nav nekāda muļķe. Un arī viņa man atrakstīja, ka Vērnons jau tuvākajā laikā spers soli, kas, pēc manām domām, varētu būt pats aplamākais viņa dzīvē.

– Es nekad, – paziņoja lēdija Dževingtone, – neesmu uzskatījusi, ka Sallijai Feinai piemistu īpašs vērīgums.

– Augusta, vakar viņš man šo meiteni aprakstīja tādiem vārdiem, kādus es no viņa vēl ne reizi vispār neesmu dzirdējusi!

– Viņš būs izjokojis tevi, – noteica lēdija Dževingtone.

Elizabete neizpratnē sarauca pieri. – Tu gribi sacīt, ka viņa nemaz nav tik pārpasaulīgi daiļa? Ja tas ir tā, kāpēc viņš…

– Man nešķiet, ka es jebkad būtu redzējusi vēl skaistāku meiteni par Haritu Merivilu. Un ļoti reti izdodas satikt kādu, kas ir labāk audzināta par viņu, – atzina lēdija Dževingtone. – Ballē pie Vērnona viņa radīja īstu furoru. Nav nekāds brīnums, ka pie viņas kājām pašlaik ir vismaz puse vislabāko un izdevīgāko precinieku. Un starp viņiem ir arī Gregorijs, – viņa nesatricināmi savaldīgi pavēstīja. – No tā nekas neiznāks, bet es varu vienīgi priecāties par to, ka viņš savu pirmo sajūsmu velta šādai meitenei ar augstiem morāles principiem. Manuprāt, tas viņam nāks tikai par labu.

– Jā, bet Vērnons? – ievaicājās Elizabete. – Ja reiz viņš nav iemīlējies tajā meitenē, kas gan liek viņam rūpēties ne tikai par viņu, bet arī par viņas brāļiem? Tas taču vispār neizskatās pēc viņa!

– Nemaz nesākšu izlikties, ka esmu viņa uzticības persona, tomēr es Vērnonu pietiekami labi pazīstu un domāju, ka viņš māsām Merivilām palīdzēja iziet sabiedrībā vienīgi tālab, lai pakaitinātu Luīzu un Lukrēciju. Tā sieviete, – piebilda lēdija Dževingtone, joprojām saglabājot savaldību, – pierunāja Vērnonu sarīkot balli Olverstoku namā par godu ne vien Džeinai, bet arī Hlojai! Var vienīgi minēt, kādus līdzekļus izmantoja Vērnons, lai piespiestu Luīzu tās Merivilas ievest sabiedrībā. Viņš, protams, ir tiesīgs rīkoties pēc visām savām iegribām, tomēr es viņa rīcību uzskatu par nosodāmu. Es taču lūdzu, lai viņš nepaklausa ne Luīzas, ne Lukrēcijas uzstājībai.

Apslāpējusi vēlmi atgādināt, ka Olverstoks nekad nav izrādījis vēlmi ieklausīties māsu padomos, Elizabete mirkli klusēja un tad sacīja: – Protams, Vērnons varēja ielūgt Merivilas uz savu balli, vēlēdamies sodīt Luīzu, tomēr tas nebūt vēl neizskaidro visu. Viens no viņa tā saucamajiem aizbilstamajiem, Felikss… starp citu, ļoti apburošs puika… vakar ieradās pie viņa mājās, un bija pilnīgi skaidrs, ka Vērnonā zēns redz cilvēku, kurš gatavs apmierināt teju katru viņa iegribu. Felikss nemaz nebaidījās, un tas jau pasaka ļoti daudz. Kālab lai Vērnons, kuram mūsu bērni allaž bijuši pilnīgi vienaldzīgi, tagad sāktu izrādīt interesi pr brāļiem Meriviliem? Ja nu vienīgi ar mērķi iepatikties viņu māsai.

– Tavos vārdos nenoliedzami ir racionāls grauds. Tomēr, ja es nemaldos, maigas jūtas Vērnonā ir pamodinājusi ne jau Harita, bet vecākā māsa.

Elizabete cieši raudzījās uz lēdiju Dževingtoni.

– Augstais Dievs! Kā tad tas nākas? Vērnons man stāstīja, ka viņu var nodēvēt tikai par pieņemami glītu, turklāt viņa neesot pirmajā jaunības plaukumā, toties ir gudra un enerģiska.

– Tieši tā, – piekrita lēdija Dževingtone. – Manuprāt, viņai ir kādi divdesmit četri gadi, bet mātes pāragrās nāves dēļ viņai vajadzēja kļūt par mājas saimnieci, un viņa izskatās vecāka. Acīmredzot viņa ir meitene ar raksturu, un es esmu secinājusi, ka viņa būtu Olverstokam lieliski piemērota.

– Augusta! – iesaucās Elizabete. – Tikai pieticīgi glīta meitene būs piemērota Vērnonam? Tu laikam esi zaudējusi prātu! Kad viņš ir interesējies par sievietēm, kuras nav žilbinoši skaistas?

– Un kad, mana dārgā Elizabete, šīs, kā tu saki, žilbinošās skaistules nav viņam apnikušas jau pēc dažiem mēnešiem? – iebilda Augusta. – Es atzīstu, ka Frederika nevar spēkoties skaistumā ar Haritu, toties viņai pietiekamā mērā piemīt savaldība un enerģija, kādas Haritai nav. Abas ir patīkamas, labi audzinātas meitenes, bet Harita ir daiļa jaunava, savukārt Frederika ir reti saprātīga jauna sieviete.

Šāds paziņojums lēdijai Elizabetei bija pārsteigums, un viņa apvaicājās: – Augusta, vai tiešām man kaut kas nav kārtībā ar galvu? Vai tu pilnīgi nopietni uzskati, ka viena no Freda Merivila meitām būtu piemērota sieva Vērnonam?

– Iespējams, šī gluži nav tā partija, kādu es viņam būtu izvēlējusies, – piekrita Augusta. – Tomēr, labi padomājusi, es nonācu pie secinājuma, ka tas nemaz nebūtu tik ļauni. Ja vien tu negribi samierināties ar perspektīvu, ka tas muļķis Endimions kļūs par Olverstoka mantinieku, ir jāsaprot, cik svarīgi ir, lai Vērnons pēc iespējas ātrāk apprecas un sagādā pēcnācējus. Es, pūliņus nežēlojot, centos viņam sameklēt labu partiju savu paziņu aprindās. Jāatzīstas, ka šie centieni, kā arī Luīzas mēģinājumi izrādījās veltīgi. Tomēr tas jau bija gaidāms! – Viņa nopūtās, uz mirkli nolaidusies no saviem augstumiem. – Ja es tev pastāstītu, kādas tik muļķības darīja Luīza… – Laikus aprāvusies, Augusta cienīgi noteica: – Tomēr tas nemaz nav būtiski. Būs pietiekami, ja sacīšu, ka mūsu abu pūliņi nevainagojās ar panākumiem. – Pēc kārtējās nelielās pauzes viņa izlēmīgi sacīja: – Mans gluži dabiskais objektivitātes trūkums neļāva saskatīt visas Vērnona rakstura vājās puses; lai gan es tās nosodu, tomēr taisnības labad jāteic, ka ne jau viņš vienīgais ir vainojams pie to esamības. Nerunājot par to, ka viņam tika izrādīta vislielākā iecietība jau kopš pašas dzimšanas, neaizmirsīsim arī par to, ka sievietes nemitīgi viņu ir vajājušas, vārda pilnā nozīmē kārušās viņam kaklā; viņa ciniskā attieksme pret mums, protams, ir nosodāma, tomēr nevar būt par iemeslu izbrīnam. Vari man ticēt, Elizabete, es visai bieži esmu sarkusi par savu dzimumu. Domāju, ka tieši tālab Vērnonu ieinteresēja Frederika. Vari nešaubīties, es esmu viņu cieši vērojusi, taču, ja tu man vaicātu, vai viņa nojauš par Vērnona interesi, man nāktos atbildēt, ka es to nudien nezinu. Varu vienīgi apgalvot, ka ne reizi es neesmu pamanījusi Frederiku mēģinām ievilināt Olverstoku lamatās un viņa izrāda vienīgi draudzību, kāda pilnīgi normāli piedienētu māsīcai.