– Protams! – viņa sacīja, un skatiens uzzibsnīja. – Nav nekādas vajadzības man to atgādināt. Ceru, ka sers Viljams neieradīsies brīdī, kad Felikss būs nelāgā omā. Viņš jau tagad ir saīdzis un apgalvo, ka šis ārsts noteikti esot garlaicīgi uzmācīgs tips un ka viņš nevēlas, lai ārsti atkal viņu tirdītu. Turklāt viņš nemaz nepriecājas par to, ka nāksies palikt gultā, kamēr ārsts nebūs beidzis apskati. Ja Felikss sāks uzvesties pārāk nevaldāmi, palūgšu, lai Harijs kaut kā novērš viņa uzmanību.

Tomēr ceturtdienas rītā, kad Frederika palūdza ataicināt Hariju uz Feliksa istabu, Badls atteica, ka Harijs kaut kur izgājis.

– Ak tā? – Frederika diezgan neizteiksmīgi bilda. Viņa iedomājās, ka varbūt vajadzētu paaicināt Haritu, taču tieši tajā rītā Harita atkal bija izlēmusi atteikties no brokastīm un birdināt asaras tējas tasē, un Frederika nolēma likt viņu mierā.

– Iespējams, ka misters Harijs aizvedis mis Haritu pastaigā, jo viesistabā viņas nav, – ieteicās Badls.

Frederikas oma mazliet uzlabojās. Viņa jau bija nospriedusi, ka Harijs devies izklaidēties, kamēr viņa jaunāko brāli apskatīs viens no labākajiem Londonas ārstiem, taču nu saprata, ka ir bijusi netaisna. Viņš pūlējies palīdzēt un aizvedis Haritu no mājas.

– Tā tas varētu būt, – sacīja Frederika. – Nekas, tad es aiziešu pie Džesamija.

Brālis bija iegrimis grāmatu pasaulē, taču uzreiz piekrita palīdzēt un novērst Feliksa uzmanību. Atbildot uz Frederikas atvainošanos, viņš noteica: – Jau sen bija laiks, lai kaut viens no mums tev palīdzētu.

Džesamijs izgāja no istabas, un Lufra sekoja viņam pa pēdām.

Brāļa vārdu aizkustināta, Frederika viņam vēl uzsauca, ka tas droši vien būs tikai uz īsu laiku, jo jau pavisam drīz jāierodas seram Viljamam; pēc tam Frederika devās lejup pa kāpnēm, lai ar saimniecības vadītāju apspriestos par to, kā labāk pirms aizbraukšanas sakārtot māju.

Viņai nekur tālu nebija jāiet. Misis Hērlija nāca viņai pretī un otrā stāva kāpņu laukumiņā apstājās, lai mazliet atvilktu elpu pirms kāpšanas augstāk.

– Hērlij, jums nevajadzēja kāpt augšā! – ieteicās Frederika. – Es jau biju ceļā pie jums.

– Jā, kundze, es zinu, ka man to nevajadzēja darīt. Ne jau ar manu sirdi, kas sitas kā neprātīga, – piekrita saimniecības vadītāja. – Taču es uzskatīju par savu pienākumu jums beidzot to pateikt!

Šis daudzkārt dzirdētais teikums parasti nozīmēja, ka radušās kādas sīkas mājsaimniecības nebūšanas, un Frederika nesāka pārāk satraukties. Viņa sacīja: – Vai manu! Kas atgadījies? Iesim uz viesistabu, un jūs man izstāstīsiet.

– Dievam zināms, mis Frederika, – sacīja misis Hērlija, sekodama Frederikai uz viesistabu. – Es negrasījos jums uzkraut vēl šo, saprotot, cik satraukumu jums jau tāpat ir, tomēr šajā reizē sapratu, ka jums tas noteikti jāuzzina.

“Saplēsts porcelāns!” nodomāja Frederika.

– Bet, – turpināja misis Hērlija, – tiklīdz Džimaima atnesa man to zīmīti… viņa prot izlasīt tikai drukātos burtus un arī tos pašus ar lielām grūtībām… es sev sacīju: “Ārsts vai kāds cits, bet mis Frederikai tas tūdaļ jāredz!” Lai gan domāju, ka viss bija tīšām izdarīts tā, lai jūs šo zīmīti iespējami ilgāk nepamanītu. Ja es nebūtu aizsūtījusi Džimaimu uz mis Haritas istabu noņemt aizkarus mazgāšanai, tad tur vēl ilgi neviens nebūtu iegājis, jo grīda tika izslaucīta un gulta saklāta jau tad, kad mis Harita vēl brokastoja.

– Mis Harita? – Frederika kļuva uzmanīga.

– Mis Harita, – apstiprināja misis Hērlija. – Tā zīmīte bija nolikta uz tualetes galdiņa, un Džimaima nodomāja, ka tā ir vēstule, kas jānosūta, un atnesa to man. Tā ir jums, mis Frederika!

– Man… – Frederika gandrīz izrāva zīmīti misis Hērlijai no rokām.

– Un uz galdiņa nebija ne mis Haritas ķemmes, ne matu suku, ne smaržu flakoniņa, ko jūs viņai iedevāt… Vispār tur nebija nekā no ierastajām lietām, – misis Hērlija vēstīja gluži kā ļauna likteņa balss.

Frederika gan tam vairs nepievērsa īpašu uzmanību, jo tas nebija nepieciešams. Zīmīte acīmredzot bija rakstīta īpašā emociju uzplūdā. Tā bija asarām slacīta un gandrīz neizlasāma, tomēr pirmie teikumi bija nepārprotami: “Visudārgā, mīļā Frederika! Kad tu lasīsi šos vārdus, es jau būšu precējusies un atradīšos daudzu jūdžu tālumā no šejienes.” Tālāk bija vieni vienīgi briesmīgi kricelējumi, it kā Haritai vairs nebūtu bijis skaidrs, ko vēl rakstīt tik steidzīgā brīdī.

Svarīgs Frederikai šķita tikai pats sākums. Viņa cieši skatījās uz zīmīti, līdz vārdi sāka dejot acu priekšā; likās, viņa īsti nespēj noticēt tam, ko redzēja.

Misis Hērlija pieskārās Frederikas rokai, un šis pieskāriens it kā izrāva Frederiku no sastinguma.

– Apsēdieties, mis Frederika, mana dārgā! – sacīja misis Hērlija. – Es jums tūdaļ pat atnesīšu glāzi vīna, nav nekādas nepieciešamības saukt Badlu.

– Nē, nē, es nevēlos vīnu! Man jāpadomā… Man jāpadomā! – Tomēr viņa ļāva, lai misis Hērlija apsēdina viņu krēslā un mēģināja izburtot atlikušo tekstu zīmītē. Likās, ka tur bija vieni vienīgi lūgumi piedot, kas jaucās kopā ar apliecinājumiem, ka tikai dziļš izmisums piespiedis rakstītāju spert šādu briesmīgu soli. Frederikai šķita, ka paraksts vēsta: “Tava šausmīgā Harita.” Tomēr, ciešāk papētījusi, Frederika atklāja, ka tur ir divi vārdi: “Šausmīgi sagrautā.” Frederika nodomāja, ka pirmais variants laikam šajā gadījumā būtu atbilstīgāks.

Viņa paraudzījās uz saimniecības vadītāju. – Hērlij… man nav ne jausmas, ko šajā situācijā varētu iesākt. Tomēr es jūs ļoti lūdzu, nevienam neko nestāstiet!

– Protams, kundze! Varat uz mani paļauties.

– Pateicos! Jūs, protams, jau nojautāt, kas noticis.

– Jā, gan, mis Frederika! – drūmi attrauca misis Hērlija. – Un zinu, kurš visā vainojams. Ja kāds, kura vārdu es nevēlos minēt, būtu pildījis savu brāļa pienākumu, tas smukulītis te nesēdētu stundām ilgi, par spīti tam, ka mēs ar Badlu brīdinājām mis Haritu. Tad nu viņa arī aizbēga! Mīļais Dievs, kā gan viņa vispār kaut ko tādu varēja izdomāt? Un tagad ļaudis runās, ka ābols no ābeles tālu nekrīt, jo viņas nabaga māte taču arī izdarīja kaut ko līdzīgu!

– Ja vien es varētu kaut ko izdomāt, – teica Frederika, nepievērsdama uzmanību saimniecības vadītājas vārdiem. – Lai gan… tagad man gandrīz gribas likties mierā, lai notiek kas notikdams! Šādi izrīkoties tieši tagad… Ak nē, ko es te runāju! Ja es būtu izturējusies laipnāk un būtu izrādījusi lielāku līdzjūtību… – Viņa nodrebēja. – Hērlij, man jāsatiek lords Olverstoks! Ja vispār kāds spēj man palīdzēt, tad tas būs viņš. Pasakiet Ouenam, lai atved kādus ratus, tagad nav laika meklēt karieti! – Pusceļā uz durvīm Frederika apstājās. – Ak, pavisam izkrita no prāta! Sers Viljams Naitons!

– Man arī tas ienāca prātā, – atsaucās saimniecības vadītāja. – Uz ielas parādījās kāda kariete, un es uzreiz atcerējos par šo džentlmeni. Liekas, tā apstājās tieši pie mūsu mājas… jā, taisni tā!

Frederika ātri apsēdās pie galda, paņēma papīra lapu un iemērca spalvu tintnīcā. – Es viņam uzrakstīšu, – viņa sacīja. – Pagaidiet tepat, Hērlij! Un pēc tam iedosiet šo vēstuli Ouenam. Pasakiet, lai nekavējoties to aizgādā uz Olverstoka namu! Pulkstenis vēl nav divpadsmit, tātad viņa gaišība lords vēl būs mājās. Un piekodiniet, lai Ouens vēstuli nodod viņam tieši rokās, nevis kādam sulainim vai kalpotājam. Vai tas ir sers Viljams?

– Jā, un viņam rokā ir ārsta soma, kā jau jūs paredzējāt, mis, – stāstīja misis Hērlija, kas tobrīd stāvēja pie loga. – Tikai man liekas, ka viņš nemaz pēc ārsta neizskatās. Tik kārtīgi ģērbies! Badls viņu ielaida, kā jau jūs likāt.

– Mīļais Dievs, viņš taču jau tūdaļ būs šeit! – iesaucās Frederika. Viņa ātri parakstījās īsās vēstulītes beigās un tik tikko paguva to aizzīmogot, kad Badls jau pieteica, ka ieradies sers Viljams Naitons.

Frederika piecēlās, atdeva salocīto vēstuli misis Hērlijai un tik savaldīgi, cik vien spēja, devās pretī doktoram seram Viljamam. Viņa cerēja, ka pat tad, ja doktoram Naitonam viņas laipnība būtu likusies stīva un atbildes ne pārāk sakarīgas, viņš to droši vien uzskatītu par kautrības pazīmi vai arī par bailēm uzklausīt viņa spriedumu. Izskatījās, ka viņu nudien nepārsteidza lēdija, kas atbildēja ar “jā”… “nē”… “neatceros”… “es padomāšu”… Ārsts neizrādīja pat nepacietību, un viņa miers palīdzēja Frederikai saņemties un uzmanīgāk ieklausīties viņa vārdos, uz laiku aizmirstot par Haritu.

Tikpat veiksmīgi sers Viljams tika galā arī ar Feliksu. Ieraudzījis puiša drūmo seju, viņš jauki pasmaidīja un sacīja: – Sveicināts! Kā tad tev klājas? Jā, es esmu kārtējais uzmācīgais ārsts. Laikam jau viņi tev pamatīgi ir paguvuši apnikt?

Felikss nosarka un sarokojās ar doktoru Viljamsu.

– Labdien, ser! Nu jau es atkal jūtos pavisam labi, goda vārds! Un manai māsai nebija nekādas vajadzības jūs aicināt.

– Jā, tu nudien neizskaties slikti, – piekrita sers Viljams. – Bet, ja reiz esmu ieradies, laikam jau būs labāk, ja es tevi apskatīšu.

Felikss pakļāvās un apskates beigās pavaicāja, vai drīkst celties.

– Protams, ka drīksti, – atteica sers Viljams. – Tev ir nepieciešams svaigs gaiss, tālab tavs… viņš taču ir tavs brālis, vai ne?.. lai aizved tevi uz parku. Te ir tik neciešami smacīgs! Kā nopratu, jūs visi dosieties uz Samersitu? Es tevi patiešām apskaužu!

Frederika jautājoši paraudzījās uz Džesamiju; viņš atbildei pamāja ar galvu, un viņa pavadīja seru Viljamu uz blakus esošo viesistabu.

Ārsts uzkavējās apmēram divdesmit minūtes un zināmā mērā sniedza Frederikas dvēselei mierinājumu. Viņš sacīja, ka nevarot pilnībā izslēgt komplikāciju iespējamību, tomēr esot maz ticams, ka tādas radīsies, ja vien viņa norādījumi tiks ievēroti ar lielu rūpību. Sers Viljams izteica komplimentus par doktora Elkota darbu, tomēr izrakstīja citas zāles un piebilda, ka tās Feliksa atveseļošanās periodā būšot piemērotākas un vairāk palīdzēšot. Pēc tam viņš devās projām un, saprotoši pasmaidījis, ieteica Frederikai tik ļoti neraizēties par brāli.

– Tas viņu vienīgi lieki satrauks, – sacīja sers Viljams. – Es te uzrakstīju Bātas ārsta vārdu un adresi; uz šo speciālistu jūs varat pilnībā paļauties. Tomēr, godīgi sakot, nedomāju, ka jums viņa pakalpojumi būtu vajadzīgi.

Tostarp Ouens jau bija nogādājis Frederikas vēstulīti lordam Olverstokam. Tieši tobrīd marķīzs kopā ar lēdiju Elizabeti posās doties uz izstādi Karaliskajā akadēmijā. Lēdija Elizabete uzskatīja, ka ir bijusi absolūti kliedzoši nevērīga, līdz šim to vēl neapskatījusi, turklāt viņa jau nākamajā dienā nolēma beigt savu ieilgušo ciemošanos Londonā. Lorda Olverstoka dienaskārtība lēdijai Elizabetei visai maz rūpēja, un viņa paziņoja, ka brālis šajā reizē varētu viņu pavadīt, jo lielāko laika daļu atstājis vienu un tālab vienu reizi varot piecelties arī agrāk.

Lords Olverstoks ātri izlasīja Frederikas vēstulīti un pamāja ar galvu Ouenam, norādot, ka viņš var doties projām.

– Kas atgadījies, Vērnon? – ievaicājās lēdija Elizabete.

– Vai Felikss?

Viņš iedeva māsai Frederikas vēstulīti.

– Nezinu, Elizabete… piedod, tomēr tev nāksies mani atbrīvot no pienākuma tevi pavadīt uz šo izstādi.

– Nemaz nesāc! Es došos tev līdzi! Man ir ļoti bail, ka viņiem atkal atgadījusies kāda nelaime. “Lūdzu, atbrauciet nekavējoties! Man nav laika paskaidrot sīkāk, to pagūšu, kad tiksimies. Lūdzu, nekavējieties!” Tā nabaga meitene taču jūk vai prātā no satraukuma!

– Jā. Un tālab mēs nekavēsimies, – īsi sacīja lords Olverstoks.

Viņi ieradās Augšvimpolstrītā tieši brīdī, kad Frederika bija pavadījusi brāļus uz parku un pati kā pusnemaņā kāpa augšā uz viesistabu, lai atkārtoti mēģinātu saprast kaut ko vairāk no Haritas vēstules. Kad Olverstoks uzskrēja pa kāpnēm, atstājot māsu aizmugurē, un iegāja viesistabā bez pieteikšanas, Frederika strauji pielēca kājās un pateicīgi iesaucās: – Es zināju, ka jūs atbrauksiet! Es atvainojos, ka vēstulīte bija tik sasteigta, bet jau bija ieradies sers Viljams, un man pietrūka laika…

– Tas nav svarīgi, – viņš pārtrauca Frederiku. – Kas īsti atgadījies? Vai kaut kas Feliksam?

– Nē, nē, viņam viss ir labi! Sers Viljams uzskata, ka pavisam drīz viņš jau būs pilnībā atveseļojies. Bet ir daudz, daudz ļaunāk… nē, ne jau to es gribēju sacīt…

– Rāmāk, mans bērns! – Olverstoks cieši paspieda viņas rokas. – Ja reiz jūs vēlaties, lai palīdzu, tad nāksies vien visu man izstāstīt. Tikai lieki neceliet traci.

Lēdija Elizabete, kas tobrīd jau bija nostājusies uz sliekšņa, dzirdēja šo aizrādījumu un neizpratnē samirkšķināja plakstus, bet Frederika saņēmās, ar mokām pasmaidīja un sacīja: – Pateicos! Es apzinos, ka uzvedos neciešami. Patiesībā es domāju, ka pat jūs nespēsiet palīdzēt. Es īsti nezinu, kālab lūdzu jūs ierasties, taču tā bija pirmā doma, kas ienāca man prātā, pirms spēju kaut ko vairāk apsvērt. Tomēr baidos, ka tas vienalga ir bezjēdzīgi…

– Un es joprojām neko nesaprotu, – noteica lords Olverstoks.