– Jā, milord, – apstulbusī mis Džadbruka paklanījās reveransā. Tomēr sieviete ātri vien attapās, jo nepiederēja pie bailīgajām. – Ceru, ka neuztversiet mani par bezjūtīgu, milord; turklāt es zinu savus pienākumus, taču tajos neietilpst no gaisa baloniem izkritušu slimu zēnu pieskatīšana. Džadbrukam jau nu vajadzēja to zināt un apvaicāties man, pirms veda zēnu šurp! Un viņš vēl atveda Betiju no pienotavas, lai viņa pie tā puikas sēdētu! Lai nemaz nedomā, ka es tagad darīšu viņas darbu! Man nudien ir ļoti žēl tā jaunā džentlmeņa, taču man nav ne tik daudz laika, ne pacietības, lai es aprūpētu viņu, kamēr viņš guļ tādā stāvoklī, kā es jau aprakstīju doktoram Elkotam. Ja šās mājas slieksni pārkāps misis Haknala, tad varat nešaubīties, ka manis te vairs nebūs!

– To visu neapšaubāmi būs iespējams atrisināt, kad es aprunāšos ar ārstu, – sacīja lords Olverstoks.

Mis Džadbruka aizvainoti pavīpsnāja, tomēr marķīza garlaikotais izskats atņēma viņai drosmi. Jau mazliet pielaidīgāk viņa sacīja: – Es ceru, ka tā, milord! Ārsts ir manā viesistabā un noņemas ar marles saitēm, šinām, ūdens traukiem un vēl sazin kādām lietām, par ko man nav ne mazākās nojausmas. Uz šo pusi! – Sieviete atvēra durvis gaiteņa kreisajā pusē un iesaucās: – Doktor, jūs vēlas sastapt lords Olverstoks un tā zēna brālis! Es būšu jums ļoti pateicīga, ja jūs vairs neliesiet ūdeni uz mana jaunā paklāja!

– Ej projām, sieviete! Ej projām! – īgni atsaucās ārsts.

Par spīti tam, ko bija cerējis ieraudzīt Džesamijs, istabā bija tikai ārsts un gados jaunākais gaisa kuģotājs. Viņam uz pieres bija uzlīmēts plāksteris, un ārsts nostiprināja šinas uz viņa rokas.

– Feliks… – Džesamijs nenovaldīja saucienu. – Mans brālis.

Ārsta acis zem biezajām uzacīm pievērsās Džesamijam un nopētīja viņu. – Tu esi viņa brālis? Pārāk lielām raizēm nav pamata. Nogalināt sevi viņam neizdevās. – Paraudzījies uz lordu Olverstoku, doktors pamāja ar galvu. – Labdien, milord! Jūs esat zēna radinieks?

– Brālēns un hmm… aizbildnis, – atbildēja Olverstoks.

– Tad atļaušos jums teikt, milord, – ārsts, nepārtraucot darbu, sacīja, – ka jūs esat varen bezrūpīgs aizbildnis.

– Tā nudien varētu izskatīties, – piekrita lords Olverstoks. – Vai zēns ir smagi cietis?

– Pagaidām par to vēl grūti spriest. Zēns ir nopietni kontuzēts, un uz sejas viņam ir atvērta brūce, vēl arī sastiepta delnas locītava, lauztas divas ribas, bet pārējie kauli ir veseli. Protams, ir ļoti daudz sasitumu. Pirms pusstundas viņš atguvās un sūdzējās par stiprām galvassāpēm. Un tas varētu nozīmēt…

– Tas varētu būt no augstuma, – ierunājās aeronauts. – Daudziem cilvēkiem sāp galva pēc…

– Es neesmu nekāds tumsonis! – skarbi atcirta ārsts. – Sēdiet mierīgi!

– Vai… vai viņam varētu būt cietušas smadzenes? – ievaicājās Džesamijs tik bikli, it kā baidītos izdzirdēt atbildi.

Ārsts atkal cieši paraudzījās uz zēnu. – Nav nekāda pamata tā domāt. Protams, viņš ir apdullis, un tas arī bija gaidāms pēc tā, kas ar viņu noticis. Puika nemitīgi atkārto, ka neesot kaut ko varējis, un stāsta par kritienu.

Gaisa kuģotājs vērsās pie Olverstoka: – Es domāju, ka viņš ir drošībā, milord! Viss bija labi līdz brīdim, kad sākām nolaišanos un vējš mūs aiznesa uz citu pusi. Saprotiet, kad nolaidies tuvu zemei…

– Jā, es zinu, ka tur bieži nākas sastapties ar vējiem, kādu nav lielākā augstumā, – iestarpināja Olverstoks. – Jūs, pēc visa spriežot, tikāt aiznesti uz koku pudura pusi. Nav svarīgi, kālab tā notika, jūs labāk pastāstiet, kas atgadījās tad, kad jau bijāt iepinušies koku zaros… tā laikam bija goba, vai ne?

– Jā, varbūt. Es par kokiem neko daudz nezinu. Misters Oltons saprata, ka mēs nevaram pacelties, jo bija ieķīlējies vārstulis, kuru viņš pūlējās aizvērt. Viņš pavēlēja: “Tu, Bīniš, pieķeries zaram, pirmais izrāpies no groza un pasniedz roku zēnam.” Es tā arī darīju, tas nemaz nebija tik grūti, turklāt tas pat nebija bīstami. Bez pasažieriem groza svars spēji kļuva mazāks, tāpēc tas nevarēja salauzt zarus un nogāzties uz zemes. Arī vārstuli izdevās atvērt, tāpēc gaiss spēji sāka izplūst un vairs nebija jābažījas, ka balons atkal pacelsies gaisā. Un tas puika vispār nebija nobijies, varat man ticēt! Viņš bija pilnīgi mierīgs un domāja tikai par gaisa balona vadīšanas veidiem. Viņš teica, lai par viņu neraizējos, un sacīja, ka pats tiks galā. Un es par to nemaz nešaubījos, milord. Misters Oltons viņam palīdzēja izkāpt no groza, bet man ienāca prātā, ka zēnam nepatiks, ja es pasniegšu viņam roku, un piepeši izskatījās, ka viņš ir tīri vai zaudējis galvu. Vismaz… Man nekas cits prātā nenāk, pat nespēju iedomāties, kas varēja notikt… Man izskatījās, ka viņš ir cieši pieķēries zaram… pēc tam viss notika tik ātri… un es ne par ko vairs nevaru būt drošs. Zinu tikai to, ka viņš iesaucās: “Es vairs nevaru!” un nokrita. Milord, es zvēru, ka darīju visu, kas bija manos spēkos! Es pūlējos zēnu noķert, bet zaudēju līdzsvaru un arī nogāzos no koka.

Džesamijs klausījās, un viņa neticība auga augumā. Pēc tam viņš izgrūda: – Felikss? Viņš taču pa kokiem kāpaļā gluži kā īsts kaķis!

– Jaunais cilvēk, – ierunājās ārsts, – ja jūs nesaprotat, kālab jūsu brālis nespēja noturēties pie zara, es jums to paskaidrošu. Viņa rokas bija pārāk sastingušas no aukstuma.

– Mans Dievs! – iesaucās gaisa kuģotājs. – Viņš taču ne reizi pat neieminējās…

– Diezin vai viņš pats īsti visu apzinājās. Viņam bija nosalušas rokas, taču viņš neattapa, ka vairs nespēs ar tām rīkoties. Viņš taču ir tikai zēns, turklāt nonācis šādā situācijā…

Gaisa kuģotājs skatījās uz lordu Olverstoku, un viņu plosīja divējas izjūtas, viņš jutās vainīgs un vienlaikus arī vēlējās attaisnoties. – Milord, tā nebija mūsu vaina! Var jau būt, ka man vajadzēja viņu padzīt uzreiz, taču zēns nedarīja neko sliktu un bija tik ļoti saprātīgs! Misters Oltons var to apstiprināt. Zēns ne tikai vēlējās paskatīties, kā pacelsies gaisa balons, bet arī uzdeva jautājumus par to, kā balons veidots, kā tas vadāms un tamlīdzīgi…

– Tikai nedomājiet, ka es jūs vainoju, – ieteicās marķīzs. – Ja kāds ir vainīgs, tad vienīgi es, jo zēns bija manā uzraudzībā.

– Ne jau jūs esat vainīgs, bet es, – drūmā balsī pavēstīja Džesamijs.

– Mēs taču pat nenojautām, milord, ka viņam padomā kas tāds! Es gan teicu, ka priecātos, ja viņš varētu lidot kopā ar mums, taču nesacīju to nopietni! Puika lūdzās, lai paņemam viņu līdzi, bet misters Oltons diezgan asi viņu atraidīja un teica, ka viņš esot vēl par mazu un… zēns izskatījās tik bēdīgs un nožēlojams… jūsu gaišība lords noteikti saprot, ko es ar to domāju…

– Pat ļoti skaidri saprotu, – skumji atsaucās lords Olverstoks.

– Es sacīju, ka bez tēva atļaujas mēs nedrīkstam viņu ņemt līdzi, un misters Oltons piekrita. Viņš arī piebilda, ka mūs varētu ieslodzīt cietumā, ja mēs bez tēva atļaujas puiku aizvestu! – To atcerējies, Bīnišs pat pasmaidīja. – Un sasodītais resgalis misteram Oltonam to atgādināja, kad mēs iecēlām viņu grozā! Viņš teica, ka mūs uz cietumu neviens nevedīšot, jo viņam tēva nemaz neesot. – Gaisa kuģotājs atkal pasmaidīja. – Drošsirdīgs puika! Kad es ieraudzīju viņu karājamies pie virves, kad balons jau cēlās gaisā, tad bažījos, ka viņš no bailēm varētu izdarīt kādu neglābjamu muļķību. Mēs uzsaucām, lai viņš cieši turas pie virves, bet zēns vispār nemaz nebija nobijies, un mēs viņu itin viegli iecēlām grozā. Katra lidojuma minūte viņam sagādāja prieku, lai gan no aukstuma viņam klabēja zobi! – Izdzirdējis, kā Džesamijs novaidas, Bīnišs pagriezās pret viņu. – Mēs izdarījām visu, ko vien varējām, bet tas nebija pārāk daudz.

– Zinu, jūs viņu izglābāt, un par to esmu… es esmu jums ļoti pateicīgs! Ser, kur patlaban ir mans brālis? Vai es varu viņu sastapt?

– Protams, ka varat, – atbildēja ārsts. – Viņš ir augšstāvā. Kārtīgi noguldīts gultā. Pirmās durvis kāpņu labajā pusē. Aizejiet un pasēdiet pie viņa, bet meitenei, kura pašlaik ir tur, sakiet, ka viņa var atgriezties pienotavā. Zēns patlaban ir cieši aizmidzis, un papūlieties viņu neuzmodināt. Un nekrītiet izmisumā, kad ieraudzīsiet viņa pārsieto galvu! Brūcei uz viņa sejas nācās uzlikt pāris šuvju.

– Ja viņš pamodīsies, vai man pasaukt jūs? – pazemīgi vaicāja Džesamijs.

– Viņš pašlaik vēl nemodīsies. Es iedevu viņam miegazāles, jo vēlējos, lai viņš guļ iespējami ilgāk. Un tagad ejiet! – Ārsts noskatījās, kā Džesamijs izsteidzas no istabas, saviebies paraudzījās uz Olverstoku un sakārtoja marles mezglu Bīnišam uz kakla. – Ar jums es laikam būtu beidzis, – doktors sacīja gaisa kuģotājam. – Ceru, ka šī būs jums laba mācība! Ja Dievam labpatiktos, ka cilvēki prot lidot, viņš tiem būtu piešķīris spārnus. Tagad jums būs labāk, ja kādu laiku pasēdēsiet mierīgi.

– Doktor, ar mani viss ir kārtībā! – priecīgi atsaucās Bīnišs. – Jūs mani labi salāpījāt. Lielisks darbs! Man ļoti žēl, ka tam mazajam resgalim tika vissmagākais pārbaudījums. Tagad es došos paraudzīties, vai balons jau izņemts no koka zariem.

– Tam gan drosmes daudz vairāk nekā smadzeņu! – ārsts nīgri noburkšķēja, kad durvis aiz Bīniša bija aizvērušās. – Gaisa baloni… Un kas būs pēc tam?

– Uz šo jautājumu Felikss jums atbildētu daudz izsmeļošāk, – teica Olverstoks, novilkdams mēteli un uzklādams to uz krēsla atzveltnes. – Bet tagad pastāstiet man, cik nopietni zēns patiesībā ir cietis.

– To pavaicājiet rīt, milord, – joprojām nīgri attrauca ārsts, likdams instrumentus somā. – Es neliekuļoju, kad sacīju, ka pašlaik vēl pāragri spriest. Lai gan, ja es būtu kaut ko vairāk zinājis, tad viņa brāļa klātbūtnē to noteikti nesacītu. Man tādi ļaudis ir labi pazīstami. Viņiem ir vairāk nervu nekā miesas uz kauliem. Un man nav ne mazākās vēlēšanās tūdaļ pat tikt pie kārtējā pacienta. Ja runājam par… kā jūs sacījāt?.. Feliksu… Gandrīz visi kauli, izņemot tās divas ribas, ir veseli. Un par ribām pārāk nav jāuztraucas. Taču zēns ir pārcietis pamatīgu satricinājumu, un tālab es viņam iedevu tik daudz opija tinktūras, cik vien viņa organisms spēja izturēt. Parasti es tā nemēdzu rīkoties, taču šajā situācijā galvenais ir pilnīgs miers! Pagaidām es nepievēršu pārāk lielu uzmanību tam, ka viņš sūdzas par galvassāpēm, bet vēl ir pāragri spriest. Milord, ja vēlaties vest viņu projām no šejienes, es to ļoti neiesaku darīt.

– Esiet mierīgs, doktor! Tāda nodoma man nav.

– Lieliski! Tomēr, ja nemaldos, zēnam būs nepieciešama rūpīga kopšana. Uz Džadbruku var paļauties, taču viņa māsa… un kopēju atsūtīt es nevaru. Šajā apkaimē ir tikai viena, un pašlaik viņa atrodas pie kādas dzemdētājas…

– Ja jūs runājat par misis Haknalu, – ieteicās lords Olverstoks, – tad mums nav jātērē laiks, spriežot par šās dāmas labajām īpašībām! Mis Džadbruka jau informēja, ka viņas te vairs nebūs, ja misis Haknala pārkāps šā nama slieksni. Rīt Feliksa krustmāte vai, vēl ticamāk, māsa atbrauks un parūpēsies par zēnu. Un tagad pasakiet skaidri un gaiši, par ko jūs tomēr bažījaties!

Doktors Elkots aizvēra somu, sadrūvējās un galu galā atbildēja: – Tas zēns, milord, bija pārsalis līdz kaulam.

– Es tikai nesen esmu kļuvis par Feliksa aizbildni, bet, pēc viņa māsas mis Merivilas vārdiem, man zināms, ka viņš mēdz bieži slimot ar krūšu kaiti… ar bronhītu.

Ārsts nicīgi pavīpsnāja. – Kā tad! Jauns nosaukums vecai slimībai! Ja nekas ļaunāks neatgadīsies, viņš varēs uzskatīt, ka ir bijis liels veiksminieks! Pagaidām es jums, milord, vairs neko nesacīšu. Gaidīsim un vērosim. Pollija Džadbruka ir ietiepīga vecmeita, bet viņai vismaz pietika prāta zēnu ievīstīt segās un pie kājām viņam nolikt sakarsētu ķieģeli. Pēc izskata šķiet, ka puika ir izturīgs, tāpēc ir ļoti iespējams, ka viss galu galā beigsies labi. – Vēl viņš piemetināja: – Ja gribat, milord, atvediet šurp savu Londonas ārstu, es neiebilstu. Tikai pašlaik viņš nevarēs pateikt jums neko citu. Un nedos arī nekādas citas rekomendācijas. Turiet zēnu siltumā un nodrošiniet pilnīgu mieru, kā arī dodiet dzert tik daudz karsta miežu novārījuma, cik vien viņš vēlas. Es jau liku Pollijai to pagatavot, un viņa paklausīs, varat neraizēties. Ja viņam uznāks karstumi, tad iedodiet sāls šķīdumu. Es pats pagatavošu vajadzīgo koncentrāciju un likšu kādam no maniem cilvēkiem to atgādāt šurp. Tikai nedodiet viņam uzkarsētu vīnu un nelietojiet nekādas tamlīdzīgas vecu sievu ārstniecības metodes! – Viņš apklusa un paraudzījās uz lordu Olverstoku; ārsta acīs bija lasāmas šaubas. – Vai es pareizi saprotu, ka jūsu gaišība grasās palikt te kopā ar slimnieku?

– Pats par sevi saprotams! Tikai es neko daudz no sirdzējiem nesaprotu un neesmu guvis pieredzi kopšanā, tāpēc būtu jums galēji pateicīgs, ja jūs man izstāstītu, ko varu sagaidīt un kas tieši būtu jādara, kā arī to, kur man jūs meklēt, ja rastos tāda nepieciešamība.

– To jums pateiks katrs šejienietis. Ja zēna stāvoklis mainīsies uz slikto pusi, Džadbruks pie mani atsūtīs kādu no saviem cilvēkiem. Es, visticamāk, ieradīšos, – ārsts sacīja ar dzēlīga humora pieskaņu. – Tā kā jūs esat visnotaļ saprātīgs cilvēks, kā man liekas, tad nekritīsiet panikā, ja zēns miegazāļu iedarbības rezultātā sāks murgot. Nākamajā rītā es atnākšu viņu apraudzīt.