Ar lavandas ūdenī samitrinātu nēzdogu Frederika atvēsināja Feliksa seju un rokas. – Doktors Elkots jau brīdināja, ka, viņaprāt, brālim vispirms kļūs ļaunāk un tikai pēc tam situācija sāks uzlaboties. Jau drīz man atkal jādod Feliksam zāles, un jūs redzēsiet, ka pēc tam viņam kļūs vieglāk. Vai jūs jau tūdaļ grasāties atgriezties viesnīcā? Varbūt pagaidīsiet kādas minūtes divdesmit? Jūs varētu man mazliet palīdzēt, kad nāksies dot viņam zāles. Man ir diezgan grūti tikt galā, kamēr viņš ir šādā stāvklī; atbalsts būtu ļoti noderīgs.

– Es pilnībā esmu jūsu rīcībā, Frederika! Vai jūs kaut mazliet paēdāt?

– Jā, un pat izdzēru glāzi vīna, ko jūs man sagādājāt, brālēn! Mis Džadbruka pateica, ka jūs esot atvedis pudeli no “Saules”. Tencinu, brālēn! Tagad es jūtos daudz možāka.

– Priecājos to dzirdēt, – viņš neizteiksmīgi atsaucās un pagāja sāņus, bet pamanīja, ka Frederika pūlas neļaut Feliksam nosviest segu, atgriezās un sacīja: – Ļaujiet pamēģināt man, paraudzīsim, ko es varu izdarīt! Pagājušajā naktī man tas izdevās. Kas zina, varbūt arī tagad.

Frederika palaida lordu Olverstoku savā vietā, viņš saņēma Feliksa karsto roku un ierunājās diezgan pavēlnieciskā tonī, kas iepriekš bija devis visai labus rezultātus. Šajā reizē Felikss gan nepaklausīja, tomēr Frederikai šķita, ka marķīza balss spējusi ielauzties jaunekļa aizmiglotajā apziņā. Viņš joprojām vaidēja, tomēr vairs tik ļoti nesvaidījās gultā. Felikss gan pūlējās atvairīties no zāļu dzeršanas, taču Olverstoks piespieda viņu sev pie pleca un Frederika steidzīgi ielēja mikstūru viņam mutē, kad viņš to bija pavēris, lai bērtu nesakarīgus protesta vārdus. Zēns sāka klepot un izdvesa biedējošus gārdzienus, taču jau drīz aprima. Olverstoks atkal nolika viņu gulēt un pār plecu klusām sacīja: – Jums, Frederika, arī vajadzētu mazliet pagulēt!

Frederika samirkšķināja plakstus un nočukstēja: – Es jau drīz atlaidīšos tajā mazajā gultā. Lūdzu, ne…

– Jūs iesiet uz gultu savā istabā. Es pamodināšu jūs pusnaktī vai agrāk, ja man tas liksies nepieciešams. Tikai pasauciet Kariju un pasakiet viņam, lai uz to laiku viņš būtu sagatavojis zirgus.

– Jūs taču nedrīkstat braukt uz Hemelhempstedu tādā stundā!

– Nē, tieši to es darīšu. Mēnessgaismā! Un es nemaz negrasos klausīties kaut kādus muļķīgus iebildumus. Kāds labums no jums būs rīt, ja pat tagad jūs esat vai pusdzīva no pārguruma?

Bija vien jāpiekrīt, ka marķīzam ir taisnība. Iepriekšējā naktī satraukums Frederikai bija liedzis jebkādu iespēju aizvērt plakstus, viņa bija piecēlusies pašā rītausmā, lai sakravātu mantas, nobraukusi divdesmit četras jūdzes, pēc tam astoņas stundas kopusi Feliksu un tagad nudien krita vai no kājām. Frederika uzsmaidīja marķīzam, pateicās un izgāja no istabas.

Īsi pirms pusnakts Frederika atgriezās un jau izskatījās daudz labāk. – Laikam biju nogurusi vairāk, nekā pati domāju, – viņa sacīja. – Es aizmirsu par zālēm! Feliksam vienpadsmitos vajadzēja iedot vēl vienu porciju, brālēn.

Lords Olverstoks pasmaidīja. – Viņš jau to ir saņēmis. Jūs laimīgā kārtā bijāt atstājusi uz galda Elkota dotos norādījumus, un es tos izlasīju. Vai labi gulējāt?

– Ak, patiešām lieliski! Četras stundas no vietas un, man liekas, ne reizi pat neuztrūkos. Kā jūtas Felikss?

– Nekas nav mainījies. Tagad es jūs pametīšu, bet rīt atkal atgriezīšos. Arlabunakti, mans bērns!

Frederika pateicīgi pamāja ar galvu. Viņa necēla protestus pat tad, kad Olverstoks, atgriezies no rīta, stingri paziņoja, ka no šā brīža dežūras pie slimnieka gultas tiks strikti sadalītas. Viņa apzinājās, ka laikā, kad Feliksa stāvoklis ir kritisks, viena nespēs tikt galā. Protams, ne viņai, ne Feliksam nebija ne mazāko tiesību uz šādu marķīza izmantošanu, tomēr viņai sāka šķist tikai dabiski paļauties uz viņa palīdzību. Lords Olverstoks ar Feliksu tika galā tikpat veiksmīgi kā pati Frederika, bet reizēm pat vēl labāk, turklāt Feliksam nebija ne mazāko iebildumu ļauties marķīza rūpēm. Citi apsvērumi Frederikai tobrīd nešķita svarīgi; ja lords pavēstītu, ka grasās atgriezties Londonā, viņa nešaubīdamās apspiestu vēlmi lūgt, lai viņš tomēr paliek. Tomēr lords nekur braukt neposās. Marķīzs labi saprata, ka Frederikai prātā ir tikai viņas neciešamais brālītis, un tas viņam šķita uzjautrinoši. Olverstokam patika Felikss, taču nebūtu gudri pieņemt, ka tikpat lielā mērā viņam patika arī jaunekli kopt; ja viņš gluži nevilšus nebūtu iemīlējies Feliksa māsā, tad viņam ne prātā nenāktu sev uzkraut tik lielus rūpestus un pienākumus. Tomēr lords Olverstoks palika, ne jau vēlēdamies iepatikties Frederikai; viņam bija svarīgi tikai tas, ka šī jaunā sieviete nonākusi grūtā situācijā, un viņš pūlējās to visādi atvieglot. Lords Olverstoks lika, lai Čārlzs Trevors atceļ visus pasākumus, kas bijuši ieplānoti tuvākajam laikam. Nevarētu sacīt, ka viņam nemaz nebija žēl to darīt, tomēr viņš nekavējās dot tādu rīkojumu. Protams, skumji, ka biedri no žokeju kluba velti viņu gaidīs zirgu skriešanās sacīkstēs Eskotā, bet tur nekas nebija līdzams. Lordam Olverstokam piederēja lielisks rikšotājs, taču viņam nesagādātu prieku skaistā dzīvnieka uzvara, ja būtu zināms, ka Frederikai tajā brīdī ir nepieciešama palīdzība.

Tādējādi sanāca, ka lords Olverstoks, kurš visai reti nopūlējās kāda cita labā un laiku pavadīja galvenokārt izklaidēs, bija uzsācis savas dzīves līdz šim grūtāko posmu. Viņš apmetās vienkāršā, vecmodīgā viesnīcā un stundām ilgi sēdēja pie slima zēna gultas. Kad viņš ieradās fermā, Frederika varēja doties gulēt, tālab viņu sarunas bija visai īsas un saistījās tikai ar mazo vārgdieni. Vēlākos gados marķīzs bieži sacīja, ka bez šausmu trīsām nespējot atcerēties savas ciešanas, tomēr tajā brīdī nežēlojās ne ar sīkāko vārdu un nekad nezaudēja savaldību.

Nākamajā dienā ieradās Džesamijs. Viņš jau bija noskaņojies no Votfordas kājām iet pāri laukam, taču lords Olverstoks nosūtīja Kariju ar faetonu sagaidīt pasta karieti, tādējādi liekot jauneklim atteikties no šās ieceres. Tas bija pat ļoti labi darīts, jo Džesamijam līdzi bija ne tikai ceļasoma, bet arī liels čemodāns ar grāmatām. Marķīzam, kurš sēdēja pie vārgdieņa gultas, Džesamijs paskaidroja, ka tur esot gan grāmatas, kas viņam nepieciešamas mācībām, gan arī tādas, kuras var lasīt priekšā Feliksam.

– To jau nu es mierīgi varu darīt, – sacīja Džesamijs. – Viņam ļoti patīk, ja lasa priekšā, kad viņš slimo, tāpēc es esmu atvedis viņa iemīļotākās grāmatas, kā arī Valtera Skota “Vāverliju”. Harijs man par to atgādināja. Es biju pavisam aizmirsis, ka Frederika mums to vakaros lasīja priekšā, kad Felikss jau gulēja, jo bija pavisam maziņš. Tagad tā viņam noteikti patiks, vai ne, ser?

– Nešaubos, ka viņam tā varētu patikt, tikai diemžēl, domāju, ne šajā brīdī.

Džesamijs sadrūma.

– Jā, Karijs man pastāstīja. Paldies, ka atsūtījāt viņu man pretī, brālēn! Karijs sacīja, ka Feliksam esot reimatiskais drudzis un viņam ļoti sāpot. Kā jūs domājat, ser… vai Felikss… nomirs?

– Protams, ka ne. Pašlaik viņam ir patiešām slikti un var kļūt vēl ļaunāk, taču pēc tam viņš sāks atveseļoties. Felikss ir iegrimis snaudā, bet reti guļ ilgstoši, tāpēc man tagad ir jāatgriežas pie viņa. Ja vēlies, nāc man līdzi. Ja runāsi klusi, tu viņam netraucēsi.

– Jā, lūdzu, ser! – sacīja Džesamijs. – Es ļoti gribētu viņu redzēt.

– Tikai nebrīnies, ja Felikss pamostas un tevi nemaz nepazīst. Viņš bieži ir nemaņā.

Tomēr, kad Džesamijs, brāļa izskata satraukts, apsēdās viņam blakus uz gultas, Felikss pamodās un viņu pazina.

– Man ir karsti un slāpst! – untumainā tonī zēns paziņoja. – Frederika!

– Tūdaļ, – sacīja Olverstoks, paslidināja roku zem Feliksa pleciem un mazliet piepacēla viņu. – Te būs tava limonāde. Kamēr tu dzersi, Džesamijs uzbužinās tev spilvenus, lai tev būtu ērtāk. Tu taču nemaz nezināji, ka Džesamijs pie tevis atbrauks, vai ne?

– Džesamijs? – Felikss vārgā balsī izdvesa. Atkal atlaidies spilvenos, Felikss pagrieza galvu, ieraudzīja brāli, pasmaidīja un manāmi apmierināti noteica:

– Džesamijs!

Paņēmis Feliksa roku, brālis neveikli sacīja: – Viss ir labi, veco zēn!

– Kaut es nebūtu to darījis! – Felikss sērīgi sacīja. – Es nezināju, ka viss izvērtīsies tik ļauni. Vai tu esi pamatīgi noskaities?

– Nē, nē! Tici man, es nedusmojos.

Felikss vēlreiz nopūtās un, kad Olverstoks sāka slaucīt viņa seju ar mitru drānu, atkal aizvēra acis.

Džesamijs jutās ārkārtīgi atvieglots, jo saprata, ka brālis ir pie skaidras apziņas, un, kad Felikss atkal iegrima snaudā, izstāstīja lordam Olverstokam visu, kas bija noticis Augšvimpolstrītā. Kopumā ziņas rādījās labas. Lai gan Harita raudāja ik reizi, kad iedomājās par nabaga Feliksu, bet mis Vinšema apgalvoja, ka jauneklis to izdarījis tīšām, lai viņai būtu vairāk rūpju, un ka viņai jau tā nepietiekot pacietības ne puikam, ne Frederikai, kura viņu ir gluži vienkārši izlutinājusi. Harijs iepriekšējā vakarā esot atgriezies no Velsas un nekavējoties pārņēmis vadību. Džesamijs gan uzskatīja viņa ierašanos par labu zīmi, tomēr Harijs jau uzreiz sastrīdējās ar mis Vinšemu, kura savāca savas mantas un steigšus aizbrauca uz Hārlijstrītu, un lords Olverstoks izteica pamatotas šaubas par to, vai Frederika atbalstīs vecākā brāļa rīcību.

– Noteikti! – Džesamijs bija nesatricināmi pārliecināts. – Viņa taču lieliski zina, ka mammas māsa un Harijs allaž ir kā suns ar kaķi. Un es esmu pārliecināts, ka Haritai būs labāk bez mis Vinšemas, kura nemitējās runāt briesmu lietas un visus pamatīgi satrauca. Haritai ir vajadzīgs atbalsts, un Harijs viņai to spēj sniegt. Viņa kļuva možāka, jau tikko brāli ieraudzījusi. Ja viņš paliek pie Haritas, tad mammas māsai tur nav nekas meklējams.

Marķīzs izskatījās ļoti pārsteigts, un Džesamijs paskaidroja, ka, par spīti biežajiem strīdiem, viņš nekad nav šaubījies par Harija pieķeršanos ģimenei un uz vecāko brāli var paļauties. Kā pierādījumu Džesamijs minēja faktu, ka Harijs mudinājis savu draugu Pīplovu, lai tas izklaidējas bez viņa un pat dodas uz zirgu skriešanās sacīkstēm Eskotā. Un Harijs jau nekavējoties esot vēlējies doties uz Monka fermu, tomēr viņu pārliecinājuši palikt Londonā.

– Ser, man jāatzīst, ka tas viņam dara godu, – piebilda Džesamijs. – Man likās, ka viņš sadusmosies par manu aizrādījumu, ka no viņa nekad nav bijis nekāda labuma, ja kādam no mums gadījās saslimt.

Harijs ne tikai nesadusmojās uz Džesamiju, bet pat iedeva viņam naudu ceļam, kā arī uzrakstīja Frederikai vēstuli ar mierinājuma vārdiem, uzmundrināja Haritu un apsolīja parūpēties par Lufru.

– Viņš Lufru pat nenosauca par neaudzinātu plušķi! – savu vēstījumu beidza Džesamijs.

– Visai laipni no viņa puses, – nopietni atteica lords Olverstoks.

– Harijs ir ļoti laipns! Viņš nekad nemēdz mani apcelt un nedusmojas, ja es viņu provocēju, atšķirībā no daudziem vecākajiem brāļiem citās ģimenēs. – Džesamijs smagi nopūtās un sapņaini piebilda: – Es ļoti būtu gribējis atvest šurp Lufru… Bet man jau neļautu suni ņemt pasta karietē, vai ne, ser?

Lords Olverstoks klusībā pateicās Visaugstākajam, kurš atbrīvojis viņu no nepieciešamības arī sargāt Džadbruka ganāmpulku no Lufras tīkojumiem. Jauneklim viņš atbildēja ar visu iespējamo līdzjūtības devu: – Diemžēl. Taču tu vari mierināt sevi ar domu, ka tavas prombūtnes laikā par suni labi rūpēsies.

– Jā, – Džesamijs novilka. – Ouens apsolīja, ka pabaros Lufru un izvedīs pastaigās.

Frederika varbūt arī nepriecājās, kad uzzināja par mis Vinšemas aizbraukšanu un atteikšanos no rūpēm par saviem gados jaunajiem radiniekiem, tomēr šo jaunumu uztvēra visai mierīgi un sacīja Olverstokam, ka viss esot tikai uz labu. – Ja viņa nepārtraukti īgņotos un burkšķētu uz Haritu, it kā nabaga meitene būtu pie visa vainīga, no tā taču vienalga nebūtu nekādas jēgas! Protams, Serafīna ne vienmēr domāja to, ko runāja, tomēr nešaubos, ka, arī dzīvojot kopā ar krustmāti Amēliju, viņa savus radiņus neizlaidīs no acīm. Un Haritai ar Hariju dzīve būs daudz jaukāka, es nemaz nešaubos, ka viņš par māsu parūpēsies. Tikai… – Frederika sadrūma un aprāvās pusvārdā.

– Kas? – lords Olverstoks mudināja turpināt. – Mans pamuļķais skaistais mantinieks?

Apliecinādama, ka marķīzs ir uzminējis, Frederika pasmaidīja un sacīja: – Lai kā arī būtu, es tur neko nevaru darīt, tālab nav nekādas jēgas sevi mocīt.

Marķīzs neteica neko, jo zināja, ka Frederika galvenokārt domā tikai par Feliksu. Haritas nākotne lordam šķita interesanta tikai tik lielā mērā, cik tas skāra viņas vecāko māsu, tālab viņš pat necentās turpināt šo sarunas tematu. Olverstoks bija visai pārliecināts, ka Endimiona aizrautība būs tikpat īsa, cik spēcīga, tomēr, ja izrādītos, ka viss ir nopietnāk un atbilstu Frederikas bažām, tad viņš būtu gatavs iejaukties. Lords Olverstoks, kurš agrāk interesējās vienīgi pats par savu labklāšanos, tagad bija gatavs ziedot vai visus pasaules ļaudis, lai tikai neļautu Frederikai piedzīvot vilšanos. Jāteic, ka viņš izdarītu izņēmumu – tie būtu divi jaunākie šās ģimenes zēni, kurus Frederika tik ļoti mīlēja. Džesamijs, kurš pūlējās slēpt neapmierinātību par to, ka brāļa kopšanā viņam atvēlēta tik niecīga loma, un bija gatavs sniegt jebkuru palīdzību, kāda vien būtu nepieciešama; un mazais resgalis Felikss, kuru marķīzs spēja nomierināt tikai ar savu balsi vien. Jā, Feliksu un Džesamiju lords Olverstoks nebūtu gatavs ziedot, jo bija abiem pieķēries – iemeslu viņš pats īsti nezināja.