– Ahā! – iesaucās Olverstoks. – Nebija sulaiņa! Tad jau laikam šī kariete nepiederēja viņai.

– To es nezinu, ser. Es tikai pavaicāju viņai, kā varu pakalpot, pastāstīju, ka esmu jūsu sekretārs… mēs sākām sarunāties. Es pateicu viņai, ka nodošu jums viņas vēstuli un… nu jā, un…

– Un sacīji, ka parūpēsies, lai es to izlasītu, – Olverstoks izpalīdzīgi piebilda. – Apraksti, kāda izskatījās šī apburošā būtne, Čārlz!

– Mis Merivila? – pārvaicāja sekretārs, un bija skaidri manāms, ka viņš īsti nezina, ko sacīt. – Man jāteic, ser, ka es tā kārtīgi viņu nemaz neapskatīju. Viņa bija ļoti pieklājīga un nemākslota, un… nepavisam ne no tām, ko jūs nosaucāt par piedauzīgām izspiedējām. Es vēlējos sacīt, ka… – Viņš apklusa un pūlējās izdomāt, kā labāk raksturot mis Merivilu. – Es nudien neko daudz nezinu par tādām lietām, taču man šķita, ka viņas apģērbs ir elegants! Viņa bija diezgan jauna, tā vismaz es domāju… Lai gan pirmā sezona viņai jau noteikti bija aizvadīta. Varbūt, – sekretārs piebilda, – arī otrā sezona jau ir aiz muguras. – Viņš dziļi ievilka elpu un uzsvērti godbijīgi paziņoja: – Tur bija vēl viena, ser.

– Jā? – iedrošinot vaicāja Olverstoks, un uzjautrinājuma dzirkstis viņa skatienā kļuva manāmākas.

Šķita, ka misteram Trevoram ir grūti izteikties, bet pēc pauzes, kurā viņš laikam mēģināja izdomāt, kādos vārdos labāk ietērpt šo dievišķo parādību, viņš atklāti sacīja:

– Ser, es nekad agrāk nebiju redzējis tik jauku meiteni, ne arī… ne pat sapņojis par tādu! Viņas acis! Tik lielas… un tik zilas! Viņas mati! Tie vizēja kā zelts! Piemīlīgākais deguntiņš un tik nevainojami izcila sejas āda! Kad viņa ierunājās…

– Bet kādas izskatījās viņas potītes? – lords pārtrauca sekretāra sajūsmas pilnos vārdus.

Misters Trevors nosarka un iesmējās. – Es neredzēju viņas potītes, ser, jo viņa neizkāpa no karietes. Mani satrieca meitenes sacītie vārdi un viņas maigā balss. Viņā bija kaut kas tik ļoti pievelkošs… ja jūs saprotat, ko vēlos pateikt.

– Man ir visai konkrēts priekšstats.

– Jā, tātad… kad viņa paliecās uz priekšu, pasmaidīja un lūdza, lai atdodu šo vēstuli jums, es viņai to apsolīju… lai gan zināju, ka jūs nudien nebūsiet visai apmierināts.

– Tu nesaprati, Čārlz. Es atzīstos, ka tu nespēji modināt manī ne mazāko vēlmi satikties ar mis Merivilu, bet es pavisam noteikti esmu gatavs iepazīties ar viņas pavadoni. Starp citu, kas viņa bija?

– Ser, es pat īsti neesmu pārliecināts. Iedomājos, ka viņa varētu būt mis Merivilas māsa, lai gan viņas nemaz nebija līdzīgas. Mis Merivila viņu sauca par Haritu.

– Tas tikai pastiprina manu nepatiku pret mis Merivilu. No visiem saīsinājumiem viņa izraudzījusies visderdzīgāko! Herija!

– Nē, nē! – iebilda misters Trevors. – Tas vārds nekādā ziņā nebija Herija! Mis Merivila skaidri sacīja Harita. Un, manuprāt, šis vārds ir izvēlēts ārkārtīgi trāpīgi, jo tas nozīmē “pievilcība”. Grieķu valodā. Jūs noteikti to zināt.

– Paldies, Čārlz, – lords lēnprātīgi sacīja. – Kā gan es iztiktu bez tevis?

– Man ienāca prātā, ka jūs varbūt esat aizmirsis. Atmiņa taču mēdz jūs pievilt!

Marķīzs kā aizstāvēdamies pacēla vienu spēcīgo, slaido roku un tādējādi apliecināja, ka ir sapratis liekuļoti kautrīgo aizrādījumu. – Ļoti labi, Čārlz! Tavu sasodītu nekaunību!

Sajuties drošāk, misters Trevors sacīja: – Mis Merivila izteica cerību, ka jūs ieradīsieties Augšvimpolstrītā. Ser, vai jūs to darīsiet?

– Uzdrošinos to apgalvot, ja jūs varat apliecināt, ka tur sastapšu daiļo Haritu.

To misters Trevors nevarēja, taču apzinājās, ka nebūtu prātīgi turpināt šo sarunu, tālab devās projām, lolodams zināmas cerības.

Vēlāk visu pārcilājot prātā, viņš iedomājās, ka varbūt, izstāstīdams Olverstokam par Haritu, ir izdarījis meitenei lāča pakalpojumu. Viņš nebijās, ka Olverstokam varētu rasties vēlēšanās samaitāt šo jauno un trauslo meiteni, vēl gluži bērnu, lai cik daiļa viņa arī būtu; tik neķītra rīcība nebija galantajam lordam raksturīga, tomēr Čārlzs bažījās, par to, ka Haritai lords varētu iepatikties un viņš sāktu ar meiteni pastāvīgi flirtēt, izrādīdams tik glaimojošus uzmanības apliecinājumus, lai viņa nospriestu, ka Olverstokā modusies nopietna kaislība uz ilgu laiku. Čārlzs atcerējās Haritas skatienu, kas lika viņam vai izkust, viņas vilinošo smaidu un saprata, ka šās meitenes sirdi varētu it viegli salauzt. Misters Trevors sajuta spēcīgu sirdsapziņas dzēlienu. Ciešāk padomājis, viņš secināja, ka šī daiļā būtne noteikti nevarētu būt viena pati plašajā pasaulē un ka meitenes pasargāšanu no šāda flirtētāja varētu pavisam droši uzticēt viņas vecākiem. Turklāt ļoti jaunas sievietes atradās Olverstoka “Nāvīgo garlaikotāju” saraksta pašā augšgalā. Bet par mis Merivilu Čārlzs nosprieda, ka viņa var itin labi parūpēties par sevi pati. Misteru Trevoru bija apžilbinājusi šās dāmas pavadone, savukārt pašas mis Merivilas tēls atmiņā bija saglabājies diezgan neskaidri. Savaldīga sieviete, kuras deguns nedaudz līdzinājās ērgļa knābim; no viņas staroja draudzīgums un pašpārliecība. Viņš nepavisam neuzskatīja, ka šī sieviete būtu viegli apmuļķojama. Padomājis vairāk, viņš nonāca pie pārliecības, ka ar viņas jūtām nekāda spēlēšanās nenotiks; bija gluži neiespējami noticēt, ka tāds sieviešu dailes eksperts kā Olverstoks varētu viņai veltīt vairāk par vienu skatienu. Un vēl neticamāka šķita iespēja, ka Olverstoks jelko vēlēsies darīt viņas labā.

Bija aizritējušas jau vairākas dienas, un to laikā lords ne reizi netika mis Merivilu pieminējis un pavisam noteikti nebija devies vizītē pie viņas, tālab sāka šķist, ka viņš ir nolēmis viņas uzaicinājumu ignorēt vai vienkārši ir aizmirsis par šādas dāmas eksistenci. Misters Trevors apzinājās nepieciešamību lordam to atgādināt, tomēr atturējās to darīt, jo manīja, ka brīdis nav piemērots. Pienākums bija licis lordam paciest trīs vizītes. Viņu bija apmeklējušas abas vecākās māsas, kā arī viņa mantinieka atraitnēs palikusī māte. Visas šīs vizītes lordu bija nogarlaikojušas tik ļoti, ka ikviens, kas kalpoja viņa mājās, pielika vislielākās pūles, lai nekādā ziņā nesakaitinātu marķīzu. – Ticiet man, mister Viken, – sacīja lorda augstprātīgākais kambarsulainis, izrādot labvēlību lorda virssulainim, – kad viņa gaišība ir sakaitināts, tad spēj sacelt visai lielu troksni, kā mēdz sacīt.

– Mister Nep, es to itin labi zinu, – atbildēja viņa kolēģis, – jo pazinu lordu jau tolaik, kad viņa gaišība vēl gulēja šūpulī. Lords līdzinās savam tēvam, mirušajam lordam, bet jūs noteikti viņu nepazināt, – viņš piebilda, pūlēdamies apslāpēt nepatiku.

Viņa gaišība lords patiesi bija ārkārtīgi noguris. Lēdija Baksteda, kura nepiederēja pie cilvēkiem, kas viegli atzīst sakāvi, bija ieradusies Olverstoku namā, par iemeslu vizītei izmantojot visnepārliecinošākās atrunas. Viņu pavadīja vecākā meita, kuras mēģinājumi ar glaimiem mīkstināt sava tēvoča sirdi pilnībā izgāzās, un viņa izplūda asarās. Tā kā viņa nepiederēja pie tām dažām veiksmīgajām sievietēm, kuras varēja raudāt, nepadarot sevi neglītas, viņai neizdevās tēvoci ietekmēt, un viņš pret šīm asarām palika tikpat vienaldzīgs kā pret savas māsas atsaukšanos uz spiedīgajiem apstākļiem, kādos viņa nonākusi. Lēdija Baksteda paziņoja, ka tikai un vienīgi trūkums piespiedis viņu vērsties pie sava brāļa ar lūgumu pēc palīdzības, lai tik svarīgo dārgās Džeinas ievešanu sabiedrībā padarītu iespējamu. Tomēr viņas brālis, runādams ar vislielāko laipnību, sacīja viņai, ka šajā gadījumā īstais vārds esot “skopums”, bet ne “nabadzība”. Pēc šāda paziņojuma lēdija Baksteda zaudēja savaldīšanos un apveltīja brāli ar, kā to nodēvēja pirmais lorda sulainis Džeimss, kurš gaidīja hallē, īsti rupju lamuvārdu straumi.

Nākamā viešņa lorda mājā bija misis Dontrija. Gluži tāpat kā māsīca lēdija Baksteda, arī viņa bija palikusi atraitnēs un uzskatīja, ka parūpēties par viņas atvasi ir Olverstoka svēts pienākums. Bet ar šo apstākli viņu abu līdzība arī beidzās. Lēdiju Bakstedu gandrīz vienmēr varēja dēvēt par vulgāru un samērā trulu personu. Par misis Dontriju neviens gan neatļautos sacīt kaut ko tamlīdzīgu; no viņas staroja īpašs trauslums, un viņa allaž izturējās ar īsti augstdzimušas dāmas cēlumu, lai kādi apstākļi arī rastos. Meitenes gados viņa tika daudzināta par vispāratzītu skaistuli, taču nosliece uz dažādām infekcijas kaitēm lika viņai sevi uzskatīt par slimīgu. Pēc laulībām viņa visai drīz sāka sevi dziedēt (kā lēdija Dževingtone un lēdija Baksteda ne pārāk laipni atzīmēja) ar dažādiem pesteļiem. Misis Dontrijas vīra pāragrā aiziešana aizsaulē vēl ciešāk nostiprināja viņas pārliecību par pašas vārgo veselību. Tagad kundzi vajāja visvisādas nervu kaites. Viņa uzsāka dažādas ārstnieciskas kūres un izmantoja īpašas diētas, kurās bija iekļauti tādi melanholijas ārstēšanas līdzekļi kā sūkalas no kazas piena (tās, kā tika uzskatīts, palīdzot pret viņas iedomāto diloni), un tas viss ātri vien pārvērta viņu par pašas spoku. Jau četrdesmit gadu vecumā viņa bija tik ļoti apmāta ar domu par savu invaliditāti, ka visbiežāk laiku pavadīja, graciozi atlaidusies uz sofas, un tikai retumis pieņēma uzaicinājumus kaut nedaudz izklaidēties.

Misis Dontrijai blakus allaž bija kāda pakalpot gatava nabaga radiniece un galdiņš, kas no vienas vietas nokrauts ar zāļu trauciņiem un pudelītēm, kurās atradās kanēļa ūdens, baldriāna pilieni, asafetīdas sveķi, kamparspirts un lavandas eļļa un vēl daudz dažādu sāpes remdinošu vai spēcinošu līdzekļu, ko viņai bija ieteikuši draugi vai aptiekāri. Atšķirībā no lēdijas Bakstedas viņa nebija ne īdzīga, ne arī skopulīga. Viņas balss bija vārga un gaudulīga, kas kļuva vēl mazliet klusāka un pauda lielāku spēku izsīkumu, kad viņai kaut kas nevedās kā cerēts. Un viņa bija gatava izdot naudu gan savā, gan savu atvašu labā. Diemžēl misis Dontrijas atraitnes daļa (vismaz tā ar zinātāju pārliecību vēstīja lēdija Dževingtone un lēdija Baksteda) nebija pietiekami liela, lai atļautos dzīvot bez saprātīgas rēķināšanas un ekonomijas – tā, kā viņa, pēc pašas vārdiem, bija radusi. Ņemot vērā to, ka šī sieviete allaž jutās pārmēru vārga, lai mēģinātu apgūt šādas gudrības, viņa vienmēr dzīvoja pāri saviem līdzekļiem. Jau gadiem ilgi misis Dontrija iztika no Olverstoka piešķirtās pensijas; lai gan viņa no sirds gribētu nejusties atkarīga no lorda žēlsirdības un dāsnuma, tomēr no tā nekādi nevarēja izvairīties, jo viņas pievilcīgais dēls bija Olverstoka mantinieks un tādējādi lorda pienākums bija parūpēties arī par viņas divām meitām.

Misis Dontrijas vecākā meita mis Hloja Dontrija bija gandrīz septiņpadsmit gadus veca, pēc dažām nedēļām bija gaidāma viņas dzimšanas diena, un doma par meitenes ievešanu sabiedrībā misis Dontrijas prātu nenomāca, jo viņa no dažādiem, gan ne visai uzticamiem avotiem bija dzirdējusi, ka Olverstoks rīkošot pasakainu balli par godu mis Džeinai Bakstedai. Lai cik vārga arī justos, misis Dontrija varēja kļūt par īstu lauveni, kad runa bija par viņas bērnu interesēm. (Tā vismaz viņa pati bija paziņojusi.) Šādi maskējusies, viņa ieradās pie Olverstoka un bruņojās ar savu visiedarbīgāko ieroci – ožamās sāls pudelīti.

Viņa neko nepieprasīja, jo tas neatbilda viņas izturēšanās manierei. Kad lords ienāca salonā, viņa devās Olverstokam pretī, plīvojot šallēm un kleitas audumam; viņa pastiepa uz lorda pusi savas trauslās rokas, kas bija ieģērbtas smalkas kazādas cimdos lavandas krāsā.

– Dārgais Olverstok! – sieviete sacīja un pacēla milzīgās, iekritušās acis pret viņu. – Mans dāsnais labdari!

Kā lai jums pateicos?

Izlikdamies neredzam misis Dontrijas kreiso roku, lords paspieda viņas labo roku un vaicāja: – Par ko jūs vēlaties man pateikties?

– Ak, tas ir jums tik raksturīgi, – viņa klusi ierunājās. – Bet es nespēju aizmirst jūsu dāsnumu, ja arī jums pašam tas būtu pagaisis no prāta. Tāds kauns un negods, ka man ar nabaga Herietu un meitenēm vajadzēja doties ārā no mājām tik saltā laikā, taču man likās, ka tas ir mazākais, ko varu darīt. Jūs esat pārāk labs.

– Oho, tas nu reiz ir kaut kas jauns! – lords attrauca. – Apsēdieties, Lukrēcij! Un neiejaucoties ļaujiet man bilst kādu vārdu! Ko gan es gluži netīši esmu paveicis, lai izraisītu jūsu pateicību?

Nekas nespēja dzēst sirsnību no misis Dontrijas balss un izturēšanās; viņa graciozi apsēdās krēslā un atbildēja:

– Jūs nu gan protat izlikties! Es jūs pārāk labi pazīstu, lai noticētu. Jūs nevēlaties, lai jums pateicas. Un nudien, ja es visu laiku pateiktos jums par man un maniem tuvajiem izrādīto dāsnumu un laipnību, es noteikti kļūtu par tādu, ko jūs mēdzat dēvēt par “nāvējoši garlaicīgu”. Hloja, mans dārgais bērns, dēvē jūs par mūsu labo burvi.

– Viņa noteikti dziļi maldās, – lords atbildēja.

– Nē, viņa nudien domā, ka neviens nespēj līdzināties lieliskajam brālēnam Olverstokam, – paskaidroja misis Dontrija un viegli iesmējās. – Viņa jūs ļoti augstu vērtē, varat man droši ticēt!