– Vai tagad viņš to var izdarīt? – bažīgi ievaicājās Harita. – Harijs teica, ka leibgvardi uz ārzemēm sūta tikai kara gadījumā.
– Taisnība, bet viņš varētu sarīkot tā, lai mani nosūta kādā misijā.
Harita bailēs iepleta acis. – Kādā misijā, mīļais?
– Nezinu gan, bet vienmēr taču kāds tiek sūtīts misijā, un viņu pavada karavīri. Ir dažādas diplomātiskas lietas… – nenoteikti atbildēja Endimions. – Gluži kā bija lordam Emhērstam. Pirms pāris gadiem viņš devās uz Ķīnu, kur nonīka apmēram divpadsmit mēnešu, kārtojot attiecības ar tiem mandarīniem. Man kaut kas tāds nepavisam nebūtu pa prātam, bet grūti ir pateikt, kas varētu atgadīties, ja es neaiziešu no dienesta. Olverstokam ir vērā ņemama ietekme!
Līdz šim Haritai ne prātā nebija nācis, ka jebkura cita ietekme, izņemot karaļa varu, spētu likt Endimionam doties diplomātiskā misijā, un viņas prātā uznira šausminošas ainas. Pat ja kuģis, kurš vedīs viņas dārgo mīļoto, nenogrims jūras dzelmē, tad viņu noteikti saņems gūstā noslēpumainie un neapšaubāmi nežēlīgie mandarīni; ja nenotiks tā, tad viņš varētu saslimt ar kādu nāvējošu kaiti, kas izplatīta austrumu zemēs. Harita nobālēja un čukstus sacīja, ka ir gatava labāk atteikties no dārgā Endimiona, lai tikai viņam nebūtu jāpiedzīvo šāds liktenis. Endimions jutās ārkārtīgi aizkustināts, tomēr neparedzēja nekādas nāvējošas nelaimes un neuzskatīja, ka šāds upuris būtu nepieciešams. Kad Harita palūdza, lai Endimions aiziet nostāk, jo lēdija Elizabete viņus cieši vēro, jauneklis piepeši paziņoja, ka viņiem vairs nav iespējams nemitīgi slēpties no citu acīm.
– Arī man nav viegli, – piekrita Harita.
– Man vairs nepietiek ar to, ka tiekamies tik īsus mirkļus, – drūmi pavēstīja Endimions. – Mums ir jāizlemj, Harita! Rīt es vedīšu Hloju un Diānu skatīties gaisa balona lidojumu. Tu pateiksi māsai, ka gribi parunāties ar Hloju. Es turēšos nostāk, un, kamēr visi skatīsies uz gaisa balonu, mēs aizlavīsimies projām un varēsim apspriesties. Parkā būs ļoti daudz cilvēku, un to nebūs grūti izdarīt.
– Nē, nē! – Harita nobijās. – Ja tu vedīsi māsas uz parku, tad tev jāapsola, ka pat netuvosies man. Felikss ir pierunājis lordu Olverstoku arī tur ierasties, un vari nešaubīties, ka viņš savu karieti novietos pēc iespējas tuvāk mūsējai.
– Olverstoks grasās vērot gaisa balona pacelšanos? – pārvaicāja Endimions. – Tu laikam joko!
– Man joki nav ne prātā. Viņš vedīs turp arī lēdiju Elizabeti, tāpēc…
– Tad jau laikam Olverstokam ar prātu kaut kas nav īsti labi! Kā gan viņam varēja ienākt galvā doma par gaisa balona vērošanu? Man sāk likties, ka mums abiem būs vien jābēg uz Skotiju.
– Endimion! – šausmu pārņemta, iesaucās Harita. – Tu nedrīksti no manis pieprasīt kaut ko tādu! Tas jau pārsniedz visas robežas.
– Es to zinu. Manam pulkvedim arī tas nemaz nepatiktu. Taču, dārgā, mēs nevaram arī mūžīgi turpināt šādā garā. Kaut kas taču ir jāizdomā.
– Mēs… Ai, es zinu, mums viss izdosies. Kuš! Tuvojas lords Rentorps.
DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA
Kad nākamajā rītā Neps atvēra aizkarus sava saimnieka guļamistabā, marķīzs sabviebās no spožās saules gaismas un arī no kalpotāja paziņojuma, ka ārā esot lielisks laiks. Lords Olverstoks bija cerējis uz lietu, vētru vai pat sniegu. Jebko, kas varētu padarīt neiespējamu gaisa balona pacelšanos. Viņš paraudzījās uz tīrajām debesīm un cerīgi apvaicājās par vēju. Neps atbildēja mundrā tonī, kā jau cilvēks, kurš atnesis labas ziņas. – Tāds tīkams, viegls vējiņš, milord! Patiešām lieliska jūnija diena!
– Vai tikai tu nekļūdies! – attrauca lords. – Cikos tam sasodītajam balonam jāceļas gaisā?
– Pulksten divos, atsaucoties uz informāciju, ko māsters Felikss vēstīja Vikenam, – pieticīgi atbildēja Neps.
– Vari nemaz nešaubīties, – drūmi secināja marķīzs. – Tas palaidnis ieradīsies, kad tikko būs dienas vidus.
Iznācis no savas garderobes, lords uzzināja, ka jaunais Merivils ir ieradies krietni agrāk un, nonācis lēdijas Elizabetes gādībā, paguvis arī kārtīgi iestiprināties. Pateicoties māsu pūliņiem, viņš bija ietērpies nevainojami tīrās drānās, nagi bija kārtīgi apgriezti, bet viļņainie mati rūpīgi saķemmēti. Felikss aizrautīgi stāstīja lēdijai Elizabetei par gaisa kuģošanu, tomēr neatstājot novārtā arī pīrāgu ar jēra gaļu. Puisis priecīgi sveica lorda Olverstoka parādīšanos un paskaidroja, ka ieradies agrāk, jo bijis pārliecināts, ka marķīzs un māsīca Elizabete noteikti vēlēsies ieņemt parkā pašas labākās vietas. Izdzirdējis pār lorda lūpām pārveļamies visai dusmīgus iebildumus, viņš satraukti ievaicājās: – Jūs taču gribat braukt uz parku, vai ne, ser?
– Protams, ka gribu, – drūmi attrauca lords. – Bet tu tomēr esi viens nelietīgs un riebīgs puika!
Šos vārdus Felikss uztvēra par komplimentu, viņa sejā uzplauka eņģeļa smaids, un viņš atkal aizrautīgi pievērsās pīrāgam.
– Un turklāt arī, – lords piebilda, paraudzījies uz pārpildīto šķīvi, – īsts rīma!
– Zinu, ser! Bet… vai jūs zināt, kā gaisa balonus piepildīja agrāk un kā to dara tagad?
– Nē, – sacīja lords Olverstoks, – taču nemaz nešaubos, ka jau pavisam drīz to uzzināšu. – Un viņam izrādījās taisnība.
Felikss bija paguvis iegādāties diezgan nolasītu grāmatu “Aerostatikas vēsture un lietojums” un bija bruņots ar lielu daudzumu informācijas, kuru nekavējās pavēstīt, tomēr ik pa laikam arī uzdodot daudzus un dažādus jautājumus. Faetonā viņš apsēdās pa vidu lordam Olverstokam un lēdijai Elizabetei, bet sarunā galvenokārt vērsās pie marķīza. Elizabete, ērti atzvilusi sēdeklī, ar interesi klausījās, kā viņas brālis savam jaunajam apbrīnotājam sniedz visai ticamas atbildes. Felikss lielāko daļu savu zināšanu bija smēlis Kavallo “Vēsturē” un atklājis, ka tā diemžēl jau ir visai novecojusi, bet viņš, kā pats sacīja, vēl nav noskaidrojis daudzus jautājumus par aeronautiku. Un kāpēc tieši zīds skaitās vislabākais audums gaisa balonu izgatavošanā? Kāpēc ne lins?
Kad bija apspriestas zīda labās īpašības, ceļabiedri pievērsās sarunai par ventiļiem, un tajā brīdī lēdijai Elizabetei jau sāka šķist, ka abi runā pilnīgi svešā valodā. Vairs pat nemēģinādama kaut ko saprast, viņa neklausījās, bet piepeši izdzirdēja, ka Felikss gribētu lēkt ar izpletni.
– Cik šausminoša doma! – iesaucās lēdija Elizebete.
– Es nobītos līdz nāvei!
– Kālab tad tā, kundze? – nesaprata Felikss. – Jūs tikai iztēlojieties, cik tas būtu vareni! Brālēns Olverstoks stāstīja, ka reiz ir redzējis, kā lec ar izpletni. Ļoti žēl, ka toreiz manis nebija viņam blakus.
Viņi iebrauca parkā, un, kad faetons nokļuva līdz pacelšanās vietai, Felikss priecīgi pamanīja, ka gaisa balons jau ir piesiets, tomēr ūdeņraža muciņas, no kurām bija paredzēts balonā ar caurules palīdzību iepildīt gāzi, joprojām atrodas nožogotajā teritorijā. Puisis apmierināti nopūtās un pavaicāja Olverstokam, vai arī viņš priecājas par to, ka izbraukuši savlaicīgi, bet pēc tam nolēca no faetona un aizskrēja uz gaidāmā notikuma vietu.
– Ceru, ka viņu neaizraidīs projām, – ierunājās Elizabete. – Tas viņam sabojātu visu prieku.
– Cik nu es pazīstu Feliksu, tad domāju, ka viņš var sagaidīt uzmundrinājumu un uzslavas, – atteica Olverstoks. – Lietuvē, kurp biju spiests viņu pavadīt, puiku teju vai uz rokām nēsāja. Un brauciens ar tvaikoni arī bija pat ļoti veiksmīgs. Felikss kaismīgi vēlas uzzināt itin visu, kas saistīts ar mehānismiem un jaunākajiem izgudrojumiem šajā jomā, turklāt savam vecumam viņš ir visai zinošs šajā sfērā.
– Kā izskatās, arī tu par tādām lietām zini pietiekami daudz. Kas to būtu domājis!
– Ne vairāk kā jebkurš mēreni saprātīgs cilvēks. Tagad gan es grasos doties ēnā zem kokiem – neatkarīgi no tā, vai tu gribētu būt tuvāk notikuma vietai.
Elizabete sāka smieties. – Nē, sirsnīgi pateicos! Lai gan domāju, ka Felikss mūs uzskatīs par gļēvuļiem.
Kaut arī bija vēl visai agrs, viņi nebūt nebija pirmie apmeklētāji. Ap laukumu, ko ierobežoja virves, jau stāvēja vairāki cilvēki; zem kokiem bija izvietotas ekipāžas.
Starp tām bija arī lēdijas Bakstedas lando, un lēdija Elizabete iesaucās: – Dievs augstais! Vai patiesi Luīzas lando? Kā gan izdevās pierunāt, lai viņa atļauj to izmantot? Viņa taču Merivilus neieredz ne acu galā!
– Manuprāt, viņai nebija izvēles. Kārltons, protams, ir ļoti garlaicīgs tips, tomēr patiesības labad jāteic, ka viņš nebaidās no Luīzas ļaunās mēles un nedanco pēc mātes stabules. Vismaz tā es spriežu pēc viņas gaušanās, ko man nākas uzklausīt.
– Nemaz neesmu manījusi, ka viņam būtu tik stingrs raksturs. Apstājies pie lando, man gribētos turpināt pazīšanos ar Frederiku.
Marķīzs izdarīja, kā lūdza māsa, un novietoja savu faetonu blakus Baksteda lando. Tā kā faetons bija daudz augstāks, Elizabetei neizdevās paspiest Frederikai roku, tomēr varēja sasveicināties un varētu arī sarunāties, ja nebažītos par to, ka jaunajai sievietei sāks sāpēt kakls no nemitīgās skatīšanās uz augšu. Džesamijs nolēca no lando un mazliet neveikli, tomēr ar galantuma izpausmēm palīdzēja lēdijai Elizabetei izkāpt no faetona, kad dāma izteica vēlēšanos patērzēt ar viņa māsām.
– Pateicos, – sacīja Elizabete. – Jūs noteikti esat Džesamijs, tas pats, kurš tik lieliski māk apieties ar zirgiem! Jauneklis nosarka, noliecās pār lēdijas roku un nočukstēja, ka viņas gaišība laikam ir kļūdījusies, jo viņš esot vien zaļknābis, kā noteikti apgalvotu lords Olverstoks.
– Nē, nē! Viņš teic, ka jūs… esot tikai mazliet neveikls. Esi sveicināts, Kārlton! Es priecājos tevi sastapt, bet tu jau laikam vēlēsies redzēt, ko viņi iesāk ar to gaisa balonu, nevis pļāpāt ar mātesmāsu. Tad nu uz kādu laiku tu varētu man atvēlēt savu vietu.
Patiesībā nebija nekādu iemeslu, lai viņas gaišība nevarētu ieņemt Džesamija vietu, tomēr lords Baksteds viņas lūgumu uzklausīja visai augstsirdīgi un neaizrādīja viņai par citu iespēju. Viņš palīdzēja lēdijai Elizabetei iekāpt lando un ar smaidu pievērsās tēvocim: – Varu iztēloties, kas vai, precīzāk sakot, kurš jūs šurp atvedis tādā agrumā, ser!
– Jā, nepārvarama vara. Bet kāda velna pēc tu ieradies šādā laikā?
– Iemesls ir līdzīgs, – atbildēja lords Baksteds un paraudzījās uz Džesamiju, kurš pat nepievērsa viņam nekādu uzmanību, jo bija aizņemts ar lorda zirgiem un iegrimis sarunā ar zirgu puisi. – Es zināju, ka mūsu jaunais brālēns vēlas redzēt sagatavošanās posmu, – lords Baksteds pieklusināja balsi, – un nolēmu, ka no manis nebūs liels labums, ja atbrauksim tikai tad, kad viņi jau pacelsies gaisā.
Marķīzs juta, ka pamazām viņu pārņem tik pazīstamā garlaicība. Viņam uz mēles jau bija kāda indīga atbilde, tomēr tā palika neizteikta. Paraudzījies uz māsasdēlu, lords Olverstoks saprata, ka Baksteds runā no sirds. Kārltons ticēja, ka ir sagādājis Džesamijam vairāk prieka un, spriežot pēc viņa nākamajiem vārdiem, parūpējies, lai vienlaikus pasākums būtu arī izzinošs.
– Es nojautu, ka man nāksies atbildēt uz visdažādākajiem jautājumiem, tālab vakar ieskatījos savā “Enciklopēdijā”, – lords Baksteds turpināja runāt. – Jāatzīstas, ka šis temats mani aizrāva. Protams, tur ir izlasāma jau diezgan novecojusi informācija, tomēr pirmo gaisa kuģotāju piedzīvojumi mani patiešām fascinēja. Es tikko izklaidēju savus ceļabiedrus ar stāstiem par profesora Šarla eksperimentiem. Domāju, ka Džesamijs varēs jums pastāstīt, cik augstu viņiem izdevās pacelties, vai ne, Džesamij? – lords Baksteds vaicāja skaļākā balsī. Viņam gan nācās atkārtot savu jautājumu, lai Džesamijs novērstos no zirga, taču atbildēt vienalga vajadzēja Olverstokam.
– Divtūkstoš pēdu augstumā, – viņš atteica, glābjot Džesamiju. – Ne jau velti es visu rītu pavadīju Džesamija brāļa sabiedrībā! Tāpēc nemaz nepūlies man stāstīt, ka Lunardi savu balonu piepildīja ar gāzi, ko ieguva no cinka, bet Tailers Edinburgā pacēlās pusjūdzes augstumā, vai to, ka Blanšāram vajadzēja uzkavēties ozola zaros… jo es jau pilnībā par to esmu informēts. Kā arī par daudziem citiem gadījumiem.
– Felikss ir tik zinātkārs! – Lords Baksteds iecietīgi pasmaidīja. – Kur tad ir šis palaidnis?
– Ļoti iespējams, ka viņš piedalās visai nogurdinošajos gaisa balona sagatavošanas darbos.
– Diezin vai viņu kāds laidīs aiz iežogojuma, bet mums laikam vajadzētu pieraudzīt, lai viņš neiekļūst kādās nepatikšanās, Džesamij. Un arī tev nemaz nenāktu par sliktu paskatīties, kā tiek piepildīts gaisa balons, – ieteica lords Baksteds.
Viņš pagriezās, lai piedāvātu dāmām iespēju pievienoties, bet Džesamijs nopūtās un sacīja marķīzam:
– Kā man gribētos būt Feliksa vietā! Vai viņš lūdza, lai vedat viņu faetonā, ko velk jūsu sirmji? Es viņam sacīju, ka jūs nebūsiet ar mieru… Punkts tā mazā mērkaķēna labā! Jā, brālēn Baksted, es jau nāku!
Dāmas no piedāvātās izklaides atteicās, tālab Baksteds un Džesamijs gāja divatā, bet pēc dažām minūtēm jauneklis atgriezās. Olverstoks tobrīd bija nokāpis no faetona un sarunājās ar Frederiku. Viņš pagriezās pret Džesamiju. – Es ceru, ka tu viņu nenonāvēji? – marķīzs pavaicāja.
"Frederika" отзывы
Отзывы читателей о книге "Frederika". Читайте комментарии и мнения людей о произведении.
Понравилась книга? Поделитесь впечатлениями - оставьте Ваш отзыв и расскажите о книге "Frederika" друзьям в соцсетях.