– Nē, – ar pūlēm valdīdams smieklus, atteica Džesamijs, – tomēr tas bija tik neizturami, ka es atvainojos un devos projām. Pietiekami grūti bija klausīties jau to, kā viņš izpaužas par to sasodīto aeronautiku, it kā es jau pietiekami nebūtu to visu dzirdējis no Feliksa. Tad viņš sāka bārt Feliksu un tiem, kas rosījās ap gaisa balonu, lūgt piedošanu, ka viņš pieļāvis, lai puika viņus apgrūtina… Es sapratu, ka man nepietiks pacietības, tāpēc devos projām.

– Vai Felikss patiešām viņus apgrūtina ar savu uzmācību? – Frederika vaicāja. – Varbūt būs labāk, ja es viņu aizvedīšu?

– Viņš nebūs ar mieru. Jo īpaši tagad, kad viņam to lika darīt brālēns Baksteds, kurš sacīja apmēram šādi: “Cilvēki dara nopietnus darbus un nevēlas, lai viņiem pa kājām pinas visādi mazi zēni!” Nav nekāds brīnums, ka Felikss uzreiz saniknojās.

– Jā, tāds aizrādījums nebija īsti vietā, – gluži nopietnā balsī piekrita lords Olverstoks.

– Jūs taču viņam neteiktu, ka viņš ir mazs zēns, vai ne?

– Nekādā ziņā, – priecīgi apstiprināja lēdija Elizabete. – Šodien viņš nodēvēja Feliksu par jaunu nelieti, cik atceros!

– Tur jau tā lieta, – piekrita Džesamijs. – Tas viņam neko neizsaka, gluži tāpat kā rājieni, ko viņam veltu es. Lai cik dusmīgs es būtu uz Feliksu, par mazu zēnu es viņu neriskētu nosaukt!

– Baidos, ka mēs ar Haritu būsim pūlējušās velti, ja cerējām, ka viņš vienreiz izskatīsies piedienīgi! – sērīgā balsī sacīja Frederika.

– Izskatās viņš nudien pēc ielu puikas, – piekrita Džesamijs. – Taču viņš tiem cilvēkiem patiešām netraucē, drīzāk gan patīk viņiem. Turklāt pat pretējā gadījumā… kāda Bakstedam tur darīšana? Ar kādām tiesībām viņš vispār izturas kā mūsu aizbildnis? Iejaucas, it kā… – Džesamijs nepabeidza teikumu, sakoda zobus un savaldījies jau mierīgi turpināja: – Man nevajadzēja tā sacīt. Lords Baksteds ir cienījams džentlmenis un pat nesadusmojās, kad es pret viņu izturējos nepieklājīgi. Tomēr es nolēmu, ka neļaušu viņam mani atkal provocēt, tālab aizgāju.

– Un pareizi darīji, – piekrita lords Olverstoks. – Vai tu uzzināji, kad tas sasodītais balons pacelsies?

– Nē, ser. Es tikai dzirdēju kaut ko par vēju, kas esot pārāk mazs, un nepieciešamību pacelšanos šodien atlikt. Taču es neklausījos pārāk uzmanīgi.

– Žēl gan, – noteica lords Olverstoks. – Man tas viss ir tikpat neinteresanti, cik tev, un es ar prieku dotos no šejienes projām. Bet, ja to lidojumu atcels, Felikss mani atkal piespiedīs visu atkārtot!

Frederika sāka smieties. – Nebaidieties! Es neļaušu jums atkal uzbāzties!

– Tukšs solījums! Viņš jūs pārliecinās un mani tāpat, ka nemaz negrasās man uzmākties un…

– Un tikai palūgs, – iestarpināja Elizabete.

– Piedāvās man to kā pasaules izcilāko izklaidi un, ja es atteikšos, sāks izskatīties pēc nabaga bārenīša, – lords Olverstoks dusmīgi pabeidza teikumu.

– Protams, viņš atkal darīs tāpat, lieliski apzinoties, ka spēs jūs piemānīt, ser! Kāpēc jūs vienreiz nevarētu viņu izlikt aiz durvīm?

– Nevis stiprināt viņa pārliecību, ka viņš vienmēr varēs piespiest jūs darīt pēc viņa prāta, – piekrita arī Frederika. – Varbūt tu tomēr pamēģināsi viņu no turienes aizvest, Džesamij? Viņš tur visiem jau būs apnicis!

Džesamijs pašūpoja galvu. – Nekādā ziņā! Kāds pat sacīja brālēnam Bakstedam, ka Felikss viņiem ir lielisks palīgs. Taisnību sakot, viņi rīkojas tāpat kā brālēns Olverstoks. Mīļais Dievs, tagad no viņa veselu mēnesi nebūs miera!

– Domāju, gluži lieki būs piebilst, ka es viņu nekādi neesmu atbalstījis un man vispār nav ne mazākā pamata to darīt! – ieteicās lords Olverstoks. Pamanījis, ka tuvojas lords Baksteds, viņš apvaicājās: – Un cik ilgi mums te vēl būs jānīkst?

– Ne pārāk, – atbildēja lords Baksteds. – Es runāju ar vecāko aeronautu. Ļoti patīkams cilvēks. Viņi ir divi. Vecāko laikam sauca Oltons, un viņš man pastāstīja daudz interesanta par grūtībām un briesmām, kas saistītas ar gaisa kuģošanu. Negaidītas gaisa straumes, kas sastopamas lielā augstumā, riskanta nolaišanās, kad pūš spēcīgs vējš… Jā, lai paceltos debesīs, ir jābūt no tiesas drosmīgam. Atzīšos, ka es ne par kādu naudu to nebūtu ar mieru darīt.

– Jā, patiesi! – Harita nodrebinājās.

– Un kādu ātrumu viņi var attīstīt! – turpināja lords Baksteds. – Piecdesmit jūdzes stundā! Tiesa, šodien viņiem tas diezin vai izdosies, jo vējš ir pārāk lēns. Diemžēl lidojums var izrādīties gaužām īss, ja vien augšā negadīsies kādas spēcīgas gaisa straumes. Interesanti, Harita, vai jums ir zināms, cik neticami augstu viņiem ir izdevies pacelties?

– Felikss stāstīja, ka pusjūdzi. Ak, es ceru, ka šodien viņi tā nedarīs! Man bail pat domāt par kaut ko tādu!

Precīzi nolasījis Haritas sejas izteiksmi, lords Olverstoks ierunājās: – Kārlton, vai tiešām tu ceri pārsteigt Feliksa māsu? Ja vien viņa uzmanīgi klausījusies brāļa lekcijas visas pagājušās nedēļas laikā, tad noteikti spēj atkārtot faktus. – Viņš paraudzījās uz Haritu un pasmaidīja.

– Tikai, lūdzu, Harita, to labāk nedariet!

– Par to nevar būt ne runas! Es tādās lietās vispār neko nesaprotu.

– Vai arī jūsu mazais brālis ne gluži precīzi bija sapratis to, ko centās jums izstāstīt, – ieteicās lords Baksteds. – Ne jau pats augstums ir visbīstamākais, bet tas, cik trausls ir vārstulis, kurš regulē gāzes padevi. Atmosfēras spiediena dēļ ar virvi, kas piestiprināta šim vārstulim, ir jāapietas ārkārtīgi uzmanīgi. Ja šo vārstuli neizdodas laikus atvērt, var gadīties, ka tiek nokavēts īstais nolaišanās brīdis; savukārt, ja laikus to neaizver, tad gāze no balona izplūst tik strauji, ka balons ar milzīgu ātrumu gāžas lejā, un tas jau var izraisīt katastrofu.

Harita kļuva gluži bāla, jau iedomājoties vien, ka varētu nejauši kļūt par šādas katastrofas aculiecinieci, taču tajā brīdī atskanēja Džesamija sauciens, kas novērsa viņas domas: – Skatieties! Gaisa balons sāk celties!

Un patiesi! Zīda apvalks, kurš vēl tikko izklāts gulēja uz zemes, tagad slējās pār cilvēku galvām. Pūlī bija dzirdami sajūsmināti izsaucieni.

– Jūsu pārbaudījums ir jau gandrīz galā, brālēn! – ieteicās Frederika.

Marķīzs nepaspēja atbildēt, jo abus izbiedēja Haritas kliedziens. Frederika laikus paguva pagriezties, lai noķertu māsu, kura bija noģībusi. Piepeši Frederika ieraudzīja, ka gaisa balons, kuru pie zemes vairs nesaistīja virves, lēnām ceļas augšup kopā ar puisi, kurš gluži kā mērkaķēns ar rokām ieķēries vienas virves vidū; tā vēl tikko bija turējusi balonu pie zemes. Šausmu sastindzināta, Frederika stāvēja un nespēja ne parunāt, ne pakustēties. Viņas skatiens kā piekalts sekoja brāļa augumam, kurš ar katru brīdi izskatījās arvien mazāks; viņa nedzirdēja ne pārējo skatītāju baiļpilnos izsaucienus, ne savu pavadoņu klusēšanu.

Pirmais iekliedzās Džesamijs, kurš bija tikpat nobālis kā Harita.

– Viņi ceļ Feliksu augšup! Nerāpies augstāk, muļķi! Mīļais Dievs, viņš taču nenoturēsies! – Džesamijs ar plaukstām aizklāja seju.

– Viņš noturēsies, – rimti sacīja lords Olverstoks. – Nesatraucies, viņi jau ātri ceļ puiku groza virzienā.

Tieši tāpat kā Frederika, lords Olverstoks nenolaida acu no sīkās, uz debesu fona tikpat kā nemanāmās Feliksa figūras. Spriedzes dēļ sekundes likās ilgstam stundu garumā.

– Es neko neredzu! – iesaucās lords Baksteds.

– Toties es gan redzu! – teica Džesamijs. – Viņi jau ievelk Feliksu grozā! Pagaidi tik, briesmoni! Es vēl tev parādīšu! – Viņš piepeši apsēdās zālē un nolieca galvu.

Olverstoks, uzlicis kāju uz lando pakāpiena, cieši paspieda Frederikas delnu. – Iesim, – viņš autoritatīvi sacīja, – jūs taču neģībsiet. Pašlaik viņš ir drošībā.

– Drošībā? – iesaucās satrauktais lords Baksteds. – Ser, ja jūs uzskatāt, ka ir droši atrasties…

– Aizveries, stulbeni! – viņu pārtrauca lords Olverstoks un tik draudīgi paraudzījās uz māsasdēlu, ka nabadziņš teju vai sāka drebēt bailēs.

Frederika saņēmās un mazliet piesmakušā, tomēr mierīgā balsī sacīja: – Es nekad neģībstu. – Atcerējusies par Haritu, kura ļengani balstījās uz viņas pleca, viņa iesaucās: – Man laikam smadzenes atteikušās darboties! Es taču pilnīgi aizmirsu…

– Paņemiet šo! – teica lēdija Elizabete un no rokassomiņas izcēla ožamās sāls flakoniņu. – Lai gan tas nebūs vajadzīgs. Atbalstiet viņu pret spilveniem. Dieva dēļ, Vērnon, ko iesāksim?

– Vispirms modināsim Haritu! – viņš ierosināja.

– Es taču nerunāju par to! – atcirta lēdija Elizabete, kura atsēja Haritas cepures lentes un nolika smalko galvasrotu malā. – Frederika, samainīsimies vietām! Vai arī ļaujiet, lai Vērnons jūs aizved no karietes.

Joprojām šokētā Frederika pieķērās Olverstoka rokai un izkāpa no karietes. Meitenei tik ļoti trīcēja ceļgali, ka viņa ar prieku pieturējās pie lorda elkoņa.

Frederika mēģināja pasmaidīt. – Lūdzu, piedodiet! – viņa sacīja. – Es esmu izturējusies muļķīgi. Laikam jau esmu zaudējusi spēju spriest, tālab, brālēn, pasakiet jūs, kas man būtu jādara.

– Jūs neko nevarat darīt, – marķīzs atteica.

Apmulsusi Frederika vērās uz lordu Olverstoku un pēc tam sacīja: – Jums taisnība. Neko. Es taču pat nemaz nezinu, kurp viņi lido! Man liekas, ka gaisa kuģotāju uzdevums ir noteikt, cik tālu viņiem izdosies aizlidot no pacelšanās vietas, vai ne?

– Man tā liekas, tomēr neraizējieties par to. Viņiem arī tikpat ļoti gribas nogādāt Feliksu uz zemes, kā jums viņu sagaidīt atpakaļ. Es nevaru pateikt, kur tieši viņi piezemēsies, taču, pēc lēnā vēja spriežot, tam jānotiek kaut kur Votfordas tuvumā.

– Votfordas? Vai tas nav ļoti tālu no šejienes?

– Nē, mazāk nekā divdesmit jūdzes. Diezin vai viņi riskēs ar nolaišanos piepilsētā vai pašas galvaspilsētas robežās. Kaut kas viens ir pacelšanās Haidparkā, bet gluži kas cits ir tā sasodītā balona nosēdināšana pilsētā vai ciematā.

– Jā, es to saprotu. Viņi taču būs piesardzīgi?

– Nenoliedzami.

Frederika atkal mēģināja pasmaidīt.

– Par to, ka varētu notikt kāds negadījums, es nebaidos. Vismaz ne pārāk. Bet lords Baksteds stāstīja mums, ka lielā augstumā esot ļoti auksts. Felikss ir stiprs puika, tomēr viegli saaukstējas un pēc tam ilgi klepo. Mūsu ārsts apgalvo, ka viņam neesot nosliece uz diloni, tomēr viņš sauc to par bronhītu, kas pāriešot, kad Felikss kļūs vecāks. Man no prāta neiziet tas, cik smagi viņš slimoja pirms diviem gadiem… Un tagad viņam mugurā ir vienīgi plāni svārki… – Viņa mazliet paklusēja. – Es laikam runāju muļķības. Tik un tā vairs nekas nav līdzams.

– Pats par sevi saprotams, ka mēs pašlaik neko nevaram viņa labā darīt, tomēr jūs varat paļauties uz to, ka gaisa kuģotāji viņu jau ir ietinuši siltās segās.

Marķīzs runāja savā ierasti saltajā un vienaldzīgajā balsī, un tas atstāja nepieciešamo iespaidu. Frederika jūtami nomierinājās. Toties uz lordu Bakstedu tas atstāja pilnīgi pretēju efektu. – Ser, un tas ir viss, ko jūs varat sacīt par šo biedējošo situāciju? – viņš nikni vaicāja.

Olverstoks mazliet sarauca pieri un paraudzījās uz viņu.

– Viss, – viņš attrauca un, pamanījis, ka Baksteds vīksta dūres, ar smaidu brīdināja: – To gan es tev neieteiktu.

Kādu mirkli šķita, ka lords Baksteds nenovaldīsies, tomēr viņš saņēmās. – Vai jūs no tiesas neapjaušat tās briesmas, kādām ir pakļauts zēns, vai arī esat tik ļoti nejūtīgs? – lords Baksteds vaicāja.

– Ne viens un ne otrs, – atbildēja lords Olverstoks. – Priecājos redzēt, ka tavās dzīslās arī tek karstas asinis, tomēr, ja tu nepievaldīsi mēli, tad man var rasties nepārvarams kārdinājums to izraut tev no mutes!

– Izbeidziet, abi! – iesaucās lēdija Elizabete. – Klausieties, Harita! Felikss atrodas drošībā. Nav iemesla raudāt!

Harita gan bija pamodusies no ģīboņa, tomēr nu bija nodevusies histēriskām raudām. Nebija īsti skaidrs, vai viņa gluži vienkārši nespēj tās valdīt vai arī nemaz nesaprot, ko lēdija Elizabete viņai saka.

– Sasodīts! – nomurdēja lords Olverstoks. – Histērija mums nudien nebija nepieciešama. Tūdaļ apkārt saskries ziņkārīgo pūlis.

Frederika ātri iekāpa lando.

– Ļaujiet, tagad es pamēģināšu, māsīc! No mierinājuma vārdiem viss kļūs vēl ļaunāk.

Pārņēmusi vadību, Frederika māsai spēcīgi iesita pļauku, tādējādi pārsteigdama ne vien Haritu, bet arī visus pārējos. Harita pārstāja raustīties elsās un asaru pilnām acīm bailīgi skatījās uz Frederiku.

– Felikss… Ak, Feliks, Feliks… Ak, Frederika! – viņa drebošā balsī ierunājās. – Ko lai mēs iesākam, Frederika?

– Izbeidz! – pavēlēja Frederika. – Vairs nesaki ne vārda, kamēr nebūsi pilnībā atguvusies.

Lēdija Elizabete izkāpa no lando un klusi sacīja brālim:

– Izskatās, ka šī visai skarbā metode bija iedarbīga. Nabaga meitene pārcieta tādu satricinājumu! Uzreiz redzams, ka viņa ir ļoti jūtīga.

– Pat pārāk! – aizrādīja marķīzs.