– Es esmu tik ļoti nelaimīga! – Mīļais Dievs! Kas tad nu?

– Es negribu braukt uz Olveru!

Apslāpējusi aizkaitinājumu, Frederika rimti apvaicājās:

– Tu gribēji sacīt, ka labprātāk brauktu uz jūrmalu?

– Nē, es vispār negribu nekur braukt!

– Tu, Harita, laikam pilnībā neizproti situāciju, – noteica Frederika. – Feliksa veselības labad ir nepieciešams aizvest viņu ārpus pilsētas, bet, ja vasaras mēnešos te vienmēr ir tik smacīgs un putekļains, tad tas nepieciešams arī mums pašām. Vai tu baidies, ka tur būs garlaicīgi? Iespējams, ka pēc galvaspilsētas kādu laiku patiešām tā liksies, bet tev taču laukos nekad nav bijis garlaicīgi. Un Olvera ir brīnišķīga vieta! Vai atceries, kā ceļvedī bija rakstīts par turienes parku, dārziem un ezeru? Un Olverstoks teica, ka zēni varēšot makšķerēt foreles! Ja vien tu būtu redzējusi, kā, par to padzirdējis, nopriecājās Džesamijs! Tu taču nevēlēsies atņemt viņiem šādas izpriecas. Galu galā ne Džesamijs, ne Felikss mums netraucēja mūsu izklaidēs, vai ne?

– Nē, nē, es tā nebiju domājusi… Protams, viņiem turp ir jābrauc! Bet, ja vien es varētu, tad labprāt paliktu tepat. Ja Serafīna brauks kopā ar jums, es varētu apmesties Hārlijstrītā, domāju, ka nabaga krustmāte Amēlija priecātos par manu klātbūtni.

– Serafīna ar mums nebrauks, jo es nemaz viņai to negrasos piedāvāt. Es neredzu nekādu nepieciešamību pēc vecākas kompanjones. Ja arī man tāda liktos vajadzīga, tik un tā es nevarētu paļauties uz viņas pakalpojumiem, jo esmu zaudējusi viņas labvēlību. Un, ja runājam par to, ka tu varētu palikt kopā ar krustmāti Amēliju, tad šo ieceri uzreiz vari aizmirst.

– Ak, Frederika!

– Ja nevēlies, lai es zaudēju savaldīšanos, tad tūdaļ pat pārstāj šo gaušanos! – Frederika aprāja māsu. – Un vari arī vairs neizlikties. Goda vārds, Harita, es brīnos par tevi! Es lieliski zinu, ka Londonā tu gribi palikt Endimiona Dontrija dēļ!

– Es mīlu Endimionu! – paziņoja Harita ar augstu paceltu galvu. – Un viņš mīl mani!

– Tad jau nav nekādu iemeslu tādām sērām, – gluži mierīgi iebilda Frederika.

Harita cieši raudzījās uz māsu.

– Tu gribēji sacīt, ka piekristu mūsu laulībām?

– Kas var zināt, ko man nāksies darīt, ja tava pašreizējā aizraušanās izrādīsies ilgstošāka par iepriekšējām, – atteica Frederika.

– Tu man nemūžam neļausi apprecēties ar viņu! – drebošā balsī izdvesa Harita. – Tu gribi mūs izšķirt!

– Vai tāpēc, ka mums dažus mēnešus būs jāpadzīvo Olverā?

– Tu gribi mūs izšķirt, jo ceri, ka es viņu aizmirsīšu! – atcirta Harita. – Bet es Endimionu nemūžam neaizmirsīšu, Frederika! Nemūžam!

– Netaisi te histēriju! Un atceries, ka jau pēc diviem gadiem tu varēsi darīt to, kas pašai liksies tīkams.

– Tu nezini, ko nozīmē iemīlēties! – ar dziļu patosu izsaucās Harita.

– Nē, un atzīšos tev, ka priecājos par to. Ja iemīlēšanās nozīmē vienu vienīgu mirkšanu asarās, kliegšanu un visādu muļķību darīšanu. Un arī tu pati priecāsies, kad īsti būsi sapratusi, ko patiesībā jūti. Nestrīdēsimies! Man nebija nekādas vēlēšanās tevi sarūgtināt, tomēr es pēdējā laikā esmu tik daudz nervozējusi, ka vēl raizēties kaut kādu…

Viņa nepaguva pabeigt teikumu, jo Harita to izdarīja viņas vietā: – Kaut kādu muļķību dēļ! – Meitene izbrāzās no istabas.

Frederika pat nepūlējās viņu aizkavēt, jo baidījās, ka zaudēs savaldību. Viņai likās nežēlīgi un netaisni, ka pēc visām pārciestajām raizēm un grūtībām mājās viņu sagaida ar šādu scēnu. Iespējams, Harita nesaprata, ka pēc šādiem pārdzīvojumiem nav viegli atgūties, jo pretējā gadījumā droši vien nebūtu rīkojusi skandālu tikai īsu brīdi pēc māsas atgriešanās mājās. Frederika domāja, ka vainojams ir nogurums un tādēļ viņa ātri zaudējusi savaldīšanos. Pēdējā nedēļa Monka fermā, kuru Frederikai nācās vadīt bez Olverstoka atbalsta, izrādījās īpaši nomācoša. Frederika tik ļoti bija pieradusi pie Olverstoka vērsties pēc padoma un atbalsta, ka bez viņa jutās gluži vai bezpalīdzīga. Viņai pietrūka brālēna sabiedrības, kaut gan arī tam bija pamatots izskaidrojums – lai cik ļoti viņa mīlētu savus jaunākos brāļus, ar viņiem nebija iespējams sarunāties tā, kā ar Olverstoku vai kādu citu pieaugušo.

Izkarinādama kleitas, locīdama naktskreklus un izņemdama svārkus no ceļasomas, Frederika domāja par kopīgajām pastaigām ar Olverstoku un smaidīja, kad atcerējās, ko viņš bija sacījis. Šīs patīkamās, lai gan visai nostalģiskās atmiņas iztraucēja klauvējiens pie durvīm. Ienāca Harijs un uzreiz vaicāja: – Kas man jādzird, Fredij? Harita teica, ka tu grasoties pavadīt vasaru Olverstoka muižā Samersitā! Mani izbrīna, ka tu esi gatava būt viņam pateicību parādā jau tik lielā mērā, bet mani tas nemaz neapmierina! Es pilnībā esmu spējīgs arī pats parūpēties par savu ģimeni. Tieši tā viņam vari pateikt! Sacīšu vēl vairāk… ja tu varbūt nezini, kāda ir viņa reputācija, tad es gan to labi zinu un tālab neko tamlīdzīgu nepieļaušu.

– Nepieļausi, Harij? – biedējoši mierīgi pārvaicāja Frederika. – Tad varbūt arī sāc rūpēties par savu ģimeni! Līdz šim tu mūsu labā ne pirkstu neesi pakustinājis. Tu man pat nesameklēji mājvietu, kad es tev to lūdzu. Tu ļāvi, lai Endimions aplido Haritu, pat pamudināji viņu uz to, nepavisam neraizējoties par sekām. Tu nekad ne mazākajā mērā nemēģināji uzņemties atbildību un ar vieglu roku to uzticēji man. Un tagad, kad es esmu uz spēku izsīkuma robežas un mans brālēns – nevis brālis – mani atbalstījis, kā vien spējis… tev vēl pietiek nekaunības paziņot, ka tu te kaut ko nepieļausi, ka nevēlies būt viņam pateicību parādā, un brīnīties, ka es gan to vēlos. Tavai zināšanai, arī es to nemaz tik ļoti nealkstu, tomēr man nav citas izejas, jo ne uz vienu citu es paļauties nevaru. Ak tad tu brīnies? Vari droši ticēt, ka tu mani pārsteidz daudz vairāk nekā es tevi!

Frederikas balss nodrebēja, un viņa aizgriezās – tikpat satriekta, cik Harijs. Viņai izdevās savaldīties, runājot ar Haritu, bet viņa nebija gaidījusi, ka nespēs noturēties pret Hariju. Frederika nebija grasījusies viņu apbērt ar tik smagiem pārmetumiem, taču šajā reizē viņu pārņēma vēl nekad neizjustas dusmas. Piepeši Frederika attapās pilnībā iztukšota un palikusi bez spēka; acīs dzēla asaras.

– Piedod! – klusi noteica Frederika. – Es nevēlējos to sacīt, bet esmu tik ļoti nogurusi… Lūdzu, aizmirsti visu, ko tev sarunāju, un, ja iespējams, atstāj mani vienu!

– Ļoti labprāt, – sacīja Harijs.

Niknumā kūsādams, viņš izgāja no istabas, pazemojuma un dedzinošas netaisnības sajūtas pārņemts. Frederikas vārdos bija liela daļa taisnības, un tieši tas kaitināja Hariju. Kurš tad bija vainīgs, ka viņš neuzņēmās atbildību par ģimeni? Protams, ka Frederika pati! Ja viņš kaut vai tikai būtu mēģinājis iejaukties, kad viņa ģimenes vadības grožus bija saņēmusi savās rokās, saceltos īstens tracis. Kad Frederika bija lūgusi, lai viņš palīdz? Nekad, ja neskaita to pēdējo lūgumu parūpēties par Haritu viņas prombūtnes laikā. Vai viņš to neizdarīja? Izdarīja taču un ne ar vārdiņu nežēlojās, lai gan nācās atteikties no izklaidēm, kuras viņš bija tik ļoti gaidījis! Vai viņš sava prieka pēc bija kvernējis Londonā šīs pēdējās nedēļas? Nē taču, velns lai parauj! Viņš to darīja pēc Frederikas lūguma, jo pretējā gadījumā būtu devies uz Monka fermu. Kādu brīdi Harijs turpināja tādā pašā garā, uzdodot sev jautājumus un pats uz tiem atbildot strikti un kategoriski, tomēr īpašu apmierinājumu šī nodarbe viņam nedeva. Aizvainojums kļuva tikai lielāks. Kad Harita visai drīz sāka lūgties pēc viņa palīdzības, Harijs bija piemērotā dvēseles stāvoklī, lai ielaistos jebkādās avantūrās, ja vien tādējādi varēja ieriebt Frederikai.

Ņemot vērā to, ka visai drīz Haritai draudēja piespiedu atrašanās Olverā, viņa vēlējās apspriesties ar Endimionu un lūdza Hariju parūpēties par cienījamu iespēju abiem satikties vai vismaz nodot ziņu Endimionam. Protams, ka viņš bija tik labs! Viņš solījās jau tajā pašā vakarā apciemot Endimionu, un satikšanos varēja vienkārši noorganizēt. Viņi satiksies Kensingtonas dārzos, kurp viņš pats Haritu pavadīs.

– Ak, Harij! Es zināju, ka varēšu uz tevi paļauties! – izsaucās Harita.

Šādi vārdi bija kā dziedinošs balzams viņa azivainojuma sāpēs kaistošajai dvēselei. Kaut viena māsa spēj Hariju pienācīgi novērtēt! Žēl, ka to nedzirdēja Frederika, taču viņai agri vai vēlu kļūs skaidrs, ka Harijs ir nevis slaists, bet spēks, ar kuru jārēķinās.

Kad Frederika pirms pusdienām nokāpa lejasstāvā, viss Harija niknums jau bija izkūpējis. Viņš bija viens pats, Frederika piegāja brālim klāt, apskāva un noskūpstīja.

– Piedod, Harij! Es izturējos kā īsta fūrija. Ne māsa, bet kaut kāda ragana!

Aizvainojums ātri pazuda, tomēr viņš noteica: – Man jāatzīst, Fredij, ka no tavas puses tas bija ellīgi netaisni.

Harijs bija gatavs pierādīt māsai, cik ļoti viņa kļūdās, un, ja vien Frederika viņam to ļautu, labā oma ātri vien atkal atgrieztos pie viņa. Taču Frederikai pēc divām nesenajām scēnām sāpēja galva, viņa bija pārgurusi un vēlējās gulēt, nevis iesaistīties kārtējos strīdos.

– Jā, dārgais, es zinu, – ātri sacīja Frederika, – varbūt labāk parunāsim par kaut ko citu.

– Jā, bet tu pati sāki runāt par Endimionu un Haritu, tāpēc…

– Dieva dēļ, Harij, nevajag! – iesaucās Frederika. – Es nevaru un nevēlos strīdēties ar tevi.

Sajutis, ka vecākajai māsai viņa viedoklis neliekas nozīmīgs, Harijs jau atkal sadrūma un ledaini pieklājīgi noteica: – Kā vēlies.

Frederika saprata, ka atkal ir ievainojusi brāļa pašapziņu un viņai vajadzētu pārliecināt Hariju, lai viņš neapvainojas, taču tam bija nepieciešama pacietība un taktiska pieeja, taču tajā brīdī viņa šīs īpašības sevī atrast nespēja. Frederika tikai veltīja brālim noguruma pilnu smaidu, mierinot sevi ar domu, ka Harijs nekad ilgi neturēja ļaunu prātu.

Harita uz pusdienām ieradās mierīga, lai gan viņas acis bija saraudātas gluži sarkanas, un arī vēlāk, divatā ar māsu sēdēdama viesistabā ar šuvekli rokās, tikai atbildēja uz Frederikas jautājumiem, bet nepūlējās uzturēt sarunu.

Viņas agri devās pie miera, un Frederika noskūpstīja māsu. Sajuzdama, ka Harita cieši viņu apskauj, Frederika sajutās atvieglota.

Frederika aizmiga gandrīz uzreiz, taču Harita gulēja atvērtām acīm un ieklausījās, vai uz kāpnēm neatskanēs Harija soļi. Tos izdzirdējusi, Harita apsēdās gultā un gaidīja, jo brālis bija apsolījis pavēstīt, kādi bijuši viņa misijas rezultāti.

– Nāc! – viņa klusi sacīja, kad Harijs klusi pieklauvēja pie durvīm, un, kamēr viņš pat nebija paguvis tās aizvērt, jau vaicāja: – Vai tu viņu redzēji?

– Protams, ka redzēju. Un nerunā tik skaļi! – Harijs atsaucās, paraudzījies uz sienu, aiz kuras atradās Frederikas istaba.

– Un ko viņš teica? – jau klusākā balsī vaicāja Harita. – Kas mums, viņaprāt, būtu jādara?

– Viņš sacīja, ka viņam esot vajadzīgs laiks visu apsvērt, – Harijs atbildēja, apslēpis smīnu.

– Protams, tas taču viņam bija milzīgs satricinājums, – cienīgi noteica Harita.

– Mīļais Dievs, kā gan citādi! Viņš bija tik šokēts, ka sākotnēji spēja vien neskaitāmi atkārtot: “Kāda velnišķība!” Bet tu neraizējies, mēs ar viņu tiksimies rīt. Un mums vajadzēs izdomāt kādu ieganstu, jo Frederika noteikti gribēs zināt, kurp mēs dodamies.

– Nē, nē, Harij! Vai mums tiešām tas jādara? Es nevaru Frederiku mānīt! – žēlabainā balsī novilka Harita.

– Ja tā, tad tev labāk ar Endimionu netikties!

– Bet man vajag…

– Tad izbeidz gausties! Varbūt tev vajag kaut ko nopirkt?

Kārtīgi padomājusi, Harita atteica, ka viņai noderētu zīmēšanas papīrs, ja viņai nudien nāktos braukt uz Olveru. Viņi nolēma, ka tas varētu būt gana labs iegansts, un Harijs pēc tam devās gulēt, vēl pamudinājis māsu neļauties panikai.

No rīta Harita bija ārkārtīgi satraukta, taču liktenis viņai izrādījās labvēlīgs. Kad pienāca laiks doties uz Kensingtonas dārziem un vajadzēja atvadīties no Frederikas, viņa ieraudzīja, ka māsu apciemojis lords Baksteds.

Haritas ierašanās nodrošināja tik kāroto atelpas brīdi. Ļaunais ģēnijs bija mudinājis Kārltonu paspiest guļošajam Feliksam roku un izteikt cerību, ka viņš savai māsai vairs nekad neradīs tādas ciešanas. Frederika pūlējās iejaukties, taču tas viņai neizdevās. Lords Baksteds jau sen bija nolēmis, ka viņa ir pārmēru pielaidīga, tālab ar smaidu, kas sakaitināja visus trīs Merivilus, sacīja: – Tava māsa piedod itin visu, Feliks! Baidos, ka tu biji pelnījis to, kas ar tevi atgadījās. Vairāk es neko nesacīšu, bet…

– Es neklausītos jūsos, lai ko jūs arī sacītu! – Felikss piesarcis viņu pārtrauca un nikni nozibsnīja acis. – Jums nav nekādu tiesību! Jūs neesat mans aizbildnis!

– Pievaldi mēli, Feliks! – asi aizrādīja Džesamijs, piespiežot brāli pie spilveniem. Paraudzījies uz lordu Bakstedu, viņš, rūpīgi izvēlēdamies vārdus, teica: – Ticiet man, ser, nav nekādas vajadzības tagad rāt manu brāli.