žordžeta Heiere - Frederika

Nākamo divu dienu laikā lordam nepietika ne laika, ne vēlēšanās šo jautājumu apsvērt. Kā jau doktors bija paredzējis, Feliksa karstumi kļuva tikai lielāki, un Olverstoks pavisam nopietni bažījās par ļaunāko, lai gan ārēji saglabāja ierasto mieru. Viņš zināja, ka arī Frederika jūt tādas pašas bažas, lai gan nekad par tām skaļi nerunāja un neizrādīja satraukumu. Jaunā sieviete šķita mundra un nenogurdināma, bet, kad lords Olverstoks redzēja viņas izvārguma pilno seju un saspringto skatienu, viņam nācās domāt par to, cik ilgi viņa vēl spēs to visu izturēt.

Kad trešās dienas rītā lords Olverstoks iegāja vārgdieņa istabā, tā viņam šķita neierasti klusa. Vakarā Feliksa stāvoklis marķīzam bija šķitis tik kritisks, ka viņš pa nakti bija palicis fermā. Olverstoks mirkli vilcinājās uz sliekšņa, jo viņu māca ļaunas priekšnojautas. Felikss gulēja nekustīgi, nesvaidījās palagos un nemurgoja. Frederika stāvēja pie gultas. Izdzirdējusi, ka atveras durvis, viņa pagriezās, un lords Olverstoks pamanīja, ka pār viņas vaigiem rit asaras. Viņš piesteidzās pie Frederikas un sacīja: – Ak, mana nabaga meitene!

Un tad viņš ievēroja, ka Frederika smaida caur asarām. – Felikss guļ. Karstumi ir mitējušies. Es uzreiz sapratu, ka mēs esam to paveikuši, brālēn!

Feliksam briesmas vairs nedraudēja, viņš pamazām atguva spēkus, un dzīve Monka fermā ieguva dažas jaunas iezīmes. Vairs nebija nepieciešams pastāvīgi uzmanīt Feliksu; lai gan Frederika joprojām gulēja mazajā gultā vājinieka istabā un vairākas reizes naktī cēlās un brālim palīdzēja, viņai vairs nevajadzēja cilvēku, kurš viņu nomainītu, kā arī nebija obligāti visu laiku jāatrodas mājā. Felikss daudz gulēja un, kad pamodās, daudz untumu neizrādīja, jo bija vēl ļoti vārgs. Šis apstāklis satrauca Džesamiju, kuram beidzot bija ļauts vairāk iesaistīties brāļa kopšanā. Viņš pēc padoma vērsās pie lorda Olverstoka. – Es nevēlos satraukt Frederiku, ser! – jauneklis sacīja. – Taču tas nemaz nav Feliksam raksturīgi! Viņš paklausa jums un Frederikai, un tas ir normāli, bet viņš izdara visu, ko viņam saku es, un pat nemēģina strīdēties! Marķīz, vai jums nešķiet, ka viņa smadzenes ir cietušas?

Lords Olverstoks pūlējās saglabāt nopietnu sejas izteiksmi un nomierināt Džesamiju, tomēr jauneklis nejutās īsti pārliecināts – līdz dienai, kad viņš mudināja Feliksu iedzert zāles, bet brālis viņu nosauca par lielāko nezvēru pasaulē.

– Tagad gan es zinu, ka viss ir kārtībā! – lordam Olverstokam priecīgi pavēstīja Džesamijs. – Uzdrošinos domāt, ka jau pavisam drīz viņš man metīs ar glāzi!

– Ja tev tas sagādātu prieku, tad ceru, ka tā arī notiks! – atsaucās marķīzs. – Tikai brīdini, lai man viņš ar glāzi pat nedomā mest!

Kāda cita pārmaiņa bija saistīta ar Nepu. Viņš “Saulē” neizturami garlaikojās un apskauda Kariju, kurš laiku pavadīja fermā kopā ar marķīzu. Beigu beigās garlaicība kļuva spēcīgāka par lepnumu, Neps padevās un piedāvāja savus pakalpojumus.

Tādējādi Felikss tika pie īpaši augsti kvalificēta kambarsulaiņa pakalpojumiem – tiesa, jaunekli tas ne mazākajā mērā neinteresēja –, bet virtuvē sāka parādīties persona, kurā mis Džadbruka nekļūdīgi pazina izcilu kalpotāju. Savukārt Frederika pasūdzējās marķīzam, ka viņai vairs neesot nekā darāma.

Varēja gaidīt, ka lords nu beidzot atgriezīsies Londonā, taču tā nenotika. Viņš turpināja dzīvot viesnīcā “Saule” viņam galēji neierastos apstākļos un vadīt dienas Monka fermā. Tiklīdz Frederika bija pārliecināta, ka uz vairākām stundām var atstāt Feliksu brāļa uzraudzībā, lords pierunāja viņu doties svaigā gaisā un vizināja savā faetonā, bet vēlāk, kad viņa jau bija tikusi galā ar nemitīgā noguruma sekām, abi atpūtās garās pastaigās. Frederika ar lordu sarunājās viegli un nepiespiesti, gluži kā ar senu draugu, vērsās pie viņa pēc padoma, ja radās kādas problēmas, taču pilnīgais mulsuma trūkums pierādīja vien to, ka viņa Olverstoku nekādā ziņā neuztver kā aplidotāju. Marķīzam šķita, ka Frederika pret viņu izturas kā pret vecāko brāli vai – gluži pazemojoša doma! – kā pret laipnu tēvoci.

Par savām jūtām gan lords Olverstoks vairs nešaubījās. Jo biežāk viņš satikās ar Frederiku, ko spēcīgāk viņu iemīlēja; tik spēcīgi viņš vēl nekad nebija mīlējis nevienu sievieti. Pat visdaiļākā no viņa bijušajām mīļākajām ne reizi nebija radījusi viņā vēlmi pasargāt; pat jautrākā un interesantākā nebija piespiedusi lordu atteikties no viņa paradumiem; viņam nekad ne prātā nebija nācis pat domāt par pastāvīgām attiecībām ar kādu no šīm lēdijām. Taču pēc pirmās tikšanās ar Frederiku bija aizritējis mazliet vairāk par diviem mēnešiem, un lorda Olverstoka dzīves ritums bija mainījies tik ļoti, ka viņš piepeši sāka izjust kaut ko sev gluži nezināmu. Tā bija neizlēmība.

Iesaistījies Frederikas jaunākā brāļa neticamajos piedzīvojumos, lords Olverstoks joprojām juta šo neizlēmību; taču, kopā ar Frederiku pavadījis vairāk nekā nedēļu tādos apstākļos, kurus nevarētu nosaukt par romantiskiem vai komfortabliem, viņš pārstāja šaubīties. Viņš gribēja allaž būt blakus Frederikai, visu savu dzīvi, jo tieši viņa bija tas sievietes ideāls, kādu viņš pat nebija cerējis sastapt.

Lords bija pamatīgi iemīlējies un turklāt piedzīvoja vēl kaut ko nebijušu – Frederika neizrādīja nekādas atbildes jūtas. Olverstoks zināja, ka ir viņai tīkams, un pat reizēm cerēja, ka Frederika lolo kādas maigākas jūtas pret viņu, tomēr nebija par to pārliecināts. Viņš atcerējās, ka, tikko ievērojusi pat niecīgākās pazīmes par lorda izrādīto uzmanību, Frederika tūdaļ pat it kā atsvešinājās. Protams, bija visai iespējams, ka Frederika ir mainījusi attieksmi kopš tā laika, tomēr lords neriskēja un nesāka izrādīt interesi. Turklāt apstākļos, kādi viņus bija atveduši uz Monka fermu, tas šķita kaut kā neiederīgi. Pirmkārt, būtu grūti izvēlēties vēl nepiemērotāku mirkli aplidošanai, otrkārt, ja Frederika tomēr atraidītu lorda mīlestības apliecinājumus, tad viņu attiecības kļūtu pārmēru neveiklas, kas bija nelietderīgi, jo abiem vajadzēja rūpēties par Feliksu.

Felikss bija uzveicis slimību, un marķīzam vairs nebija īpašas vajadzības palikt Hārtfordšīrā. Kāda impulsa vadīts, viņš nolēma izaicināt likteni, kopā ar Frederiku devās pastaigā un apstājās pie žoga, lai mazliet atvilktu elpu. Atspiedusies pret žogu, Frederika lūkojās tālumā, un viņas sejā bija manāms satraukums.

– Frederika! – ierunājās lords, meties nezinājamā.

Tikai pēc otrā uzsauciena sieviete pagrieza galvu un sacīja: – Piedodiet, biju aizdomājusies. Jūs kaut ko vaicājāt, brālēn?

– Vēl ne, – viņš atteica. – Es tikai vēlējos pievērst jūsu uzmanību. Par ko jūs tik nopietni prātojāt?

– Pūlējos atcerēties, kāds nosaukums bija tai lieliskajai želejai, ko man ieteica mūsu vikāra sieva misis Ensdela, kad Džesamijs un Felikss slimoja ar masalām, – gluži nopietni stāstīja Frederika. – Tā viņiem ļoti palīdzēja. Droši vien tā noderētu arī Feliksam, ja vien es varētu… Ak, es atcerējos! “Doktora Retklifa spēcinošā cūkgaļas želeja”! Kā gan es varēju būt tik aizmāršīga! Sakiet, brālēn, ko es tādu pateicu, lai jūs sasmīdinātu?

– Nē, nē, nudien neko! – atbildēja marķīzs, joprojām smiedamies.

– Ko tad jūs man gribējāt pateikt? – apvaicājās Frederika, neizpratnē saraukusi pieri.

– Neko, Frederika! – atkārtoja lords Olverstoks. – Lieliski, ka jūs atcerējāties tās želejas nosaukumu! Varbūt man vajadzētu doties uz Hemelhempstedu, lai jums to sagādātu?

– Baidos, ka jums tas varētu neizdoties. Ja doktors Elkots atbalstīs šo ieceri, tad es uzrakstīšu uz Londonu Harijam, lai viņš atved man dažas kārbas.

– Tātad Harijs grasās ierasties mūs apraudzīt? – vaicāja marķīzs.

– Vai tad es jums to nepateicu? Karijs no rīta man atnesa vēstuli, kas bija piegādāta pastā. Harijs raksta, ka varētu atbraukt ar pasta karieti un laikus atgriezties Londonā, lai kopā ar Haritu paēstu pusdienas. Ja vien Džesamijs nebūtu viņu atrunājis, viņš būtu atbraucis uzreiz. Un labi, ka neatbrauca; ja Harijs būtu ieraudzījis Feliksu tik briesmīgā stāvoklī, tad ļoti satrauktos, jo nezinātu, ko iesākt. Pats viņš slimo ārkārtīgi reti, un viņam nav ne jausmas, kā slimnieks kopjams. Es uzrakstīšu Harijam, ka viņš var atbraukt, tikai piekodināšu, lai nekādā gadījumā neņem līdzi Haritu. Es ļoti ilgojos pēc māsas, bet nevaru pieļaut, lai viņa atbrauc uz šejieni un arī saslimst.

– Kālab Haritai būtu jāsaslimst? – izbrīnīti vaicāja lords Olverstoks.

– Viņai, karietē braucot, kļūst slikti, – paskaidroja Frederika. – Un pēc visām ceļojuma mokām viņai nepieciešamas pāris dienas, lai atgūtos.

Lords Olverstoks saprata, ka jau kārtējo reizi nav īsti piemērots brīdis, lai runātu par savām jūtām, un saprātīgi nolēma par to klusēt. Atpakaļceļā uz fermu abi sarunājās par gluži nebūtiskiem tematiem.

Hariju, kurš ieradās, paņēmis līdzi kārtīgu krājumu doktora Retklifa cūkgaļas želejas, ieraugot bālo un izdēdējušo Feliksu, pārņēma tādas šausmas, ka bija nepieciešamas apvienot Frederikas un lorda Olverstoka pūles, lai pārliecinātu jauno cilvēku, ka brālis neatrodas uz nāves sliekšņa. Nākamajā mirklī Harijs sāka apgalvot, ka Frederika pārāk vieglprātīgi izturas pret brāļa veselību, un uzstāja, lai tiktu uzaicināts ārsts no Londonas; viņš pat atļāvās atgādināt, ka ne Frederika, bet tieši viņš ir Feliksa aizbildnis.

Olverstoks bija spiests nākt Frederikai palīgā; viņš aizveda Hariju sāņus un paskaidroja, ka šajā brīdī nevajag meklēt kādu citu ārstu. Izskatījās, ka Harijam paskaidrojumi nešķiet pilnībā apmierinoši, taču marķīzs pateica, ka noteikti vērsīsies pie Londonas speciālista, ja Felikss pēc atgriešanās mājās neatlabs pietiekami ātri, un jauneklis šķita pieņemam šādu viedokli.

Monka fermā Harijs ieradās ne tikai tāpēc, lai apraudzītu Feliksu, bet arī tāpēc, lai atdotu marķīzam parādu.

– Jums, ser, nācās kārtīgi patērēties, un es esmu ļoti pateicīgs, ka jūs darbojāties manās interesēs, – Harijs teica. – Es labprāt izrakstītu jums bankas čeku, ja jums tā būtu ērti. – Harijs ietiepīgi izslēja zodu, un viņa acīs uzmirdzēja izaicinājuma liesmiņas.

Marķīzs kaut ko tādu jau bija paredzējis un pieklājīgi atteica: – Jā, protams! Kad atgriezīsimies Londonā, es jums iedošu rēķinu. Vai nepieciešams detalizēti norādīt katru pozīciju – vai arī būs gana, ja norādīšu pilnu summu?

– Nē, nē, ser! Nekādas pozīcijas! – iesaucās Harijs, kurš jutās izsists no līdzsvara. – Tikai… vai jūs par to neaizmirsīsiet?

– Ja arī aizmirsīšu, tad jūs man to atgādināsiet, – sacīja lords Olverstoks.

Harijs bija spiests samierināties, taču Frederikai piekodināja, lai doktors Elkots rēķinu nedod lordam Olverstokam.

– Es tev atvedu naudu, – viņš piebilda. – Ja būs nepieciešams vēl, tad tu man uzraksti, jo es nevēlos, lai Olverstoks mūsu dēļ nemitīgi tērējas. Kas gan es būtu par vīrieti, ja nespētu parūpēties par saviem brāļiem un māsām?

Frederika pamāja ar galvu un sacīja: – Tomēr tev nevajadzētu just to kā smagu pienākumu.

– Kādas muļķības!

– Tās nav nekādas muļķības, tā ir vistīrākā patiesība. Tu taču zini, ka mēs galvaspilsētā dzīvojam, tikai pateicoties ienākumiem no Greinārdas; taču nācās apmeklēt tik daudzas pieņemšanas, ka izdevumi izrādījās krietni vien lielāki, nekā es biju paredzējusi.

– Un tad? Kurš tad par to uztraucas?

– Es uztraucos! Es nekad neesmu grasījusies dzīvot uz tava rēķina, Harij! Es, protams, tev visu atdošu, tomēr izskatās, ka man diemžēl atkal būs nepieciešama nauda…

– Fredij, vai tu beidzot pārstāsi runāt muļķības? Varētu nodomāt, ka es esmu uz sēkļa!

– Nē, taču man nav pārliecības par to, ka tu neesi ietaisījis parādus.

– Nav nekā tāda, par ko patiešām būtu jāuztraucas, – mazliet nosarcis, pavēstīja Harijs. – Tev par to nudien nevajadzētu bažīties! Un, ja runājam par taviem tēriņiem, Solkoms to noorganizēs.

– Tu gribēji sacīt, ka viņš paņems naudu no fonda? To nu gan viņš nedarīs!

– Tad viņš atradīs kādu citu iespēju. Kāda ir nepieciešamā summa?

– Mans dārgais, arī es pagaidām vēl neesmu pilnīgi tukšā! Es tikai brīdināju, ka, iespējams, man nāksies pie tevis vērsties pēc palīdzības. Lieta tāda, ka man nevajadzētu Feliksu turēt Londonā; māju es noīrēju uz sešiem mēnešiem un biju domājusi, ka tur mēs dzīvosim, ievērojot stingru taupību. Doktors Elkots pēc sezonas beigām iesaka man vest Feliksu projām no pilsētas, lai viņš varētu pilnībā atlabt. Galvaspilsētas piedāvātās izklaides viņam nav ieteicamas, un man nāksies pieraudzīt, lai viņš taupītu spēkus. Pašlaik Feliksam kļūst labāk, taču mēs labi zinām, ka pēc pārciesta reimatiskā drudža organisms ir novārdzināts.

– Mans Dievs, tāpat taču bija arī ar mammu! – iesaucās Harijs. – Fredij, mūsu Felikss jāparāda izcilākajam galvaspilsētas ārstam, kurš labi pārzina šīs kaites.

– Es arī uzskatu tāpat. Un doktors Elkots ieteica man tā rīkoties pirms došanās projām no Londonas. Tālab mēs palūgsim, lai sers Viljams Naitons iegriežas Augšvimpolstrītā, tiklīdz Felikss būs kaut cik atlabis pēc atgriešanās no šejienes. Ceru, ka jau drīz viņam pietiks spēka, lai pārciestu tādu braucienu, jo īpaši lorda Olverstoka lieliskajā karietē. Ja sers Viljams atbalstīs manu ieceri, tad es aizvedīšu Feliksu uz kādu nelielu, ne pārāk modernu vietu, varbūt pie jūras. Taču mums vajadzēs ņemt līdzi gan Haritu, gan arī Džesamiju, un diemžēl tas varētu maksāt lielu naudu, pat gadījumā, ja mums izdotos tur atrast lētu dzīvokli. Es gribētu lūgt, Harij, lai tu uzzinātu, kāds no piejūras kūrotiem mums būtu piemērotāks, aizbrauktu uz turieni un noīrētu mums mēbelētas istabas vai māju.