– Vai viņa raudāja? – ievaicājās lords.

– Nezinu gan, bet redzēju, ka viņa ir ārkārtīgi satraukta un cieši turas pie brāļa rokas.

– Gan jau raudāja, gan jau, – dīvaini apmierināti noteica lords Olverstoks.

– Brālēn Olverstok, ja jūs teiksiet vēl kaut vārdu… Lūdzu, mister Trevor, turpiniet!

– Nu… protams, es sāku nojaust, kas tur notiek. Es nekad neesmu bijis viņu uzticības persona, tomēr zināju, ka Dontrijs un jaunākā mis Merivila ir viens otram ārkārtīgi pieķērušies un jūs, kundze, neesat ar to mierā.

– Uzdrošinos minēt, ka jūs to uzzinājāt no Hlojas, – aizrādīja lords Olverstoks.

– Par to zināja daudzi, – sacīja Frederika, izlikdamās nemanām viņa piezīmi. – Un ko jūs darījāt, ser?

Mazliet nosarcis, misters Trevors veltīja Frederikai pateicības pilnu skatienu.

– Iesākumā es nedarīju neko, – viņš atbildēja. – Pirmkārt, es biju pamatīgi izsists no līdzsvara, bet, otrkārt, es nemaz nezināju, ko iesākt! Biju nonācis ārkārtīgi neveiklā situācijā. Man nebija ne mazāko tiesību iejaukties, jo īpaši mis Haritas brāļa klātbūtnē. Kad biju izlēmis, ka man tomēr jāmēģina nepieļaut, lai viņi sper tik pārsteidzīgu soli, viņi jau kādu brīdi atradās baznīcā. Tālab es pārskrēju pāri ceļam un arī iegāju tur. Bez viņiem baznīcā stāvēja vēl tikai mācītājs un ķesteris; cienīgtēvs jau bija sācis pildīt savus pienākumus. Un tas jau bija nopietns šķērslis, jo tagad es tik vienkārši nevarēju pieiet pie viņiem un sacīt, ka vēlos aprunāties, vai iekliegties: “Pagaidiet!” Mans tēvs un vecākais brālis arī ir garīdznieki, un doma par skandāla sarīkošanu baznīcā mani šausmināja. Tāpēc es apsēdos aizmugurē un gaidīju, kad pienāks mirklis mācītāja jautājumam, vai kādam būtu zināmi iemesli, kālab tie abi nevar stāties svētajā laulībā.

– Čārlz! – iztrūkusies ievaicājās lēdija Elizabete. – Vai tiešām jūs piecēlāties un pateicāt, ka jums ir zināms tāds iemesls?

– Jā, tieši to es arī izdarīju. Kad mācītājs uzdeva šo jautājumu, es atbildēju, ka zinu tādu iemeslu. Man liekas, viņš vēl nekad neko tamlīdzīgu šādā brīdī nebija dzirdējis. Īsu mirkli pastāvējis ar pavērtu muti, viņš pēc tam lika mums visiem doties uz sakristeju, tomēr neviens viņam nepievērsa uzmanību, jo bija sākušās īstas jukas. Dontrijs kliedza, ka man nav tiesību iejaukties, un vēlējās zināt, ko es ar savu paziņojumu esmu gribējis pateikt, turpretī Merivils centās pierādīt, ka laulības noslēgšanai nekādu šķēršļu nav, jo viņš esot savas māsas likumīgais aizbildnis, un mis Haritu bija pārņēmusi histērija. Man jāatzīstas, ka arī es aizmirsos un izmetu vienu otru nepiedienīgu vārdu. Beidzot mēs visi tomēr devāmies uz sakristeju, kur troksnis mazliet pieklusa, jo Dontrijs bija nobažījies par mis Merivilu un pūlējās viņu nomierināt.

– Vai viņam tas izdevās? – vaicāja Olverstoks.

– Nē, toties Merivilam gan. Viņš Haritai sejā iešļāca ūdens glāzi.

– Un pareizi darīja! – noteica Frederika.

– Nu, es uzdrīkstos sacīt, ka tiešām pareizi, – ar nelielu šaubu pieskaņu balsī noteica Čārlzs. – Viņas histērija mitējās, taču skandāls iedegās ar jaunām liesmām, jo Dontrijs uzklupa Merivilam, bet Merivils paziņoja, ka darīs to, ko uzskatīs par nepieciešamu. Viņi teju vai sakāvās, taču tas viss bija uz labu, jo man izdevās aizvest nostāk mācītāju un viņu kaut mazliet nomierināt.

– Čārlz, – noteica dziļi aizkustinātais marķīzs, – es tomēr neesmu tevi pienācīgi novērtējis. Diplomāta karjera tev ir nodrošināta!

Sekretārs nosarka un iesmējās.

– Diemžēl man liekas, ka pārāk lielu panākumu man nebija, ser. Mācītājs bija nikns, un nav jau nekāds brīnums! Taču pats galvenais bija tas, ka viņš atteicās turpināt ceremoniju neatkarīgi no iespējamiem šķēršļiem, jo mēs izturējāmies gluži kā īsteni mežoņi. Merivils paziņoja, ka mazgā rokas nevainībā un man visa tā putra esot jāizstrēbj, jo es to esot ievārījis. Un viņš bija vienkārši pārskaities. Taču tas, manuprāt, bija labi.

– Varu tikai piekrist, – sacīja Frederika. – Un kas notika pēc tam?

– Man izdevās pierunāt mācītāju, un viņš atļāva palikt mums sakristejā tik ilgi, kamēr mis Harita pilnībā atgūstas. Kad es biju ticis skaidrībā ar viņu un mis Merivila bija pārstājusi raudāt, es… vienkārši aprunājos ar viņiem. Paskaidroju, ka tā nedrīkst rīkoties un tamlīdzīgi. Tad Dontrijs sacīja, ka viņam tas neesot paticis jau no paša sākuma, bet viņš izšķīries par tādu soli, jo domājis, ka jūs, ser, un mis Merivila gribat viņu šķirt no mis Haritas.

– Mea culpa! Es viņam devu mājienu nebūt tik uzstājīgam savas uzmanības izrādīšanā, – ieteicās lords Olverstoks.

– Jā, Dontrijs man to pastāstīja, bet šķiet, ka šī doma viņam prātā bija iekārtojusies jau ilgi pirms tam. Un es atļāvos izteikt minējumu, ka jūs neiebildīsiet pret viņa precībām ar mis Merivilu, tomēr kļūsiet ārkārtīgi nikns, ja viņi to izdarīs slepus.

– Cik labi gan tu mani pazīsti! Endimions nobijās, ka es nekavējoties pārtraukšu viņam izsniegt materiālo pabalstu?

– Nē, ser. Viņš pavēstīja, ka grasās atvaļināties no dienesta un kādā no valsts centra grāfistēm kļūt par lauksaimnieku.

– Ja Endimions nebaidījās, ka es atstāšu viņu bez naudas, tad… no kā viņš nobijās? Kā tad es varētu kaitēt viņa laulībai?

– Laikam jau viņš domā, – misters Trevors ar neizskaidrojamu sejas izteiksmi sacīja, – ka jūs varat viņu aizsūtīt uz ārzemēm kādā diplomātiskā misijā.

Iestājās klusuma brīdis, bet pēc tam abas lēdijas sāka nevaldāmi smieties.

– Taču es viņam paskaidroju, ka tas diezin vai būtu jums pa spēkam. Un ieteicu… Ceru, ka jūs neiebildīsiet, ser! Es ieteicu ļaut, lai jūs par visu vienojaties ar misis Dontriju.

– Un ar mani? – vaicāja Frederika.

– Jā, – atzinās Trevors. – Tā es sacīju gan! Un, tā kā mis Harita apgalvoja, ka nevarot atgriezties uz šejieni, es uzdrošinājos aizvest abus uz Olverstoku namu. Nekas cits man neienāca prātā.

– Paldies, Čārlz! Kā man tomēr izdevās izvairīties no šā baisā likteņa?

Pirmo reizi kopš sarunas sākuma mistera Trevora balss mazliet iedrebējās.

– Dontrijs atcerējās, ka virssulainim atstājis vēstuli, ko pusdienlaikā vajadzēja nodot viņa mātei. Viņš nobijās, ka misis Dontrijai kļūs slikti, un sacīja, ka viņam ir māte jānomierina. Tālab mēs apturējām ekipāžu, pierunājām mis Haritu tajā iekāpt un devāmies uz Grīnstrītu.

– Viņš mātei bija atstājis vēstuli? – pārvaicāja lords Olverstoks. – Mīļais Dievs, kālab tad Endimions nevarēja viņai to nosūtīt pa pastu? Viņš taču nemaz nedzīvo kopā ar māti.

– Viņš domāja, – Čārlzs piesardzīgi paskaidroja, uzmanīgi piemeklēdams vārdus, – ka labāk būs mātei uzrakstīt jau uzreiz, lai par to vēlāk neaizmirstu.

Tas jau bija pāri pat mistera Trevora spēkiem. Beidzot arī viņš sāka smieties.

Frederika pirmā pārtrauca jautrību un, acis slaucīdama, vaicāja: – Un jūs braucāt kopā ar viņiem? Nemaz nezināju, ka jūsos mīt tāds varoņa gars, mister Trevor!

– Atzīšos, ka šāda perspektīva arī man pašam nelikās diez ko iepriecinoša, tomēr es iedomājos, ka tas ir mazākais, ko varu darīt, ja reiz biju izjaucis viņiem kāzas. Bija skaidri manāms, ka Dontrijs baidās tikties ar māti bez kāda atbalstītāja, savukārt mis Merivila šķita pārbijusies līdz nāvei, un man likās, ka būs labāk, ja es viņus pavadīšu, lai viņi nesadomātu atkal aizbēgt. Tā nu es braucu kopā ar viņiem.

– Un sastapāt misis Dontriju lokāmies konvulsijās? – apvaicājās lēdija Elizabete.

– Nē, tas bija vēlāk, – nopietni paskaidroja misters Trevors. – Kad mēs visi iegājām viesistabā, misis Dontrija sēdēja krēslā, un uz ceļgaliem viņai bija nolikta dēla vēstule; viņa izskatījās kā kontuzēta. Ieraudzījusi Endimionu, viņa sāka tik spalgi kliegt, ka pat man sagribējās tūdaļ pat aizbēgt. Dontrijs sadrūma, un izskatījās, ka mis Merivila tūdaļ kritīs ģībonī. Es sāku skaidrot, ka viņi nemaz vēl nav apprecējušies, taču misis Dontrija neklausījās, tālab man nācās pieiet pie viņas un visai necienīgā veidā viņu sapurināt. Viņa tik ļoti izbrīnījās, ka pārstāja kliegt uz dēlu, un es varēju paskaidrot viņai, ka laulība vēl nav noslēgta. Tad misis Dontrija skrēja pie viņa un kliedza: “Ak, mans mīļotais dēls, tu atcerējies par savu nabaga slimo māti un nožēloji savu ieceri!” Viņa grasījās piekļauties pie dēla krūtīm. Tas Endimionu sadusmoja vēl vairāk, un viņš pavēstīja, ka pat nedomā neko nožēlot, ka visu izjaucu es, un nosauca mani par nolādēto muļķi! Un tad misis Dontrija metās pie krūtīm man! – sacīja Čārlzs un nobālēja, to atceroties.

– Nabaga misters Trevors! – iesaucās Frederika. – Ko tad jūs izdarījāt?

– Ļaunākais bija tas, ka es neko nevarēju darīt! Viņa apskāva mani, sauca par savu glābēju un dārgo puisēnu un noskūpstīja mani uz vaiga!

– Ko tad vēl tu varēji gaidīt? Tas taču ir brīnišķīgi, Čārlz! – sacīja Olverstoks.

– Man, ser, tas nemaz nelikās lieliski, un arī Dontrijam ne. Līdz tam viņš tikai saniknojies stāvēja un klausījās, taču sāka uz viņu kliegt, pat īpaši neizvēloties izteicienus, tiklīdz izdzirdēja, kā viņa māte man pateicas, ka es izglābu viņas dēlu no “liktenīgas laulības”. Tas mani pat izbrīnīja, jo Dontriju allaž biju uzskatījis par mierīgu un laipnu puisi. Kad viņa uzlika plaukstu uz krūtīm un paziņoja, ka tūdaļ sāksies spazma, viņš atcirta, ka viņai varot būt tik spazmu, cik vien viņa vēlas, taču viņš līdz sava mūža nogalei vairs ne vārda nepārmīs ar savu māti, ja viņa sacīs kaut vēl vienu vārdu pret mis Merivilu. Tad mis Merivila pieskrēja pie misis Dontrijas, apskāva viņu un sāka lūgties, lai viņa neklausoties Endimionā, jo viņš jau tā nemaz nedomājot. Un vispār, ka viņi nedarīšot neko tādu, kas viņai nepatikšot! Mis Harita apsēdināja misis Dontriju uz dīvāna, pielika viņai pie deguna ožamās sāls flakonu un lika Dontrijam sameklēt ožamo spirtu. Kad viņš sacīja, ka viņam nav ne jausmas, kur to meklēt, mis Merivila sāka rāties, ka nedrīkst taču būt tik bezsirdīgs un tā izturēties pret savu māti; ja reiz viņš nezinot, kur meklējams ožamais spirts, tad varot taču pajautāt kalponei. Pēc tam Dontrijs aizgāja un atnesa brendiju, kas iedarbojās ne sliktāk par ožamo spirtu. Kad Dontrijs sāka skaidrot mātei, cik bezjēdzīga ir viņas izlikšanās par slimu, viņa sāka trīcēt pie visām miesām un lūdzās, lai mis Harita viņu nepamet. Beigu beigās mis Dontrija nodēvēja mis Haritu par savu dārgo meitenīti, abas sāka raudāt un apvienoja spēkus pret Dontriju. Viņš tūdaļ pat zaudēja cīņas sparu un būtu sācis lūgt mātei piedošanu un visādi pielabināties viņai, ja es viņam nebūtu uzminis uz kājas.

Olverstoka acis iemirdzējās. – Tev tas izdevās visai veikli, Čārlz!

– Nezinu, bet bija labi redzams: jo ilgāk jaunais Dontrijs dusmosies, jo ciešāk viņa māte pieķersies mis Haritai, kura vienīgā no visiem klātesošajiem izrādīja līdzjūtību. Es baidījos, ka varētu ienākt misis Plamlija, bet izrādās, ka iepriekšējā vakarā viņa saslimusi ar gripu. Tā bija reta izdevība, jo misis Dontrijas kalpone kopa sirdzēju, bet meitas kopā ar guvernanti bija aizsūtītas projām, lai viņām nepieliptu slimība. Tā nu misis Dontrijai nācās rūpēties pašai par sevi, un tas viņai nudien nepatika. Viņa sacīja… jūs taču viņu pazīstat, ser…

– Jā, pat pārāk labi!

Čārlzs pasmīnēja. – Jā, tātad viņa sacīja, ka nesūdzas par kalpones prombūtni, jo tā palīdzot misis Plamlijai, bet vienkārši esot tik vārga, ka jebkura mazākā piepūle viņai pilnībā laupīšot spēkus. Un mis Merivila viņai piekrita, turklāt ne mazākajā mērā neliekuļoja.

– Ai, ai! – bilda Frederika. – Harita ir ļoti mīkstsirdīga un pažēlos katru, ja vien būs kaut niecīgākais iemesls, bet reizēm iemeslu nemaz nevajag.

– Tas… tas taču neapšaubāmi runā viņai par labu!

– Te nu es nepiekrītu, bet nekavēsimies pie šā temata, – teica lords Olverstoks. – Pašlaik Harita laikam pilda kompanjones, slimnieku kopējas un istabenes pienākumus. Un kā tad palika, vai misis Dontrija piekrita “liktenīgajai laulībai”?

– Pagaidām ne, taču, spriežot pēc tikko iedibinātajām sirsnīgajām attiecībām ar dārgo meitenīti mis Haritu, nebūs ilgi jāgaida. Lai kā arī būtu, mis Merivila paliks pie viņas līdz rītdienai. Tad nu es pačukstēju jaunajam Dontrijam, ka viņam labāk uz kādu laiku pazust no mātes acīm, ja vien viņš nevēlas visu izbojāt, un aizvedu viņu sev līdzi. Tas arī viss!

– Viss? – iesaucās Frederika. – Es pat izteikt nespēju, mister Trevor, cik dziļi esmu jums pateicīga! Protams, es jums pie krūtīm nemetīšos, jo šai dienai pārbaudījumu jums bijis jau pietiekami daudz, tomēr es to noteikti būtu gatava izdarīt. Vēlreiz pateicos!

– Nav par ko! – mulsi noteica misters Trevors. – Es darīju tikai to, ko uzskatīju par nepieciešamu.

– Neesi nu tik pieticīgs, Čārlz, – ieteicās lords Olverstoks. – Tu lieliski zini, ka esi mūs visus pārspējis. Un man tas mazliet kremt, jo es nekad neesmu šaubījies par savu izlēmību!

– Tā nudien ir taisnība, tu esi pilnīgi palicis ēnā! – sacīja lēdija Elizabete. – Tikai… ko mēs darīsim tālāk? Frederika, arī es uzskatu, ka Endimions nav piemērota partija Haritai, bet… ja Lukrēcija piekritīs…