žordžeta Heiere - Frederika

Saimnieks apliecināja, ka gaisa balonu viņi patiešām ir redzējuši. Viņa gaišībai būtu grūti noticēt, kāda jezga sacēlusies. Visi skrējuši ārā no mājām, lai paskatītos uz kaut ko tādu, bet tūdaļ pat esot metušies atpakaļ, jo balons lidojis ļoti zemu un viņi baidījušies, ka tas nokritīs turpat pilsētas centrā. – Protams, milord, pat pēdējam muļķim bija skaidrs, ka tas nevar notikt. Es dzirdēju, ka balons nolaidies kaut kur starp mūsu pilsētu un Kingslengliju. Bet nemācēšu jums pateikt, vai tur ir vēl kāds zēns, izņemot manējos puikas. Turp aizskrēja arī pieaugušie, kuriem jau nu gan nebija nekādas vajadzības piedalīties tādās aplamībās. Skaidrs taču, ka pašu piezemēšanos viņi neredzēs, un kāda gan jēga skriet vairākas jūdzes un skatīties uz gaisa balonu, kurš jau atrodas uz zemes?

– Vai tas jau sen nolaidās? – nepacietīgi vaicāja Džesamijs.

– Precīzi nezinu, ser, – saimnieks atteica. – Virs pilsētas balons parādījās apmēram pirms stundas. Tad jau laikam kāda pusstunda būs.

Priekā mirdzošām acīm un ar smaidu lūpās Džesamijs vērsās pie lorda Olverstoka: – Un cik tālu no šejienes ir tā vieta… Kingslenglija?

– Apmēram piecas jūdzes būs, ser. Taču es neticu tām baumām, tāpēc ir visai iespējams, ka gaisa balons nolaidies gluži citā vietā. Neviens no tiem nejēgām, kas aizskrēja uz turieni, vēl nav atgriezies. Ja viņi joprojām nestāv un neblenž uz to balonu, tad ir visai iespējams, ka aizmetušies uz kaimiņu grāfisti.

– Skaidrs, – noteica Olverstoks. – Ielejiet man kausu alus! Pasūti sev, ko pats vēlies, Džesamij, man jāparunā ar Kariju.

Izgājis no traktiera, marķīzs ieraudzīja, ka vietējais zirgu puisis un Karijs ved sirmjus uz staļļu pusi. Viņš ar vērtējošu aci nopētīja zirgus. Dzīvnieki gan bija sasvīduši, tomēr pārguruši neizskatījās.

– Lieliski zirgi, milord! – lepni pavēstīja Karijs. – Es taču jūsu gaišībai jau sacīju, ka labākus nemaz nav iespējams atrast.

Olverstoks pamāja ar galvu, bet Karijs, pamanījis, ka viņš ir sadrūmis, steidzās mierināt: – Viņi nav cietuši, milord. Es iedošu viņiem siltas auzas un…

– Jā, tu pieraugi, lai viss notiek pienācīgi, un dod precīzus norādījumus zirgu puisim. Es tevi paņemšu līdzi.

– Labi, milord. Es ceru, ka viss ir kārtībā?

– Neesmu pārliecināts. Māsteram Džesamijam to sacīt nav nekādas vajadzības, taču, kad mēs pēdējo reizi redzējām gaisa balonu, tas pilnīgi noteikti bija novirzījies no kursa. Tomēr pat tad, ja vējš to ir aiznesis kaut kur tālāk, apkaime te ir visai atklāta un ir ļoti iespējams, ka balons jau ir laimīgi piezemējies.

– Nav nekāda iemesla, lai tā nebūtu, milord.

– Kā izskatās, neviens no tiem ļaudīm, kuri skrēja uz nolaišanās vietu, vēl nav atgriezies; ja tur nebūtu nekā vairāk par tukšu grozu, ko gan viņi tur tik ilgi pētītu?

– Gaišība, jūs taču zināt, kādi ir zēni! – ieteicās Karijs.

– Zinu gan, taču tur jau nebija tikai zēni. Varbūt māstera Džesamija raizes ir pielipušas arī man, un es jūtu, ka tu varētu būt man noderīgs. Esi gatavs pēc piecpadsmit minūtēm.

Lords Olverstoks iegāja atpakaļ traktierī, kur Džesamijs tukšoja milzīgu kausu. Apmierināti nopūties, viņš to nolika, pastiepa Olverstokam otru un sacīja:

– Mans Dievs, cik ļoti gan es biju izslāpis! Saimnieks teic, ka tas gāžot no kājām!

– Tādā gadījumā tu visai drīz kļūsi ļengans, un man nāksies tevi pamest, lai tu varētu izgulēties.

– Nu jā, es jau arī bažījos, ka varētu apreibt, tāpēc pasūtīju sev tikai puskausu.

– Paldies Dievam!

Džesamijs iesmējās un pēc tam mazliet kautrīgi noteica: – Pieņemu, ka jau tagad es esmu jums krietni apnicis, ser, ar visiem saviem… pašsaustīšanās uzpūdiem.

– Ko tad es tādu būtu pateicis, lai tev rastos šāds priekšstats? – visai pārsteigti vaicāja lords Olverstoks.

– Jūs varējāt man nolasīt tādu lekciju, bet jūs tikai mani nolikāt pie vietas tik meistarīgi, ka man pat bija grūti nesmieties, lai gan to darīt būtu galīgi nevietā, ser!

– Tas nu gan bija skaisti pateikts! – atzinīgi novērtēja marķīzs. – Taču, ja tev likās, ka tā bija viena no slavenajām reizēm, kad es kādu nolieku pie vietas…

– Ja nebija, tad es ceru, ka to īsto es nekad no jums nesagaidīšu, – atzinās Džesamijs. – Kad mēs braucam, ser? Nemaz nebrīnīšos, ja mēs viņus sastapsim jau atceļā uz Londonu. Un kas notiks ar balonu?

– Man nav ne jausmas. Bet tas ir būtisks jautājums.

– Viņi nevar to paņemt līdzi un nevar arī piepildīt, jo viņiem nav pieejams ūdeņradis. Tās muciņas, protams, varētu atgādāt uz šejieni, taču vedējs ceļotu vai visu dienu; pat tad, ja viņi zinātu, kur balons nolaidies.

– Taisnība. Laikam jau viņi palūgs aizvest gaisa balonu uz kādu drošu vietu un vēlāk to paņems.

– Ja reiz viss ir tik nejēdzīgi, vai tas nav uzskatāms par pierādījumu ka šis pasākums vairāk piemērots trakajiem? – īdzīgi iesaucās Džesamijs. – Īsti patīkams ceļojums! Nolaisties laukā sazin cik tālu no apdzīvotām vietām, pēc tam kraut ratos tukšo balonu, grozu un visu pārējo aprīkojumu un tad vēl meklēt ekipāžu, kas arī pašus nogādātu atpakaļ!

– Ļoti saprātīga doma, – piekrita Olverstoks. – Laikam jau gaisa baloni nav paredzēti patīkamiem ceļojumiem. Vai esi gatavs braukt tālāk?

Džesamijs steigšus pielēca kājās un devās uz pagalmu. Viņš apskatīja svaigi iejūgtos zirgus un pārmija kritiskas replikas ar Kariju, kurš arī iekāpa faetonā. Prāts bija aizņemts ar dažādām domām, un viņš tikai pamāja ar galvu, kad jūdzes attālumā no Votfordas marķīzs Olverstoks izmeta indīgu piezīmi par pirmo pāri, kuram bija paradums piebremzēt gaitu.

Pa ceļam viņi nesastapa citas ekipāžas, izņemot pasta karieti un kādu privātu faetonu, kas steidzīgi traucās dienvidu virzienā, bet vienīgais kājāmgājējs bija cienījams džentlmenis darba apģērbā; viņš pavēstīja, ka neko nezina par gaisa baloniem un vispār neinteresējas ne par tiem, ne kādiem citiem jaunlaiku izgudrojumiem. Kad gandrīz bija pieveikta arī otra jūdze, Olverstoks pie vārtiem, aiz kuriem bija redzamas paugurainas ganības, ieraudzīja ļaužu pūli un piebrauca tam klāt. Vairums cilvēku te bija vēl pavisam jauni, nepilngadīgi un dzīvi sarunājās. Marķīzs ironiski piezīmēja, ka tādi gan pilnībā būtu spējīgi noskriet divas jūdzes, lai paskatītos uz tukšu gaisa balonu.

Un tā patiešām izrādījās taisnība. Pašu interesantāko neviens no šiem pusaudžiem nebija redzējis, tomēr viņi apgalvoja lordam, ka šaipusē kaut kas tāds vēl nekad neesot piedzīvots. Neveiksmīgajiem lidotājiem laikam taču kaut kas sagriezies prātā, jo apakšā bija krietni trīs akri brīvas zemes, bet viņi nezin kāpēc taisnā ceļā devušies uz koku audzi un iepinušies zaros. Viens džentlmenis esot laimīgi norāpies lejā, un otrs mēģinājis palīdzēt zēnam, bet pats nogāzies zemē un salauzis roku. Puika arī esot nokritis un gulējis asinīs, izskatīdamies gluži beigts.

– Kur? – aizžņaugtā balsī vaicāja Džesamijs.

– Tagad tur vairs nav nekā, ko redzēt. Nu jau būs kāda stunda, kad visi devās uz Monka fermu un arī puiku aiznesa uz turieni; sameistaroja kaut ko līdzīgu nestuvēm. Mēs visi, kas ieradāmies no Votfordas, varam tikai nolūkoties uz gaisa balonu, kurš ieķērās, lūk, tās gobas zaros! Neviens neko neteica par to, kad mēģinās balonu nocelt, tāpēc mēs nolēmām, ka nav nekādas jēgas gaidīt.

– Es redzēju, kā atbrauca ārsts, – stāstīja kāds no pusaudžiem.

– Taisnība gan, tu to redzēji un pat dabūji pa ausīm no misis Džadbrukas, lai nebāztu savu degunu, kur neklājas!

– Kur atrodas tā ferma? – vaicāja Olverstoks, pārtraucot jautrību, ko bija izraisījis iepriekšējais paziņojums.

Viņam pavēstīja, ka tā esot Kliperfīldā, precīzāki norādījumi neizskanēja – pusducis skaidrotāju sniedza vien pretrunīgus un visai grūti saprotamus paziņojumus; no tiem varēja secināt, ka aleja, kas ved uz ciemu, kaut kur savienojas ar Kingslenglijas pasta ceļu.

Pārtraucis izpalīdzīgā pusaudža mēģinājumus kaut cik precīzāk aprakstīt Monka fermas atrašanās vietu, marķīzs devās ceļā. – Kad būsim nonākuši līdz Kliperfīldai, fermu atrast jau būs vieglāk. – Paraudzījies uz Džesamiju, viņš piebilda: – Nenokar degunu! Pie viņa taču ir ārsts, vai atceries?

Džesamija vaigs bija nāves bālumā, un jauneklis visiem spēkiem pūlējās apvaldīt drebuļus, kas kratīja viņa smalko augumu.

– Viņi teica… – ar grūtībām izstomīja Džesamijs.

– Es arī to dzirdēju, – viņu pārtrauca Olverstoks. – Ka viņš esot gulējis vienās asinīs, gluži kā miris. Mīļais Dievs, puika! Vai tiešām tu, kas visu iepriekšējo dzīvi esi pavadījis laukos, tā arī neesi sapratis, ka tumsonīgie zemnieki vienmēr no katra sīkākā starpgadījuma ir spējīgi izrunāt melodrāmas cienīgu notikumu? To teikumu var iztulkot apmēram tā, ka Felikss bija apdullis no kritiena un zari viņam bija saskrāpējuši seju.

Ar mokām pasmaidījis, Džesamijs sacīja: – Jā, protams! Vai varbūt bija sasitis degunu.

– Tas ir pilnīgi iespējams.

– Jā, bet… – apspiedis balss trīsas, Džesamijs noteica, – šo diezin vai iespējams nosaukt par sīku negadījumu!

– Jā, diemžēl ir ļoti iespējams, ka viņam būs arī lauzti kauli, – vēsi attrauca Olverstoks. – Cerēsim, ka tā viņam būs kārtīga mācība. Tagad, mans jaunais draugs, es grasos darīt to, ko tu vēlējies jau no paša mūsu brauciena sākuma. Mēs trieksim zirgus auļos!

Jebkurā citā gadījumā Džesamija uzmanība būtu pievērsta prasmei, ar kādu lords Olverstoks pa šauro un līkumaino ceļu vadīja viņam nepazīstamos zirgus, taču tagad jaunekli nomāca raizes par brāli. Kad marķīzs veikli vadīja zirgus kalnup vai piebremzēja to gaitu pirms asāka pagrieziena, Džesamija vienīgā vēlēšanās bija palūgt, lai viņš brauc ātrāk. Karijs aizvēra acis, kad faetons aiztraucās garām pretimbraucošai ekipāžai vien collas attālumā, un šausmās noelsās, kad parādījās pirmās Kingslenglijas ēkas: – Dieva dēļ, milord…

Zirgu puisis uzreiz nožēloja savus vārdus, jo saimnieks jau piebremzēja zirgus. Iebraucot pilsētiņā, lords Olverstoks pār plecu pavaicāja: – Kas noticis, Karij?

– Nekas, milord. Es tikai iedomājos, ka jūs laikam esat zaudējis prātu, un par to ļoti atvainojos, jūsu gaišība! – atbildēja Karijs, kā jau ilgi dienestā sabijis uzticams kalpotājs.

– Tev bija pamats tā domāt.

– Skatieties, lūk, ceļa rādītājs! – piepeši iesaucās Džesamijs, kas bija sēdeklī paliecies uz priekšu.

– Kliperfīlda un Sarata, – izlasīja Karijs.

Lords spēji pagrieza zirgus, taču jau tūdaļ viņam nācās piebremzēt skrējienu. Līkumotā aleja, kam abās malās auga dzīvžogs, bija šaura un bedraina; Karijs pateicās Dievam, ka ir jūnijs, nevis februāris. Pēc divām galēji nogurdinošām jūdzēm, kad Džesamija nervi jau bija saspringti līdz pēdējam, Karijs sacīja: – Priekšā ir krustojums, milord! Bet kreisajā pusē es redzu divus skursteņus. Tur laikam būs Kliperfīlda!

Negadījuma radītais satraukums ciematā laikam jau bija pierimis. Cilvēkus neredzēja, bija tikai viena miesās kupla sieviete, kura savā piemājas dārziņā grieza kāpostu. Viņa pavēstīja, ka arī bez visādiem gaisa baloniem viņai darba pietiek, un neko nespēja Džesamijam pavēstīt par Feliksu, bet Olverstokam pateica, ka Monka ferma atrodoties apmēram jūdzes attālumā uz Bakshilas pusi. Sieviete ar nazi norādīja virzienu un vēl piebilda, ka neievērot fermu nebūšot iespējams. Marķīzs šim apgalvojumam īpaši neticēja, taču izrādījās, ka tā bija taisnība.

Ferma atradās apmēram simt jardu attālumā no ceļa. Liels, noplucis nams, apkārt tam bija klēts, rija un govju kūtis. Pie atvērtajām durvīm bija novietoti ārsta divriči, un uz bukas sēdēja kučieris. Olverstoks iegrieza zirgus lielajos baltajos vārtos un tuvojās fermai.

Faetons vēl nebija īsti apstājies, kad Džesamijs jau nolēca zemē un ieskrēja mājā. Spalgi iekliedzās sieviete.

– Kas jūs esat, un ko jums vajag?

– Šī noteikti būs tā pati dāma, – noteica marķīzs, – kura sadeva puisim pa ausīm un piekodināja, lai nebāž degunu citu darīšanās!

Aiz durvīm bija gaitenis, kura grīda bija izlikta ar nelīdzenām akmens flīzēm, gaiteņa galā bija no ozolkoka tēstas kāpnes, kas veda augšup. Pēc savas steidzīgi nekaunīgās ielaušanās Džesamijs mirkli vilcinājās un tad ieraudzīja kaulainu sievieti, kuras asie sejas vaibsti liecināja par viņas nebeidzami slikto garastāvokli. Uz viņas nikni izgrūsto vaicājumu Džesamijs stomīgi atbildēja: – Lūdzu, piedodiet! Taču te ir mans brālis… tas zēns, kuru šurp atveda…

Šī atbilde nekādā ziņā sievietes niknumu nemazināja, drīzāk jau vēl vairāk uzkurināja viņas nešpetno dabu. Viņas vaigos uzziedēja niknuma sārtās rozes, bet acis ļauni nozibsnīja. – Ak tā gan, ko? Tādā gadījumā es priecājos jūs redzēt, jaunais ser! Un es ļoti ceru, ka jūs viņu no šejienes aizvāksiet! Man te nav nekāda slimnīca un arī nekāda iebraucamā vieta! Man jau tāpat pietiek rūpju, lai vēl noņemtos ar visādiem slimiem puikām! Turklāt es nemaz neesmu slimnieku kopēja un nevēlos uzņemties tādu atbildību! – Piepeši viņas monologs, kurš tiecās stiepties aizvien garāks, pārtrūka. Sieviete apklusa un palika pavērtu muti. Uz sliekšņa bija nostājies lords Olverstoks. Viņa ietērps – neaizpogāts dzeltenpelēks mētelis ar vairākām platām apkaklēm, ārkārtīgi eleganta veste, gaišas bikses un nospodrināti zābaki – gan vairāk bija piemērots Bondstrītai un lauku sētā izskatījās pilnīgi neiederīgi, tomēr uz mis Džadbruku atstāja žilbinošu iespaidu. – Jums nudien tas nav jādara, – pieklājīgi, tomēr ar nelielu augstprātības pieskaņu balsī, sacīja marķīzs. – Jūs noteikti esat mis Džadbruka. Bet es esmu lords Olverstoks. Ja jūs būtu tik laipna, es vēlētos aprunāties ar ārstu.