žordžeta Heiere - Frederika

Mis Vinšema gan nebija tik tuvredzīga. Uzzinājusi no misis Hērlijas par to, cik bieži Endimions pasācis uzturēties Augšvimpolstrītas namā, viņa uzreiz ķērās pie Haritas audzināšanas. Mis Vinšema norāja Haritu tik sirsnīgi, ka meitene nespēja valdīt asaras; vecā dāma piekodināja, ka Haritai jāizmet Endimions no prāta, jo Frederika nekad nepiekritīšot šādai savienībai.

Harija atnestā ziņa par to, ka Frederika grasās ģimeni aizvest no Londonas, mīlētāju sirdīs iesēja pamatotu satraukumu.

Pirmais atguvās Endimions. Viņš apgalvoja, ka spēs panākt, lai tiktu nosūtīts uz Remsgitu vai kādu citu piejūras kūrortu, lai slepus tiktos ar Haritu, kura nespēja rimties, jo viņu māca traģiskas priekšnojautas.

Un tajā laikā Londonā atgriezās lords Olverstoks. Nākamajā dienā viņš ieradās Augšvimpolstrītā un viesistabā sastapa vienīgi Haritu un Endimionu.

Jauniešu mulsums bija acīmredzams, un lorda monoklis to nekādi nepadarīja mazāk pamanāmu.

– Es ie-ie-r-ados uzzināt par… Feliksu, ser, – nomurmināja Endimions un nosarka līdz matu saknēm. – Un papļāpāt ar Hariju.

– Harijs tikko izgāja, – drosmīgi iestarpināja Harita. – Tikai uz mirklīti, un tālab es palūdzu brālēnu Endimionu pagaidīt, kamēr viņš atgriezīsies.

Lords Olverstoks, tikko valdīdams smieklus, atbildēja visai draudzīgi, taču mīlniekiem šis tonis izklausījās draudīgs. – Cik veiksmīgi, ka es ierados tieši īstajā laikā un varu atbrīvot tevi no raizēm, Endimion! Ar prieku jums pavēstu, ka Felikss ir sācis atlabt un jau drīz varēs atgriezties Londonā. Tev tagad vairs nav pamata te uzkavēties, Endimion! Ja tev bija kas svarīgs sakāms Harijam, tu vari atstāt viņam zīmīti, Badls to nodos. Un Harijs noteikti priecāsies tevi apciemot.

Pēc tam Endimionam nekas cits neatlika un bija iespējami cienīgi jādodas projām. Viņam gan ienāca prātā kāda gluži pārgalvīga doma, ka varētu visu izstāstīt lordam Olverstokam, taču viņš tūdaļ šo ieceri atmeta. Turklāt arī Haritas skatiena raidītās zīmes bija nepārprotamas; Endimions bija pilnīgi nesagatavots šādai sarunai. Viņam nebija pie rokas nekādu argumentu par labu laulībām ar Haritu, un viņa māte bija sacījusi, ka lords šo laulību noteikti neatbalstītu.

Kad durvis aiz Endimiona bija aizvērušās, marķīzs spēra soli tālāk istabā un sacīja: – Es esmu spiests jums aizrādīt, Harita, ka tagad, kad mājās nav ne jūsu vecākās māsas, ne arī mis Vinšemas un pat ne vecākā brāļa, jums nekādā ziņā nevajadzētu pieņemt jaunu džentlmeņu apciemojumus. Tas ir nepiedienīgi!

Nosarkusi Harita sāka trīcēt un tikai ar grūtībām izstomīja: – Bet viņš taču ir mūsu brālēns un Harija draugs. Viņš tikai apvaicājās par Feliksa labklāšanos…

– Jūs esat ļoti slikta mele, mans bērns, – aizrādīja lords Olverstoks. – Tas, protams, runā jums par labu, tomēr, lai piemānītu mani, jums vēl nepieciešams apgūt daudz lielāku pieredzi. Ak, nē! Dieva dēļ, neraudiet! Es nevaru paciest sieviešu asaras. Es jums došu labu padomu… nekad neuztveriet pārāk nopietni savus aplidotājus un turiet viņus izstieptas rokas attālumā.

Veltīgi Harita pūlējās pasmaidīt. Lords Olverstoks manīja, kā viņam uzmācas tik pazīstamā un stindzinošā garlaicība. Lielā piepūlē to aizgainījis, marķīzs ar tikko jaušamu ironiju sacīja: – Es jūtu jums līdzi, tomēr ņemiet vērā, ka šādi gaisīgi romāni var sagādāt gan prieku, gan sāpes un tie nekad nav ilgstoši. Jūs man, protams, neticēsiet, taču es to zinu pēc personiskās pieredzes. Jums tas šķiet šokējoši, vai ne? Tikai nestāstiet par to jūsu radiniecei!

Harita mazliet histēriski iesmējās, tomēr iebilda: – Tas nemaz nav tā!

– Protams. Kā jau parasti.

– Jūs to nesaprotat! – ar rūgtumu balsī izsaucās Harita.

– Tas ir gaužām muļķīgs apgalvojums, turklāt vēl arī neoriģināls. Katra paaudze saka vai domā, ka iepriekšējā neko nejēdz no dzīves un mīlestības. Un tagad pietiks par to, runāsim par kaut ko citu! Kad es devos projām no Hārtfordšīras, Felikss pirmo reizi jau bija apsēdies gultā un spēlēja kārtis ar Džesamiju. Turklāt viņam bija arī laba apetīte, tālab es varu secināt, ka jau visai drīz sagaidīsiet viņu atgriežamies.

– Kāds atvieglojums! – Harita vārgi pasmaidīja un noteica: – Mīļais Felikss.

Lordu Olverstoku šī meitene tik ļoti kaitināja, ka viņš vien ar lielām pūlēm apvaldīja vēlēšanos pateikt kaut ko īsti dzēlīgu. Harita atkal mirka asarās, bet šādas raudošas sievietes ieņēma vienu no pirmajām vietām lordu garlaikojošo faktoru sarakstā. Lords Olverstoks devās projām, tā arī nepavēstījis Haritai par plānoto pārcelšanos uz Olveru; viņš uzskatīja, ka tā būs daudz saprātīgāk. Nebija nekādu šaubu, ka muļķa meitene ir līdz ausīm iemīlējusies tikpat stulbajā brālēnā Endimionā un, ļoti iespējams, būtu sarīkojusi histēriju, ja uzzinātu, ka viņu kāds grasās aizvest projām no Londonas.

Olverstoks pieņēma, ka Endimions nemaz īpaši nopietni nedomā par laulībām ar Haritu, citādi taču lūgtu palīdzību radiniekam. Diemžēl marķīzs nezināja to, ka viņam tiek piedēvēta tieksme atrast savam mantiniekam izdevīgu partiju. Endimions allaž bija vērsies pie sava tēva ietekmīgā brālēna, ja radās kādi sarežģījumi. Iespējams, ka viņam bija uznācis kārtējais galantuma uzplūds, kas, cerams, visai drīz jau būs pagājis. Tomēr Harita, kā izskatījās, pret Endimionu juta patiesu kaislību un pilnībā varēja ieslīgt depresijā, ja viņas cerības tiktu sagrautas, tālab šo visu vajadzēja iznīdēt jau pašā saknē. Un marķīzs nolēma nopietni aprunāties ar Endimionu. Tā kā lords Olverstoks nekad agrāk neko tamlīdzīgu nebija darījis, šāda būtiska novirze no normas atstāja lielu iespaidu uz Endimionu, tomēr ne gluži tādu, kā bija cerējis viņa gaišība lords. Endimions nekavējoties pavēstīja Haritai par lorda Olverstoka iejaukšanos. Harita nobālēja un iesaucās: – Es jau to zināju! Viņš vēlas mūs izšķirt! Ko lai mēs darām?

– Kas par to? – vaicāja Harijs, kuram jau bija sākušas apnikt šo mīlnieku nedienas. – Tu taču neesi atkarīgs no viņa, vai ne, Endimion?

– Jā, bet viņš man izsniedz gaužām patīkamu naudas summu. Mans gada ienākums ir divi tūkstoši mārciņu, un kaut kad nākotnē gaidāms mantojums, tomēr, godīgi sakot, es uz to nekad īpaši neesmu paļāvies. Kā gan var būt pārliecināts par to, ka brālēns Olverstoks neapprecēsies?

– Viņa vecumā? Nedomāju vis! – iebilda Harijs. – Un, ja reiz viņš neapprecēsies, tad nevarēs tev atņemt mantojumu, vai ne? Ļaunākais, ko viņš varētu pasākt, būtu tevis aizsūtīšana uz ārzemēm. Lai esmu nolādēts, tomēr nesaprotu, kas tevi tik ārkārtīgi satraucis!

– Runa jau nav par viņu! – noburkšķēja Endimions. – Es nemaz nebaidos no brālēna Vērnona. Runa ir… par viņa māsām, manu māti un Frederiku!

Šis visai saraustītais lūgums pēc sapratnes, kā izrādījās, raisīja līdzjūtību. Harijam nebija pieredzes pārbaudījumos, kādi laikam jau gaidīja Endimionu, bet viņš juta instinktīvas vīrieša bailes, kad bija paredzamas sieviešu dusmas.

– Sasodīts, tas man neienāca prātā! – viņš iesaucās. – Varu iedomāties, kādu jezgu viņas sacels.

Endimions pateicīgi paraudzījās uz Hariju. – Tieši tā! Lai gan mana māte nekad nemēdz celt jezgu, – viņš piebilda.

– Bet… ja reiz tā…

– Viņa liekas gultā, spazmu mocīta, – paskaidroja Endimions. – Viņai ir vāja sirds. Ja es viņai pateikšu, ka grasos precēties ar Haritu, viņai sāksies lēkme, māsīca Herieta tūdaļ aicinās to sasodīto doktoru Helfordu, un abi skatīsies uz mani kā uz kaut kādu slepkavu. Un tas jau ir ārkārtīgi nelāgi. Nedrīkst taču novest līdz nāvei pats savu māti! Turklāt es viņu mīlu un nemaz nevēlos, lai viņa slimotu!

– Nē, nē, – iejaucās Harita, – arī es nevēlos satraukt misis Dontriju. Man viņas ir tik ļoti žēl!

Dziļi aizkustinātais Endimions satvēra Haritas delnu un sāka to kaismīgi skūpstīt, atkārtojot, ka viņa ir īsts eņģelis. Toties viņas brālis ieteica beigt vaimanāšanu un piebilda, ka Endimions sākšot dziedāt citu dziesmu, kad Haritai kļūšot žēl arī viņa.

– Un tas notiks jau pavisam drīz, vari nemaz nešaubīties. Uzskati, ka viņa ir eņģelis, ja žēlo pilnīgi visus, arī tos, kuriem nevar dot savu labvēlību. Es to sauktu par muļķību!

– Nē, nē, nē! – lūdzoši ierunājās Harita.

– Jā gan! – Harijs neatlaidās. – Es jau tevi brīdināju, Harita, ka galu galā tev nāksies žēlot pašai sevi! Tev pietrūkst tikai mazliet izlēmības! Kas par to, ja misis Dontrija un Frederika nebūs apmierinātas? Viņas to pārcietīs. Un tu, Endimion, neskaties uz mani kā satracināts vērsis! Es savai māsai sacīšu visu, ko uzskatīšu par nepieciešamu.

Harita, kuru bija sadusmojuši tik nepatīkami vārdi, metās viņu aizstāvēt sev neraksturīgā kaismē. Šās ķildas karstumā Endimions, kurš atzina Harija tiesības izturēties tā, kā brālim klājas, bija iegrimis dziļās pārdomās un piepeši iesaucās, izbiedēdams strīdniekus: – Jā, viņas to patiešām pārcietīs! – Pamanījis, ka brālis un māsa kā apstulbuši raugās uz viņu, Endimions piebilda: – Tieši kā tu teici, Harij, mana māte un Frederika to pārcietīs! Ja mēs varētu slepus sasiet šo mezglu, tad mēs viņu rīcību būtu bloķējuši no abām pusēm. Nebūtu ne kādu traču, ne spazmu! Un nevajadzētu mani sūtīt Dievs vien zina uz kurieni kaut kādā nenoskārstā misijā!

Klausoties tik nevainojami loģiskos vārdos, Haritas acis iemirdzējās, tomēr uz Hariju tie neatstāja nepieciešamo iespaidu. – Ko tu te velti nopūlies? Kā gan tu vari “sasiet to mezglu”, lai neviens par to neuzzinātu? Ja tu esi iedomājies, ka varēsi ar Haritu aizbēgt, tad tūdaļ pat šo ieceri aizmirsti! Un… ja tu biji iedomājies, ka es tev šajā ziņā palīdzēšu, tad varu sacīt, ka tev par mani radies visai aplams priekšstats.

– Tā es nekad nerīkotos! – paziņoja Harita.

Endimions koši nosarka.

– Un kāds tev ir priekšstats par mani, Harij, ja tu varēji iedomāties, ka es būtu spējīgs uz kaut ko tādu? Jābrīnās, ka tu vispār ļāvi Haritai ar mani satikties!

– Labi, labi, nu jau būs gana, – Harijs pārtrauca Endimiona runas plūdus. – Protams, ka es tā nemaz nedomāju! Bet… ja tu nebiji iecerējis bēgšanu, ko tad? Lai esmu nolādēts, taču citas iespējas to izdarīt slepeni es neredzu.

– Taisnība! – drūmi piekrita Edimions.

– Tātad, Dieva dēļ…

– Ak, man nekas tā īsti nebija padomā. Vienkārši likās, ka tas būtu lieliski.

Harijs jau pamazām sāka zaudēt pacietību, un situāciju izglāba kamīna pulkstenis, kas atgādināja, ka ir jau viens dienā un Endimionam laiks pildīt savus dienesta pienākumus. Viņš atvadījās un steigšus devās projām.

– Vēl nekad mūžā es neesmu sastapis tik stulbu cilvēku! – iesaucās Harijs. – Viņam vienkārši esot licies, ka tas būtu lieliski! Un vēl lieliskāk būtu, ja jūsu abu galvās atrastos kaut vai tik smadzeņu, cik ir zvirbulim! Diemžēl tā nav. Un man ir milzīgas aizdomas, ka nekad arī nebūs.

Harita jau atkal slīka asarās…

Pēc trijām dienām, kad Frederika un jaunākie brāļi atgriezās Londonā, stāvoklis joprojām bija visai saspringts, lai gan Harijs bija salīdzis mieru ar Haritu.

Vēl īsti nepārkāpusi pāri slieksnim, Frederika pamanīja, ka Harita izskatās bāla un nomocījusies, tomēr viņai īsti neizdevās ar māsu par to aprunāties, jo bija vēl daudz citu rūpju. Tikai pēc tam, kad bija pieraudzījusi, lai visa bagāža tiek ienesta mājā, sasveicinājusies ar kalpotājiem, izsaiņojusi Feliksa zāles un ar lielām pūlēm pārliecinājusi brāli atgulties, lai atpūstos pēc brauciena, Frederika varēja pievērsties Haritai un veltīt viņai nepieciešamo uzmanību. Viņa paaicināja māsu uz savu guļamistabu un lūdza palīdzēt izsaiņot mantas.

– Man ir tāda sajūta, it kā es nebūtu tevi redzējusi jau vairākus mēnešus! – Frederika sacīja. – Ļoti ceru, ka tik briesmīgus laikus mums vairs nenāksies piedzīvot!

– Varu vien iztēloties, cik briesmīgs tas bija tev! – Harita atteica un nodrebēja.

– Jā, tev tiešām taisnība, – atzina Frederika. – Ja nebijis Olverstoka, pat nezinu, kā es ar visu būtu tikusi galā. Es viņam esmu bezgalīgi pateicīga! Viņš tik mierīgi un pacietīgi izturējās pret Feliksu un tik ļoti mani atbalstīja, jo īpaši tajās divās dienās, kad jau baidījos, ka… Ak, ko nu, labāk par to nerunāsim! Vai tu arī biji sasirgusi, dārgā? Tu izskaties ļoti bāla!

– Nē, es esmu vesela. Tas viss tikai karstā laika dēļ.

– Tas ir pat ļoti iespējams. Arī es nemitīgi mokos ar karstumu, kas ir nomācošs pat laukos, bet šeit laikam jau bija vēl ļaunāk. Džesamijs stāstīja, ka Londonā esot tveice gluži kā peklē. Bet tas nekas! Es ceru, ka jau pēc dažām dienām mēs būsim jūdzēm tālu no šejienes. Vai Olverstoks tev pavēstīja par savu lielisko plānu?

– Nē, – atbildēja Harita un bažīgi pavērās uz māsu.

– Mēs brauksim uz Olveru un paliksim tur, cik vien ilgi to vēlēsimies, – sacīja Frederika, ņemdama ārā mantas no ceļasomas. – Var jau būt, ka man vajadzēja no šī piedāvājuma atteikties, tomēr tas bija pārāk vilinošs. Tieši tas, kas mūsu zēniem vajadzīgs! Tas ir Samersitā, pavisam netālu no Bātas… Mīļo dieniņ, tu tikai paskaties uz šo muslīnu! Kad mēs brauksim uz Olveru, es palūgšu, lai manas mantas sasaiņo tu! – Nesaņēmusi atbildi, Frederika pagriezās un ieraudzīja, ka Harita ir sagumusi krēslā un iespiedusi seju rokās. – Harita, mīļā, kas noticis?