žordžeta Heiere - Frederika

– Ak, atvainojiet! Es ar mokām spēju jums to pateikt… māsīca Elizabete, es jūs pat nepamanīju!

– Par to nesatraucieties, mana dārgā! Es ierados jums palīdzēt, ja vien tas būs manos spēkos, taču laikam jau jūs vēlaties ar lordu Olverstoku parunāt divatā. Ja tas ir tā, tad es došos projām.

– Nē! Jūs esat tik ļoti laipna! Es cerēju, ka izdosies to visu paturēt noslēpumā, taču tagad liekas, ka tas nebūs iespējams. – Frederika sāpīgi nopūtās. – Redziet… Harita… viņa aizbēga ar Endimionu!

Lēdija Elizabete noelsās, bet lords Olverstoks diezgan rāmi apvaicājās: – Vai jums ir kādi pierādījumi? Man nešķiet, ka Harita būtu spējīga uz šādu varoņdarbu, bet, ja Endimionam bija pa spēkam viņu pārliecināt, tad man jāatzīstas, ka esmu pamatīgi kļūdījies, vērtējot viņa raksturu. Mans pastulbais brālēna dēls ir paradis strikti ievērot pieklājības normas, māsīca Frederika.

Viņa klusējot pasniedza lordam Olverstokam Haritas atstāto vēstulīti; lords paņēma monokli. Lēdija Elizabete pieveda Frederiku pie dīvāna un sacīja: – Mana dārgā, jūs droši vien kļūdāties! Vai tiešām būtu iespējams, ka viņi devušies uz Gretnagrīnu?

– Domāju, ka tieši tā arī ir, – atteica Frederika. – Kur tad vēl varētu…

– Tad jums jāizmet šādas domas no galvas! – iejaucās lords Olverstoks, nolicis vēstuli. – Kur palikusi jūsu drosme, Frederika? “Kad tu lasīsi šos vārdus, es jau būšu precējusies un atradīšos daudzu jūdžu tālumā no šejienes.” Pat tik liela tukšgalve kā Harita nevarēja pieņemt, ka jau pēc stundas vai divām būs nonākusi pie Skotijas robežas. Mums nudien ir paveicies, ka viņa nav aizraudājusi projām arī vēstules sākuma tekstu!

– Kurp tad viņi varēja doties? – vaicāja Frederika.

– Pagaidām es to vēl neesmu izdomājis. Un šaubos, vai man tas vispār izdosies, tomēr kaut kas varētu noskaidroties.

– Tad jau sanāk, ka viņa mierīgi varēja arī nepūlēties un man nerakstīt, – Frederika sacīja un nopūtās.

Lords Olverstoks neatbildēja, bet vēl vairākas minūtes turpināja drūmi pētīt vēstuli, un lēdija Elizabete mierinoši glāstīja Frederikas roku. Klusums ieilga. Tad lords Olverstoks ierunājās. – O! – viņš sacīja. – Te ir rakstīts “licence”, nevis “liktenis”! Tagad šā labirinta atslēga ir jums rokās, Frederika! Žēl, ka iepriekšējo vārdu neizlasāmu padarījis milzīgs tintes traips, taču tas noteikti ir “īpaša”. Jūsu māsa, mana dārgā, ir apprecējusies, jo saņēmusi “īpašu licenci”. Neesmu pārliecināts, ka to var nosaukt par bēgšanu, taču tam vairs nav nozīmes. Situācija nav tik bezcerīga, jo man vismaz nenāksies tam pārītim sekot līdz pat Skotijas robežai. Atzīstos, ka tādas izredzes man uzdzina šausmas. Mums tagad nepieciešams tikai aizmiglot acis ņirgām un tenkotājiem. Un tas man sagādās milzīgu baudu! Interesanti, kurš gan Endimionam pateica, ka viņš varētu apprecēties, ja saņemtu īpašo licenci?

– Viņš taču to nedrīkst! – iebilda Frederika. – Harita vēl ir nepilngadīga.

– Vai tu gribi sacīt, ka, tavuprāt, Endimions ieguvis licenci, samelojot par Haritas vecumu? – ievaicājās lēdija Elizabete. – Es nespēju tam noticēt! Tas taču ir nopietns pārkāpums!

– Nē, tā es nedomāju, – atteica lords Olverstoks. – Endimions varbūt arī ir pamuļķis, taču noteikti nav nelietis, mana dārgā Elizabete! Viņš nekad neprecētos ar Haritu ne viltus ceļā, ne arī bez viņas aizbildņa atļaujas.

– Ja tu neesi viņas aizbildnis, kurš tad ir?

Lords Olverstoks neatbildēja. Viņš vēroja Frederiku ar zināmu uzjautrinājumu un redzēja, ka viņa sastingst.

– Harijs! – iesaucās Frederika. – Harijs!

– Tātad?

Frederika spēji piecēlās, un neticību viņas skatienā aizstāja dusmas.

– Kā gan viņš to spēja? Ak, kā viņš to spēja… Palīdzēt Haritai noslēgt tik postošu laulību… Un Harita? Nemaz nebrīnos, kāpēc viņa tik ļoti raudāja brokastu laikā. Viņu mocīja sirdsapziņa!

– Patiesi? – ieinteresēti vaicāja lords Olverstoks. – Viņa neapšaubāmi bija lējusi asaras arī brīdī, kad rakstīja šo sacerējumu. Kādi asaru plūdi! Kā jums šķiet, vai viņa turpināja birdināt asaras arī tad, kad kopā ar Endimionu stāvēja pie altāra?

– Nezinu, un man tas ir vienalga! – attrauca Frederika, sākdama soļot pa istabu uz priekšu un atpakaļ, it kā viņas niknumam būtu vajadzīga kaut vai šāda iespēja izpausties.

– Un visiem pārējiem arī! – piekrita lēdija Elizabete. – Nē, nudien, Vērnon! Kā gan tu spēj būt tik nenopietns! Tas taču nav nekāds farss!

– Bet visai spēcīgi pēc tāda izskatās, – lords Olverstoks attrauca.

– Vai jūs domātu tāpat, ja mēs tagad runātu par kādu no jūsu māsām? – nikni apvaicājās Frederika.

– Mana dārgā, par to varat būt pilnīgi droša! Ja kaut kas tāds atgadītos, piemēram, ar Luīzu… Nē, man laikam labāk patiktu, ja šāda loma tiktu iedalīta Augustai. – Frederika noelsās, bet tad nenoturējās un sāka smieties.

– Tā jau ir labāk! – iedrošinoši sacīja lords Olverstoks.

– Varbūt tagad mēs varētu mierīgi padomāt par radušos situāciju.

Frederika neatbildēja, bet pēc īsa brīža atgriezās pie dīvāna un apsēdās. – Ja jūsu pieņēmums ir pareizs, tad jau nekas vairs nav līdzams, vai ne? Ja man būtu bijis kaut mazliet vairāk laika izlasīt to vēstuli un padomāt, tad es arī būtu sapratusi, ka vairs nav nekādas iespējas mainīt faktu, ka laulības jau ir notikušas. – Viņa skumji pasmaidīja. – Tad jau es velti esmu jūs traucējusi. Piedodiet, brālēn!

– Nepavisam ne velti! – lords Olverstoks iebilda. – Protams, ka es nespēju novērst šīs laulības, taču es varu palīdzēt jums nepieļaut, lai viss sarežģījas vēl vairāk. Es saprotu, kā jūs jūtaties, jo vēlējāt Haritai to, ko saucat par “atbilstošu partiju”, un cerējāt, ka tādu izdosies atrast.

– Un kālab gan ne? – ievaicājās lēdija Elizabete. – Harita ir ļoti skaista meitene ar brīnišķīgām manierēm, laipna un maiga. Viņa varbūt arī nav apveltīta ar spožu prātu, bet ļoti daudziem džentlmeņiem gudras sievietes nemaz nepatīk.

– Ir tikai viens iemesls, kālab tas nebija iespējams. Harita pati ne mazākajā mērā pēc tā netiecās, – skaidroja lords Olverstoks, – viņai nebija pat godkārīga mērķa mirdzēt sabiedrībā! – Viņš mazliet izsmējīgi uzsmaidīja Frederikai. – Jūs gan tam neticējāt, vai ne? Toties jums piemita godkāre, kas diemžēl nebija veltīta sev pašai! Jūs priecājāties par furoru, ko sacēla Harita, bet viņa pati nemaz. Reiz viņa man sacīja, ka lauki viņai patīkot daudz labāk nekā Londona, kur visi uz viņu pārāk cieši skatoties; un arī lauku viesības esot krietni labākas nekā šeit, Londonā, jo daudz patīkamāk esot dejot ar draugiem, nevis ar gluži nepazīstamiem ļaudīm. Un to sacīja meitene, kurai nopakaļ staigāja apbrīnotāju pulks teju puses Londonas lielumā. Es nekad neesmu slēpis, ka uzskatu Haritu par skaistu, tomēr ļoti garlaicīgu muļķīti, taču viņa ir pelnījusi komplimentu par to, ka viņā nav ne kripatas godkāres.

– Es taču nemaz nevēlējos Haritai spožu partiju. Tikai… Ak, kāda gan jēga atkārtot jau daudzkārt sacītus vārdus!

– Es to neesmu aizmirsis. Jūs gribējāt, lai viņa būtu ērti iekārtota dzīvē. Taču viņas priekšstati par komfortu nav tādi paši kā jūsējie, Frederika! Viņa ir visai pakļāvīga meitene un varbūt, paklausīdama jums, apprecētos ar jauno Neivenbiju, ja vien nebūtu sastapusies ar Endimionu un viņā iemīlējusies.

– Un ar misteru Neivenbiju viņa būtu laimīga!

– Tas ir pat ļoti iespējams. Taču diemžēl viņa iepazinās ar Endimionu, un kopš tā brīža viņas sirdī vieta bija aizņemta.

– Blēņas! Ja vien jūs zinātu, cik reižu iepriekš Harita ātri vien aizmirsa, ka bija aizrāvusies!

– Labprāt jums ticu. Tomēr, mans bērns, es atļaušos aizrādīt, ka viņa Endimionu nepārstās mīlēt, kā tas notiktu, ja viņa paliktu kopā ar kādu no tiem slaistiem, kuri tik cītīgi pūlējās iegūt viņas labvēlību. Šīs laulības varētu izrādīties nepavisam ne tik katastrofālas, kā jūs esat iedomājusies. Protams, veids, kādā tās noslēgtas, maigi izsakoties, ir visai nožēlojams, tomēr viss, ko mēs varam darīt… Mums tikai jāparūpējas par to, lai viss izskatītos piedienīgi. Tā sakot, jāietin tīrā veļā.

– Ja tas vispār ir iespējams, – šaubījās lēdija Elizabete.

– Tas nekādi nav iespējams. Padomājiet par visiem apstākļiem! – ieteicās Frederika. – Saderināšanās netika izsludināta, uz kāzām viesi netika aicināti, viss notika divas dienas pirms mūsu aizbraukšanas no Londonas! Kā gan tādos apstākļos varētu izbēgt no skandāla?

Lords Olverstoks atvēra tabakdozi un paņēma šķipsnu šņaucamās tabakas.

– Tas ir grūti, es piekrītu, taču nav neiespējami. Īsti es nevaru iedomāties, kā izskaidrot to, ka nebija paziņojuma par saderināšanos. Ja vien… mēs ziedojam Lukrēciju. Ko tu sacīsi, Elizabete? Es to darīšu labprāt, ja vien tas palīdzētu.

Frederika nespēja apslēpt smaidu.

– Jūs nu gan esat neciešams cilvēks! – viņa teica. – Kā tad tas būtu izdarāms?

– Mēs padarīsim viņu par galveno laulību pretinieci. Pateiksim, ka pat pēc šā vārda pieminēšanas vien viņai kļuva tik slikti… un tā tas būtu arī patiesībā… ka tika diskutēts par paziņojumu presē un nospriests, ka tas viņu vienkārši nogalinātu.

– Nu jā, un ziņa, ka Endimions slepus apprecējies, viņas veselību strauji uzlabos! – ironiski noteica lēdija Elizabete.

– Cik labi, ka tu ieradies te kopā ar mani! – pieklājīgi izsaucās lords Olverstoks. – Tu esi tik noderīga! Palīdzi man izdomāt, kāpēc saderināšanās tika glabāta noslēpumā, bet es tev palīdzēšu izgudrot, kālab kāzās piedalījās tikai paši tuvākie radi. – Viņš ar knipi aizsita mazu šņaucamās tabakas drusciņu, kas bija uzbirusi viņam uz piedurknes. “Tā kā līgavas ģimene tikko pārcietusi smagu zaudējumu, ceremonija notika ļoti šaurā lokā.” Paturēsim to prātā.

– Jā, tas ir izdarāms, – negribīgi atzina lēdija Elizabete. – Bet kālab nepiedalījās Lukrēcija?

– Viņa piedalījās.

– Tev nemūžam neizdosies panākt, lai viņa to pateiktu.

Lorda Olverstoka lūpu kaktiņi savilkās ironiskā smīnā.

– Vai tu būtu gatava saderēt?

– Nē! – Frederika iesaucās. – Jūs sakāt, ka… grasāties piekukuļot viņu, bet es to nevēlos! Turklāt arī jūs pats saprotat, ka tas nenostrādās! Ak, labāk aizmirstiet, ka es atļāvos tik lielu muļķību un vērsos pie jums! Es nesaprotu, kas īsti man bija uznācis! Tas viss patiesībā uz jums nemaz neattiecas, un man nebija tiesību jūs tajā iesaistīt! – Viņa spītīgi paslēja zodu gaisā. – Man pašai ir jātiek galā, jo tā ir mana vaina! Kaut tikai Harita pati nesāktu nožēlot šo soli un vīra radi viņu pieņemtu… – Viņa apklusa un ar plaukstu aizklāja acis.

Atvērās durvis, un Badls ar visdziļāko nepatiku pavēstīja: – Misters Trevors, kundze!

– Nē, nē! – instinktīvi iesaucās Frederika. – Es nepieņemu viesus!

Tomēr misters Trevors jau stāvēja durvīs. Viņš paklanījās lēdijai Elizabetei, pagaidīja, līdz aiziet Badls, un ar patīkamu smaidu sejā vērsās pie Frederikas:

– Lūdzu, nepārmetiet savam virssulainim, kundze! Viņš sacīja, ka jūsu nav, bet es to nelikos dzirdējis.

Lords Olverstoks pacēla monokli, lai labāk saredzētu savu sekretāru.

– Tas nemaz nav jūsu dabā, Čārlz. Nešaubos, ka jums bija nopietni iemesli…

– Jā, ser, man tādi bija, – viņš gluži nesatricināmi atbildēja, pagriezās pret Frederiku un paspieda viņai roku. – Es ierados jums pavēstīt, kundze, lai nepievēršat uzmanību tai vēstulei, ja to atradāt. Varat paļauties uz maniem vārdiem, viss ir pilnīgā kārtībā! – Frederika izbrīnīti vērās uz misteru Trevoru, nespēdama izdvest ne skaņas. Čārlzs uzmundrinoši paspieda viņai roku un atkārtoja: – Viss ir kārtībā.

Beidzot Frederika atkal bija spējīga kaut ko sacīt.

– Tātad viņi nav apprecējušies? Mister Trevor, viņi nav apprecējušies?

– Nē, nē! Tas… hm… nenotika.

– Paldies Dievam! – iesaucās Frederika. – Un kur viņa ir?

– Patlaban viņa ir pie misis Dontrijas, taču domāju, ka rīt jau atgriezīsies mājās. Tā kā viņai līdzi bija ceļasoma, es nolēmu, ka labāk būs, ja viņa neieradīsies šeit vakarā, jo kalpotāji varētu sākt tenkošanu.

– Viņa ir pie misis Dontrijas? – gluži satriekta pārvaicāja Frederika. – Bet kā… kāpēc?

– Čārlz, kā tas nākas, ka jūs izrādījāties iejaukts šajā notikumā? – vaicāja lords Olverstoks.

– Tas, ser, ir samērā garš stāsts!

– Jūs gribat sacīt, ka zinājāt par šo nožēlojamo plānu?

– Dieva dēļ, ser! Protams, ka ne! Es par to uzzināju gluži nejauši. Jūs taču nedomāsiet, ka es…

– Nē, protams, viņš tā nedomā, – iejaucās lēdija Elizabete. – Tagad sēdieties un pastāstiet mums visu, kamēr vēl es neesmu pārplīsusi no ziņkārības! Ak, piedodiet, Frederika!

– Neatvainojies Frederikai, nevajag, – ierunājās lords Olverstoks un pasmaidīja, pamanījis sava sekretāra nopietno skatienu. – Jums gan ir mani jāatvaino, manu zēn! Es esmu jau nonācis tiktāl, ka mani vairs nekas nespētu pārsteigt. Tātad… Kā jūs tikāt iejaukts šajā notikumā?

Misters Trevors mazliet atslābinājās un apsēdās, mirklīti nogaidīja un teica: – Laikam jau būs jāsāk no paša sākuma. Jūs taču atceraties, ka uzticējāt man kādu darījumu Templā? Šorīt es devos turp un atceļā gluži nejauši pamanīju Dontriju, kurš stāvēja Svētā Klementa baznīcas pagalmā. Man likās savādi, ka redzu viņu šādā vietā, bet vēl dīvaināk bija tas, ka līdzi viņam bija ceļasoma. Mani tas nekādi neskāra, un es jau grasījos doties tālāk, kad piebrauca ekipāža un no tās izlēca jūsu brālis, mis Merivila! Un pēc tam viņš palīdzēja izkāpt mis Haritai, kā arī izcēla no ekipāžas ceļasomu.