žordžeta Heiere - Frederika

– Un manis rāšana ir nevis viņa, bet gan lorda Olverstoka darīšana! – kaismīgi pavēstīja Felikss. – Viņš mani nebāra, jo redzēja, ka esmu tik tikko dzīvs, bet pateica, ka es nožēlošu to, ka vispār esmu dzimis, ja vēl kādu reizi ko tamlīdzīgu izstrādāšu.

Bija pilnīgi skaidrs, ka Felikss atkal ir lieki satraucies, un vēl skaidrāks bija tas, ka nekādus atvainošanās vārdus no viņa izdabūt neizdosies, tālab Frederika patiesi nopriecājās, kad ieradās Harita.

Frederika ne mirkli nenoticēja paskaidrojumam, ka Harijs pavadīs māsu pēc iepirkumiem, bet, šo paskaidrojumu uzklausījusi, tikai pavaicāja: – Vai Lufru arī paņemsiet līdzi? Es jūsu vietā to nedarītu.

– Nē, nē, – atsaucās Harita un palaida vaļā suņa kaklasiksnu. – Viņš vienkārši zina, ka mēs dodamies projām, tālab centīsies izšmaukt pa durvīm mums līdzi. Es atvedu viņu pie tevis, Džesamij.

Zēns pamāja ar galvu un paņēma Lufru aiz kaklasiksnas, jo suns bija sācis apošņāt mirdzoši nospodrinātos lorda Baksteda apavus. Harita devās projām un priecājās, ka tikusi sveikā bez liekas izprašņāšanas.

Lai gan Frederika nebūtu māsu iztaujājusi arī tad, ja istabā neatrastos lords Baksteds. Viņa nevēlējās, lai māsa uztvertu viņu kā cietuma uzraudzi un pastāvīgi justu kontroli. Frederika pat nešaubījās, ka Harita devusies uz tikšanos ar Endimionu, taču māsu aizkavēt un neļaut turp doties pirms tik ilgas šķiršanās no mīļotā būtu pārmēru nežēlīgi, jo vairāk tālab, ka viņai līdzi devās arī Harijs.

Aizgainījusi šādas domas no prāta, Frederika centās novirzīt lorda Baksteda uzmanību, jo viņš jau bija pamatīgi sakaitinājis Džesamiju ar visai muļķīgiem jociņiem par iespējamo apmeklētāju izbrīnu par tāda milzeņa kā Lufra atrašanos viesistabā.

Tiesa, neviens no trijiem apmeklētājiem, kuri ienāca šajā telpā, nekādu izbrīnu gan neizrādīja. Pirmais ieradās Dārsijs Mortons, uz kuru lords Baksteds noskatījās ar neslēptu naidīgumu. Pēc dažām minūtēm tika pieteikta lēdija Elizabete un lords Olverstoks.

Šā paziņojuma efekts līdzinājās elektrošokam un lika misteram Mortonam dziļi nopūsties. Frederikas smaids bija visai daiļrunīgs, un nebija ne mazāko šaubu par to, ka lordam ar viņa aizbilstamajiem ir visai labas attiecības. Felikss priecīgi iesaucās: “Brālēn Olverstok!” un pūlējās izrausties no dīvāna, bet Džesamijs, ātri paklanījies lēdijai Elizabetei, sāka stāstīt lordam Olverstokam par kaut ko, kas bija atgadījies Monka fermā pēc viņa aizbraukšanas. Tā kā arī Feliksam bija kas stāstāms, bet Lufra, sajutis vispārējo uzbudinājumu, sāka skaļi riet, telpā labu brīdi valdīja īsta elles kņada. Lēdija Elizabete iesmējās un, paspiedusi Frederikai roku, sacīja: – Es zināju, ka viņi mīl Vērnonu, bet nebiju iedomājusies, ka viņa ierašanās radīs tik lielu troksni!

– Man jāatvainojas viņu vietā! – Frederika pasmaidīja. – Jūs laikam domājat, ka es esmu viņus audzinājusi kūtī.

– Es tā vis neteiktu, bet Feliksam droši vien ir kaitīgs tik liels satraukums. Varbūt Džesamijam vajadzētu brāli aizvest uz citu istabu?

– Nē, nē, – iebilda Frederika. – Olverstoks ar viņu lieliski tiek galā.

Tālākā notikumu gaita tikai apstiprināja viņas vārdus. Lords bez mazākās piepūles noklusināja jezgu, lika Feliksam atkal atgulties, bet Džesamijam “nomierināt Beludžistānas medību suni” un vēl piebilda: – Ja es gadījumā vēlēšos, lai mani padara kurlu kāds pārītis bļauru, tad noteikti par to paziņošu. – Šie gana indīgie vārdi tika uztverti nenoliedzami draudzīgi; lords Baksteds to ievēroja ar jaušamu izbrīnu un nepatiku. Viņa omu neuzlaboja arī tas, ka lords Olverstoks apsēdās blakus Frederikai un uzsāka ar viņu gandrīz intīmu sarunu. Tā kā lēdija Elizabete, kura sarunājās ar misteru Mortonu, iesaistīja diskusijā arī lordu Bakstedu, viņam nācās pievērst uzmanību dāmai, lai gan viņš labprātāk būtu noklausījies, ko viens otram saka Olverstoks un Frederika.

Tiesa, šī saruna bija visai piedienīga.

– Feliksam ir kļuvis jūtami labāk, – noteica Olverstoks.

– Man arī tā liekas. Viņš gan ir mazliet noguris no pārbrauciena, savukārt no karstuma, šķiet, atjaunojušās sāpes.

– Jo ātrāk jūs viņu aizvedīsiet uz Olveru, jo labāk. Vai jūs jau uzrakstījāt Naitonam?

– Šorīt. Kā jūs sacījāt, es pieminēju jūsu vārdu un ieliku aploksnē arī vēstuli, kuru man iedeva doktors Elkots.

Lords Olverstoks pamāja ar galvu. – Ceru, ka nedēļas beigās jūs varēsiet doties projām. Jā, starp citu, mājskolotāja meklējumos es laikam būšu pārsniedzis jūsu dotās pilnvaras.

– Jūs gribat sacīt, ka esat atradis pasniedzēju? – iesaucās Frederika.

– Nē, to izdarīja Čārlzs. Viņš piedāvāja savu brāli Septimusu, un es viņu nolīgu. Patlaban viņš viesojas Bārklija laukumā. Viņš ir visai patīkams jauns cilvēks un zēniem noteikti iepatiksies. Man atliek vien cerēt, ka arī jums.

– Nemaz nešaubieties! Mistera Trevora brālis nevar neiepatikties. Lūdzu, pasakiet misteram Trevoram paldies manā vārdā!

– Noteikti, lai gan jāatzīst, ka Septimuss ir tikpat apmierināts kā jūs. Viņš tieši meklēja mājskolotāja vietu vasaras brīvlaikam. Un, ja jūs apmetīsieties Olverā, tad viņš visu vasaru varēs dzīvot mājās, kas atrodas tikai dažu jūdžu attālumā. Paziņojiet, kad jums būs ērti ar viņu tikties, un es viņu atsūtīšu uz šejieni.

– Jebkurā laikā. Es patlaban no mājām nekur tālu nedodos, ja nu vienīgi izeju uz dažām minūtēm. – Frederika kādu mirkli klusēja un tad turpināja, it kā būtu piepeši kaut ko iedomājusies. – Kā būtu, ja Harijs ar viņu aprunātos? Man liekas, ka viņš vēlētos to darīt.

– Jūs nudien tā uzskatāt? Man drīzāk gribētos domāt, ka viņš to nevēlēsies. Ja viņš sāks pārbaudīt Septimusa izglītotību, tad tikai nonāks neveiklā situācijā. Septimuss patlaban mācās jau ceturtajā kursā un strādā, lai saņemtu stipendiju. Jā, starp citu, es neredzu ne Hariju, ne Haritu. Vai viņš joprojām māsu uzrauga pienācīgi?

Frederika pasmaidīja, tomēr, viņai atbildot, balsī bija dzirdams neliels saspringums. – Jā, liekas, viņš aizveda Haritu iepirkties. – Frederika tam pati neticēja un nemaz nebūtu izbrīnījusies, ja uzzinātu, ka tajā mirklī Harita sēž uz soliņa kādā nomaļā Kensingtonas dārzu stūrī kopā ar brāli un Endimionu, kuram pavēsta par to, ka abus grasās izšķirt uz mūžiem.

– Pārstāj reiz runāt muļķības! – sacīja Harijs. – Es jau simtām reižu tev atkārtoju, ka neviens jūs nevar izšķirt uz mūžiem.

– Nevar izšķirt uz mūžiem! – apstiprināja Endimions.

– Tiklīdz mani ieslodzīs Olverā…

– Jā, tas ir pats ļaunākais, – drūmi sacīja Endimions, saraucis pieri. – Es nebrīnīšos, ja viņi ir sazvērējušies! Olverstoks ir ļoti gudrs. Mani joprojām pārņem nelāga sajūta, kad atceros, kā viņš ieteica man neizrādīt tev pārāk lielu uzmanību. Viņš runāja visai draudzīgi, tomēr es uzreiz sapratu, kādu mājienu viņš cenšas dot, un izrādījās, ka man bijusi taisnība! Remsgitā es ar tevi varētu tikties, bet ne Olverā. Tur mani pazīst visi, un vari nešaubīties, ka atradīsies labvēlis, kurš noteikti visu izstāstīs Olverstokam, ja vien es parādīšos kaut vai desmit jūdžu attālumā no muižas.

– Un, kad mēs aizbrauksim no Olveras, tevi aizsūtīs uz kādu briesmīgu misiju! Un Frederika mani aizvedīs uz Greinārdu.

– Nē, ja Endimionu aizsūtīs misijā, – iejaucās Haritas saprātīgais brālis. – Un vispār es neticu, ka viņš tā rīkosies, jo Greinārda taču uz gadu ir izīrēta.

– Tad uz Herogeitu, lai Felikss varētu dzert ūdeņus! – vaimanāja Harita.

– Tas gan ir iespējams, – atzina Harijs.

– Es nebraukšu nekādā misijā! – piepeši paziņoja Endimions. – Es atvaļināšos no dienesta, un brālēns man nespēs to liegt. Teikšu vēl vairāk… tiklīdz es būšu to izdarījis, mani vairs nekas nekavēs apprecēties ar Haritu.

– Bet es vēl neesmu pilngadīga! – skumji izdvesa Harita.

– Tur jau tā lieta! Kad sāku domāt, ka nāksies gaidīt veselus divus gadus un arī pēc tam es varbūt nemaz nevarēšu ar tevi tikties… ar to jau būs pietiekami, lai bēgtu uz Skotijas robežu! Tikai nedomājiet, ka es grasos to darīt! – viņš piebilda un satraukti pavērās uz Hariju.

– Arī es nespētu izšķirties par šādu soli, – nodrebinājusies sacīja Harita. – Varbūt Frederika beidzot tomēr sapratīs, ka nav viņas varā mūs atrunāt… Tikai es vienalga esmu pārliecināta, ka viņa nepiekritīs.

– Mirklīti! – iejaucās Harijs, spēji iztaisnodamies. – Man liekas, ka esmu izdomājis. Kā gan man tas ātrāk neienāca prātā?

Divas satraukuma pilnas sejas pievērsās Harijam.

– Ko tu neiedomājies agrāk, dārgais? – vaicāja Harita.

– Tev taču nemaz nav vajadzīga Frederikas piekrišana! – viņš paziņoja ar draisku mirdzumu acīs. – Tavs aizbildnis esmu es, nevis viņa!

Frederika nobrīnījās vien, cik labi varēja justies pēc tam, kad bija kārtīgi nogulētas nākamās divas naktis. Nomāktais garastāvoklis un aizkaitināmība bija pagaisuši. Viņas rūpes bija iegūlušas marķīza prasmīgajās rokās, un viņai vairs ne par ko nebija jāuztraucas – ne par to, lai ģimene sagatavotos pārbraucienam no Londonas nama uz citu, kurš atrodas simtiem jūdžu tālumā, ne par saimniecības vadīšanu pēc pārcelšanās. Frederikai, kura jau kopš agras jaunības nebija varējus kārtīgi atvilkt elpu, šāds pavērsiens bija īstena svētlaime. Un tomēr viņa ar zināmām bažām gaidīja šos nākamos nošķirtības mēnešus, ko pavadīs mežu ielokā. Protams, par vientulību bažīties īsti nebija pamata, jo kopā ar viņu būs gan Harita, gan brāļi, gan pagaidām nepazīstamā misis Osmingtone, atraitnēs palikusī Olverstoka radiniece, kuru viņš sev piemītošajā valdonīgajā manierē bija nolēmis izmitināt Olverā. Un vēl tur būs arī Septimuss, un neapšaubāmi arī viņa māte ieradīsies viesos. Iesākumā droši vien tur viss šķitīs garlaicīgs un pārmēru kluss, pietrūks Londonā iegūto draugu, bet uz dažām dienām tur ieradīsies arī Olverstoks, un tas nozīmē jauku pārmaiņu viemuļībā. Turklāt viņš Frederikai bija atļāvis aicināt viesos jebkuru, ko vien viņa vēlētos, un vispār rīkoties tik brīvi, it kā māja patiesībā piederētu viņai. Frederika bija nospriedusi neturēt Olverstoku pie vārda – tā kā viņai nebija viegli izlemt, kuru draudzeni uzaicināt, tad šis lēmums bija pavisam vienkārši izpildāms.

Olverstoks grasījās viņus pavadīt uz Olveru – tā bija viena no viņa gluži negaidītajām idejām. Pieklājības pēc Frederika bija cēlusi iebildumus, bet viņš paziņoja, ka viņam tur esot darīšanas, tādējādi apklusinot viņas protestus. Visticamāk, šīs darīšanas nozīmēja Frederikas iepazīstināšanu ar māsīcu un pārliecināšanos, vai kalpotāji visu izdarījuši, lai pienācīgi sagaidītu atbraucējus. Kā gan Olverstoku kāds varēja uzskatīt par egoistu un bezsirdi? Frederikai bija grūti valdīt niknumu, iedomājoties par tādu netaisnību!

Galvenajos vilcienos viss ritēja labi. Misters Pīplovs uzaicināja Hariju kopā doties uz Braitonu; Badls un misis Hērlija priecājās par ilgstošo atpūtu pēc pamatīgās nostrādāšanās Londonas namā, bet Harita likās samierinājusies ar likteni, lai gan izskatījās visai nobēdājusies. Sēru uzplūdi itin bieži lika viņai izskriet no istabas ar nēzdodziņu pie acīm; Frederika atcerējās jaunākās māsas ciešanas pēc šķiršanās ar iepriekšējo nevēlamo precinieku un sprieda, ka šajā gadījumā viss pāries tikpat ātri.

Septimuss Trevors bija laipns un jautrs jauns vīrietis; jau no pirmās tikšanās reizes viņš iepatikās Frederikai un jaunekļiem, kas, protams, bija pats svarīgākais. Frederika tīšām viņus atstāja kopā, lai dotu iespēju labāk iepazīties, un mazliet šaubījās par Feliksu, kuram atšķirībā no Džesamija nebija tik kaislas vēlēšanās mācīties; kad Frederika atgriezās istabā, Felikss viņai pavēstīja, ka šis misters Trevors zinot daudz vairāk par iepriekšējo misteru Trevoru – tā esot izdevies noskaidrot sarunā par akmeņogļu gāzi un transmisiju ar saspiesta gaisa palīdzību. Tā nu beigās Frederikai bija palikušas tikai vienas nopietnas raizes – Feliksa veselība. Par to Frederika nebeidza satraukties, līdz pie viņiem ieradās Viljams Naitons. Puisim nenoliedzami bija kļuvis daudz labāk, tomēr viņš ātri nogura, tikpat ātri uzbudinājās, bet viņa agrāko jautro dabu bieži vien nomainīja aizkaitināmība un reizēm pat īdzība un kaprīzums. Frederikai bija aizdomas, ka šad tad Feliksam joprojām paaugstinās temperatūra.

– Es domāju, ka laukos viņam kļūs labāk, tomēr nespēju neraizēties, – Frederika sacīja Olverstokam.

– Nē, un ne par ko citu arī nespējat domāt, vai ne, Frederika?

– Laikam jau jums taisnība, – viņa atzinās. – Bet es cenšos!

– Ja Naitons pavēstīs labas ziņas, vai tad jums tas būs pa spēkam?

– Ak, tas būtu neizsakāms atvieglojums! Jā, protams, tad es to varētu.

– Priecājos, – viņš noslēpumaini noteica. – Es esmu visai pārliecināts, ka tieši tādus jaunumus viņš jums arī stāstīs, un ceru, ka tas notiks ātri.

– Sers Viljams ieradīsies ceturtdien pirms pusdienlaika.

– Labi! Tad jau es, – sacīja lords Olverstoks, – atnākšu pēc pusdienlaika.